Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

Latviete Anta Jankovska pandēmijas laikā nolēma palikt pie vīra Itālijā: "Tā gribas, lai viss ātrāk beidzas"

Intervijas
19. aprīlī 06:04 2020. gada 19. aprīlī 06:04
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Visi smagie pārbaudījumi, ar kuriem nācies tikt galā operdziedātājai Antai Jankovskai, tagad šķiet nenozīmīgi. Viņa dzīvo vienā no reģioniem Itālijā, kuru koronavīruss skāris vissmagāk. “Tā ir mūsu realitāte, pagaidām Latvijā to nesaprast,” atzīst Anta. Viņas spēka avots ir ticība, mīlestība, pavasaris un dziedāšana. "Patiesā Dzīve" ar Antu sarunājās laikā, kad Itālija vēl bija pašā depresīvākajā noskaņojumā. Tagad valsts sāk mazliet uzelpot.

Savulaik Anta bija baletdejotāja uz Rīgas Baltā nama skatuves. Kaulu slimība radīja neciešamas sāpes pēdās, un pēc smagas cīņas par veselību un ilgām pārdomām viņa izlēma savu sirdslietu pamest. Anta kļuva par viesmīli, nācās pieciest ņirgas par profesijas maiņu. Bet skatuves vilkme bija milzīga, un viņa izlēma mācīties par operdziedātāju – 21 gada vecumā iestājās Mediņa mūzikas skolā, pēc tam devās uz Itāliju.

Bez valodas zināšanām strādājot kafejnīcā un slimnīcā, viņa ar izcilību beidza Parmas konservatoriju. Un satika savu itāli. Džuzepe viņu esot lencis ilgi, līdz darbi Antu pārliecinājuši vairāk nekā saldie vārdi. Tagad viņi dzīvo senā ēkā kukurūzas lauka vidū un savas attiecības kārto skaļos strīdos un tikpat kaislīgās salabšanās. Agrāk viņi bieži bija šķirti un daudz laika pavadīja, sarunājoties skaipā, cenšoties noturēt smalko attiecību stīgu. Nu viņi bieži ir kopā, un arī tas ir pārbaudījums… Covid-19 ar nāves izkapti pļauj cilvēkus, un sāpes un bailes, kas jūtamas gaisā, pārciest ir daudz grūtāk nekā izolāciju.

Foto: no privātā arhīva

Tik skarbi

– Kāda šobrīd ir situācija? Esi Parmā, savā dzīvoklī?

– Šis gan nav priecīgākais rīts, galīgi nav garastāvokļa. Ziņās rādīja, kā no Bergamo izbrauc armijas mašīnas ar 70 zārkiem. Vairs nav vietas, kur kremēt cilvēkus. Kad tik reālas lietas notiek tavā acu priekšā, diez vai paliek kāda vieta fantāzijai. Latvijā gan patlaban ir daudz visādu teoriju, ka šī ir tikai banāla gripa, nekas īpašs… Man jāpieņem tas, ko redzu.

– Latvijā epicentrs ir Rīga. Kā Parmā – jūtaties kaut nedaudz sevi pasargājuši, izolējušies?

– Nē, absolūti nejūtamies pasargāti. Emīlijas-Romanjas reģions, kurā ietilpst arī Parma, inficēšanās ziņā otrs pēc Lombardijas, kur sākās šī sērga. Mūsu reģionā ļoti daudz slimo, arī Parmā diemžēl ir daudz mirušo. Ziņās rādīja, ka vakar bija ap 500 no vīrusa mirušo, un tie nav tikai astoņdesmit gadus vecie cilvēki.

Intensīvajā terapijā nav vietu. Televīzijā bija raidījums, operators slimnīcā izstaigāja visus gaņģus. Briesmīgākais ir tas, ka cilvēki, kuri nokļūst intensīvajā terapijā, ir pie saprašanas, viņi nav komā vai zaudējuši atmiņu, visu saprot, jūt, bet vairs neredz savus mīļos. Tuvinieki saņem tikai pelnu urniņu, nedrīkst atvadīties.

– Nedrīkst bērēt?

– Nē. Ja cilvēks nomirst slimnīcā, viņš uzreiz tiek nosūtīts uz krematoriju. Nekādas atvadas nenotiek.

Dekrēts un pavasaris

– Cik saprotu, tava māja ir kukurūzas lauka vidū. Vai tā ir mazliet izolēta?

– Apkārt ir daudz aramzemes, kur tiek stādīta kukurūza, tomāti, aug zāle lopiņiem. Šādu māju grupu, kādā dzīvojam, sauc par condominio. Šī vieta kādreiz bija liela lauku saimniecība. Visas ēkas ir pārveidotas par dzīvojamām, staļļu vietā mazas villiņas. Saimnieku māja, kurā dzīvoju es, ir no akmeņiem, laucinieciska stila, tajā trīs stāvos ir pa trim dzīvokļiem.

– Neviens nav saslimis?

– Pagaidām ne. Protams, nevaru zināt par visiem, var jau būt, ka nestāsta. Kaimiņus gadās reizēm satikt, bet, izejot ārā, turamies pa lielu gabalu viens no otra. Visi pret situāciju izturas maksimāli nopietni, tāpēc pārvietojamies tā, lai mūsu ceļi nekrustotos. Pilsētās ir problēmas, jo visi grib iet pastaigās uz tuvāko parku, bet tad tā vairs nav karantīna.

Policijas patruļas ir kļuvušas vēl stingrākas, liek griezties atpakaļ un doties mājās, nedrīkst pa ielām staigāt. Vari iet uz veikalu, bet arī tad strikti – vienreiz nedēļā, ne katru dienu. Protams, cilvēki izmanto katru iespēju iziet laukā. Šobrīd situācija ir tiktāl nokvēlināta, ka draud ar jaunu dekrētu, kas būšot vēl stingrāks un aizliegs vispār iet laukā, jo patlaban spēkā esošo daudzi variē pēc savas patikšanas.

– Tu ej staigāt ārā, pa laukiem?

– Cenšos izmantot laiku, kad pārējo tur nav. Mums ir fantastiskākais pavasaris, kādu atceros. Daba šobrīd līksmo.

– Zied magnolijas?

– Arī ķirši, plūmes, pienenes, vijolītes. Cenšos izmantot laiku ap vieniem, kad itāļi ēd pusdienas. Tad es eju pastaigāt un tiešām nevienu nesatieku. Bet, pat ja eju laikā, kad arī pārējie, šeit ir daudz taciņu. Tajā ziņā esam svētīti, salīdzinot ar pilsētu. Atceros, agrāk visu laiku gaudos, ka man ir tik grūti kaut kur tikt, bet tagad par šo nošķirtību priecājos.

Foto: Oļegs Zernovs

– Kādreiz tādām pastaigām nebija laika?

– Arī tas. Ja bija darīšanas pilsētā, bija ar velosipēdu jābrauc līdz autobusam, un tas ir diezgan tālu. Karstumā atbrauc pilnīgi slapjš, kreklu varētu izžaut, sēdies autobusā, kurā kondicionētājs uzgriezts uz desmit grādiem, un tad ir tā, kā ir. Studiju laikā gan braucu uz konservatoriju ar skūteri. Tagad liekas – kaut tas viss būtu iespējams!

Stingrā dekrēta dēļ aizvērtas visas kafejnīcas, bāri, restorāni, atvērti ir tikai pārtikas veikali, aptiekas, bankas – svarīgākās iestādes. Cenšamies iepirkties vismaz uz nedēļu, un mums ir lieli krājumi garāžā un āra noliktaviņā. Tas nav tikai tāpēc, ka valstī karantīna, itāļi vispār ir kā mazie kāmīši, vienmēr visu ko krāj. Itālis parasti sapērk ļoti daudz lietu, ko var glabāt: pastu, mērces, eļļu, ūdeni. Viņi uz veikalu neiet vienai dienai. Ja ir atlaides, un tādas Itālijā ir visu laiku, tās izmanto.

Dzīves ekonomizēšanā viņi ir ņemami par fantastisku piemēru. Domāju, gandrīz katram itālim ir atlikta nauda nebaltai dienai. Viņos vēl ir tāds pēckara krampis, ka par visu vajag padomāt. Gan mans vīrs tāds ir, gan viņa draugi, brāļi, ģimene. Itāļiem ir nolikta naudiņa brīdim, tādam kā šis, kad daudzi nestrādā un nav nekādu ienākumu. Latvietis parasti dzīvo no algas līdz algai, daudziem nemaz nav citas iespējas, bet itāļiem ir iespēja ietaupīt.

Mans vīrs strādā par elektroinženieri fabrikā, kur ražo pesto, mērces, konservus, un viņam tos dod uz mājām, tāpēc mums ir pilna garāža. Cenšos uz veikalu iet izcili reti. Iekšā laiž noteiktu skaitu cilvēku. Veikals ir tāds kā lielie Rimi Rīgā, pēdējoreiz tajā bija ne vairāk kā 40 cilvēku, pārējie stāvēja aiz durvīm, svaigā gaisā, noteiktā attālumā cits no cita. Šeit visi velk maskas, kuriem tādas ir. Labās, ar filtru, jau sen nekur nevar nopirkt, izņemot Amazon par 50 eiro gabalā. Jā, ir cilvēki, kuri nekaunīgi pelna uz šādas nelaimes rēķina.

Pie ieejas veikalā ir cimdi, dezinfekcijas līdzekļi, cilvēki tiek uzraudzīti, kā viņi iepērkas, ko dara. Lielveikalu ķēde ir ziedojusi milzīgas naudas summas slimnīcām un visiem pensionāriem par velti piegādā pārtiku uz mājām. Tomēr seniori izmanto katru iespēju tikt ārā, viņi grib uz to veikalu aiziet.

– Grūti nosēdēt, gribas parunāt.

– Protams, jā, ļoti.

Foto: no privātā arhīva

Bez stulbuma un bravūrības

– Šeit, īpaši mazajos ciemos, latvieši ļoti uzmana cits citu, ja kāds atbraucis no ārzemēm, uzstāj, ka jāpaliek mājās. Citi tās sauc par raganu medībām. Kā ir Itālijā?

– Tas šeit nav iespējamas, jo mūsu ir ļoti daudz. Latvijā, mazā ciematiņā, kur cits citu pazīst, ir pilnīgi neiespējami palikt ēnā. Itālijā ir pilnīgi neiespējami tam izsekot.

– Cilvēki mēdz būt neapzinīgi, un emocijas sit augstu vilni.

– Te esam izgājuši cauri visām fāzēm, kurām tagad iet cauri Latvija. Kad tikko parādījās vīruss, bija iesmiešana, ka tas nav nekas nopietns, likumu neievērošana. Interesanti – kad viss kļuva tik nopietni, daudzi mani draugi mākslinieki, kas sākumā ļoti vieglprātīgi pret to izturējās, publiski atvainojās par savu stulbumu, lieko bravūrību.

Es pēc dabas esmu hipohondriķe, tāpēc man uzreiz viss likās nopietni. Neziņa ir vismokošākā. Ar ko tas draud globāli, kādas būs sekas, cik daudz upuru tas vēl prasīs… Nav nekādas skaidrības. It kā ar katru dienu tai vajadzētu būt arvien lielākai, bet tā nav. Ir ļoti daudz dezinformācijas, visādu sazvērestības teoriju, kas mani kaitina.

Iespējams, kāds kļūs bezgala bagāts, bet kopumā ekonomikā tas atstās ļoti lielu sliedi. Un arī uz emocionālo stāvokli. Šobrīd manas vienīgās domas un lūgšanas ir pie tā, lai viss beidzas pēc iespējas labāk, lai ir iespējamimazāk upuru. Manu tuvinieku, draugu vidū vēl neviens necieš.

Protams, šis nav letāls vīruss visiem, bet mēs joprojām maz par to zinām. Arī par tiem, kam slimība ir vieglā formā. Vai viņi izveseļosies, vai ar to viss beigsies? Ir parādījusies informācija, ka vēl divas nedēļas pēc tam, kad cilvēks ir izveseļojies, nejūt simptomus, viņš ir lipīgs. Protams, neviens nevar būt drošs, ka nav bezsimptomu nēsātāja. Mans vīrs katru dienu iet uz darbu, nāk mājās. Pat ja es izolētos pilnībā, nebūtu pasargāta. Mēs darām, cik varam, respektējam to, kas notiek, nesmejamies, neizaicinām, bet simtprocentīgi pasargāti arī nevaram būt.

– Agrāk Džuzepe brauca iekārtot saldēšanas iekārtas rūpnīcās visā pasaulē, tagad ir nobāzējies vietējā ražotnē?

– Agrāk viņš brauca apkārt paša izvēles dēļ, tagad grib būt uz vietas, vairāk laika pavadīt ar mani. Arī es to vēlos. Tagad liktenis mums ir piespēlējis iespēju būt kopā. Šādā veidā. Tas ir jauki, bet…

– …jūs paši to neizvēlētos pēc brīva prāta?

– Protams, esmu ļoti priecīga, ka esmu šeit, ar viņu. Man bija reāla izvēle… Bija paredzēts braukt uz Latviju martā, jo aprīlī ieplānotas vairākas uzstāšanās saistībā ar Lieldienām, Opereti. Biju pasūtījusi lidmašīnas biļeti un, kad viss šeit tikai sākās, bet Latvijā nekā vēl nebija, domāju, kā darīt. Sapratu, ka lidosta varētu būt vieta, kur iespēja saķert vīrusu ir visreālākā. Domāju, kā lai pašizolējos, kā lai neaplipinu vecākus – par to man bija visvairāk bail. Kā laikus uzzināt, esmu pozitīva vai negatīva, lai neinficētu kolēģus.

Biju apzvanījusi pusi Itālijas, beidzot mani savienoja ar Infektoloģijas centru Parmā. Nebija skaidrs, pēc cik ilga laika, ja vīrusu esmu dabūjusi lidmašīnā, tests var uzrādīt saslimšanu. Izrādās, ka pirmās divas dienas nevari inficēt citus, testu var taisīt trešajā vai ceturtajā dienā. Biju izdomājusi, ka tā arī darīšu, uz četrām dienām pilnībā izolēšos, tad taisīšu testu.

Tas bija pašā sākumā, kad parādījās informācija, ka ir iespējami testi par maksu. Protams, kad viss nāca arvien lielākiem mutuļiem virsū, sapratu, ka nekur nebraukšu. Nekad mūžā nepiedošu sev, ja šo vīrusu aizvedīšu uz Latviju, un arī pašai negribētos izslimot. Paliku šeit. Ar ģimeni, māsu un brāļiem esam šķirti, bet labāk tā.

– Sazināties?

– Katru dienu. Cenšos stāstīt, kas te notiek, bez īpašas baidīšanas, vienkārši informējot, kā ir. Man žēl, ka dažas lietas, ko viņiem stāstu… To līdz galam nav iespējams aptvert, jo pagaidām tā vēl nav Latvijas realitāte. Tā ir mūsu realitāte. Bet es cenšos viņus laikus pabrīdināt, tālākais nav atkarīgs no manis.

Skandāls un meditācija

– Kā sevī uzturi garīgo spēku, emocionāli sevi stiprini? Tev ir kādi paņēmieni?

– Esmu ticīgs cilvēks. Ļoti palīdz tas, ka šeit ir saule, pavasaris, daba mostas. Domāju, rudenī būtu citādi. Jā, skaistais laiks man ļoti palīdz. Dienā, kad ieraudzīju taurenīti, pirmo raibo, man tiešām bija sajūta – tā ir zīme, ka viss būs labi. Protams, palīdz tas, ka varu būt kopā ar vīru, neesmu pilnīgi viena. Ir cilvēki, kas, negribot inficēt mīļos, ir palikuši tur, kur ir, varbūt pilnīgi vieni. Zinu vairākus draugus, dziedātājus, itāļus, daži ir palikuši Austrijā, Šveicē, pilnībā šķirti no saviem mīļajiem.

Tādā situācijā, pieļauju, man būtu daudz grūtāk. Bet šobrīd es dziedu, mācos to, kam agrāk nav bijis laika. Sen esmu gribējusi iemācīties kādas ārijas, bet citu projektu dēļ nevarēju to, ko patiešām vēlos. Tagad ir laiks, tagad var. Mēs baudām filmas, cenšos neskatīties smagas, jo nav noskaņojuma visu vēl vairāk sadrūmināt. Itālijas televīzija piedāvā ļoti daudz labu filmu, ir izvēle. Vēl es gatavoju ēst, eksperimentēju virtuvē.

– Tā ir kolosāla meditācija.

– Noteikti. Šodien ir Sandžuzepe – mana vīra vārdadiena. Itālijā tā ir arī Tēva diena. Vienmēr šajos svētkos centāmies braukt uz viņa dzimto ciemu, kur tie ir milzīgi svētki, jo Svētais Džuzepe ir viņu patrons, ciemata aizstāvis. Vietu, kur mans vīrs dzīvoja bērnībā, sauc San Marzano di San Giuseppe. Svētkos tur brauc ar zirgiem, milzīgiem ratiem, žagaru kaudzes ved uz lielo sārtu, kuru vakarā iededz, un visi iet skatīties, ir uguņošana. No baznīcas iziet ar Svētā Džuzepes statuju, izmet līkumu pa visu ciematu, ar priesteriem, mūziku, viss ļoti pompozi. Šogad, protams, nekā tāda nebūs.

Mums būs svētki mājās, kad vīrs atnāks no darba. Ir doma pagatavot tādas kūciņas kā mūsu Vecrīga, tikai ar vārīto krēmu, itāliski zeppole. Tas ir tradicionāls saldais ēdiens tieši šiem svētkiem. Katra tiek pārgriezta, pa vidu krēms, virsū ķirsis sīrupā, ko sauc amarēna – tumšs, vīnā un cukurā marinēts.

– Kad tikāmies pirms pāris gadiem, teici, ka ienīsti skaipu, jo gan tavas, gan Džuzepes ceļošanas dēļ attiecības galvenokārt nākas uzturēt caur to.

– Jā, un es joprojām to ienīstu (smejas). Kad esmu Rīgā, mēs sazināmies WhatsApp video. Šā gada laikā man ir bijusi iespēja vairāk būt ar vīru. Godīgi sakot, pat nevaru iedomāties, kā šajā laikā viņš dzīvotu viens pats. Ja es būtu prom, mana sirds nebūtu mierīga vispār nevienu dienu. Tāpēc labi vien ir, ka tā sakrita, ka pie viņa atlidoju uz Svētā Valentīna dienu. Nedēļas laikā te sākās visas lietas.

– Cilvēkiem šī zināmā mērā ir arī attiecību pārbaude, nākas dzīvot izolācijā, un tādā būrītī viens otram var ļoti sakrist uz nerviem.

– O, jā! Ķīnā pēc karantīnas esot bijis ļoti daudz šķiršanās gadījumu. Tie, kam ir mazi bērni mājās, tagad ir spiesti visu laiku būt ar viņiem. Arī tas nav viegli. Taču konkrēti uz mūsu ikdienas dzīvi šī situācija neatstāj nekādu nospiedumu. Džuzepe katru dienu iet uz darbu, un mēs vienmēr esam strīdējušies – tas ir normāli! Vakar viņam teicu – klausies, mēs baigi sen neesam strīdējušies, būs jāuzrīko kāds skandāls.

– Jūs strīdu uztverat kā garīgu higiēnu?

– Jā. Vispār nesaprotu cilvēkus, kas nekad nestrīdas, kuriem viss ir tik labi, tik labi. Man tā neizdodas. Bet tas nenozīmē, ka mūsu dzīve būtu slikta tāpēc, ka strīdamies.

– Tā ir zināma attīrīšanās.

– Jā, es vienkārši nemāku norīt neko, vienmēr dodu uz āru. Mani pārpilda tik daudz visādu emociju, un, ja es tās kaut kādā veidā nevaru realizēt, teiksim, izdzīvojot kādos tēlos uz skatuves, tās mani vienkārši smacē nost.

Laiks pārvērtēt

– Tev daudz kam ir bijis jātiek pāri. Vai jūti rūdījumu, kas palīdz šajos sarežģītajos apstākļos?

– Jā, bet uz globālā fona tas šķiet sīkums. Tā vienmēr ir – kad dzīvē notiek kas traks, visas ikdienas sāpītes uz tā fona izskatās diezgan smieklīgas. Nu, kāds tur rūdījums?! Šī ir situācija, ar kādu neviens no mums nav saskāries. Pēdējā paaudze, kurai bija jātiek galā ar kaut ko tādu, ka nevari plānot nākamo dienu, bija Otrā pasaules kara laikā.

Mūsu paaudze par to ir tikai dzirdējusi, lasījusi grāmatās, skatījusies filmās. Esam salīdzinoši labā situācijā – mums nav kara, mums vienkārši liek sēdēt mājās. Tas nav daudz. Priekšplānā izlien pilnīgi citas vērtības, kuras dzīves mutulī, skriešanā pēc slavas, naudas, varas bija vienkārši pazudušas. Ģimene, tuvinieki, mīlestība pret cilvēkiem, palīdzēšana otram. Un tas nav slikti, es teiktu.

Šis ir mirklis, kad jāapstājas, jāpadomā un jāpieņem konkrēti lēmumi, kā dzīvot tālāk. Pieļauju, ne visiem tas atstās nospiedumu dzīvē, sāksies atkal mutulis, dzīšanās pēc visa, kas nokavēts. Cilvēki ātri vien aizmirsīs, kā bija, bet, šķiet, manī būs izkristalizējies svarīgākais. Lai Dievs dod, ka viss būtu labi. Un es ticu, ka būs. Gribētos, lai tā ir kā mācību stunda visai cilvēcei par to, kas ir svarīgi.

– Vakar sāku klausīties, kā aktieris Gundars Āboliņš lasa Dekameronu, un biju pārsteigta, cik tas ir aktuāls. Tas, kas notika pirms septiņiem simtiem gadu.

– Kad palasa senos romānus, var redzēt, ka cilvēces problēmas vienmēr bijušas tās pašas. Tas, ka šobrīd dzīvojam interneta laikmetā, savā ziņā mums palīdz. Panika, nesaprašana, nervus bojājošas lietas ir no tā, ka informācijas ir par daudz un cilvēki no tā jūk prātā. Nesen uzdūros Ziedoņa izteikumam – pārāk daudz taisnību, var apjukt, ja nav savējās. Nezinu…

Grūti distancēties no tā, ko visu laiku redzi internetā. No vienas puses, ir vēlēšanās pazust, no otras, saproti, ka informācija ir vajadzīga, vēlies sazināties ar draugiem, dzirdēt, kā viņiem iet. Feisbuks ļauj būt saiknē ar cilvēkiem, kurus citādi neredzi. Ja raksta, tad ir kārtībā – kaut vai no tāda viedokļa.

– Šis ir ļoti emocionāls laiks. Kad tas beigsies, droši vien tiks rakstītas grāmatas, operas…

– Neizslēdzu. Nezinu gan, kāda varētu būt mūzika operai par Covid-19. Cilvēce ne pirmoreiz piedzīvo pandēmijas, mēris ir bijis, bet operu par to nav… Tā droši vien būtu smaga opera, bet ceru, ka ar laimīgām beigām. Pagaidām nevar paredzēt, kas notiks. Jācer, ka slimnīcas izturēs lielo slogu, kas tām uzlikts, un nenonāksim līdz situācijai, ka vēl vairāk upuru ir tikai tāpēc, ka tajās nav vietu. Ļoti daudzus ir iespējams glābt, ja viņi laikus tiek ievietoti intensīvajā terapijā.

Dziesma. Prieka pilna vai smeldzoša

– Tavas uzmanības lokā vienmēr ir bijusi Latvijas Operete…

– Jā, bet nekādu konkrētu solījumu no valdības nav.

– Jums būtu svarīga sava ēka?

– Galvenokārt finansējums. Skaidrs, ka tikai Operetes teātris nav iespējams, varētu būt runa par Muzikālo, un uzskatu, ka tas ir pareizi. Tas varētu apvienot visus žanrus: mūziklus, opereti, modernās, eksperimentālās vai baroka operas, kas lielajā Operā nenokļūst. Tā varētu piepildīt gan repertuāru, gan, pieļauju, arī skatītāju zāli. Un tad lielākā problēma – kur tas notiktu.

Protams, varam braukāt viesizrādēs, pa Liepāju, Ventspili, Goru, kā to darām tagad, bet ir jābūt ēkai mēģinājumiem un pirmizrādēm, dekorācijām, kostīmiem. Presē pavīdēja ideja pielāgot Ogres kultūras namu, bet man šķiet, ka Muzikālajam teātrim tomēr jābūt galvaspilsētas centrā. Kongresu nams būtu izcila vieta.

Tagad esam piespiedu dīkstāvē, izrādes, kas ir fonda vienīgais ienākumu avots, nenotiek. Šis ir grūts brīdis operetes vadītājai Agijai un mums visiem. Šķiet, ārkārtējā situācija tiks pagarināta arī pēc 14. aprīļa. Izrādes Silva ir paredzētas Liepājā un Rīgā, 17. un 19. aprīlī. Liepājā vakara izrāde tik labi bija izpārdota, ka tika ielikta papildu izrāde dienā. Tā būtu pirmizrāde manai kolēģei Laurai Teivānei, jo līdz šim uz Silvas lomu biju viena. Liekas, cilvēki, ņemot vērā apstākļus, nedomā pirkt biļetes uz nākamajiem koncertiem. Kad nesaproti, vai mēneša beigās vēl būs, ko ēst...

– Ziņās rādīja, ka ļoti optimistiski pērk biļetes uz Nacionālā teātra izrādēm, kuras plānotas pēc 15. aprīļa. Tā ir tāda teātra mīlestība…

– Tiešām jauki. Cilvēkiem ir nenormāla vēlme atgriezties kultūrā. Arī Itālijā gan mākslinieki, gan vienkāršie ļaudis dzied no balkoniem. Protams, mēs nevaram nosēdēt mierā, kultūra ir pamatvērtība, un ilgstoši to iegrožot ir ļoti grūti. Tāpēc tā pa visām porām lien laukā.

– Tu arī dziedi no balkona?

– Ē… (Smejas.) Nē. Pagaidām. Pirmajā vakarā, kad visiem bija jāiet laukā un jādzied… Nu, tiem, kas dzīvo pilsētās, ir citādi. Te es viena esmu tāda dziedātāja, un man likās – varbūt nesapratīs, ja pēkšņi sākšu operu ārijas no balkona dziedāt. Bet tagad esmu jau drusku tam nobriedusi, redzot, ka cilvēkiem tiešām vienalga, ko un kā, ka tikai dziedāt. Arī par šo lietu – ir tādi, kas saka, tas ir forši, un ir tādi, kas to sauc par pārspīlētu un nevajadzīgu. Protams, tur, kur šorīt Bergamo brauca mašīnas ar zārkiem, nedomāju, ka kāds gāja uz balkona dziedāt.

– Kuru dziesmu tu gribētu nodziedāt? Kura lauztos ārā no sirds?

– Tas būtu atkarīgs no mirkļa, kad rodas ideja – vajag šo! Un arī no garastāvokļa – ja tas ir saulains, priecīgs, tad ir viena dziesma, ja smeldzošs, tad cita. Ak, kā gribas, lai viss ātrāk beidzas! Lai varam kafejnīcā pasēdēt, parunāt, beidzot sabučoties viens ar otru. Un aizmirst.

– Gaidām tevi Latvijā.

– Paldies. Ar lielāko prieku. Man liekas, kad ar lidmašīnu nolaidīšos Rīgā, tas būs viens no emocionālākajiem brīžiem manā mūžā.

Saistītās ziņas

Karjeras maiņa, Itālija un kaislīga mīlestība. Antas Jankovskas iedvesmojošais dzīvesstāsts
No Romas uz Maskavu atbraukusī Jūlija: "Jūs vienkārši neko nezināt" 56
Kāpēc Itālija? "Tas, ka viņi izglābj tik daudz, ir brīnums…" 10

Citi šobrīd lasa

VIDEO: atsakoties lietot sejas masku, sieviete Viesītē neapmierinātību izgāž uz pārdevējām 28
VIDEO: bezpajumtnieks, šokētu metro pasažieru acu priekšā, pagrūž svešinieci zem vilciena 3
Letāli iznākumi ar noasiņošanu: Bērnu slimnīcā aizvien vairāk nonāk smagi satraumējušies bērni

Меган победила?: Гарри подставил под удар беременную внучку Елизаветы II