Psihiatrs Artūrs Utināns stāsta, kā izdzīvot un nesajukt prātā: "Ilgstošs stress ir tikpat bīstams kā Covid-19"
Pagaidām nevienam nav īsti skaidrs, kā tālāk izvērtīsies globālā krīze un kā mainīsies mūsu dzīve. Nav šaubu, ka esam lielu pārmaiņu procesā, un tālāko virzību prognozēt ir grūti. Lai nesaķertu baiso koronavīrusu, cilvēki turpina pašizolēties un distancēties, taču jāatzīst, ka daudzus vairāk par iespējamo saslimšanu baida pustukšais maks un bezdarbs. Kā šo krīzi pārdzīvot un nesajukt prātā – par to runājām ar RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docentu Artūru Utinānu.
– Vai šajā krīzē varam saskatīt arī kādus pozitīvus aspektus?
Cilvēcei dota iespēja pārskatīt vērtības, un es pieļauju, ka tā tiešām notiks. Cilvēkiem būtu jāsaprot, ka daudz vairāk naudas jāiegulda zinātnē un medicīnā. Kāda itāliešu ārste atzina: “Ja Itālijas medicīnā būtu ieguldīta tā nauda, kas Itālijas futbolā, nekādas krīzes nebūtu.”
Uzskatu, ka profesionālais sports, kurā sportisti pelna miljonus, ir viena no mūsu sociālās dzīves ačgārnībām. Sportot ir nepieciešams visiem, jo tas ir veselības jautājums. Visiem jāsporto pašiem, nevis jāskatās, kā sporto citi. Par to, ka čaļi spārda vai met bumbu grozā, nevajadzētu maksāt nekādus miljonus. Un miljonus nevajadzētu maksāt arī tiem, kas dzenā automašīnas uz riņķi, piesārņojot gaisu. Tas ir mūsu ačgārnās domāšanas rezultāts. Protams, es nedomāju, ka tagad pazudīs profesionālais sports, lai gan pasaulei tas būtu ideāls variants. Tad visi varētu sportot par brīvu, nevienam neko nevajadzētu maksāt.
Es paredzu, ka nākotnē vairāk ieguldīs zinātnē un cilvēces attīstībā. Kā redzam, ir jānotiek traģēdijai un jābūt līķiem, lai cilvēki saprastu, kuras ir tās jomas, kas agrāk nav tikušas pienācīgi novērtētas. Protams, izmaiņas sagaidāmas ar tehnoloģijās. Daudzi biznesa virzieni turpmāk tiks attīstīti interneta vidē. Es gan nezinu, cik tas būs pozitīvi vai negatīvi, taču izmaiņas būs.
– Pieminējāt profesionālo sportu. Mums tomēr jāatzīst, ka milzīgās summas, kuras tur apgrozās, rada sabiedrības lielais pieprasījums. Veči taču ir gatavi maksāt, lai tikai redzētu, kā citi sporto.
– Protams, veči un dāmas var iet skatīties, kā citi spēlē bumbu, tikai jautājums – kāpēc par to maksāt naudu? Sportisti varētu iztikt ar slavu, tādējādi viņi varētu piepildīt savas ambīcijas. Tie, kas grib skatīties, kā citi sporto... Nu, lai skatās un mācās.
Protams, šodien jau sportu neskatās, lai kaut ko iemācītos. Šeit vainojamas mūsu mērkaķa smadzenes, kurās ir spoguļneironi, kas liek dzīvot līdzi sporta spēlei. Tāpat notiek, skatoties filmas – it kā mēs paši ņemtu dalību attēlotajos notikumos. Tomēr patiesībā tā ir tikai ilūzija.
Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka smadzenes mums rada dažādu veidu ilūzijas. Būtu vēlams iemācīties šīs ilūzijas apiet un nepakļauties tām. Ne viss, kas sagādā spēcīgas pozitīvas emocijas, ir derīgs mūsu organismam un sabiedrībai kopumā – tas var būt arī nederīgs un pat kaitīgs. Šajā gadījumā profesionālais sports paņem naudu, kuru vajadzētu atvēlēt daudz svarīgākām lietām. Tā rīkotos cilvēks, ja viņš būtu racionāla būtne un pelnīti būtu saucams par homo sapiens jeb saprātīgo cilvēku. Patlaban cilvēku nez vai varam saukt par saprātīgu.
– Ja visu cilvēci pielīdzinām vienai ģimenei, skaidri ieraugām, cik nesaprātīgi cilvēki rīkojas savā starpā. Vai cilvēks tomēr nav destruktīvs radījums?
– Gan konstruktīvs, gan destruktīvs. Destruktīvais potenciāls cilvēkam tik tiešām ir pietiekami liels. Būtu vēlams, lai cilvēce sajustos kā viena ģimene, nevis sadalītos nācijās, etnosos, reliģiskajos grupējumos un savā starpā karotu. Taču mūsu mērkaķa smadzenes nosaka, ka cilvēkiem jāapvienojas grupā, kad viņus apdraud kāda lielāka grupa. Ja lielāka grupa bviņus neapdraud, tad savstarpēji kari sākas grupas iekšienē.
Piemēram, ja valsti no ārpuses neapdraud cita valsts, tās iekšpusē norisināsies cīņa starp etniskām grupām vai starp ģimeņu klaniem un ģimenes pārstāvjiem. Kā to nosaka mūsu mērkaķa smadzenes, visa cilvēce spētu apvienoties vienīgi tad, ja mūs apdraudētu kāda cita kosmiska civilizācija. Kamēr šāda apdraudējuma nav, cilvēce apvienoties nespēj. Agrāk varēja cerēt, ka cilvēces apvienošanās varētu notikt, ja to apdraudētu kāda globāla infekcija, taču šobrīd tā nav. Iespējams, krīze vēl nav tik liela, lai tā notiktu.
