Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
„Bez sūrajām pagātnes mācībām es nekad nebūtu tā, kas esmu šobrīd. Un nekad, nekādos apstākļos dzīve nebūtu ievirzījusies tur, kur esmu tagad. Ja pirms desmit gadiem kāds man solītu, ka būšu Spānijā, es smietos. Un vēl – ka man būs jūras krastā sava gleznošanas studija. Pat prātā neienāktu!” smej Agija. (Foto: no privātā arhīva)

"Tas bija negaidīts likteņa pavērsiens," - viņsaulē aizgājušā ministra Āra Audera atraitnes dzīve pārmetusi neticamu kūleni

Attiecības
1. jūnijā 06:04 2020. gada 1. jūnijā 06:04
  Inta Mengiša | Žurnāls "Kas Jauns"
Pēc grūtas un patiesi smagas cīņas, glābjot ģimeni, cenšoties izvilkt dzīvesbiedru no depresijas, pēcāk sekojošajiem pārmetumiem par vīra iedzīšanu kapā gleznotāja Agija Jansone (46) no nelaimīgas un pārgurušas mocekles ir kļuvusi par savas dzīves karalieni... Spānijā.

Agija Jansone, kas pēc bijušā vīra ārsta un eksministra Āra Audera nāves zaudēja mājas ar 17 gadus kopto krāšņo skujeņu dārzu Plieņciemā, ar diviem dēliem palikdama faktiski uz ielas, neticamu likteņa sakritību rezultātā ir sākusi jaunu, skaistu dzīvi, raksta žurnāls "Kas Jauns".

Māksliniece, kura, remdējot skumjas, pirms četriem gadiem uzgleznoja krāšņu gleznu ar nosaukumu "Sapnis par Norvēģiju", nu jau otro gadu dzīvo Spānijas dienvidos un ir kopā ar norvēģi – cienījamu, pārtikušu uzņēmēju, kas ar uzmanību un rūpēm latvieti apveltī tā, kā nekad iepriekš viņu nav lutinājis neviens vīrietis dzīvē.

Sarunā ar "Kas Jauns" māksliniece pastāstījusi par savu dzīvi toreiz un tagad, par liktenīgiem un neizskaidrojamiem pavērsieniem un atklāsmēm, ko guvusi savā ērkšķu ceļā.

Vēl nesen, burtiski pirms dažiem gadiem, cilvēki Latvijā lepojās, ka viņiem dārzus iekārtojusi gleznotāja Agija Jansone. Bet nu, izrādās, esat jau kādu laiku prom – Spānijā. Ar ko nodarbojaties?

Jā, nu jau rit otrais gads, kopš dzīvoju Spānijas dienvidos, Esteponē. Tas bija absolūti negaidīts un neplānots likteņa pavērsiens, kas gandrīz kā ar nazi nogrieza manu iepriekšējo dzīves posmu.

Par nodarbošanos runājot – es gleznoju. Nu jau gadu man ir studija, telpas pieder vietējai pašvaldībai. Varu gan gleznot pati, gan mācīt studentus. Namiņā, kas ir kā miniatūrs kultūras centrs, ir arī bibliotēka ar virtuvi, grāmatām, kafiju, vīnu. Un nu ir arī mana mazā izstāžu zāle, uz kuru cilvēki labprāt nāk skatīties, kā glezno. Pusgadu cīnījos, rakstot iesniegumus, iegūstot uzticēšanos, jo es tomēr neesmu vietējiem pazīstams cilvēks, bet vienkārša iebraucēja. Taču, kolīdz sāku rādīt savas gleznas, uzreiz radās interese ar mani sākt pārrunas. Nu jau ir gads, kopš durvis ir vērusi skoliņa, kas vienlaikus ir arī mana darbnīca.

Spānijā Agijai jau aptuveni gadu ir sava gleznošanas studija, viņa bauda saulaino zemi, cītīgi apgūst zinības par tropiskajiem augiem un savu degsmi pret dārzniecību īsteno, apzaļumojot un krāšņojot mīļotā vīrieša villas teritoriju, kas nu jau ir arī latviešu mākslinieces jaunās mājas. (Foto: no privātā arhīva)

Studija atrodas fantastiskā vienstāva namiņā ar lieliem stikla logiem, uzcelta zem milzīga gumijkoka. Pirmoreiz ieraugot, sajutos kā pasakā. Studija ir tikai 500 metru attālumā no mājām, un katru dienu turp varu doties kājām pa pludmali.

Kas ir jūsu audzēkņi? Vietējie nāk mācīties gleznot?

Skolēni lielākoties ir holandieši, franči un angļi. Paši spāņi ne. Izbaudu, ka, strādājot ar internacionālu studentu grupu, kurai ir arīdzan liela vecuma amplitūda, var sajust nāciju atšķirības. Karstasinīgais francūzis aizmet otu pa gaisu, jo nekas nesanāk, un viņš vairs nekad dzīvē nezīmēšot, un tad ir jākļūst par psihologu un psihoterapeitu un jātiek galā. Ja skolēns ir kaut cik talantīgs, un to varbūt viņš pats vēl neapzinās, ir milzīgs gandarījums, ka ir iespēja ievirzīt viņu tajā piemērotākajā mākslas ceļā. Nevar jau no visiem prasīt kluso dabu vai puķes.

Pirms kovidkrīzes mans jaunākais skolnieks bija septiņus gadus vecs franču puika, bet vecākā skolniece – septiņdesmitgadīga angļu lēdija. Ļoti talantīga studente. Visu mūžu bijusi psihoterapeite un tagad, vecumdienās, sapratusi, ka, mācot citus dzīvot un risinot citu problēmas, ir iestrēgusi sevī, un gleznošanu viņa ir atradusi kā veidu, kā atbrīvoties. Nu sanāk, ka es ar viņu strādāju kā krāsu terapeits, mēģinu viņu atbrīvot. Šis man ir nebijis, ļoti pacilājošs gadījums. Principā pašai dažādos grūtos dzīves posmos būtu bijis noderīgi iet pie psihoterapeita pēc padoma, bet man viss izvērtās otrādi.

Es uz terapiju tā arī neaizgāju, lai cik grūti ir bijis. Mēģināju ar sevi tikt galā pati, loģiski izskaidrojot, mēģinot saprast, uzdodot jautājumus sev un pati arī atbildot. Un godīgi, galīgi ne to, ko gribētos dzirdēt.

Domāju, ka gleznošana ir mans glābiņš. Ja strādātu citu darbu, ļoti iespējams, nebūtu tikusi galā ar sevi.

Gleznošana jums ir tuva jau kopš bērnības?

Jā, jo mans tētis bija gleznotājs, arī mamma ir mākslinieciski ievirzīta. Pie molberta esmu pavadījusi piecas sešas stundas katru dienu. Un tā dzīvoju arī tagad Spānijā. No rīta pulksten deviņos jau esmu studijā, pulksten 17 beidzu un nāku mājās. Tagad, kad galerijai ir pārvilktas aizsarglentes un visu apkārtni uzrauga policija, gleznoju mājās.

No kā vēl sastāv jūsu ikdiena?

Ir ģimene un dārzs. Mani dēli dzīvo Latvijā. Vecākais dēls Svens jau savā dzīvē, bet jaunākais puika Arturs dzīvo ar manu mammu, mācās 10. klasē. Katru dienu kontaktējamies, lai gan lielākoties jau sajūtu, ka jaunietim pamazām veidojas sava dzīve un man viņa pietrūkst vairāk nekā viņam manis. Līdz pat pandēmijai regulāri braucu pie dēliem uz Latviju, viņi brauca arī pie manis uz Spāniju. Mums ir ciešs kontakts, un tas man daudz nozīmē.

Āra un Agijas dēls Arturs nu jau ir 17 gadu vecs. (Foto: no privātā arhīva)

Otra aizraušanās ir dārza darbi. Esmu laimīga, jo dārzā varu izpausties pēc sirds patikas. Dārzs man vienmēr bijis svarīgs. Bērnībā milzīgs un skaists dārzs bija maniem vecākiem Limbažu rajonā, netālu no Viļķenes. Vēlāk sekoja 18 gadi, ko pavadīju mūsu ar Āri lolotajā hektāru plašajā skujeņu dārzā. Tā bija labākā skola, kādu var iziet. Sākām ar vienu ābeli un vienu Ziemassvētku eglīti un beidzām ar 3500 skujkoku un divarpus tūkstošiem lapu koku šķirņu no visas pasaules. Tie tika audzēti maziņi, un nu jau, domāju, šis dārzs ir pilnbriedā.

Skaistākais bija, ka, šiem stādiem augot, parādījās arī putni. Mūsu dārzu par savu mājvietu bija izraudzījušies pat divi pupuķu pāri, kas vispār ir reti putni. Netrūka arī caurceļotāju – gan ar dzelteniem, gan sarkaniem vēderiem, kādus iepriekš nekad dzīvē nebiju redzējusi.

Tur mums diendienā bija darbs cauru gadu. Kādreiz, strādājot dārzā, smējos, ka no tā smagā darba turpat laikam arī nomiršu. Bet es mīlēju šo darbu, no galvas katram kokam zināju latīņu nosaukumu, zināju, kas katram stādiņam patīk, kā tas labāk jūtas. Ziemā stādi tika potēti, pavairoti Salaspils Botāniskajā dārzā pie Ināras Bondares, Mārtiņa Bondara mammas. Tas bija fantastisks laiks un vērtīga pieredze.

Kāda bija jūsu sadarbība ar bijušo vīru – Āris bija vācējs, kolekcionētājs, jūs – kopēja un lolotāja?

Tieši tā! Protams, viņš arī dārzā izgāja un darīja. Visskaistākie brīži bija maijā, kad dārzs bija košās krāsās – eglītes, atkarībā no šķirnes, plauka sarkanas un citrondzeltenas! Viss kopā ar rododendriem un magnolijām. Viss tika apgūts pašmācības ceļā, studējot grāmatas, vērojot augus dabā.

Kad atvadījāties no sava Latvijas dārza?

Drīz pēc Āra bērēm. Nu jau... gandrīz trīs gadi aizritējuši. Neskaitu. Kaut kā izdzēsu to... Pateicu paldies par zināšanām un visu, visu... Patiesībā šis dārzs mani ļoti labi arī noturēja fiziskā formā, arī emocionāli tas bija mans glābiņš, kad neklājās tik labi. Dārzs bija mans patvērums, kur būt un attapties no visa. Promejot novēlēju jaunajam saimniekam būt tikpat labam pret dārzu. Un mani šobrīd nesatrauc, vai tur kas tiek nozāģēts vai izmests ārā kā nederīgs, nezinot, ka tas ir vienīgais eksemplārs vai nu Baltijā, vai visā Austrumeiropā. Jā, es par to vairs nedomāju.

Bet šķiršanās no šīs vietas, kur bija tik daudz ieguldīts, tomēr nesa līdzi arī sāpes?

Bija posms, kad biju vēl Latvijā un kādu brīdi bez darba. Atminos, ka vissāpīgāk bija 2018. gada pavasarī, kad sēdēju parkā – vai nu Vērmanītī, vai pie Operas, kad ziedēja magnolijas, rododendri, ceriņi. Tad atcerējos, kā viss reiz ziedēja manā dārzā... Tas man bija vienīgais patiešām lielais vājuma brīdis, kad sajutu – ak, kā man pietrūkst šā dārza! Tās bija skumjas, jā, es arī ļāvos turpat uz soliņa asarām. Un nākamajā pavasarī pēc šī skumjā soliņa biju jau Spānijā. Ar manis pašas dārzu, ar ziediem jaunā vietā. Acīmredzot uz šī soliņa es savu sāpi izsāpēju.

Par savu kādreizējo dārzu vairs neko nezinu. Bet tagad man ir jauna dzīve. Jauna, skaista dzīve! Tagad mācos par tropiskajiem augiem, jo dzīvoju siltā zemē, un te viss ir citādi. Apgūstu zināšanas par olīvkokiem, hibiskiem, bugenvilejām, vistērijām, juku veidiem, palmām... Bet man kā normālai latvietei ir arī sakņu dārziņš. Šobrīd nav diži ar ko lepoties, tajā ir tikai daži, kā smejos, pirmās nepieciešamības augi – rozmarīns, baziliks, ķiplociņi, dilles, pētersīļi. Man uz jumta terases ir apelsīnu koks, bet šis izskatās bezcerīgs variants, jo māja ir pašā jūras krastā, katru dienu ir stiprs un sāļš vējš, un tas apelsīnam nepatīk.

Agijas Jansones glezna "Sapnis par Norvēģiju", kas tapa pirms četriem gadiem. Tā tika pārdota labdarības izsolē. (Foto: no privātā arhīva)

Bet vēl pirms četriem gadiem jūsu gleznu "Sapnis par Norvēģiju" labdarības izsolē pārdeva par 2000 eiro. Tagad dzīvojat Spānijā un esat kopā ar norvēģi, un pat kravājat somas, lai vasaras sezonā dzīvotu Norvēģijā... Ticat liktenim?

Nu šī ir mistika, ko nevaru izskaidrot. Un patiešām neatliek nekas cits, kā ticēt liktenim vai domai, ka dzīvē mūs vada kāds augstāks spēks. Ideja par gleznas sižetu uzradās pēkšņi, kā no zila gaisa. Skatījos grāmatās fotogrāfijas un pēkšņi izjutu vēlmi redzēt fjordus, kāpt kalnos. Uzzīmēju bildi ar Norvēģijas ainavu.

Šī glezna tapa dzīvoklī, ko īrēju, kad jau biju aizgājusi no Āra. Tie bija vēl pēdējie gadi, kad bija patiešām grūti. Laikam manī bija savācies tāds skarbums, kas izpaudās acumirklīgā un neizskaidrojamā interesē par Norvēģiju. Tā bilde principā bija tāds kā mans kliedziens.

Ap to laiku šķīrāmies arī oficiāli. Taču biju jau tā pārmocījusies, ka šķiršanās vairs nebija traģēdija, tas bija mans apzināts lēmums. Mūsu ceļi dalījās, jo otrs cilvēks stūrgalvīgi gribēja palikt tur, kur viņš ir.

Kur viņš bija, raugoties no jūsu skatupunkta? Kā viņam bija tolaik ar veselību, kad šķīrāties?

Gan labi, gan ne tik labi... Uzskatu, ka veselība ļoti daudz ir atkarīga no cilvēka, kā viņš sevi nostāda. Ja viņš neko nedara un negrib darīt, un paļaujas – kā būs, tā būs –, tad arī ir tā, kā ir.

Jums kļuva grūti palikt kopā ar Āri? Kas notika?

Viņš pazaudēja interesi par dzīvi. Nebija vairs intereses par dārzu, nebija vēlēšanās censties, viņa dzīvesprieks bija pilnībā izdzisis. Es saprotu, tā dzīve bija ļoti grūta, aiz muguras bija smagi gadi, turklāt vēl iznīcināta ārsta karjera... Viņš laika gaitā kļuva tik grūtsirdīgs, ka man kļuva nepanesama šī kopdzīve. Tur klātesošs bija arī alkohols, un tā depresija... Alkoholiķi jau arī nevar izārstēt, ja viņš pats to nevēlas. To visi labi zinām. Ir jāgrib.

Un ir jāgrib noturēt ģimeni, ir jāgrib būt ar bērniem, ir jākopj savs dārzs, kur bija ielikta visa dzīve. To visu nebija tiesības uzgrūst uz maniem pleciem.

Tā bija depresija, bet, ja ir depresija, tad pastāv iespēja ārstēties. Taču viņš atmeta tam ar roku. Nevar ģimene cilvēku gadiem celt ārā, ja viņš pats negrib būt vesels.

Izskanēja runas, ka viņam ir bijušas onkoloģiskas problēmas. Tā ir patiesība?

Nē, tādas lietas gan nebija. Tas nez no kurienes ir izrunāts. Tāpat kā runas par aiziešanu, kas presē ar skaļiem virsrakstiem tika definēta kā pašnāvība. Nu nebija tā pašnāvība! Pašnāvības fakts netika apstiprināts. Viņš bija aizmidzis gultā pie ieslēgta televizora. Neatrada ne kādas tabletes, ne kādas lietas, ne kādus striķus. Viņu jau neatrada uzreiz. Viņš ilgi dzīvoja viens; kamēr vispār sapratām, kas ir noticis... Cilvēks bija vienkārši aizmidzis. Mūža miegā. (Nopūšas.)

Viņš pats zināja par savu depresiju?

Jā, bet viņš negribēja neko darīt lietas labā. Es viņam jautāju – kāpēc tu negribi no rīta nākt ar mani skriet gar jūru? Kāpēc gribi sēdēt un skatīties tālumā? „Tāpēc, ka man tā patīk,” viņš atbildēja.

Šī apātija, īgnums, zudusī empātija mani ļoti ietekmēja. Jutu, ka kļūstu nervoza, nelaimīga, parādījās pat bailes. Negribēju arī bērniem likt dzīvot tādā negatīvā enerģijā.

Bet kādreiz viss bija pavisam citādi? Tad, kad satikāties.

Protams! Bez degsmes un bez vēlēšanās nav iespējams izveidot tādu dārzu! Tur ir jābūt milzīgam gribasspēkam un darbaspējām. Un to viņš uztaisīja! Diemžēl vienā brīdī viņš salūza.

Uzskatu, ka viņa dzīves kļūda bija iešana politikā. Tā viņu piespieda pie zemes un samala. Tas Āris, ko iemīlēju, bija citāds – sabiedrisks, dzīvespriecīgs, spēlēja klavieres, dziedāja, viņam patika slēpot; jutos tiešām lieliski viņam līdzās.

Es iepazinos ar izcilu ārstu, pieprasītu ķirurgu, kurš strādāja, glāba cilvēkiem dzīvību. Es biju vienkārši gleznotāja, un mēs sākām tādu kā rotaļu. Viss bija ļoti skaisti. Bet laikam šī pieredze man bija vajadzīga. Milzīgs rūdījums. Tagad pilnīgi citādi skatos gan uz cilvēkiem, gan dzīvi. Nu es pavisam droši zinu, ko gribu un ko negribu, ko nekad sev vairs nenodarīšu. Un man ir tāds stiķis tagad – ja man kaut kas nepatīk, es vienkārši pieceļos un aizeju. Neizdaru neko ne sev, ne tam otram. Bet sevi atbrīvoju. Bez skaidrošanās, bez pārmetumiem, bez jautājumiem.

Minējāt, ka līdz ar eksvīra nāvi nācās aiziet arī no īpašuma, jo tas nepiederēja jums. Kāpēc māja ar dārzu nepalika mantojumā jūsu kopīgajam dēlam?

Vai tas vispār piederēja viņam vai nepiederēja, man nav ne jausmas, bet pēc aiziešanas šo īpašumu momentāni, mēneša laikā, pārņēma citi cilvēki, un man ar bērniem nācās no tā atvadīties. Ko viņš ar to bija iesācis pirms tam, kurš ko zina. Es tur varēju atrasties, kamēr viņš ir dzīvs. Pirms promiešanas ar kaimiņieni satikāmies, uz terases izdzērām pēdējo glāzi vīna. Tas bija jauki. Un es jutos mierīga.

Un aizgājāt prom, atstājot visu iedzīvi?

No mājas paņēmu dārgāko, kas man ir, – savus divus bērnus, mammu un kaķi. Tagad šis pats kaķis ir ar mani Spānijā.

Paliku ar bērniem bez mājas, ar milzīgu spriedzes un emocionālo bagāžu, bez kādas mantas. Bet tas ir forši – jo biežāk dzīvē pārvācas, jo mazāk mantu vajag.

Bērnu labad man nācās būt stiprai. Kas zina, varbūt, tieši pateicoties viņiem, esmu izdzīvojusi. Jā, traģēdijās mani paglāba fakts, ka man ir kāds, par ko rūpēties, par ko esmu atbildīga. Tādās dziļās krīzes situācijās man ir apbrīnojami skaidrs prāts, kad ir ļoti, ļoti grūti, es bez raudāšanas un histērijām saglabāju spēju aukstasinīgi spriest. Jo man ir jāizglābj ģimene.

Droši vien daudz kas attiecībās ar citiem cilvēkiem izkristalizējās...

Jā, pēc Āra nāves ļoti mainījās draugu loks. Bija prāva karojoša armija ar pārmetumiem, ka neesmu bijusi gana stipra, lai paliktu līdzās Ārim un viņu paglābtu. Mani gānīja, ka tas, ka viņu atstāju, cilvēku noveda līdz kapam.

Un tos „no malas” neinteresēja, ka mentāli nebijām kopā jau vairākus gadus; viņam bija draudzenes, un es pat nopriecājos, ka viss būs labi.

Bet es neko savā dzīvē nenožēloju. Esmu sapratusi: ja cilvēks ir ar tevi kopā, tad tam dzīves posmam tas ir vērtīgākais pavadonis, vērtīgākais, svarīgākais un foršākais cilvēks, kas var būt blakus. Jo citādi nav vērts būt attiecībās.

Āra gadījumā viss ievilkās. Tur bija cīņa līdz brīdim, kamēr sapratu, ka es šo cīņu nevaru uzvarēt. Cīņa par bērna tēvu, centieni atgriezt viņu dzīvē bija kā pret sienu.

Kā lauvu mātīte metos glābt ģimeni, bet, kad pati jau sāku grimt, jutu – viss, ir jāatlaiž.

Un tad dzīvē atnāk kaut kas cits. Nekad nevarētu iegūt jaunas attiecības, ja es grimtu. Ir jāpalaiž. Tikai tā var būt augsne jaunam sākumam.

Kad palikāt viena ar dēliem, iztikt varējāt?

Es strādāju par dizaineri dārzos, veidoju interjera dizainus mājām, viesnīcām. Zinu, cik man nepieciešams iztikšanai, un tik arī spēju nopelnīt pati. Man nav bijusi lielās naudas pelnīšanas mānija, mani neinteresē nekādi gredzeni, kažoki, mašīnas.

Reiz bija kuriozs. Vienubrīd iedomājos, ka es varētu papildu ienākumus gūt, palīdzot cilvēkiem māju uzkopšanas darbos. Man tas nesagādā grūtības, jo fiziskā forma ir laba, turklāt to esmu darījusi arī iepriekš, turklāt privātiem apkopējiem itin labi maksā. Bija viena milzīga māja Mežaparkā, piederēja krievvalodīgo ģimenei, kas pat algoja miesassargus. Bija starpnieks, kas ar mani runāja, ļoti stingri pārbaudīja manu CV, un rezultātā apmēram no pusotra tūkstoša kandidātu man paveicās un tiku palaista pēdējā taisnē. Tiku līdz saimniecei – mājas īpašnieka sievai. Viņa uz mani skatās un purina galvu: „Ņea.” Man paskaidroja, ka esmu pārāk jauna un ātri aizskriešu prom...

Atnāku mājās, un jaunākais dēls man jautā – kā gāja. Es atbildu, ka izbrāķēja, jo esot par jaunu. Un dēls smaidot man pateica: „Mammu, pieej pie spoguļa. Un tagad paskaties uz sevi!” Es brīnos: „Kas tad ir?” Un viņš paskaidro: „Kura normāla sieviete ņemtu un laistu savā mājā šādu apkopēju, kas tik labi izskatās?!” Kā es sāku smieties! Un teicu: „Paldies, mīlulīt!” Tas bija tik forši, un tajā mirklī sapratu – jā, es taču esmu gleznotāja! Kas tā vispār par tādu ideju – iet par apkopēju?! Vēlāk, kad padomāju, kāpēc vispār šī doma bija ienākusi prātā, spriedu, ka varbūt man gribējās tā kā noiet pagrīdē, paslēpties. Bieži vien, kad esmu pie spoguļa, man ataust atmiņā šis gadījums. Paskatos sev acīs, uzsmaidu un pati sev pasaku: „Jā, es esmu pelnījusi visu to labo, kas manā dzīvē notiek!”

Jūsu dzīvē lielās pārmaiņas sākās gluži kā filmā!

Jā. Absolūti. Tas bija 2018. gada rudens. Galerijā "Freska" man bija personālizstādes atklāšana, un nākamajā rītā man bija ieplānots lidot uz Spāniju apciemot draudzeni Irēnu Pulkinenu. Viņa gan uz manu ierašanās brīdi bija izbraukusi ciemos uz jubileju citā pilsētā, tāpēc sarunāja, ka man pretī uz lidostu atbrauc viņas draugs un kaimiņš, Spānijā dzīvojošs norvēģu uzņēmējs. Izkāpju no lidmašīnas, un atskan telefonzvans no nepazīstama numura, satieku svešu vīrieti, sasveicināmies un braucam no Malagas uz Esteponi. Nonākot galamērķī, viņš man piedāvā, ka līdz draudzenes atbraukšanai varu apmesties viņa apartamentos tajā pašā viesnīcā, kur dzīvoklis ir arī Irēnai. Bet viņam esot arī liela māja, kurā ir daudz brīvu telpu, un tās dažas dienas varu padzīvot arī tur. Man deva iespēju izvēlēties, nosolījās netraucēt. Kā atturīga latviešu meitene atbildēju, ka labprātāk paliktu viesnīcā, bet tad viņš uz mani paskatījās un paziņoja: „Vispār šoreiz izvēli izdarīšu es! Tu baudīsi dzīvi mājā!” Es domāju – ak Dievs žēlīgs, jauks cilvēks, kāpēc gan es nevarētu ko tādu izbaudīt un padzīvot villā pie jūras?

Un tā šajā mājā dzīvo aizvien?!

Jā. Lai gan es ilgu laiku nepieļāvu domu, ka mums varētu izveidoties kādas attiecības. Viss sākās ar glāzi vīna, pusdienām, pastaigām, un pēc nedēļas, kad man bija jāatgriežas Rīgā, viņš man vienkārši neatdeva biļeti. Man tika iegādāta cita – pēc nedēļas. Tad arī aizlidoju. Pēc atgriešanās domāju – paldies, bija ļoti skaisti, tiešām lielisks vīrietis, lai jau tiek citām meitenēm. Bet pēc nedēļas viņš ieradās pie manis Rīgā! Tad arī sapratu, ka tas tomēr nav tāds ceļojuma romāns, bet te veidojas kas nopietnāks.

Lai gan es uz šo jauno attiecību sākumu raudzījos ļoti piesardzīgi, patiesībā aizvien kaut kādu piesardzību sevī jūtu. Laikam tāpēc, ka dzīves skola pārāk skarba bijusi...

Un tā es pārcēlos ar viņu kopā uz Spāniju, uz skaisto savrupnamu jūras krastā. Tagad katru dienu baudu, priecājos, ka man blakus ir fantastisks cilvēks. Tik mierīgs, tik nosvērts, tik inteliģents. Ar viņu jūtos droša, pasargāta, lieliska, forša, un tiešām esmu laimīga par šo satikšanos.

Māksliniece nu ir kopā ar Spānijā dzīvojošo norvēģi Stenu. Abus liktenīgi saveda draudzene uzņēmēja Irēna Pulkinena. (Foto: no privātā arhīva)

Pēc visiem dzīves sitieniem, godīgi sakot, es vispār no saviem nākotnes plāniem biju izslēgusi tādu lietu kā attiecības. Biju zaudējusi ticību, un bija arīdzan baiļu sajūta, ka varētu sastapt atkal kādu, kas mani sāpinās.

Tāda kā aizvērto durtiņu sajūta attiecībā uz vīriešiem?

Jā, es jau tajā pirmajā mūsu kopābūšanas nedēļā viņam teicu – negribu nekādas attiecības. Skaidroju, ka esmu vienkārši atbraukusi atpūsties.

Tas ir fantastisks miers, ko esmu ieguvusi, esot kopā ar šo cilvēku. Kā šī miera man vienmēr ir trūcis! Visskaistākais ir, kad redzi, ka vīrietis zina, ko viņš grib. Vispār dzīvē – tā globāli. Un, jā, pirmoreiz, ar kādu kopā esot, jūtos patiešām sievišķīga. Mani nekad neviens dzīvē nav tā lutinājis. Un es nerunāju par materiālām lietām. Tas, ko novērtēju visvairāk par visu, ir mana vīrieša uzmanība un tas, cik ļoti viņam rūp, kā es jūtos, ko daru. Ir patiešām dziļas un sakarīgas sarunas, mums ir tik daudz par ko runāt, diskutēt, prātot.

Es nejūsmoju par abstraktu dzīvošanu zelta pilī; te ir runa tikai par būšanu līdzās cilvēkam, ar ko jūties harmoniski. Ar draugu daudz esam runājuši, ka nav nozīmes, kur dzīvot. Tiešām ticu, ka ar īsto cilvēku blakus var laimīgi dzīvot arī žagaru būdā. Stens ir ļoti vienkāršs, un to ļoti cienu. Latvijā turīgiem cilvēkiem patīk demonstrēt dārgas drēbes, pulksteņus, mašīnas. Veči kā tādas žagatas mērās, kurš ir spīdīgāks. Bet nu esmu pieredzējusi, ka ir pašpietiekami cilvēki, kas savā jomā ar savu darbu ir daudz sasnieguši un varētu atļauties nez kādu izrādīšanos, bet viņiem tas nav aktuāli. Viņš zina, kas viņš ir, un mierīgi, nedomājot par citu viedokli, staigā pavisam parastos šortos, T kreklā un jūtas izcili.

Kā sadzīvojat ar situāciju, ka no dēliem esat četrarpus stundu lidojuma attālumā?

Neliegšos, regulāri cīnos ar iekšējiem pārmetumiem ikreiz, kad pēc dēlu apciemošanas aizbraucu atpakaļ uz Spāniju. Tad atkal sev cenšos iestāstīt, ka bērniem nav vajadzīga vientuļa un nelaimīga mamma. Ar gadiem jau tas parādās sejā, stājā, kustībās, cilvēks paliek bez mirdzuma acīs. Domāju – nē, es varbūt būšu tālāk prom, bet, kad atbraukšu, es starošu! Sievietei ir jāstaro!

Citi šobrīd lasa

Kā padomju laikos. FOTO: šādi aizvien vēl ražo lelles Krievijā 9
Djatlova pārejas incidents: pēc 60 gadiem atklāj noslēpumainās tūristu bojāejas iemeslus 8
"Viņš dzer zāles, kas neļauj naktīs sapņot" - traģēdijā cietuša jaunieša māte vēršas pie Latvijas iedzīvotājiem 3
Tēmas: Spānija

Выяснилось, когда герцогиня Меган решила сбежать из Лондона

«Завтра может не наступить»: Как звезда сериала «Хор» предсказала свою смерть