"Māmiņ, ēd dillītes!" Skaidrojam, kāpēc tik vērtīgs ir latviešu kulta garšaugs - dilles
“Māmiņ, galvenais, ēd dillītes! Dillītes pazemina asinsspiedienu! Droši, droši, kaut kilogramu dienā, ja vari!” filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" vēsturniece Dagnija iesaka Mirtas tantei kā veselīgu alternatīvu konkurentes uz mantojumu Olitas sagādātajiem medikamentiem. Lai gan filma šķiet asprātīgu un smieklīgu kultūrcitātu pārpilna, vēsturniecei Dagnijai par dillēm ir liela taisnība.
Dilles ir viens no senākajiem ārstniecības un garšaugiem. Par šī auga dzimteni uzskata Vidusjūras reģionu. No šejienes dilles izplatījušas pa visu Eiropu, Āziju un pēc tam iekarojušas Ameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi. Mūsdienās audzē ļoti daudz diļļu šķirņu, bet kā savvaļas augs tās sastopamas Mazāzijas un Vidusāzijas reģionos, Ziemeļāfrikā un Himalaju apkārtnē.
Dilles kultivētas jau pirms daudziem tūkstošiem gadu Āzijā, Eiropā un Ziemeļāfrikā. Ir zināms, ka pirms 5000 gadiem senie ēģiptiešu ārsti izmantojuši dilles kā zāles, tās pielietotas arī skaistumkopšanā. Senajā Grieķijā dilles bija zāles pret žagošanos, bet Senajā Ķīnā tās audzēja kā īpaši ekskluzīvu līdzekli imperatora potences uzlabošanai. Romieši dilles izmantoja arī vīna aromatizēšanai. Senajā Romā un Grieķijā dzejnieki cildināja dilles savos dzejoļos, un dažkārt sacensību uzvarētāji tika apbalvoti nevis ar ierastajiem lauru, bet gan diļļu vainagiem.
Arī franku karalis un pirmais Svētās Romas imperators Kārlis Lielais (742 – 814), izpratis diļļu ārstniecisko un kulināro vērtību, pavēlēja tās audzēt savā valstī.
