Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

"Mīlestība nav nosvērta uz laboratorijas svariem" - dzejnieks Viks par dzīvi pēc 80

Intervijas
2019. gada 1. decembrī 06:12 2019. gada 1. decembrī 06:12
 
Sandra
Landorfa
| "Patiesā Dzīve"
Viks raksta ar roku. Ik dienu ielūkojas savā desmit metru dziļajā akā, kurā ūdens ir gardākais pasaulē. Viņš dzīvo ar dabas likumiem un par mīlestību, laimi un Dievu nedomā. Aprīlī Vikam palika 80, šis gads ir viņa zīmē. Reizēm bez vārdiem prātā ienāk arī kāda melodija.

Kad rudenī lapas nometīs lielais pīlādzis pie iebraucamā ceļa, no dzīvojamās istabas loga būs redzams Zilais kalns. Tad būs ienākusies raža Vika dārzā un taciņa uz upīti sāks lēnām apledot. Bet fotogrāfijas pie sienām paliek nemainīgi, ja nu nāk klāt vēl kāda ar bērniem un mazbērniem. Ja puikas, kas atbrauc ciemos, reizēm grib apskatīt arī vecās, Viks rāda. Starp tām ir kāda ar meitenīti, kura viņu paņēmusi pie rokas Grīziņkalnā, kad vecāki Viku gribējuši nofotografēt jaunajā baložu zilajā mētelītī. Tā kadrā tikusi arī viņa. Nejauša maza svešiniece. Viks domā – varbūt bija īstā…

Mājas, stirnas un mežāboli

– Tu saki, ka 80 gadi esot robežšķirtne. Kāpēc tā?

– Redz, līdz tam mana dzīve gāja, nedomājot par tiem cipariem, bet, kolīdz ieraudzīju šo bezgalības zīmi, uzslietu vertikāli, un blakus vēl nulle, es drusku tā kā piebremzēju… nedomāšanā par gadiem. Tā ir dzīvot kopā ar dabu – kaut cik jāuztur mājoklītis, lai nenāk čūskas un meža zvēri iekšā… Stirniņas ziemā salasa nokritušos, nenovāktos ābolus.

– Jo tu neko nedari ar tiem mežāboliem?

– Kādreiz, kad tā aktīvāk vīnu darināju, piebēru pusspainīti klāt…

– Sūrumam?

– Tas piedod īpašu niansi. Dikļu aptiekas vadītājai joka pēc  aiznesu pagaršot – ko viņa teiks. Viņa pamēģināja, padomāja un teica – tokajietis. Tas bija mans pirmais brūvējums, sapratu – ja aptiekas vadītāja, kura ir smalka tādā ziņā, dod kvalitātes zīmi, tad viss kārtībā, es protu (smejas).

– Pārsvarā tu te viens dzīvo?

– Jā, jā... Nu, redz, 2000. gadā aizgāja mammīte, viņa šeit nodzīvoja mūža pēdējos vienpadsmit gadus. Kad ieperinājos, te bija grausts – maza diametra tēstu baļķu guļbūvīte. Lietus lija iekšā.

– Tev bija spēks kaulos, 50 gadi.

– Ha, protams, un spārnoja tas, ka bija sākusies Atmoda, zināju, ka brāļuks ir tajā kustībā iekšā. Par šo māju viņš teica – grausts ir baigs, bet ņem tik ciet, jo nekustamā īpašuma vērtība augs. Viss sakrita, ka beidzot dabūju savu vietu. Agrāk tādas iespējas nebija, līdz tam brīdim man nekad nav bijis tādas naudas, lai es kaut ko sev varētu iegādātos. Visu mūžu biju dzīvojis ar vecākiem, viņu pajumtē.

– Esi stāstījis, ka atradāt tēva krājkases grāmatiņu; tas palīdzēja…

– Viņš tieši tajā gadā aizgāja, palika dokumenti, to starpā arī krājkases grāmatiņa. Tad sadalījām, kā vajadzēja. Imants dibināja Turaidas rozi, bija nepieciešams sintezators, tur aizgāja lielākā daļa papa naudiņas.

– Nav tā, ka tu visu mūžu es piekāpies?

– Mums tādi milzīgi strīdi un mantas dalīšana nekad nav bijusi.

– Jo nebija īsti, ko dalīt?

– Tur jau ir tā lieta.

– Grīziņkalnā dzīvoklītis…

– Divstāvu koka namiņā strādnieku kvartālā. Mani vecāki nāk no sociāli ļoti piezemēta līmeņa.

Foto: Rojs Maizītis

Atmiņas – katram savas un kopīgas

– Dikļos ar Imantu pavadījāt arī kara gadus?

– Jā. Tēvs palika strādāt VEF, sūtīja mums naudiņu, un mēs te vadījām laiku labāk nekā Rīgā. Tur visi pusbadā dzīvoja, pārtikas porcijas uz kartītēm izsniedza. Mēs – svaigā gaisā. Tikai divus kilometrus no šīs vietas, arī Dikļu pagastā, bija mājas, kurās dzīvojām. Tās pa tēva līniju piederēja mana vectēva māsai.

– Grāmata Pāri zaļajiem viļņiem ir par to?

– Tā attiecas tieši uz to laiku. Atceros, kā mammīte man aizrādīja – pievērs brālītim vairāk uzmanības, tu esi vecāks. Saprotu, ka tev ir citas intereses, bet viņš tāds viens pats, bēdīgs... Tajā laikā esi aizņemts ar sevi, bet, protams, arī kopā darīšana patīk, gribas uz ko dēkainu iet, bet mazliet arī bail, un tad otru ņem līdzi.

– Biji dēkaināks par Imantu?

– Nedomāju, ka dēkaināks, mums abiem patika visu ko… Nezinu, vai tās var saukt par blēņām. Mājas teritorijā bija vecie muižas linu mārki, kur bija pilns ar kurkuļiem. Mēs tos saujām smēlām ārā un likām uz koka tiltiņa, lai žūst. Tās mums, kad spēlējām veikalos, bija rozīnes (smejas). Mums patika visur iet, tā atklājām mazo bānīti. Tam bija garš maršruts, Smiltene–Valmiera–Ainaži.

Pirms gadiem desmit satiku vīrus sirmā vecumā, viņi atcerējās, kā ar bānīti svētdienās braukuši uz Ainažiem jūrā peldēties. Mēs ar Imantu arī diezgan daudz esam ar to pabraukājuši – pēckara vasarās, kad mums jau uzticēja vieniem nokļūt no Rīgas līdz mājai Dikļos. Dzīvojām Zvaigžņu ielā, tur blakus ir Zemitānu stacija, krievu laikā – Oškalnu. Tur kāpām lielajā bānī, Valmierā izkāpām, nopirkām biļetes uz mazo bānīti, bija jāgaida divas stundas, un tad ar to līdz Dikļiem.

Sliedes izvāca tikai pirms gadiem septiņiem, līdz tam vēl mazais bānītis veda kūdru no purviem un Zilā kalna, pīpināja un taurēja. Tas mūs vilināja arī ar to, ka sliežu uzbērumā bija meža zemenītes. Mājās nevienam nesakot, gājām divus kilometrus. Reizēm bija mūs izmeklējušies, domājuši, kur tie puikas atkal palikuši. Bet neko briesmīgu mēs nedarījām, mums patika visu ko atklāt un pētīt.

– Atceries, ka jūsos jau tad kādas talanta iezīmes parādījās?

– Manā ietekmē mājās sarīkojām gleznu izstādi. Uz lielajām zīmēšanas burtnīcu lapām ar ūdenskrāsām katrs kaut ko pindzelēja, visādas ainavas, iedomātas. Kad vakarā tēvs un māte nāca no darba, ēdamistabā izkārtojām akvareļus, paši uzģērbām, ko nu skapī atradām.

Latvijas laikā dāmas nēsāja cepures ar diezgan platām malām, mammai tādas bija kādas trīs, mēs uzlikām galvā, dabūjām lielus lakatus, šalles krāsainas, apsējām sev apkārt – pa pusei kā meksikāņi. Stāvējām virtuves durvīs un paziņojām, ka izstāde atklāta – varat nākt skatīties gleznu galeriju!

– Uz tādu performanci jums vilka…

– Vilka, vilka (smejas). Interesanta sagadīšanās, ka tajā laikā pie vecmammas bija ienākusi kaimiņiene, mazliet atkarīga no alkohola. Viņas tērzē, un vecmammas saka – jāiet paskatīties, ko tie puikas tur sataisījuši. Papus un mamma jau skatās, kaimiņiene arī pa durvju spraugu redz, ka kaut kas ir, nāk iekšā un saka – vai dieniņ, mākslas darbi! Viņa ātri aizskrien uz savu dzīvoklīti, kas ir tajā pašā stāvā, nāk atpakaļ un spiež, neatceros kuram, Imantam vai man, rokā trīs rubļus. Māksla ir jāpabalsta, viņa saka.

– Končas nopirkāt?

– Končas, protams! Tolaik mūsu sētas bērniem populāra bija konfekšu šķirne Šahs. Pēc kafijas garšoja mazliet. Mums tie šahmati bija gandrīz kā narkotika – kā tikai kāda kapeika, prom uz veikalu kaut divas končas nopirkt.

Foto: Rojs Maizītis

Dziesmas savā nebalsī

– Marts Kristiāns Kalniņš teica – tu esot atzinies, ka tev mūzikas skolas pietrūcis. Tu labprāt būtu uzrakstījis kādu dziesmu, pareizi?

– Tur bija tāds kā pārpratums – spriežot pēc teksta, iznāk, ka man tad būtu bijis vieglāk sacerēt dziesmu tekstus (smejas). Es biju domājis – ja zinātu nošu rakstu, es būtu pierakstījis…

– …melodijas saviem vārdiem – tas ir skaidrs. Mazliet kremt, ka tevi neaizveda uz mūzikas skolu?

– Nē, man tas nekad nav kremtis. Teorētiski es pieņemu – ja zinātu nošu rakstu, nebūtu vējā izkūpējušas tās melodijas, kas man kādreiz ir iešāvušās galvā.

– Ir leģenda, ka tu kādai dziesmai tomēr esi melodiju sarakstījis.

– Man ir trīs, kas zināmas cilvēkiem. Vienprātība…

– Par to arī domāju – ļoti smuka.

– Imants, kad to nodungoju, pierakstīja notīs un teica – man tas atgādina senfranču mūzikas motīvus (smejas). Iedomājies…

– Balāde vai kas tāds…

– Nezinu, tā viņš teica. Otra dziesma man radās, kad biju viens mājās un pāršķirstīju savu pirmo dzejoļu krājumiņu Komunikācijas. Tas iznāca 1978. gadā, Anita Kreituse uz vāka bija uzzīmējusi manu portretu, savā stilā. Viņa, starp citu, te pirms dienām trim bija ieskrējusi. Viens dzejolis sākas ar vārdiem “Sēž Kristaps pagrabā un sauli dzer”.

– Ā, zinu, Arnis Miltiņš to dziedāja…

– Tā ir mana mūzika. Starp citu, to dziedāja Rīgas Lūcija. Mēs ar mammuku reiz skatāmies televīziju, jau šeit dzīvojām, un Panorāmā, ziņu beigās, kur parasti ir kādi kultūras sižetiņi, piemin, ka šodien ir Lūcijas, skandināvu tradīcija, un tagad arī mūsējie sākuši. Rāda, ka pa Doma baznīcas galveno aili nāk Lūcija ar degošu svecīšu vainadziņu galvā, dziedādama “Sēž Kristaps pagrabā un sauli dzer”.

– Un trešā dziesma ?

– Trešā ir tā, par kuru tagad Martukam teicu, es to nodungoju arī Imantam, viņš pierakstīja notiņas. Martuks grib paņemt, apskatīties. Bet ar Kristapu pagrabā bija baigie joki. Kad man tā bija uzradusies, tajā rudenī tiku uzaicināts konservatorijā uz Dzejas dienu sarīkojumu. Imants piezvana un saka – tev tur jābūt, es jau piezvanīju un teicu, ka būsi. Pastāstīsi, kā izjūti savu tekstu manā mūzikā. Saku – bet man nupat pašam uzradās melodija! Viņš – labi, tad nāc ar to dziesmu.

Aizeju, Konservatorijas zāle pilna, pirmajā rindā sēž abi Kokari, visa personāla vadība, pedagogi, studenti. Uz skatuves Imants, es, Romualds Kalsons, Rita Bebre… Kad pienāk mana kārta, saku – es gribētu, lai šī erudītā persona Rita Bebre pastāsta, kā tas man varēja rasties, ka vienā jaukā brīdī, ieraugot savu dzejoli, man uzradās melodija, pilnīgi no zila gaisa. Rita pieceļas un teic, ka nevarot izskaidrot šo maģisko atgadījumu. Tad domāju – johaidī, vai nu tagad vai nekad… Ņēmu un nodziedāju visai konservatorijai.

– Bez pavadījuma?

– Bez! Savā nebalsī. Aplausi, abi Kokari, skatos, smaida.

– Un savu pēdējo jauno dziesmu vairs neesi gatavs dziedāt? Tik traks vairs neesi?

– Es vispār šeit, trīsdesmit gadus dzīvojot, esmu pieradis pie vienatnes, ka nav cilvēku apkārt.

– Rakstās un domas nāk labāk vienatnē?

– Jā, protams.

– Saki, vai ar sirdi joprojām esi pierakstīts Grīziņkalnā?

– Nu, es tur piedzimu. Kad redzu, kā tur tagad izskatās… Tas ir nožēlojami. Mūsu mājas tur vairs nav, arī dārzs, kas bija brīnišķīgs. To bija iekopis mājas īpašnieks, viņš bija ulmaņlaiku Vārnu ielas rajona policijas šefs.

Grīziņkalns būtībā ir uz baltām smiltīm būvēts, tur nekādas augsnes vispār nav. Iedomājies, cik daudz kravu viņš saveda ar trūdzemi, lai izveidotu brīnišķīgu dārzu! Pat melnbaltajās bildēs redzams, ka tas bija fantastisks – ar ābelēm, ogulājiem, plūmēm, ķiršiem, dzeltenajām un baltajām akācijām…

– Tev tomēr vairāk daba patika, ne bruģētā iela, kur skrēja Lips Tuliāns?

– Nē, uz ielas mums pat ieteica neiet. Karš bija beidzies – bandīti, zagļi. Bet dārzs… Parunā ar Imantu, viņš pateiks. Kad izlasījām Robinsonu Kruzo, lielajā dārzā izspēlējām visu grāmatu. Dzelteno akāciju audze mums bija kuģis, kāpām augšā kā mastā, rāvām buras, šūpojāmies, tad bija vētra un kuģis avarēja, lūza zari, mēs gāzāmies lejā... Mēs ticējām visam, ko iztēlojāmies.

Es gandrīz iespiedzos!

– Kurā brīdī tevī ienāca indiāņu gars?

– Droši vien ļoti pakāpeniski. Ne jau skolas gados. Redz, mana pamatskola bija pēckara laiks. Pirmā klasē gāju 1946./1947. mācību gadā turpat, Vārnu ielas republikā, Krāsotāju un Tallinas ielas stūrī bija 38. pamatskola. Tur vairākiem puikām bija – kur viņi dabūja, nezinu – Maina Rīda kopoto rakstu burtnīciņas, Ulmaņlaikā izdotas. Bet tā indiāņu filosofija…

– Jā, tu vēl joprojām saki, ka dzīvo kā indiānis.

– Protams, tik, cik var.

– Būtībā tas iet cauri arī tavai daiļradei, pasakām. Tā ir tava filosofija. Caur studijām varbūt, kad iepazini to kultūru?

– Tās ir daudzas, visādas sakritības. Reiz izlasīju vācu rakstnieces Krēberes grāmatu Iši divās pasaulēs, sērijā Apvārsnis – par kādas Kalifornijas cilts indiāni, kurš, palicis pēdējais no savas cilts, iznāca no meža un padevās baltajiem. Jo pēdējais turpināt cilti vairs nevar. Viņam palaimējās, ka viņu savā gādībā paņēma Sanfrancisko Paleontoloģijas institūta zinātnieki, muzejā ierādīja telpu, kur viņš var iekārtoties.

Ne indiānis saprata angliski, ne zinātnieki tās cilts valodu, nebija vārdnīcas, kas ieviestu skaidrību, ko viņš grib teikt. Grāmata ir par to, kā viņi pētī indiāni un pamazām no viņa tomēr uzzina daudz par viņa pasauli. Beigās komunikācija kaut kā izveidojas, viņi var sazināties. Grāmatas finālā ir interesanta epizode – baltie vēlas indiānim parādīt savus sasniegumus, ir 1904. gads, aizved uz lidostu…. Liels bija viņu pārsteigums, kad indiānis, redzot, kā lidmašīna met lokus un nosēžas, pasaka vienu teikumu – ērglis lido skaistāk. Saproti? Tā milzīgā starpība starp dabu un mākslīgo.

Es no sajūsmas pilnīgi vai iespiedzos – viņš sevi nejūt zemāku! Indiānim gan ļoti patika kāds baltā cilvēka izgudrojums – tvaika lokomotīve, kas iet šņākdama, ar dūmiem, tvaiku, riteņi griežas (smejas). Viņš uz to kā uz lielu rotaļlietu skatījās un beigās teica – baltais cilvēks ir laimes luteklis, bet viņš nesaprot dabas labvēlīgos un nelabvēlīgos spēkus.

– Lai gan arī baltais cilvēks kādreiz bija dabas daļa.

– Bet paskaties, cik tālu viņš ir aizgājis no tā visa! Mēs te ar vienu vīru, kas domā līdzi un prognozē cilvēces nākotni, runājām – atliek visā pasaulē no ierindas izsist visus enerģijas avotus, un mēs acumirklī nonākam akmens laikmetā. Viņš teica – esot parēķinājis, ka pirmajā mēnesī aizies bojā lielākā daļa cilvēces, vienkārši nobeigsies, jo neprot dabā dzīvot. Ja tagad noņemtu visu, kas ir ledusskapī, pilsētas cilvēki, kas ir datorā iekšā līdz ausīm, mēneša laikā fiziski būtu pagalam, un viss.

– Tu mācījies to savu dārziņu kopt vai mamma ierādīja?

– Es tak visu bērnību tajās lauku mājās…

– Tāds bērns drīzāk ir ciemiņš.

– Mani pieaicināja palīdzēt.

– Redzēji, kā kartupelis aug…

– Kā tad, un arī pats mēģināju ko iestādīt. Tas viss jau nāk līdzi, pakāpeniski, tajā ziņā lielu paldies saku vecākiem, ka es dabā esmu bijis visu laiku – vairāk vai mazāk. Protams, skolas laiks bija Rīgā, tur es neko nevarēju.

Foto: Rojs Maizītis

Kad tevi apēdīs…

– Kad lasīju saviem bērniem Zemūdens bara lielā diena, grāmata bija plānām, plānām lapām..

– Nodilusi (iesmejas)

– Nodilusi no lasīšanas. Es vienmēr iekšēji satrūkos no jautājuma, kā bērni uztvers pārtapšanu, ka vienam ir jāziedojas, lai otrs varētu izdzīvot… Tas ir viens no lielajiem dzīvības jautājumiem, arī tavas filosofijas pamatakmeņiem, tā var teikt?

– Varētu arī tā teikt, lai gan īstenībā, par mani runājot, ir jāņem vērā, ka esmu 1. aprīlis, man vienmēr blakus dežūrpozīcijās ir komiskais.

– Bet tu saproti, ka bērni lasīs…

– Jā, bet arī bērnu vidū ir komiķi.

– Labi. Bet tāds dramatisms nav pat pieaugušo literatūrā – ka jāatvadās no mīļotā drauga, lai Ness izdzīvotu.

– Tas ļoti patika Rozei Stiebrai un Ansim Bērziņam, tādēļ viņi gribēja uztaisīt filmu Ness un Nesija.

– Tieši šis aspekts?

– Tieši šis bija viņu galvenais dzinulis.

– To var saprast arī tā – ja runājam par valsti un ziedošanos… Bet es vairāk sapratu fizioloģiski, bioloģiski.

– Pasakā tā tas arī ir domāts.

– Esi domājis, kā tas ir, kad tevi kāds apēd? Un tu labprātīgi ļaujies…

– Labprātīgi ļaujas pasakā, dabā tas notiek ik brīdi. Jārēķinās, ka no meža var iznākt milzīgs briesmonis.

– Te lāči staigā. Vecpiebalgā pirms Jāņiem nobildēja trīs.

– Tiešām?

– Jā, mammu ar diviem pusaugu zvēriņiem.

– Kaut kur no Igaunijas…

– Jā, bet viņi nāk pie mums, jo te viņus nešauj. Drīz būs arī pie tevis.

– Tad lēnām jāatkāpjas, nedrīkst straujas kustības darīt, vai jāsakņūp zemē.

– Jātēlo beigtu.

– Jā, nedrīkst elpot, viņš tevi apošņās un aizies prom. Bet vai to var izturēt?

– Vai arī jārāda, kur jāņogas.

– Jā – ej tur, ej tur! Aiz ķepas pieved klāt (smejas). Jeb iznes ārā saldu dzērieniņu, kūku.

– Tev medus mājās ir, ja nu kas?

– Ir (smejas).

Nākas atzīt bezgalību

– Esi teicis, ka tavs enkurs un mugurkauls ir tas, kā esi uztvēris to, kas ir dzīve.

– Pamazām tu noskaidro, ka visa pasaule jeb Visums ir viens, kaut kas ļoti vienots, un tikai baltais cilvēks jeb Eiropas civilizācija ar savu analītisko prātu ņem un saskalda visu, atdala un katru segmentu pēta atsevišķi. Bet tu saproti, ka Visums ir viens liels veselums, būtībā nedalāms.

– Tāds organisms, kas elpo kopā?

– Un vēl tālāk. Cilvēks ir terminēta būtne, viņš piedzimst un izbeidzas, bet Visums nav terminēts, tas nekad nav sācies. Ne tā kā zinātnieki muļķojas – lielais blīkšķis. Tad rodas jautājums, uz ko viņi nevar atbildēt, – kas tad sprāga? Kas tā bija par vielu, kā tā radās? Viņi no tā jautājuma atiet nost un nonāk tādā bērna lomā, negrib runāt par to, ko nevar pieņemt. Viņi nevar pieņemt bezgalību, bet Visums ir bezgalīgs. Tas ir tik vienkārši, bet cilvēks to vizualizēt nevar, tāpēc rodas pasakas un reliģijas.

– Un zinātne?

– Zinātne, es domāju, tagad ir strupceļā.

– Tai nākas atzīt bezgalību – zināmā mērā.

– Jā, bet, ja tā atzīst bezgalību, tad tai ir jāatsakās no pasakām par lielo sprādzienu.

– Tagad ir visādas teorijas.

– Dažiem ir tik muļķīgas domas kā paralēlais Visums. Ko tas nozīmē? Tas, ko tu nevari redzēt un rokā paņemt? Bet tas ir tas pats. Redz, cilvēks ar savām maņām ir ierobežots, viņš var kaut ko sataustīt, ieraudzīt, sadzirdēt.

– Bet viņš var sajust…

– Diapazons, kur viņš to var, ir ļoti šaurs, ārpus tā viņš nevar, infrasarkano krāsu ieraudzīt nevar, aiz noteiktas skaņu robežas neko nedzird. Un tad sāk mistificēt to, kas viņam nav sataustāms, saredzams, pieskaita to kādai mistiskai pasaulei.

– Mēs tajā dzīvojam, elpojam?

– Tu esi tajā visā iekšā, bet nevari to redzēt, jo cilvēka maņas ir ierobežotas.

– Tas, ko nosauci, ir smalkā matērija, bet ir arī jūtu līmenis, vēl smalkāka matērija vai kā to saukt…

– Tu domā to…

– …dvēselisko.

– Uz ko varētu attiecināt arī mīlestību?

– Jā.

– Mīlestība nav nosvērta uz laboratorijas svariem, tad nu domā, ka tas ir kaut kas ārpusējs. Nē, tas ir vienkārši ārpus tavām maņām, ko nevari ar roku sagrābt, bet tas ir – tu jūti, ka tas ir. Kāpēc tad Ričards Bahs teica, ka “pašās beigās būs svarīgs tikai tas, ko būsi darījis patiesā mīlestībā”? Es, savā lielajā skaitlī būdams, pilnībā viņam piekrītu, jau agrāk piekritu, ka tas tiešām tā ir.

Foto: Rojs Maizītis

Par mīlestību un sugas tīrību runājot

– Tevī noteikti ir bijis ļoti daudz mīlestības – gan vecāku, gan Dieva ielikta, piedzimstot iedota.

– Tur pie vainas ir vecāki, no viņiem jau tas ir.

– Tu domā, ka cilvēks piedzimst tāds, absolūti no diviem cilvēkiem, un nav nekā no ārpuses?

– Nu, tur tajā reizinājumā nāk klāt arī vecvecāki. Tāpēc bieži saka, ka bērns vairāk ir atsities vecvecākos nekā tiešajos vecākos.

– Bet tas, kas tajā brīdī ap bērnu virmo: situācija, dzīve, gaiss, laikapstākļi, domas un idejas…

– Zvaigžņu stāvoklis, planētu izvietojums?

– Vairāk domāju to, ko var ieelpot…

– Domāju, ka dabas likumi ir visiem vieni, dzīvniekiem arī. Kāpēc cilvēki ļoti rūpējas par kādas dzīvnieku sugas tīrību? Ja grib konkrētu sugu kopt, tad neļauj kādam krancim piedalīties, jo tad ir cauri, ģenētika sabeigta, un tu nekad vairs nedabūsi tīru sugu.

Ar cilvēkiem tas pats – agrāk vecāki ļoti rūpējās, lai bērni neiziet pie sievas vai vīra no šaubīgām ģimenēm, izpētīja cilvēkus, ar ko grib saiet rados, vai nav kāds ar nevēlamām īpašībām. Kā radās angļu rikšotāju šķirnes zirgs, kurš ir nepārspēts savā kvalitātē? Briti ņēma vislabākos un gadu no gada pāroja.

– Latvieši ir ar tik daudzām tautām sajaukušies.

– Tāpēc arī rezultāts.

– Kāds ir rezultāts?

– Tāds, ka par latviešiem kopumā vidēji aritmētiski neko labu jau pasaulē nesaka.

– Tu nedomā, ka mēs būtībā esam indiāņi – ar savu pagānismu, pasaules izjūtu?

– (Smejas.) Mēs esam tas, kas vēstures laikā ir izveidojies.

– Bet dziļākajā sajūtā?

– Ja cilvēki meklētu to dziļāko sevī un pie tā turētos, kultivētu un izkoptu, varbūt tad no pašiem labākajiem kaut kādā atlases ceļā atkal kas izveidotos. Kopumā, vidēji aritmētiski ņemot, latviešu suga ir ārprātīgi zaudējusi savu kvalitāti. Parēķini – labākie fiziskie eksemplāri krita karā, prātā attīstītākos paņēma emigrācijā uz Rietumiem vai izsūtīšanā Austrumos, paliek pāri sliktākais ģenētiskais materiāls. Vai no tā var dabūt augstu kvalitāti?

– Tajā materiālā bija arī tavi vecāki, un jūs abi ar brāli esat izcili.

– Paldies par labiem vārdiem, bet te atkal jāatceras, ko sākumā teicu. Ja šīs mazās saliņas – žēl, ka nav statistikas, cik tādu ir… bet tas ir nereāli, – ja tās mehāniski salikt kopā, arhipelāgu izveidot un tad tos pārējos salikt...

– Tas jau būtu selektīvi. Pārējos uz geto?

– Teorētiski var šitā funktierēt, bet realitātē… Mēs jau humorā ieejam.

Saistītās ziņas

Imanta Kalniņa brālis Viks par Imku: "Tas ir prātam neaptverami" 383
Dzejnieks Viks pēc šķiršanās satuvinās ar bērniem 3
Brāļi – Imants Kalniņš un dzejnieks Viks nostājušies frontes pretējās pusēs 325

Acīmredzama muļķība

– Klau, bet par to mīlestību gribēju jautāt. Tev tomēr ir bijušas arī sarežģītas attiecības ar cilvēkiem…

– Tas nozīmē, ka nekāds ideālais es neesmu, ir kādas īpašības, kas nav ļāvušas to visu cilvēka spektru saskatīt, visus faktorus, no kā būs atkarīga tava dzīve.

– Domā, tā kā saejot ar kādu cilvēku kopā?

– Jā, kā vajadzētu.

– Bet kurš to māk? Varbūt lielāka māksla ir ieraudzīt to kosmosu, kura dēļ būtu vērts palikt kopā?

– Tā jau varētu domāt, bet…

– No saviem supervizora augstumiem – kā tev liekas?

– Man nav nekādu superaugstumu, bet domāju, ka tajā reizē nevarēja izdarīt tā…  Mēs nevaram panākt, lai šī reize nomaina to reizi.

– Nevaram atgriezties, un kas zina, varbūt mums nepatiktu un mēs vēlreiz tādu pašu izvēli izdarītu.

– Ja mēs tur atgrieztos, būtu tādi paši kā tad. Mēs jau nevaram… tas nav reāli. Kā mans tēvs teica – kāpēc jūs, jaunie, nepieņemat mūsu mācību? Jums būtu simtreiz vieglāk dzīvot.

– Kāda bija viņa mācība?

– Viņš domāja vispār – padomus par dzīves situācijām, dažādām. Bet jauns ir jauns.

– Jaunajam ir jāapdedzinās?

– Tā saka, kaut gan es pieļauju, ka ir gadījumi, ka cilvēks aiziet pa vecāku padomu pēdām.

– Bet vai tie cilvēki ir laimīgi?

– Tad atkal jādefinē, kas ir laime. Tai nav definīcijas, var jau visādus gudros aforismus piesaukt. Ziedonis teica, ka laime ir lietu kārtība. Bet lietu kārtība ir lietu kārtība – kāds tai sakars ar laimi? Nolikt visas lietas savā vietā – tā nav laime. Cik daudz reliģiju ir pasaulē, un neviena no tām nedefinē Dievu. Bet runā aizgrābušies lielie sprediķotāji (smejas). Sēžu uz beņķīša Vērmaņdārzā, kaut ko gaidu, pienāk klāt meitenes, bukletiņi rokās – vai jūs ticat Dievam? Saku – vai varat man definēt, kas ir Dievs? Viņas – kā?! Bet Dievs radīja visu! Taču tā nav definīcija.

– Tev ar gadiem, varbūt pat negribot, izkristalizējās tā definīcija?

– Brālis reiz pajautāja, un tad es atcerējos, ka domugraudu brošūriņā biju ierakstījis: “Dzīvībai ir tās kvalitāti nodrošinoši likumi, par kuru pārkāpšanu draud bojāeja, savukārt to ievērošana sniedz piepildījumu… Vīrieši un sievietes, stratēģi un taktiķes, vīrietis uzceļ namu, sieviete iekārto to…

Kas ir Dievs? Veiksmīgs vārdisks apzīmējums visu pasaules likumsakarību kopumam, kas darbojas neatkarīgi no cilvēku izgudrotām likumdošanām, konstitūcijām, kodeksiem un ir pastāvējis un pastāvēs vienmēr, jo nav neviena izdomāts. Citiem vārdiem – Dievs nav personāžs, tāpēc spriedelējumi par to, vai Dievs ir vai nav, ir acīmredzama muļķība. Dieva manifestēšanās notiek ik esamības brīdī, tātad pat viskvēlākais ateists ir Dieva apliecinātājs, to i negribēdams.

Šī definīcija ir skaidrojums tam, kāpēc no Dieva nevar izkaulēt kaut ko vai, piemēram, iežēlināt to ar gaudām, vaimanām, pielabināšanos vai tēlojot svēto. Dzīvības likumus ir neiespējami apvest ap stūri. Vai nu dzīvo saskaņā, vai maksā par to ignorēšanu. Teiksiet – nesaudzīgi? Neko darīt.”

Citi šobrīd lasa

Jelgavas salonā veidots tetovējums sievietei saasina veselības problēmas 4
"Tas bija kā limuzīns" - atklātas jaunas detaļas par traģiski bojāgājušā Braienta helikopteru 2
Zināmi visu helikoptera avārijā kopā ar bijušo NBA zvaigzni Braientu bojāgājušo vārdi

"Опасна я": Алла Пугачева сделала селфи с красной помадой на губах

«Муж доволен моей грудью»: Лера Кудрявцева счастлива, что избавилась от силикона