"Darbs dzina darbu..." Stress 35 gadus vecu sievieti novedis līdz ķermeņa paralīzei
Jaunu amerikānieti stress novedis līdz tādai kondīcijai, ka iestājusies vispārēja ķermeņa paralīze. Viņa bijusi nekustīga no kakla līdz pat kāju pēdām, un bijusi spiesta trīs mēnešus pavadīt aprūpes klīnikā.
Kortnijai Ranjonai ir 35 gadi un viņa dzīvo Dalasā, ASV. Viņa daudz strādājusi. Ļoti bieži bijusi vajadzība doties tuvākos un tālākos darba komandējumos. Tajā pašā laikā jaunā sieviete atradusi laiku arī regulārām fitnesa nodarbībām, lai uzturētu sevi labā formā un atbrīvotos no uzkrātā stresa. Nebeidzamo darbu un dzīves virpulī viņa pamazām sākusi ievērot savādas izmaiņas rokās un kājās. Tās kļuvušas nejūtīgākas. Darbs dzina darbu, viņa padomāja, ka tas ir tikai kāds neizskaidrojams mirkļa vājums, kas pāries.
Kortnija Ranjona turpināja darbu Lasvegasā. Jutība ekstremitātēs pasliktinājās, bet neraugoties uz to viņa turpināja darba vajadzībās ceļot no štata uz štatu teju katru nedēļu.
Kad sieviete vērsās pie ārsta ārstiem Nevadā, viņiem radās aizdomas par amiotrofo laterālo sklerozi (ALS) un multiplo sklerozi. Viņi veica dažādas pārbaudes, bet diagnozi tā arī nenoteica. Kortnija Ranjona nolēma vērsties pie speciālista piecu stundu brauciena attālumā no Arizonas.
“Es teicu saviem ārstiem Lasvegasā – ‘Jūs nesaprotat, katru dienu, kad es no miera stājas paceļu rokas, es skaidri redzu, ka varu paceltās aizvien mazāk un mazāk.’”
“The Mayo” klīnikā Minesotā viņai visbeidzot uzstādīja diagnozi. Tā vēstīja: hroniska iekaisīga demielinizējoša polineiropātija (CIDP = chronic inflammatory demyelinating polyneuropathy). Tā var skart sievietes un vīriešus jebkurā vecumā. Slimība rezultējas ar progresējošu muskuļu vājumu, cīpslu refleksu zudumu un jušansas traucējumiem. Kaite parasti labi padodas ārstēšanai, taču daļai pacientu novēro smagu slimības gaitu ar ilgstošu un dažreiz nepilnīgu atlabšanu.
“Zināmā mērā es izjutu atvieglojumu, uzzinot, ka man ir CIDP, jo šajā brīdī iespējamās diagnozes bija samazinātas līdz trim. Pirmā bija amiotrofā laterālā sklerozē (ALS), ar kuru var nomirt divu līdz desmit gadu laikā. Otra bija Laima slimība, ar kuru viss ir tik neparedzams, un ir grūti panākt remisiju. Trešā iespējamā diagnoze bija CIDP. Tā bija vismazāk bīstamā no visām trim,” izmeklējumu gaitu atceras Kortnija.
Par CIDP dēvē Gijēna-Barē sindromu, kas ir pasaulē izplatīts neiromuskulārās paralīzes iemesls. Raksturīgākās pazīmes ir ātri progresējošs, abpusējs un salīdzinoši simetrisks ekstremitāšu muskulatūras vājums, ko reizēm papildina arī elpošanas un sejas muskuļu vājums.
“Man to izsauca divas stresa pilnu nedēļas 2016. gada decembrī. Simptomi sāka parādīties 2017. gada februārī,” norāda Kortnija.
“Pirmais, ar ko man radās problēma, bija iešana dušā. Es nespēju vairs pacelt rokas līdz galvai, tāpēc matus mazgāju, noliecot galvu lejup. Savukārt, kad es izkāpu no dušas, dvielis pēkšņi šķita tik smags, ka manam bijušajam puisim nācās mani noslaucīt.”
Taču viss pamazām kļuva vēl sliktāk, motorika pilnīgā sāka atteikt darboties.
“Divas nedēļas vēlāk es nespēju vairs parunāt. Bija jābūt tieši man līdzās, lai kaut ko saklausītu, jo mana balss izklausījās pēc čerkstošas čukstēšanas.”
“Es aizvien domāju, ka man ir viena no tām kaitēm, kas ātri pāries un man ar katru dienu kļūs labāk. Tu pat nepieļauj, ka vari kļūt par vienu no tiem retajiem cilvēkiem, ar kuru notiek kaut kas tāds.”
Statistika liecina, ka CIDP piemeklē vienu līdz astoņus cilvēkus no 100 000. Kājas un rokas ir pirmās, kas reaģē uz šo slimību.
Kad Kortnija domāja, ka ir sasniegts pats sliktākais, atklājās, ka tas vēl ir tikai priekšā.
“Man parādījās problēmas ar rīšanu. Kad dzēru šķidrumu, bieži ar to aizrijos, jo tas sūcās balsenē. Visbriesmīgāk bija, ka nespēju sasprindzināt vēdera muskuļus, lai atklepotu. Es nespēju arī šķaudīt. Skats nebija no jaukākajiem.”
2017. gada novembrī pēc Pateicības dienas Kortniju izrakstīja no aprūpes nama, jo viņas medicīniskā apdrošināšana vairs nenosedza izmaksas.
Ranjonai vajadzēja atgriezties vecāku – Renē un Boba – mājās.
Tā paša gada Ziemassvētkos notika kaut kas neticams. Kortnija sāka atkal mazliet sajust nervus ķermenī. “Mana ģimene ir brīnišķīga. Vecāki bija tik atbalstoši, mīloši un mierīgi. Man jau ātrāk vajadzēja atgriezties mājās,” viņa secina.
“Man patīk teiciens par to, ka tu nevari izārstēties tajā pašā vidē, kurā saslimi. Man vajadzēja pamest Lasvegasu – spriedze tur bija neprātīga. Es iesniedzu atlūgumu. Es mīlēju savu nu jau bijušo draugu, taču viņš man tolaik nesniedza atbalstu.”
Kortnijai vēl nebija pilnībā izdevies atlabt, kad viņa jau kaldināja nākotnes plānus. Viņa vēl nespēja aizsprādzēt automašīnas sēdekļa drošības jostu un pati saviem spēkiem uzvilkt kurpes vai panest mugursomu – bet jau 2019. gada sākumā viņa nolēma atsākt ceļošanu.
Tagad viņai ir atlabusi. No jaunas sievietes ratiņkrēslā viņa atkal ir spēka pilna, lai varētu staigāt kalnu takas Spānijā.
Stress noveda līdz paralīzei. Atlabšana bija grūta
