Kad ārsts saka - jums fiziski nekas nekaiš. Saruna ar psihoterapeitu Artūru Miksonu

Pēc Artūra Miksona teiktā, tas, kas gadu gaitā nav mainījies, ir pacienti, kuri nāk pie psihoterapeita ar panikas lēkmēm, fobijām, depresiju, trauksmi un attiecību problēmām. Tomēr pēdējos gados arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta arī psihosomatiskajai pieejai un somatoformiem traucējumiem, ko ārvalstīs mēdz saukt arī par ķermeņa distresa sindromu (bodily distress syndrom).

Pateicoties psihosomatiskās medicīnas speciālistiem un dažādām mediju platformām, cilvēki uzzina, ka doties pie psihoterapeita var būt lietderīgi ne tikai depresijas, trauksmes vai attiecību problēmu gadījumā, bet arī tad, ja moka hroniskas galvassāpes, muguras sāpes, muskuļu un vēdera sāpes, arī dažādas citas kaites, kurām netiek atrasts organisks pamatojums.

Emocijas tomēr ir bioloģija

–          Ir sajūta, ka sabiedrība sāk mosties un apjaust, ka tas, kā jūtamies fiziski, var būt saistīts arī ar emocionālajiem pārdzīvojumiem.

–          Noteikti. Tas, uz kurieni pamazām virzāmies, ir tā saucamā biopsihosociālā pieeja, kad visus šos aspektus skata kā vienotu veselumu. Piemēram, pacients dodas pie psihiatra ar depresiju vai bipolārajiem traucējumiem, šizofrēniju. Tā vietā, lai koncentrētos tikai uz psihiskajām diagnozēm, mūsdienu speciālisti arvien lielāku uzmanību pievērš arī tam, kā cilvēks jūtas fiziski, jo, iespējams, kāda fiziska kaite tieši uztur psihiskos simptomus. Savukārt, ārstējot kādu fizisku kaiti, jaunie mediķi saprot, cik svarīgi ir pacientam pajautāt, kas notiek mājās, darbā, kā viņš tiek galā ar ikdienišķām lietām, stresu, ieskaitot emocijas, kas nāk tam līdzi. Jo tas viss savā starpā ir saistīts.

–          Lai gan saņemties runāt par emocijām nav nemaz tik viegli, šķiet, tagad gandrīz katram otrajam kādā dzīves brīdī pār lūpām izlaužas frāze: “Jūtos izdedzis.”

–          Izdegšana patiešām ir viens no topa vārdiem mūsdienu sabiedrībā. Lielākā daļa to uztver kā tādu lielu bubuli, lai gan patiesībā izdegšanas sindroms ir bijis vienmēr un visos laikos, vienkārši esam uz to skatījušies citādi. Līdzīgi ir ar veģetatīvo distoniju, depresiju un tamlīdzīgi. Priecē, ka tagad pieejama pietiekami plaša informācija par dažādiem simptomiem, simptomu kopām, tiek sniegti arī ieteikumi, pie kādiem speciālistiem konkrētās situācijās vērsties.

            Ļoti svarīgs ir komandas darbs. Piemēram, cilvēks pirmo reizi piedzīvo sirds pārsitienus. Aizejot pie ģimenes ārsta, kardiologa un izejot dažādas medicīniskās pārbaudes, tiek noskaidrots, ka viņš ir fiziski vesels. Tajā brīdī būtu svarīgi tomēr neapstāties, bet meklēt cēloņus tālāk, sevišķi, ja simptomi atkārtojas. Iespējams, pie vainas ir emocionālie faktori, un tādā gadījumā vajadzētu piesaistīt psihiatru vai psihoterapeitu. Mēs diezgan veiksmīgi sastrādājamies ar jaunajiem psihiatriem, cenšamies cits citu papildināt. Saprotot, ka konkrētais gadījums nav viņu lauciņā, psihiatri nekautrējas sūtīt pacientus pie mums, psihoterapeitiem, tāpat arī mēs sūtām pie viņiem. Ievērojam galveno prioritāti – lai cilvēks saņemtu viņam visatbilstošāko palīdzību un ārstēšanu.

            Jāsaprot, ka emocijas tomēr ir bioloģija. Tās nav nekāds iedomāts mākonītis virs galvas, tām ir ļoti daudz fizisku komponenšu. Un, ja jau kopš bērnības kauns, dusmas, skumjas un citas emocijas apzināti vai neapzināti tiek apspiestas, kādā dzīves brīdī tas viss sāk lauzties uz āru – tādā vai citādā veidā, arī caur fiziskiem simptomiem. Piemēram, parādās sirdsklauves, slikta dūša, ēšanas traucējumi, ādas reakcijas, sāpes, bezmiegs, vēl kaut kas. Arī iepriekšējās paaudzēs tas viss bija, vienkārši izpratne par emociju saikni ar simptomiem bija daudz niecīgāka.

–          Kāpēc runāt par savu fizisko pašsajūtu vai kaiti ir daudz vieglāk, nekā atklāt citiem savas emocijas?

–          Jo sabiedrībai tas ir vieglāk uztverams. Piemēram, ja teikšu, ka nevēlos vakarā iet uz kādu pasākumu vai kongresu, kur man jāuzstājas, jo jūtos nedroši, visticamāk, man atbildēs – izbeidz, saņemies, tev noteikti viss izdosies! Bet, ja pateikšu, ka man sāp kakls, ir drebulis, jūtos apslimis, apkārtējie būs daudz saprotošāki, pieņemošāki, bez īpaši necentīsies apstrīdēt manis teikto. Šāda attieksme arī veicina psihosomatikas attīstību sabiedrības līmenī. Jā, pat ne indivīda, bet tieši sabiedrības līmenī.

Nereti lekcijās atsaucos uz anekdoti par to, ka vīrieši jau pie mazākās saaukstēšanās izturas tā, it kā mirtu, kamēr sievietes atļaujas slimot tikai tad, kad ir patiešām slikti. Manuprāt, tam ir savs pamatojums. Sabiedrībā īsti nav pieņemts, ka vīrietis saka – viņš ir saguris vai kaut ko pārdzīvo. Tā vietā stiprā dzimuma pārstāvim prātā skan – tu taču esi vīrietis, saņemies! Un brīdī, kad šī emocionālā saguruma dēļ viņam patiešām sāk mazliet kāpt temperatūra un tecēt deguns, fiziskos simptomus var visai veiksmīgi izmantot kā atrunu, lai iegūtu sev tik ļoti nepieciešamo atelpu. Un pat ja sieva viņam nekad šādus vārdus – saņemies, esi vīrietis! – nav teikusi un neteiks, tas nenozīmē, ka viņš iepriekš savā dzīvē neko tādu nav dzirdējis vai pieredzējis. Varbūt mamma tā teica tētim, varbūt tādi bija omes un opja uzskati, varbūt bija sabiedrības spiediens.

Katrā paaudzē ir savi plusi, savi mīnusi

–          Kā jūs redzat un vērtējat saskarsmi starp paaudzēm, kad runa ir par emociju izpaušanu?

–          Tas, kā un vai vispār runājam par jūtām un emocijām, ģimenē tiek nodots no paaudzes paaudzē. Ļoti reti tas ir apzināts lēmums – par jūtām mēs mūsmājās nerunāsim! Drīzāk ne tev īsti pajautāja, ne paši vecāki stāstīja, visi vienkārši turpināja dzīvot tālāk. Un tad kaut kur starp viņiem parādās tā saucamais baltais zvirbulis, kurš jūt – kaut kas īsti labi šajā vienādojumā nestrādā. Viņš sāk meklēt atbildes un, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, visai ātri nonāk līdz atklāsmei – hei, var taču dzīvot arī citādi! Daļai patiešām izdodas izrauties. Vieni atraujas no ģimenes un draugu kopas pavisam, citi nonāk terapijā. Ir dažādi varianti.

Taču skaidrs ir viens – tas ir divtik grūti, jo ir jāadaptējas kaut kam jaunam, nezināmam, vienlaikus atsakoties no jau zināmā un pierastā, kas tomēr velk atpakaļ un saka – ko tu tur ej, tas nekam nav vajadzīgs; kāda jēga vispār par to visu runāt; opis, ome, mamma, tētis tā ir dzīvojuši, un arī mēs tā dzīvosim. Tajā pašā laikā var saprast arī vecākās paaudzes, jo viņu laikā bija klātesoši ne tikai ģimeniskie, bet arī kulturālie un sociālie aspekti. Piemēram, kara laikā jautājums, kā tu jūties, nepavisam nebija prioritāšu augšgalā, jo bija jādomā, kā vispār izdzīvot.

–          Sociālajos medijos bieži vien tiek salīdzināta  jaunās paaudzes un iepriekšējo paaudžu bērnība, visbiežāk pasniedzot to tā, ka iepriekš viss bija veselīgāk, drošāk un saulaināk. Kā uz to skatāties jūs?

–          Pirms kādām divām trim paaudzēm vecāki bija tik ļoti aizņemti ar savām lietām, ka bērniem nekas cits neatlika kā būt patstāvīgiem. Arī tam ir savi plusi un mīnusi. No vienas puses, viņi ar daudz ko iemācījās tikt galā paši, kas mūsdienu jaunatnei padodas grūtāk. No otras puses, šiem bērniem tika liegta tuvība, pietrūka siltums no vecākiem. Un patiešām, var izdzīvot, nerunājot par jūtām, bet uz kā rēķina?

Parasti gan viņi savus bērnības gadus atceras idealizēti – cik es biju brīvs, man visu atļāva, visu darījām paši… Taču varbūt atļāva tāpēc, ka nebija neviena, kam prasīt atļauju, jo dažādu iemeslu dēļ bija atstāti mājās vieni paši? Ar pacientiem nereti nonākam līdz šādām izstumtajām atmiņām. Un pieaugot viņi no saviem bērniem bieži vien neatiet ne soli, jo, ņemot vērā, ka savā bērnībā jutās diezgan atstumti (tikai apzināti to neatceras), tagad pastiprināti cenšas no tā sargāt savas atvases.

–          Tas ir dabiski, ka vecāki vēlas pasargāt savu bērnu no skarbās realitātes, paliekot viņu zem tāda kā kupola. Taču kā atrast vidusceļu, lai jaunietis pēc tam būtu gatavs pieauguša cilvēka dzīvei? Citādi sanāk tā mazliet vardarbīgi – līdz 18 gadiem turam kupolā, bet pēc tam palaižam, sakot: “Nu ej taču!”

–          Bet lielākā daļa vecāku tā arī dara! Tur kupolā, piemēram, līdz gadiem 14 un tad sāk prasīt no bērna – kļūsti aktīvāks, kāpēc tu neesi tāds vai šitāds, ej kaut ko dari! Taču pasīvs viņš ir tāpēc, ka vecāki neko no viņa 14 gadu garumā nav prasījuši. Tas ir tāpat, kā 14 gadus neprasīt, lai bērns kaut kur ietu un tad teikt – bet kāpēc tev nestrādā kājas? Tieši tāpēc, ka 14 gadus nebija lietotas! Līdzīgi kā ar mācīšanos braukt ar velosipēdu gados 3 vai 30. Mums, kuri bērnībā to jau apguvuši, šķiet – tas taču ir tik elementāri, sēdies virsū un brauc! Taču trīsdesmitgadniekam iestājas pilnīgs apjukums, viņš nesaprot, ko iesākt, jo smadzenēs vienkārši nav tādas shēmas, kā to darīt.

–          Vecāki vēlas savam bērnamn kā labāk, bet diemžēl nodara pāri?

–          Ar katru paaudzi iespēja būt blakus un palīdzēt saviem bērniem kļūst lielāka. Tam ir savi plusi, piemēram, mazotnē bērni saņem daudz lielāku drošības izjūtu un atbalstu no vecākiem, tādējādi kļūst drosmīgāki, lai kaut ko mēģinātu – ceļot, uzdrīkstēties, risināt dažādas situācijas. Bet ir arī mīnusi, jo visai daudz vecāku šādā veidā kļūst par daudz kontrolējoši, pāraprūpējoši. Visu laiku uzņemoties atbildību sava bērna vietā, mēs bremzējam viņa attīstību.

Runa ir par paaudzi, kur vecāki visnotaļ veiksmīgi visu ir darījuši bērnu vietā, un bērnu smadzenes ir iegaumējušas – man nav jāpieņem lēmums, tas tiek pieņemts manā vietā; es varu iedomāties kaut ko, bet manai vēlmei nav nekāda svara. Tādējādi brīdī, kad jaunietis nonāk pieaugušo dzīvē, teiksim, 18–25 gados, kad viņam vajadzētu sākt izdarīt pašam savas individuālās izvēles (ar visām no tā izrietošajām sekām, arī iespējamo vilšanos vai neizdošanos), iestājas apjukums, jo smadzenēs šāda faila nav, līdzīgi kā tam trīsdesmitgadniekam, kurš vēlas iemācīties braukt ar riteni.

–          Pieminējāt neizdošanos. Cik ļoti mūsdienu jaunieši ir gatavi piedzīvot vilšanos, no jauna piecelties un paceltu galvu iet tālāk?

–          Tā ir milzīga spriedze smadzenēm – tikt galā ar izvēlēm, kas mūsdienās pieejamas. Turklāt ne vienmēr visas izvēles rezultējas ar labu iznākumu, reizēm tiek piedzīvota arī vilšanās, kas ir jāizsēro un jāpārdzīvo. Pēc tam jāņem nākamā izvēle. Diemžēl liela daļa šīs paaudzes jauniešu parasti apjūk jau pie pirmās izvēles.

            Teikšu atklāti – jūtu līdzi paaudzei, kam tagad ir kādi 10–12 gadi, jo viņiem dzīvē būs jāizdara arvien sarežģītākas izvēles. Kāpēc? Jo to vienkārši kļūs par daudz. Jā, no vienas puses, ir fantastiski, ka ir tik daudz iespēju: nopirkt, izlasīt, izdarīt, aizbraukt, ceļot… Bet tajā pašā laikā tā ir nemitīga spriedze un dilemma.

Kādreiz nebija jāizvēlas, bija vienkārši jādara. Tagad nācis klāt vēl papildu jautājums/uzdevums – darīt vai nedarīt. Spiediens, kas tiek izdarīts uz jaunieti, ir daudz lielāks. Teiksim, izvēloties kaut ko vienu, parādās vēl trīs opcijas. Izvēloties vienu no tām, uzrodas vēl sešpadsmit. Pastāv liela iespēja, ka jaunietis vienkārši apjuks, īpaši, ja viņam kā bērnam nebūs bijusi dota kāda virzība. Tas nenozīmē, ka vecākiem savai atvasei jāsaka – tu būsi ārsts, arhitekts, aktieris, žurnālists vai dziedātājs. Bet ir vismaz jāpalīdz saprast, kurā virzienā bērns vēlas doties un kas viņu saista.

Vajadzīgās un nevajadzīgās ciešanas

–          “Vairums cilvēku baidās no ciešanām. Taču ciešanas ir dūņas, kurās aug laimes lotoszieds.” Tā ir teicis Tiķs Ņats Haņs grāmatā Bez dūņām nav lotosziedu. Māksla pārveidot ciešanas. Kā iemācīties iespējami veselīgāk apstrādāt ne īpaši patīkamus notikumus, kas tomēr ir dabiska dzīves sastāvdaļa? Un kā iemācīt to saviem bērniem?

–          Pieaugušajiem būtu jāmēģina diferencēt savā dzīvē divas lietas: kuri gadījumi ir vajadzīgās ciešanas (necessary suffering), kuri – nevajadzīgās ciešanas (unnecessary suffering). Vajadzīgās ciešanas nozīmē, ka kādā brīdī bērnam ir jāiztiek bez mammas un tēta blakus, ir jāiet uz bērnudārzu vai skolu, jātiek ar kaut ko galā pašam. Protams, pirmajā mirklī tas nav patīkami, taču tam ir jānotiek, lai bērns, ejot cauri šiem pārdzīvojumiem, spētu adaptēties dzīvei.

            Savukārt nevajadzīgās ciešanas reizēm rada paši vecāki, piemēram, kad liek bērnam darīt ko tādu, no kā varētu izvairīties. Liek braukt ciemos pie omes, sabučot viņu, saka – nu ko tu kautrējies, tev taču viņa ir jāmīl! Kāpēc gan bērns nevarētu kautrēties, ja omi redz tikai reizi gadā? Ja bērnam visu laiku tiek teikts – ko tu kautrējies, ko tu raudi, ko tu dusmojies? –, viņa cietajam diskam tiek iemācīts, ka to just nav normāli un tas ir jāslēpj. Ka cilvēkiem, kuri nav zināmi, vienmēr jāuzsmaida, jācenšas iepatikties, lai gan patiesībā viņi varbūt izraisa nepatiku un ir vēlme ieturēt veselīgu distanci.

–          Izklausās pēc izlikšanās, kad veidojam no sevis kādus konkrētus tēlus, velkam maskas, tādējādi slēpjamies un attālināmies paši no sevis.

–          Jā, un rezultātā cilvēki sāk radīt sev nevajadzīgas ciešanas. Iekuļas dažādās ģimenes vai darba attiecību likstās, no kurām pavisam droši būtu varējuši izvairīties. Kāpēc neizvairījās? Jo, visticamāk, bija neērti pateikt nē, nejutās, ka varētu sevi aizstāvēt, jutās vainīgi, kādam parādā, atbildīgi par kaut ko un tā tālāk. Tā justies ļoti bieži mums ir iemācīts jau kopš bērnības.

            Arī ikdienā man sanāk strādāt ar pacientiem, kuri turpina būt darba, romantiskajās vai draugu attiecībās, par kurām paši nav pārliecināti, kāpēc tajās atrodas. Kāds cits viņam ir teicis – lūk, tev būs vajadzīgs tas un tas. Bet, kad jautāju, ko vēlas viņš pats, iestājas klusums. Viņš nezina.

–          Kā ar svešu kažociņu vilkšanu saviem bērniem?

–          Te vecākiem būtu jāsaprot – ja viņi paši ir bailīgi un nedroši, šīs īpašības nav uzreiz jāpiedēvē saviem bērniem. Vecāki mēdz teikt – mans dēls jau tāds nedrošāks, mana meita tāda bailīgāka, viņi mums tādi un šitādi. Bet vai tā tiešām ir? Tikai tāpēc, ka tika pamanītas kādas atsevišķas reakcijas? Bet varbūt tās bija pieaugušā reakcijas, ko bērns vienkārši nospoguļoja?

Varbūt bērns ir bailīgs tikai konkrētās situācijās, nevis kopumā – cauri dzīvei? Ļoti bieži šādā veidā mēs neapzināti kaut ko ieliekam savos bērnos. Protams, nevajag aiziet galējībās un pēc katra vārda sevi testēt, domāt un baidīties, lai tikai nepateiktu kaut ko nepareizi, taču ik pa laikam tomēr vajadzētu aizdomāties, par ko patiesībā ir stāsts un kā labā kaut kas tiek darīts – bērna vai sevis.

Ir gadījumi, kad vecāki man godīgi atzīst – bērns guļ vienā gultā ar viņiem tāpēc, ka viņiem pašiem tā ir ērtāk. Es tomēr uzskatu, ka mazulim jau kopš dzimšanas ir jābūt savai gultiņai. Protams, sākumā drošības labad tā ir piestumta klāt vecāku gultai un viena redelītes siena ir noņemta, taču viņam ir sava telpa, viņš tiek uztverts kā atsevišķa vienība.

Pamazām redelīte ceļas uz augšu, arī gultiņa sāk attālināties no vecāku gultas. Tādā veidā mazulis soli pa solim iemācās distanci izturēt – ar emocijām, kas tam seko. Visticamāk, kādā mirklī arī paraud par to, kas ir dabiska emocionālā reakcija, ko vecākiem būtu jāiemācās izturēt. Protams, vecāki var izvēlēties vieglāko variantu un uzreiz piekāpties bērnam. Taču var arī iemācīties saredzēt, kā šī situācija palīdzēs bērnam attīstīties un adaptēties dzīvei.

–          Vai to, kā reaģējam uz dažādiem notikumiem, dzīves laikā ir iespējams mainīt?

–          Lai kas notiktu, cilvēkam vajadzētu būt apzinātā kontaktā ar sevi un izpratni – kāds es esmu? Apjaušot gan savas stiprās, gan vājās puses, kā arī – kāpēc kaut kas tiek darīts. Emocijas nav ne labas, ne sliktas, tās ir reakcija uz kaut ko. Protams, tam, kā reaģējam, ir diezgan daudz cēloņu no bērnības – kā mēs esam mācīti apstrādāt emocijas, ko ar tām darīt: noliedzam, pamanām, nepamanām, izsakām, neizsakām.

Daļu, ko esam iemācījušies, mēs neizdzēsīsim nekad. Tas vienmēr būs ar mums, mūsu kodolā, personībā, būtībā iekodēts. Bet kaut ko no tā visa mēs izmainīt varam. Tas gan nebūs viegli, jo visu laiku būs fails, kurš runās pretī – kāpēc tu dari tā, tā nav pareizi; tagad tev ir jākautrējas, tagad jābaidās; neuzdrīksties runāt pretī; nedusmojies; neizsakies; tā nav smuki, pieklājīgi; nedrīkst sabojāt attiecības ar citiem utt. Arī mūsu ķermenis ģenētiski un vides apstākļos ir izveidots tāds, kāds tas ir. Mēs varam ar dažādām diētām un sportiskām aktivitātēm to padarīt lielāku, mazāku, muskuļotāku, slaidāku, dūšīgāku, taču līdz zināmai robežai, jo tālāk par ģenētisko slieksni aiziet nav iespējams. Ar psihi ļoti līdzīgi.

Kā emocijas pauž mūsdienu jaunieši?

–          Arvien vairāk laika pusaudži un jaunieši pavada vienatnē pie dažādu ierīču ekrāniem. Katrs pats par sevi. Kā īsti notiek sociālā mijiedarbība? Un cik daudz vietas tur paliek emocijām?

–          Digitālā komunikācija ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, par emocijām daudz kur var runāt, ir emoji smaidiņi jeb emociju ikonas, dažādas digitālās platformas, taču pusaudži neiemācās emocijas izteikt verbāli. Ļoti daudziem mūsdienu jauniešiem nepatīk, pat ir bail runāt pa telefonu, jo tajā mirklī notiek cilvēciskā mijiedarbība.

Tas nenozīmē, ka viņi to negrib darīt; tas vienkārši ir neierastāk, izraisa diskomfortu, viņi to nemāk. Taču emocijas viņi vēlas paust un pauž, tikai citādā veidā. Turklāt, ja arī vecāki nav tendēti runāt ar savu bērnu par emocijām, viņš vienkārši sāk meklēt jaunu veidu, kā un kur to darīt, kur jūtas drošāk, ērtāk, pieņemtāk. Patlaban tā ir digitālo mediju pasaule, kur jaunieši attīsta savu sociālās mijiedarbības valodu.

            Taču zinu arī kādu ģimeni, kura no viedierīcēm ir visai tālu. Protams, iegādātas tās ir, arī vecāki tās lieto darba vajadzībām, taču mājās ir noteikts konkrēts ekrāna laiks. Pārējā laikā visa ģimene daudz ceļo, spēlē galda spēles, lasa grāmatas. Līdz ar to, kad aizbraucu pie viņiem ciemos, bērns izrāda pastiprinātu interesi nevis par viedierīcēm, bet gan par komunikāciju, jautājot, kā man iet, kur pēdējā laikā esmu bijis, ko darījis. Tāpat viņš stāsta par saviem piedzīvojumiem. Interakcija ar mani viņam ir daudz interesantāka par ekrāniem.

Taču citā ģimenē tā darīt nav ierasts, tā vietā ir – lūk, tev telefons, man telefons, tev planšete, man planšete. Tad sociālo iemaņu komunicēt bērns neapgūst. Un viņam neatliek nekas cits kā iemācīties sadarboties citā  šobrīd aktuālā veidā – caur sociālajiem tīkliem, lietotnēm utt.

–          Pat tad, kad ģimene sēdēja pie viena kopīgā ekrāna – televizora, komunicēt savā starpā iznāca daudz vairāk. Protams, bieži vien strīdoties, kuru pārraidi skatīties, tomēr bija saskarsme.

–          Jā, arī caur strīdiem mēs daudz ko mācāmies, piemēram, kā panākt savu, kā argumentēt savu viedokli, kā diskutēt, un pats galvenais – kā tas ir, kad reizēm kaut kas netiek uzreiz dabūts. Savukārt, j katram ir sava viedierīce, brīvības robežas ir plašākas, jaunietis savas iegribas ātri vien un bez problēmām var realizēt.

            Vienlaikus ir jāsaprot, ka gandrīz visiem tīņiem ir viedierīces, tas ir veids, kā viņi sazinās. Tāpēc būtu muļķīgi pilnībā aizliegt to lietošanu vai tās atņemt. Agrāk medijs bija satikties ārā pie veikala, spārdīt miskasti un priecāties par vienu aliņu, kas kopīgi nopirkts. Tagad ir cits medijs.

–          Kā saglabāt veselo saprātu šajā digitālajā (r)evolūcijā?

–          Domājot futūristiski. Kas zina, iespējams, nākotnē būsim tik ļoti ieurbušies katrs savā ierīcē un tik ļoti respektēsim savas robežas itin visur, ka būsim maksimāli savstarpēji savienoti (interconnected), taču vientuļi. Atkal jau – savi plusi, savi mīnusi. No vienas puses, iegūsim brīvību un neatkarību, no otras – trūks cilvēciskās sadarbības.

Tā vietā būtu vērtīgi, ja līdz noteiktam vecumam mēs iemācītos veidot sadarbību, apgūtu spēju verbāli komunicēt, argumentēt savu viedokli, diskutēt, rast kompromisus. Pēc tam, rodoties vēlmei, izmantotu arī viedierīču iespējas. Tas dotu plašākas izvēles iespējas, lielāku fleksibilitāti un spēju komunicēt dažādos veidos.