Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Vairāk Juri Žagaru biedē lielais nezināmais, kā būs dzīvot vispār bez teātra skatuves. "Kā būs tad, kad citi sāks kāpt uz skatuves, bet es ne? Nu, to mēs redzēsim." (Foto: Rojs Maizītis)

Jaunais teātra direktors Juris Žagars: "Es jūtos ļoti vajadzīgs"

Intervijas
27. jūlijā 05:10 2020. gada 27. jūlijā 05:10
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Māksliniekam ir cieņas robeža, kuru nevar pārkāpt,runājot par spēlēšanu pustukšām zālēm, saka Dailes teātra direktors Juris Žagars. Viņu uzmanīgi vēro gan skatītājs, gan personāls, gan milzu acis no rozā gleznas viņa kabinetā.

No grimētavas teātra trešajā stāvā Juris Žagars ir pārcēlies uz plašo direktora kabinetu. Savā ziņā tas pat atrodas zem jūras līmeņa vadītāja krēsls burtiski ir zemāk par ielu, plašie skatlogi ļauj visu laiku būt netiešā kontaktā ar garāmgājējiem. Daži ar interesi ielūkojas… Iespējams, tas mobilizē Juri domāt par to, ar kādu repertuāru viņš sagaidīs Dailes teātra skatītāju rudenī.

Bez šķiltavu gaismiņām

– Plaši tiek runāts, kā iet un kā neiet Dailes teātrim, bet kā klājas tev pašam?

– Neslēpšu – domāju, ka man iet labāk nekā daudziem, kuriem patlaban ir smagi, jo nav ko darīt. Viena no cilvēka jēgpilnām pastāvēšanām ir būt darbībā, noderīgam. Ne velti ilgdzīvotāji ir ilgi strādājuši, bijuši vajadzīgi saviem mazbērniem, bērniem vai vēl kādam. Tā ir viena no šā laika briesmīgākajām blaknēm, ka daudzi cilvēki vairs nav nevienam vajadzīgi.

Tajā ziņā manam darbam ir milzu jēga, es jūtos ļoti noderīgs, un savukārt man šis darbs ir ļoti noderīgs. Te netrūkst, ko darīt, divpadsmit stundu dienā, var arī vairāk. Arī brīvdienās, skrienot pa mežu, sportojot, ir, par ko domāt. Visu laiku esi aizņemts, jāpieņem nestandarta lēmumi, jālieto dažādas shēmas, lai visu samenedžētu.

Foto: Rojs Maizītis

– Piedod, bet izskaties noguris...

– Es esmu noguris! Gara diena – sāku astoņos… Uz Cēsīm nebraucu, palieku Rīgā. Tā kā Trūde dzīvo Cēsīs, varu ilgāk vakaros strādāt, līdz pat deviņiem. Pēc tam izskrienu krosiņu.

– Pa kurieni tu skrien šeit, Rīgā?

– Pa Rīgu, jā! Pirmoreiz mūžā esmu sev atklājis Rīgu – ir tik daudz neredzētu namu, skaistu fasāžu. Agrāk man tā bija darba vieta – atbrauc, pastrādā, aizej uz kādu pasākumu, krogu un brauc tur, kur vari dzīvot, Cēsīs… Tagad man Rīga ir pamatvieta.

Smiļģis, sēžot uz teātra skatuves rampas kaut kur debesīs, visticamāk, sūta savus lāstus tam, kurš šajā teātrī izdomā halturēt, strādāt slikti, uzvārīties, nopelnīt pašlabumu; tam, kura ideāli nav mākslā, bet citās interesēs balstīti. Domāju, tas gan var dabūt pa mici!

Sarodas nogurums, jo diena ir intensīva, daudz sarunu ar cilvēkiem, visi grib kaut ko pajautāt. Ir daudz neordināru situāciju, kuras grūti atrisināt. Tiešsaistes sapulces nogurdina, jo koncentrēšanās vajadzīga daudz lielāka. Tā paiet dienas ļoti daudziem menedžeriem.

– Kādu mēnesi pēc stāšanās amatā ministrs Puntulis atzinās – viņam šķitis, ka vienas nakts laikā ir kļuvis nemīlēts. Pirms tam visi ar šķiltavām rādīja gaismiņas, viņam dziedot "Mēs pārtiekam viens no otra", un pēkšņi visi pagriežas ar zobiem pret viņu. Vai jūti ko līdzīgu?

– Nē. Jo neesmu politiķis. Viņa darbā šī blakne ir neizbēgama. Ja tiek pieņemti nepopulāri lēmumi, ar šķiltavām neviens nesveicinās. Taču būtu diezgan dīvaini, nonākot teātra vadībā, pēkšņi kļūt par absolūti nemīlamu vai necienītu cilvēku (smejas).

Domāju, Naurim Puntulim tā ir dabiska reakcija, jo esam skatuves cilvēki… Bet man tā nebija iekāpšana citā laukā, jau pirms tam ilgi biju biznesā, vadīju Cēsu koncertzāli, festivālu, līdz ar to nebija sajūtas, ka ārpus skatuves vienā naktī varu kļūt nepopulārs. Domāju, ka jau biju apaudzis ar pabiezāku ādu.

Protams, teātrī, vietā, kur vienmēr esi bijis populārs, kļūt nepopulāram… jā, tāds risks bija, bet es tam izgāju cauri jau ziemā. Arī, kad notika iekšējā revolūcija, nevaru teikt, ka mēs visi visu laiku bijām ļoti populāri. Vismaz vadošie. Protams, ka ne. Tāpēc kaut kādā mērā bijām norūdījušies. Vairāk mani biedē lielais nezināmais, kā man būs dzīvot vispār bez teātra skatuves. Tagad ir organiski – koronavīruss, viss apstājies, uz skatuves neviens nekāpj, un nav jācepas.

– Turklāt vasara.

– Taču kā būs tad, kad citi sāks kāpt uz skatuves, bet es ne? Nu, to mēs redzēsim.

Izrādē "Talantīgais misters Riplijs". (Foto: Publicitātes foto)

– Vai varēsi ignorēt savu aktierisko dabu?

– Nav jau tā, ka es visu laiku esmu bijis tikai mākslinieks. Vienmēr esmu darījis arī ļoti daudz ko citu.

– Bet tu nekad neesi nebijis aktieris.

– Nu jā, pagaidām vēl ir kādi filmu projekti, vecās lomas teātrī nospēlēšu. Kā būs tālāk, redzēsim. Bet ar to ir jārēķinās, nevari gribēt vadīt tik milzīgu iestādi kā Dailes teātris un vēl bāzties uz skatuves jauniestudējumos.

Kā ar to lāstu?

– Ja atskaties atpakaļ – kuri būtu tie kontrolpunkti, lomas, kas tevi ir veidojušas visvairāk?

– Domāju, galvenie ir trīs. Pirmā ir manu jaunības dienu kinokarjera.

– Ar Dubultnieku?

– Jā, ar Aiju, Zītaru dzimtu… Filma pēc filmas bija ierasta lieta. Šis posms savukārt man nebija tik veiksmīgs teātrī. Deviņdesmito gadu beigās, divtūkstošo sākumā kādus piecus gadus bija uzrāviens teātrī – pēkšņi nāca lielas lomas, nominācijas. Pēc tam es pilnībā iegrimu biznesā. Ļoti jaudīgi sākās Žagarkalns. Ap 2008. gadu jau varēju no biznesa atslēgties, un pēdējā desmitgadē nevaru sūdzēties ne par nominācijām, ne lomām, ne uzmanību. Domāju, tur ir kāda korelācija – ja neatdodies, tu vairs nevari būt īsti labs.

– Vai pēdējās desmitgades skaistās lomas pamanīja arī kritiķi?

– Kad nesen savilkām Dailes teātra aktieru atzinības, lai veidotu tādu kā teātra portfolio, biju pārsteigts, nebiju skaitījis – reizes deviņas esmu nominēts Gada aktierim. Vienmēr esmu teicis, ka teātrī ļoti daudz ir atkarīgs no veiksmes, kā saliekas kārtis. Dabūji īsto lomu pie īstā režisora īstajā brīdī, kad esi gatavs to ņemt. Ne agrāk un ne vēlāk. Tajā brīdī, kad esi tai gatavs, viss saliekas un notiek.

– Tiek piesaukts slavenais Smiļģa lāsts. Saprotu, jūs koķetējat, ka nekāda lāsta teātrim nav. Bet, ja mazliet vieglāk paskaties, vai esi jutis, ka kādreiz esi kāda neredzama spēka paklupināts?

– Nevaru teikt, ka man jebkādā veidā no teātra ir nācis kāds netaisnīgs likteņa trieciens. Par to lāstu… Redz, Smiļģis ir ne vien reāla persona, bet arī leģenda, un tai tādas lietas piestāv. Neviens īsti nevar noformulēt, ir bijis, nav… Es domāju, ka nav. Tā ir kāda notikumu secība, pēctecība, kas likusi cilvēkiem domāt, kāpēc Dailes teātrim kaut kas tā atkārtojas.

Foto: Rojs Maizītis

– Vai arī kāds teātra zinātnieks ir izfunktierējis…

– Jā, kāpēc cikliski atkārtojas? Ir jābūt kādam pamatojumam! Ja nav, tātad… (smejas) ir kaut kas tāds. Pieņemsim, es esmu radījis Žagarkalnu, un kas notiks, kad manis vairs nebūs? Sēdēšu uz mākoņa, skatīšos lejā un tiešām sūtīšu kaķa lāstus tam, kurš to nolaistu, nošņurkātu, noļurkātu, izputinātu nevīžības, alkatības, neprasmes vai neprofesionālisma dēļ. Tas gan no manis dabūtu pa ādu!

Domāju, arī Smiļģis, sēžot uz teātra skatuves rampas kaut kur debesīs, visticamāk, sūta savus lāstus tam, kurš šajā teātrī izdomā halturēt, strādāt slikti, uzvārīties, nopelnīt pašlabumu; tam, kura ideāli nav mākslā, bet citās interesēs balstīti. Domāju, tas gan var dabūt pa mici! Jo ignorēt, ka viņš ir bijis viens no pasaulē visilgāk strādājušajiem viena teātra vadītājiem, nevar.

Tā ir viena no šā laika briesmīgākajām blaknēm, ka daudzi cilvēki vairs nav nevienam vajadzīgi. Tajā ziņā manam darbam ir milzu jēga, es jūtos ļoti noderīgs.

Protams, ir liels jautājums, vai šis teātris šajā ēkā ir Smiļģa teātris. Es domāju, ka nav. Un tādam tam arī nevajag būt, jo Smiļģa teātris bija savam laikam. Teātris seko sabiedrībai, tās paradumiem. Smiļģis vienmēr prata atrast to, kas sabiedrībā tajā brīdī rezonē. Ne vien forma, bet saturs. Mēs paši, jaunā komanda, sākot strādāt, uzdevām jautājumu – vai šis ir Smiļģa teātris? Jā, vārds Daile ir vienādības zīme mērogam, ambīcijām, bet – vai tāds teātris? Tas ir process, kas šodien darbojas uz publiku – neatkarīgi no nosaukuma.

Es tai bildei pieķēros

– Domāju, mūsu žurnāla lasītāji, arī tie, kuri mīl teātri, īsti nevarētu formulēt, kas ir tas Smiļģa teātris.

– Protams. Un arī nevajag. Svarīgi, lai viņiem patiktu tas, kas notiek uz skatuves. Patikt var gan nopietna luga, gan komēdija. Ja skatītājiem nepatīkam, tas nozīmē, ka kaut ko darām nepareizi.

– To redzi pēc pārdotajām biļetēm…

– Ja biļetes ir izpārdotas, tas gan nenozīmē, ka ar tevi viss ir superīgā kārtībā! Bet, ja tevi neskatās un tu nepatīc, tad ar tevi patiešām kaut kas nav kārtībā. Teātris ir šodien, te, un tā ir tiešā reakcija ar publiku. Iespējams, šo Ģirta Muižnieka gleznu, kad manis vairs nebūs, mazmazbērni varēs pārdot par milzu summu. Visticamāk, tā arī būs, jo es tiešām domāju, ka Muižnieks ir ģēnijs. Bet ar teātra izrādi tā nevar. Tas ir tagad – vai nu rezonē, vai ne.

Es tai bildei pieķēros. Kad radās iespēja nopirkt, prasīju: “Ģirt, vai tev tā vēl ir?” Atvedu mājās, pieliku pie sienas. Trūde atbrauca no Londonas, ieraudzīja un gandrīz apkrita.

– Kāpēc tev patīk tā bilde?

– Nezinu. Pirms daudziem gadiem ieraudzīju Cēsu mākslas festivālā. Ģirtam bija brīnišķīga izstāde, es tai bildei pieķēros. Kad radās iespēja nopirkt, prasīju: “Ģirt, vai tev tā vēl ir?” Atvedu mājās, pieliku pie sienas. Trūde atbrauca no Londonas, ieraudzīja un gandrīz apkrita.

Foto: Rojs Maizītis

– Viņa nebija gluži tavās sajūtās?

– Nu, es neteikšu, ka viņai uzreiz patika. Jā, nebija manās sajūtās. Atceros, Ģirts vakarā zvana: “Vai neesi ar visu bildi no mājas izlikts? Man jābrauc pakaļ?” Nu jā...

– Viņa pierada?

– Nu, kā – cilvēks respektē otra gaumi un vēlmes, tas ir normāli. Lai gan es neteiktu, ka viņa bija ļoti bēdīga, kad es šo bildi pārvedu uz teātri (smejas). Iespējams, dzīvoklim tā ir par jaudīgu, aktīvu, paņem milzu telpu. Šeit tā ir pelēkā vidē, vienīgais krāšņais un ekspresīvais punkts.

– Un kaut kas no mājām tomēr.

– Jā, esmu pieradis pie tām acīm. Es ar tām diezgan ilgi esmu dzīvojis. Man patīk – ļoti, ļoti. Bet saku – ja tev nepatīk, nav nekas slikts, un tas galīgi nenozīmē, ka tā ir slikta. Varbūt pēc gadiem…

Taisnums un godaprāts

– Tu mākslinieciskā direktora amatā uzaicināji Viesturu Kairišu. Viņš tiek uzskatīts par visai savdabīgu personību ar savu skatījumu, gaumi. Esi pārliecināts, ka atradīsiet viduspunktu? Viņš bija labākais?

– Ja nebūtu pārliecināts, ka viņš ir labākais, tad, visticamāk, nebūtu Viesturu aicinājis. Tas ir skaidrs. Un mani tiešām neinteresē mākslinieks vai režisors, kuram nav savas gaumes, autonomā pasaules skatījuma, priekšstata par to, kādam jābūt teātrim. Man liekas, teātrī tas individuālais skatījums, kā es redzu pasauli, ir esenciāli būtisks. Tāpat varam runāt, kā Ģirts Muižnieks redz pasauli – oriģināli, unikāli, kā neviens cits.

– Arī zināmā mērā provokatīvi.

– Jā, arī tas. Ir viens Kairišs, kas strādā autonomā režīmā kā brīvmākslinieks, kuru uzaicina un saka – Viestur, dari, ko gribi, mēs būsim laimīgi! Un tad viņš tiešām atvēzējas un neliekas ne zinis, vai viņa Salomi publika skatās vai ne. Otrs ir Kairišs, kuram atbildība ir daudz plašāka. Mēs daudz runājām, pirms vienojāmies kopā strādāt, un man radās pārliecība – tagad tā ir vairojusies –, ka Viesturs ir, ja tā var teikt, pieaudzis kā režisors.

Diemžēl mēs nepārtraukti intervijās stāstām, ko darīsim, kādas ir mūsu vīzijas, bet mums nav dota iespēja to reāli darbā pierādīt. Tas mani nedaudz mulsina un arī attur. Bet par teātri ir jārunā, tam ir jābūt publiskajā informatīvajā laukā, ja arī šobrīd bez kritiķu rakstiem, skatītāju atsauksmēm feisbukā. Tāpēc mēs runājam, stāstām, kaut no 3. marta esam nostrādājuši trīs pilnus mēnešus un bez nevienas pirmizrādes..

Agrāk nedaudz uztraucos, ka Viesturs gribēs dominēt, uztvers mani kā personālu, kas apkalpo viņa mākslinieciskās ambīcijas. Nu šīs bažas ir izklīdušas pilnībā. Man patīk, ka Viesturam ir latgaliešu taisnums un godaprāts. Ko viņš domā, to saka.

– Viesturs nāk uz darbu tikpat cītīgi kā tu?

– Nu, viņa darbs neizpaužas no astoņiem līdz astoņiem. Viņam drusciņ vienkāršāk, var arī mājās strādāt, lasīt… Pirmo mēnesi ļoti daudz sēdējām skaipā. Varu teikt, ka mums sapas ļoti labi. Man nekādā gadījumā nepatiktu, ja viņš gribētu visu laiku spēlēt manu vijoli, tad es justos ļoti nedroši. Man tas neder.

Foto: Rojs Maizītis

– Bet tev negribas mazliet iekāpt viņa kurpēs?

– Nē.

– Tev jau droši vien plauktā vai vismaz domās ir saliktas lugas, kuras tu gribētu redzēt realizētas izrādēs?

– Tas ir citādi. Tas nav iekāpt režisora kurpēs. Pēdējo gadu to vien daru kā lasu lugas, tikai dramaturģiju, citam nepietiek laika. Ir saraksts ar lugām, ko esmu atradis, redzējis, atklājis, tās dodu Viesturam un trešajam radošās komandas loceklim – Justīnei Kļavai. Viņi lasa un saka savu feedback. Tā veidojam repertuāru. Es savukārt lasu, ko viņi piedāvā. Protams, ka repertuāru veidojam trijatā, nav tā, ka Viesturs piedāvā un es piekrītu, vai otrādi.

– Tāda arī bija noruna…

– Jā. Un nav problēmu. Mums sakrīt vīzijas. Agrāk nedaudz uztraucos, ka Viesturs gribēs dominēt, uztvers mani kā personālu, kas apkalpo viņa mākslinieciskās ambīcijas. Esmu viņam to teicis, tāpēc arī varu teikt publiski, ka man bija tādas bažas, bet nu tās ir izklīdušas pilnībā. Un es savukārt neesmu tā persona, kas Viesturu komandēs. Nav tā, ka mēs viens otram nodrošinām servisu. Man patīk, ka Viesturam ir tāds… Tā kā esmu vidzemnieks, drīkstu teikt – latgaliešu taisnums un godaprāts. Ko viņš domā, to saka. Viņš vienkārši tāds ir, kā lai saka – godavīrs.

Teātris un tumsa

– Uzreiz pēc Jāņiem plānojat kaut ko rādīt Epikūra dārzā?

– Jau agrāk, un tas mani nervozē. Mums koncerts ieplānots ar visa ansambļa piedalīšanos, un rādīt to divdesmit pieciem nebūtu pareizi. Nav svarīgi, cik viņi ir gatavi maksāt. Ir zināmi gadījumi, kad miljonārs gatavs nopirkt teātra izrādi – zālē es sēdēšu viens pats! Un teātris atsakās. Nav svarīgi, ka viņš samaksā visu zāles cenu, varbūt pat dubultā, tas ir cieņas jautājums. Arī, kad televīzija filmē, aktieri vienmēr prasa, lai publika sēdētu zālē. Tajā ir jēga – rodas enerģētiskā sasaiste. Tajā brīdī veidojas tas, ko saucam par teātra maģiju. Ja publikas nav pietiekami daudz, tad maģijas nav.

– Koncerts notiks Epikūra dārzā?

– Tā būs sezonas noslēguma koncerta transformācija. Kādreiz to dēvējām par Spanovska ballīti, tagad pārsaucām nevis par sezonas noslēgumu, bet par pieslēgumu. Lauris Dzelzītis un Artūrs Skrastiņš ir šā koncerta autori. Protams, tas ir izklaidējošs, vieglais žanrs, ko dārzā pilnīgi noteikti var spēlēt. Nevaru ar pilnu pārliecību teikt, ka dārzā varēsim sekmīgi spēlēt arī citas izrādes. Pat ja mēs varētu uzbūvēt skatuvi, kas ir identiska Mazajai zālei… Mana ciešākā pārliecība – kamēr neiestājas tumsa un nav slēgtas telpas, teātris nenotiek.

– Un uz jumta – būs ne tikai bišu stropi, bet arī izrādes? Vai tas ir izrunāts?

– Tas ir izrunāts. Plānojam, ka 19. novembrī, teātra simtgadē, ja nevarēs pulcēties zālē, iespējams, ap teātri veidosim lielu gaismas un skaņas oratoriju, arī teātrī iekšā, ko varēs vērot no ārpuses. Iespējams, uz jumta būs simfoniskais orķestris (smejas). Tāds plāniņš ir, jo zālē sēdēt, visticamāk, nevarēsim. Grūti noticēt, ka, pirms nebūs vakcinēti 50 procenti iedzīvotāju, kāds politiķis pieļaus 1000 cilvēku pulcēšanos plecu pie pleca vienā zālē, uzturoties tur trīs stundu garumā.

Foto: Rojs Maizītis

– Tu principā saproti šo piesardzību?

– Protams, tas ir loģiski.

– Lai gan zināmā mērā apdraud teātra darbību?

– Jā, tā ir matemātika, ne ezoterika, es ar to rēķinos. Pagaidām kā rezerves variantu paturam to, ka Lielajā zālē spēlējam Mazās zāles izrādes 250–400 cilvēkiem; tik daudz varam sasēdināt, ievērojot distancēšanās noteikumus. Bet atkal lielais jautājums – kā veidosies enerģētika? Kā tukšie krēsli ietekmēs kopīgo sajūtu, kā jutīsies cilvēki, aktieri? Vai enerģija milzīgajā telpā neizšķīdīs?

– Tiešām esat gatavi rādīt izrādes arī vasarā? Nemetīsiet mieru?

– Ja pirks biļetes, rādīsim, tās ļoti vēlu laidīsim tirdzniecībā un mēģināsim monitorēt publikas interesi. Ja tā būs maza, ja cilvēki būs laukos, ja jutīsies nekomfortabli sēdēt viens otram blakus – nav problēmu, pārtraucam. Tas ir kas vairāk nekā pārliecība, uz robežas ar ticību – teātrī rādīt ko tādu, par ko neesi domājis, cik cilvēku gribēs to redzēt, ir nepiedodama darbības simulācija.

Es ļoti gribētu izvairīties no situācijas, ka radām produktu tikai tādēļ, lai būtu aktivitātē, nedomājot, kādu naudu par to ieņemsim. Man liekas, tas, ka varējām improvizēt, palaist netā tiešraidi, ir jābeidz. Ar to var īsu brīdi paspēlēties, bet tas nevar būt ilgtermiņā. Visu, ko darām, mēs radām ar aprēķinu, ka to skatīsies un to pirks. Cik daudz naudas, laika, enerģijas un pūļu ir tajā ieguldīts, tam jābūt nosegtam ar adekvātu klausītāju skaitu, kas samaksā reālu naudu, kam nevajadzētu būt mazākai par pusi, kas izdots… Koncertzālei ir grūti, jo tas ir viens koncerts, viena programma, ko nevar atkārtot. Teātrī ir citādi – uzražojam izrādi, varam nolikt plauktā, un vēl kādu laiku tai derīguma termiņš ir.

Mana ciešākā pārliecība – kamēr neiestājas tumsa un nav slēgtas telpas, teātris nenotiek.

– Būšot arī aktuālas izrādes – par ārstiem…

– Jā, brīnišķīga britu dramaturga Roberta Aika luga The Doctor, iestudē Gatis Šmits, galvenā varone ir ārste, ko spēlēs Vita Vārpiņa. Interesanti, ka gan Nacionālais teātris, gan mēs uz šo lugu skatījāmies, tikai mēs to ātrāk pārtulkojām. Tad Nacionālais mums zvanīja un teica – mēs arī gribējām, tikai nočammājāmies. Tātad gaisā tā ideja bija.

Ir brīnišķīgs Dankana Makmilana gabals, angliski Lungs, mēs pārsaucām Elpa, jo Lungs – plaušas – skan briesmīgi medicīniski šajā laikā. To iestudē Dmitrijs Petrenko. Ir arī Justīnes Kļavas velnišķīgi smieklīgs jauniešu gabals Sidraba šķidrums – asprātīgs, mūsdienīgs, iestudē Paula Pļavniece un Klāvs Mellis no Kvadrifrona. Mājās, to lasot, smējos no sirds, gandrīz no krēsla nokritu. Justīne ir apbrīnojami talantīga. Man ir laime strādāt ar tādiem cilvēkiem. Drīz pabeigsim Artūra Dīča Donkihotu. Vēlreiz uzsveru – mēs darām nevis darīšanas pēc, bet sacepam pīrādziņus, saliekam plauktā, sasaldējam un gaidām pircēju (smejas). Tajā brīdī, kad tos atkal drīkstēs ēst…

– … iebāzīsiet krāsnī un izņemsiet karstus.

– Uzsildīsim.

Beidzot brīvdienas!

– Saprotu, ka esi dezertējis no mājām. Ko Trūdija saka par šo situāciju? Jums vajadzēja būt Londonā – uz veselu gadu, kā rudenī stāstīji.

– Tāds bija plāniņš, jā. Lai gan, protams, pieļāvām arī citus scenārijus. Nu neko, Trūde vairāk uztraucas nevis par manu darbu, bet par to, ka pati nevar nekur aizbraukt. Tikai tagad jūtu, cik tas ir briesmīgi. Viņa dzīvo citā valstī, kontakts ar draugiem ir tikai Zoom. Es nekad neesmu tā juties. Kaut gan pat es, kas neesmu ceļotājs, sāku ilgoties iekāpt lidmašīnā, aizbraukt uz Londonu, Berlīni, vienalga… Kaut kur uz kalniem, apskatīt, uzkāpt, redzēt, izdarīt. Tomēr bija pierasts, ka vismaz reizi mēnesī kaut kur izlido. Trūde saka – ja es reizi nedēļā neesmu iekāpusi lidmašīnā, tad man sākas drudzis.

– Un tā gadiem ilgi ir bijis.

– Visu mūžu. Viņai tāds darbs. Tagad trīs mēnešus nekur… Protams, ir stresiņš. No otras puses – draugi Londonā sāk skatīties, ka braukt uz Latviju būtu drošāk. Iespējams, ka uz Cēsu festivāla brīdi augustā mums mājās dominēs svešvaloda.

– Cēsu festivālu plānojat?

– Tas notiks. Festivālā būs liela vizuālā programma, ceram uz tūkstoš cilvēku svaigā gaisā augustā. Būs liels koncerts uz upes – kora Kamēr projekts. Radio koris būs baznīcā, laikmetīgās mākslas izstāde – topošajā Mūsdienu mākslas centrā Cēsīs. Var teikt, ka festivāls notiks pilnā apjomā. Augustā būs teātru skate – varēs redzēt Covid-19 krīzes laikā radītās trīs labākās izrādes, ko izvēlēsies Zane Radzobe. Pirms tam Silvija Radzobe šo teātru Grand Prix skati veidoja, tagad Zane.

Foto: Rojs Maizītis

– Un kad tu atpūtīsies?

– Nezinu, ziemā varbūt. Par to kaut kā nesatraucos. Man, protams, ir ļoti neparasta situācija, ka varu plānot sestdienas un svētdienas, kas man nekad mūžā nav bijušas. Tas ir fantastiski.

– Lai gan to sauc par proletāriešu ritmu, tas būtībā ir labi.

– Beidzot – kad visiem ir brīvdienas, arī man ir! Visu laiku paturu rezervē, ka oficiālās brīvdienas, cik drīkstu gadā izņemt, ir tikai divdesmit astoņas. Nervozēju, jo iesāku strādāt Netflix seriālā In From the Cold. Tas bija februāra beigās, marta sākumā. Tikko biju apstiprināts amatā, un man bija jāziņo Kultūras ministrijai, ka tāds projekts ir; ja viņi nostātos pret, es nevarētu tajā piedalīties. Bet ministrija atbalstīja. Diezgan liels projekts, no astoņām sērijām esmu sešās. Nedēļu jau nostrādāju Spānijā, pēdējā brīdī paguvu atmukt mājās.

– Par ko ir seriāls, kas esi?

– Spiegu trilleris, futūristisks, ar zinātniskās fantastikas elementu. Tas tagad ir modē. Spēlēju galvenās varones draudzenes tēvu, kurā, kad galvenajai varonei ir kādas sarežģītas, bīstamas situācijas, viņa reizēm iemiesojas; man viņas vietā ir jāizdara kāds action. Vēl nezinu, mani nošauj vai ne. Kā parasts, šādiem seriāliem ir divas versijas, jo nevar zināt, nākamā sezona būs vai nebūs. Bet loma interesanta.

– Izaicinājumus, kas nāk priekšā, nemaz nevari nepieņemt?

– Domāju, jebkuram aktierim tas būtu muļķīgi… Lai gan, ja godīgi, es no sākuma atteicos. Neticēsi, bet teātrī ir liecinieki. Grafiks, ko viņi man iedeva, neatbilda izrādēm, tās būtu jāatceļ. Paskatījos plānu un sapratu – nevaru, uz tām izrādēm biļetes jau pārdotas: Salemas raganas, Lauva ziemā. Nevar atcelt! Teicu – piedodiet, bet nē... Viņi, protams, absolūti nesaprata, ko nozīmē izrādes kādā nomaļas provinces teātrī apmaiņā pret to. Mums bija diezgan asas sarunas ar aģentūru. Otrā rītā astoņos atnāca e-pasts, ka režisore tomēr esot teikusi – viņa mani gribot un ir gatava pamainīt plānus. Tā noslēdzām līgumu. Tāpēc man tās 28 dienas ir kā Damokla zobens – iespējams, visas vajadzēs izņemt, lai nofilmētos seriālā līdz galam.

– Ko vēl vasarā gribi pieredzēt?

– Labas pirmizrādes – tas gan ir svarīgi. Kādreiz domāju – kas nekait teātra direktoram? Man kā aktierim, ja ir liela loma, pirmizrāde tuvojas kā bieds, milzīga atbildība… Man likās, direktoram ir citas atbildības, pirmizrāžu gaidīšanas stresa viņam nav. Izrādās, ka tomēr ir. Ļoti gribu piedzīvot, teiksim, trīs labas pirmizrādes.

Foto: Rojs Maizītis

– Tad tev būs daudzmaz sirds vietā?

– Ja pirmizrādes būs labas, bet nevarēsim tās rādīt, vienalga, būsim savu darbu izdarījuši. Tas ir atkal lielais nezināmais – izrāde piedzimst un… kā bērns attīstās. Es gribētu to piedzīvot. Ne visas var būt labas, un ne visām tādām jābūt, bet vismaz dažas. Un es zinu, ko negribu piedzīvot, – kā bija marta beigās, kad mums bija viens saslimušais, pēc tam otrs, viss teātris jāslēdz. Ja nu kas man tiešām ir apnicis, tad tiešsaistes tikšanās Microsoft Team vai Zoom. Tas tiešām ir piegriezies līdz pēdējai robežai. Sakostiem zobiem.

– Kā runājām – arī izrādē vajag klātbūtni, lai notiktu laba sadarbība.

– Jā… Tas ir kaut kas tāds, kas kārtējo reizi apliecina –ir tā maģija, ko saka par teātra enerģētiku, tas savstarpējais kontakts, ko tu caur ekrānu nekādi nevari dabūt.

Saistītās ziņas

Dailes teātra direktors Žagars pērn nopelnījis gandrīz 80 000 eiro
"Vēlējāmies padzīvot Londonā..." - Juris Žagars salauž sirdi savai angļu sievai 6
Žagariem patīk patikt. Personisks stāsts par filmas "Žagari" tapšanas aizkulisēm

Citi šobrīd lasa

Anglijā atrisināta pazuduša lietuvieša mistērija: par mirušu uzskatītais viesstrādnieks rūpīgi slēpies
Mazas britu pilsētiņas iedzīvotājus pārbiedē krastā izskalots 4 metrus garš briesmonis ar spurām un kažoku
Greizsirdības dēļ vīrietis Jūrmalā nogalina savu paziņu. Pats piezvana policijai un nosauc savu vārdu 2

Муцениеце после скандального развода с Прилучным уехала в Латвию

«Почему королева поздравляет ее публично?»: британцев возмутило обращение Елизаветы II к Меган