Vaira Vīķe-Freiberga: "Mani par daudz interesē dzīve…"

– Esat teikusi, ka jūsu zinātniskā darba vadītāja nosarkusi, dzirdot jūs norādām uz sava darba iespējamajiem vājajiem punktiem…

– Viņa tiešām bija pikta – man par pārsteigumu. Mums visiem bija jāsniedz sava doktora darba tēzes un kādām metodēm paredzam tās pierādīt. Eksperimentālajā psiholoģijā shēmām jābūt ļoti sarežģītām, lai varētu kontrolēt dažādu faktoru iespaidus. Katrs doktorants aprakstīja savu plānu un gaidīja komentārus, ieteikumus un kritiku no kolēģiem un profesoriem.

Tā ir būtiska daļa no zinātniskā procesa, bet manī laikam latviskās audzināšanas dēļ bija tāda dīvaina sajūta, ka ir smalki pašam sevi nokritizēt, lai tikai kāds tevi neuzskata par lielībnieku… Man pēc tam privāti tika paskaidrots, ka katram jāizceļ sava darba stiprās puses, gan jau vājās centīsies sameklēt citi… Sāpīga, bet vērtīga mācība.

Citus koriģēt vai pamācīt arī ir vesela māksla. Atceros, vienai no savām pirmajām maģistrantēm eksperimenta plānam ar sarkanu zīmuli vietām biju uzrakstījusi piezīmes, viņa atnāca vienās asarās, jo jutās satriekta, it kā būtu pieķerta kādā grēkā. Laikam tāpēc, ka klosterī viņai par katru sīkumu bija jāsūdz grēki un citas māsas viņu norāja.

– Viņa tiešām bija mūķene?

– Jā! Tolaik Kvebekā liela daļa slimnīcu un skolu bija reliģisko ordeņu rokās. Mūsu psiholoģijas departaments bija stāva kalna galā, ēkā ar lielu torni, cauri kalnam gāja tunelis un piecus stāvus augstas slīdošās trepes. Māsas no dažādiem ordeņiem vasarā ņēma kvalifikācijas kursus universitātē. Man šķita, ka esmu nonākusi eksotisko putnu dārzā. Zilos, pelēkos, melnos, brūnos garos tērpos un stērķelētām cepurēm kā lieliem spārniem, bariņos vien viņas slīdēja augšā un lejā pa kāpnēm.

– Viņu pārliecība, ticība nebija pretrunā ar zinātnes atziņām, kuras universitāte varēja sniegt?

– Mūki un mūķenes, kas gribēja iegūt diplomu tieši Monreālas Universitātē, bija tādi paši studenti un arī profesori kā citi. Izglītība tieši tolaik tika sekularizēta, reliģiskiem ordeņiem pakļauto skolu skaits Kvebekā stipri samazinājās. Kad sāku darbu Monreālas Universitātē, pie lekciju telpu sienām bija krucifiksi, jo kopš dibināšanas ar pāvesta bullu rektors vienmēr bija bijis Monreālas katoļu arhibīskaps. Tieši tajā gadā tika ievēlēts pirmais laicīgais rektors, un krucifiksi no sienām pazuda.

– Pasaules Bankas 2020. gada pētījumā Sievietes, bizness un likums Latvija ir starp astoņām valstīm, kurās sieviešu un vīriešu līdztiesība ir visaugstākajā līmenī. Kāda ir reālā situācija?

– Esam daudziem priekšā jau kopš Latvijas Neatkarības deklarācijas pagājušā gadsimtā. Nē, jau sākot ar Aspaziju, esam virzījušies uz vienlīdzību. Toronto Universitātē starp mana vīra klasesbiedriem inženierzinātnēs bija vairāki simti zēnu un četras sievietes – trīs latvietes un viena igauniete. Kad kādam teicu, ka domāju studēt medicīnu, mani pārlaboja – gribat teikt, ka vēlaties mācīties par māsiņu.

Nebija pieņemts, ka sievietes studē medicīnu, bet es no bērnības atcerējos, ka mūsu ārstes Latvijā bija sievietes. Kanāda manā jaunībā vienlīdzībā bija atpalikusi no Latvijas, un Amerika vēl šodien tāda ir, ja nevar sievieti ievēlēt par prezidenti! Diemžēl statistika finanšu sektorā rāda, ka pie mums caurmēra algas sievietēm ir ievērojami zemākas nekā vīriešiem.

Kur skolotājiem maz maksā, tur pārsvarā atradīsiet sievietes. Ja pacels algas, uzreiz būs vairāk vīriešu. Ja skolotājiem būs lielākas algas, lielāks prestižs, būs lielāka dzimumu vienlīdzība starp pasniedzējiem un labāki rezultāti skolēnu zināšanās.

– Līdz ar iekšējas neatkarības iegūšanu arī sievietei gribas vairāk pelnīt.

– Te nu tiešām vajadzētu, kā komunisti solīja, katram pēc spējām un nopelniem. Taisnīgā sabiedrībā visus cilvēkus vajadzētu vērtēt tikai pēc tā, ko viņi māk un ko spēj paveikt. Ne pēc dzimuma, vecuma, ne pēc tā, kas bija tēvs, onkulis, vecāmāte, cik tie bagāti vai slaveni, ne no izskata.