Vaira Vīķe-Freiberga: "Mani par daudz interesē dzīve…"
Kādas ir saknes cilvēku neapmierinātībai? Vai mazā cilvēka traģēdija ir tikpat vērā ņemama kā diženā? Kādai būt nākotnes izglītības sistēmai? Tie ir daži no jautājumiem, kas nodarbina eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Vasarā viņa ar vīru Imantu svinēs 60. kāzu jubileju, ārvalstu braucienos bieži dodas kopā, bet randiņos pie mājas Kurzemē viņus aicina sunīte Bella.
Ko līdz daiļas, netikušas
– Pagājušogad iznāca jūsu grāmata The Singer of Songs. Par ko ir šis pētījums? Garās tautasdziesmas, kāzu dziesmas kā daļa no tautas mīta?
– Nē, šoreiz ne tieši no mītiskā viedokļa, lai gan dažviet iznāk runāt par Saules meitas precībām, jo ļoti daudz garāko dziesmu nāk no precību dziesmu cikla. Mans pirmais darbs tajā laukā bija balstīts Melngaiļa pierakstu krājumos. Pirmā uzmanību piesaistīja dziesma par bajārmeitām 17 pantos. Barona 150. jubilejas gadā izstrādāju matricas veida pieeju – ņemt dziesmas, kas izklausās par to pašu, bet ir ne tieši tajā pašā melodijā un vārdos. Sistemātiski salīdzinot variantus, top redzams, kā šie teksta uzbūves ķieģelīši kārtojas zināmā uzbūves shēmā.
Jautājumi, kurus iztirzāju, nāk kā netieša atbilde 1960. gadā izdotam pasaulslavenam Hārvarda Universitātes darbam The Singer of Tales. Atsaucoties uz šo grāmatu Stāstu dziedātājs, es saku – Dziesmu dziedātājs. Profesors Alberts Lords izmantoja dienvidslāvu garos episkos dziedājumus, salīdzinot ar Homēra dziedājumiem, kuri, kā uzskata, pirmatnējā izcelsmē arī nākuši no mutvārdu vides. Bet viņam mutvārdu literatūra ir ļoti šaurs jēdziens – tikai episkie dziedājumi. Es savā grāmatā cenšos parādīt, ka arī liriskās dziesmas ir bagāts materiāls, pelnījis, lai to pēta.
– Kāda ir tā dziesma par bajāra meitām?
– Manis analizētā cerā tādu ir pavisam 14, no kurām vairākas sākas ļoti zīmīgi:
Miezītimi balti milti,
Ko līdz balti, sēnalaini;
Bajārami daiļas meitas,
Ko līdz daiļas, netikušas.
Neizteikts jautājums – kādu līgavu sev lūkoties? Kopš krustneši kā iekarotāji iznīdēja vietējo aristokrātiju, Kurzemē tomēr vēl bija ķoniņi un arī bajāri kā turīgāki, labdzimuši ļaudis. Skaidrs, ka bija vēlams sievu ņemt no iespējami bagātiem vecākiem, bet tāda – pārtikušā, privileģētā ģimenē augusi – liela strādātāja nebūs.
Seko epizode ar dialogu starp meitu māti un precinieku, kas vaicā:
Kur, māmiņa, tavas meitas,
Kad tu pati namu slauki?
Manas meitas kambarēi,
Zaro zīdu vainadziņu.
Puisim tiek vēlēts sēsties aiz galda un gaidīt godu iznākam, taču:
Sēdu, sēdu, gaidu godu,
Nevar godu sagaidīt.
Eim’ raudzīt istabā,
Ko tās tavas meitas dara.
Un uzminiet, kādas šausmas viņš atklāj:
Vēl, māmiņa, tavas meitas
Vakarēju gulumiņu,
Vakarēju gulumiņu,
Vakar kāju āvumiņu.
Bajārmeitas guļ! Svētdienas rītā agri! Te skaidri manāma ironija, humors, tāda kā groteska, izsmietas bajārmeitas par slinkumu. Bet precinieks arī – nav ticis ar godu sagaidīts un jāj mājās ar garu degunu.
