Ar atvērtu vīzu pasaules ostās. Latviešu jūrnieka Māra Ķempes piedzīvojumi
Daudzu paaudžu latviešu puikām lielākais sapnis bija tikt uz kuģa. Tur tik bija dzīve! Nu gluži kā dziesmās – jūra, saule un vējš. Arī krastā jūrnieks bija pirmais cilvēks ciemā – naudas kā spaļu, pasauli redzējis, turklāt skaists formastērps, kas tā vien pievelk meiteņu acis. Nav brīnums, ka Māris Ķempe, svaru kausos licis patiku uz dziedāšanu un jūras vilinājumu, jāvārdu deva jūrnieka dzīvei.
Ķempe atceras kādu savdabīgu gadījumu, kad latviešu jūrniekam pēkšņi aizliedza doties jūrā. “Tā kā septiņdesmitajos gados uz kuģiem sāka trūkt politisko darbinieku, manu paziņu Jāni, pieredzējušu jūras virsnieku, sāka aģitēt kļūt par komisāru. Viņš par to amatu nebija lielā sajūsmā, taču tur bija ievērojami lielāka alga. Jānis prasīja manas domas, un es teicu – ja viņš kļūs par komisāru, vismaz būs viens normāls vecis, kas nečakarēs cilvēkiem smadzenes. Viņš domāja, domāja, līdz pieņēma piedāvājumu, izgāja kursu un kļuva par komisāru uz kāda banānkuģa.
Problēmas sākās, kad čeka uzoda, ka Jānim ārzemēs dzīvo tēvs. Viņa skaitījās bezvēsts pazudis kara laikā, Jānis savu tēvu pat nebija redzējis. Kā vēlāk izrādījās, Jāņa tēvs bija dzīvs un dzīvoja Vācijā, bija otrreiz precējies, un 1977. gadā viņa sieva ieradās Latvijā. Līdz ar to čekistiem radās iespēja noskaidrot Jāņa radurakstus. Kad viņš pārnāca no jūras, viņu krastā sagaidīja veči hūtēs.
Jānis bija neizpratnē, jo viņš tiešām nezināja, ka tēvs ir dzīvs un dzīvo ārzemēs. Kad Jānim aizvēra vīzu, viņš gāja skaidroties, ka neko sliktu nav izdarījis, kāpēc viņu nelaiž jūrā Centrālkomitejā viņam paskaidroja: “Ja Maskava neiebilst, arī mēs neiebilstam.” Jānis devās uz Maskavu, kur viņam atbildēja: “Ja Rīga neiebilst, arī mēs neiebilstam.” Beigu beigās viņam tomēr vīzu aizvēra, krastā viņš nostrādāja līdz pat Gorbačova perestroikai, kad atkaļ ļāva iet jūrā.”
Ar jūrnieku dzīvesveidu Māris sācis iepazīties jau prakses laikā, kad kuģojis uz Gibraltāru. Pieredzējušie jūras vilki viņu ievadījuši zinībās, kā taisīt biznesu. “Kāds kolēģis man draudzīgi ieteica iegādāties pavairāk lakatiņu, kurus pēc tam Odesā varēs pārdot. Tā arī izdarījām – nopirkām vairāk, nekā drīkstēja ievest. Tā nebija liela problēma, jo uz kuģa varēja noglabāt pašu velnu. Protams, arī muitnieki zināja kuģa uzbūvi, bet mēs tomēr zinājām labāk. Ierastā kārtība noteica, ka pēc ierašanās ostā uz kuģa kāpj muitnieki, kuri pārskata ievestās mantas. Tā kā viņi labi orientējās ārvalstu preču cenās, uzreiz varēja parēķināt, vai esi iepircies atļautās normas robežās.”
Paši muitnieki arī taisījuši savu biznesu. “Viens muitnieks, kad jau bija pārmeklējis mūsu kuģi un nokārtojis visas formalitātes, paziņoja, ka viņam vajag trīsdesmit lakatiņu. Es atbildēju, ka man ir tikai desmit – tieši tik, cik atļauts ievest. “Nekas, dabūsi vēl divdesmit!” Viņš noskaitīja naudu un aizgāja. Es toreiz nobrīnījos – tas nu gan ir muitnieks! Vēlāk sapratu, ka Odesā pilnīgi visu var nopirkt un pārdot.”
