Amanda Grase: ar misiju, lai visas trūcīgās ģimenes visā Latvijā būtu paēdušas
“Domāju, ka es tāda esmu piedzimusi – ar vēlmi palīdzēt, bērnībā visiem draugiem uz ielas atdevu lielāko daļu savu saldumu,” teic Amanda Grase. Viņa nodibinājusi biedrību "Labdarības lapa" un kopā ar vēl deviņām gados jaunām rīdziniecēm palīdz trūcīgām ģimenēm visā Latvijā.
Nu jau rit sestais gads, kopš viņas gādā citiem pārtiku, sadzīves tehniku, mēbeles un daudz ko citu, atsaucīgi šoferi to izvadā pa visu valsti. Tas ir brīvprātīgs darbs, nesaņemot ne centa. Šo gadu laikā palīdzēts vairāk nekā 2000 ģimeņu. “Satiekot bijušos klasesbiedrus un draugus, viņi teic, ka mana nodarbe tagad ir tieši tāda, ar ko izcēlos jau bērnībā,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" pasmaida Amanda. “Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez šīs misijas.”
Komandas darbs
Nopietnāks sākums bijis, kad Amanda audzināja divus mazus bērnus, kuriem augot lielākiem pāri palika daudz mantu. Meklējot, kam varētu ziedot, ar labdarības biedrību starpniecību viņa atrada ģimenes Saldū, Ērgļos, Ventspilī, Rēzeknē. Tas deva ierosmi "Facebook" izveidot grupu ģimenēm, kurām nepieciešams atbalsts, var pieteikties arī ziedotāji un brīvprātīgie palīgi.
Dažkārt gan pietrūcis laika ģimenei, jo Amanda vienmēr strādājusi arī algotu darbu. “Varu pateikt lielu paldies mūsu brīvprātīgajām meitenēm – labdarības kustība ir augusi. Ja viņu nebūtu, sniegtās palīdzības apjoms būtu daudz mazāks. Es visu koordinēju, ja nāktos vēl pašai strādāt noliktavā un šķirot mantas, maz ko paspētu. Manā pārziņā ir arī grāmatvedība, finanšu atskaites, saziņa ar uzņēmumiem, kuriem lūdzam atbalstu,” stāsta Amanda.
Liels ir gandarījums, kad bērni, kuriem organizācija palīdzējusi, no sirds priecājas. Viņi sūta savus zīmējumus, un Amandai ir iecere tos visus izvietot pie mantu noliktavas sienām, veidojot mākslas galeriju.
Ziedojumi nesarūk
“Ārkārtējās situācijas periodā vairāk ir lūgumu pēc pārtikas, bet piegādājam arī apģērbu, apavus, rotaļlietas, sadzīves priekšmetus. Mūsu ziedotāji arī paši nogādā pārtikas pakas trūcīgajiem vai nokārto sūtījumu ar kurjera palīdzību. Ļoti priecājamies, ka ziedojumi arī šajā grūtajā laikā nav mazinājušies – ja ko lūdzam konkrētai ģimenei, to saziedo. Cilvēki saprot, ka viņiem neklājas viegli, bet citiem ir vēl bēdīgāka situācija,” stāsta Amanda.
Šoferi nenodod ģimenei sūtījumu tieši rokās, bet iepriekš sazinās un atstāj pie ārdurvīm, ievēro divu metru distanci. Ziedo arī naudu, tad pārtiku iegādājas internetā, lai brīvprātīgajam nebūtu ilgs laiks jāpavada lielveikalā, atlasot preces. Lūdz arī bērniem domātos piena maisījumus un autiņbiksītes, šīs preces ir ļoti pieprasītas, jo maksā dārgi.
“Noliktavā gan pašreiz daudz nepieņemam, taču, ja ir kāda akūta vajadzība, ko citādi nevar risināt, mēs, protams, atveram durvis,” piebilst Amanda.
Prieka dienā uz Rīgu
”Drēbes mums ziedo ļoti daudz, šķirojam un sūtām cilvēkiem – pašus nelaižam noliktavā izvēlēties, jo pēc tam rodas pārlieka nekārtība. Dažkārt padalāmies ar dzīvnieku patversmēm vai sūtām uz tālākiem laukiem, kur sūtījums ļaudīm noder, zemes darbos darot. Taču ziedotājiem lūdzam visu atvest tīru, jo mums nav ne veļasmašīnu, ne iespēju izmazgāto izžāvēt. No produktiem vislabākie ir tie, kuriem ilgāks realizācijas laiks,” Amanda aicina sazināties Facebook lapā, ja kāds grib ziedot konkrētai ģimenei.
“Mēs arī sapratām, ka daudzi vecāki un viņu atvases nekad nav bijuši galvaspilsētā, un tagad uzaicinām šīs ģimenes uz Rīgu, nosaucot šo pasākumu par Prieka dienu. Mērķis ir parādīt bērniem, cik daudz mācīšanās iespēju te ir, arī lielāks darba piedāvājums. Uzaicinām kādu populāru cilvēku, kuram bērnībā nav klājies viegli, viņš par sevi pastāsta un ar savu piemēru parāda, ka ir iespējams sasniegt daudz, tikai nedrīkst padoties!” priecājas Amanda. Pēdējoreiz Prieka dienā ieradās ap 300 vecāku ar bērniem.
Kad atklātība nāk par sliktu
Visbiežāk grūtībās nonāk daudzbērnu ģimenes, arī daudzas brīvprātīgās pašas ir daudzbērnu ģimeņu mammas un šo darbu uzskata par savu sūtību.
Ziedotāji ir atsaucīgi, taču bieži vēlas dzirdēt stāstu par ģimenēm, kurām palīdz. “Diemžēl dažkārt šāda atklātība var traucēt grūtībās nonākušajiem. Piemēram, skolā šo ģimeņu bērniem skaļi norāda par viņu problēmām – tas ir nežēlīgi. Tāpēc cenšamies plašu informāciju sociālajos tīklos neatklāt, bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka kaut ko slēpjam,” skaidro Amanda.
“Ja palīdz, tad pašam ir ļoti laba sajūta. Bijuši gadījumi, kad bērns netiek uz Māmiņu dienas koncertu, jo nav ko vilkt mugurā. Aizsūtām nākamajā gadā kleitu – bērns priecājas! Arī izlaidumos bieži nav ko uzģērbt, un, ja jāiet kājām pāris kilometru uz skolu, bet nav atbilstošu apavu, arī ir liela problēma,” uzskaita Amanda.
Izvērtē, kam palīdzēt
Organizācija bieži sazinās ar sociālajiem dienestiem, skolām, bērnudārziem – cik nu var informācijas uzzināt. Amanda neslēpj, ka daudzām ģimenēm arī atsaka palīdzību, ja cilvēki tikai parazitē uz citu rēķina, paši neko nedarot, kad vienīgais arguments ir: “Iedodiet, jo man vajag!”
“Mums ir saraksts ar ģimenēm, kuras mūs centušās ļaunprātīgi izmantot vai maldinājušas. Sākumā centāmies palīdzēt arī ar jurista un psihologa konsultācijām, bet diemžēl tam trūkst resursu. Mēs izdarām tik, cik katrs varam savā brīvajā laikā. Kad sāku darboties Labdarības lapā, man bija lielāki mērķi, bet ir arī pamatdarbs, savi bērni un dzīve, kam jāvelta laiks. Tomēr man ļoti patīk ar katru rūpju ģimeni aprunāties, sadraudzēties, katram no mūsu brīvprātīgajiem ir šādas draudzības. Tas ir nedaudz tāds kā psihologa darbs,” raksturo Amanda.
“Mēs aizpildām to tukšumu, kur valsts nespēj sniegt palīdzību,” spriež Amanda. “Es gan vēlētos, lai šādām organizācijām nebūtu jāpastāv, lai mums visiem būtu labi. Lai visi būtu paēduši un neviens bērniņš gulēt neaizietu ar kurkstošu vēderiņu. Lai būtu stabilitāte un finansiālais miers par ikdienu un nākotni!”
