Mans vīrs tinderī iepazinās ar Elizabeti, un viņa ir kļuvusi par mūsu ģimenes locekli. Sievas stāsts

Es nekad neesmu bijusi monogāmijas piekritēja. Visas manas attiecības bijušas vairāk vai mazāk atvērtas. Pirms astoņiem gadiem iepazinos ar savu nākamo vīru - cilvēku ar īpašām vajadzībām - un sapratu, ka ilglaicīga monogāmija patiešām nav domāta man. Pēc pusgada mēs apprecējāmies. Pirmām kārtām - veselības apdrošināšanas nianšu dēļ.

Mans vīrs viens audzināja trīs bērnus. Varbūt kādam tas šķitīs vieglprātīgi, taču mēs visi pieci lieliski sapratāmies un jau drīz vien sapratām, ka kopā būsim ilgi. Laulības sākumā, kamēr centāmies pierast pie jaunā statusa un es mācījos būt par mammu, mēs nolēmām koncentrēties uz mūsu ģimeni un sarunājām pagaidām turēties pie monogāmijas. Tiesa, ar domu, ka veidojam attiecības, kuras nākotnē būs noteiktā atvērtības līmenī.

Ar laiku mūsu attiecības kļuva liberālākas. Atvaļinājuma laikā ar man bija dažas ārlaulības attiecības, taču nopietnākiem romāniem nevienam no mums nebija enerģijas. Sarunājām, ka, pirms sāksim paralēlas attiecības, mēs viens otram to pastāstīsim. Taču nekas tāds nenotika - mums vienkārši tam nebija enerģijas.

Pēc dažiem laulības gadiem mums piedzima mazulis. Laika un enerģijas randiņiem kļuva vēl mazāk. No otras puses - uzreiz pēc dzemdībām īsti nejutos kā seksa dieviete. Ņemot vērā četrus bērnus, manu veselības specifiku un sadzīvi, mūsu laulība patiesībā bija monogāma.

Par laimi, bērni aug, brīvā laika kļūst vairāk, un tā nu pēdējos gados ir uzradies laiks arī randiņiem.

Nepazīstot mūs, ir grūti saprast mūsu attiecības. Mēs ar vīru esam absolūti atšķirīgi cilvēki. Viņš ir mīlošs un maigs cilvēks, kurš vienmēr cenšas man izrādīt savu mīlestību. Es, patiesību sakot, esmu padauza, un man vajag daudz laika, ko pavadīt vienatnē. Taču mēs cenšamies un mums izdodas dzīvot laulībā.

Pirms apmēram gada iepazīšanās lietotnē "Tinder" mans vīrs iepazinās ar Elizabeti. Viņš ar nepacietību gaidīja pirmo tikšanos. Daļai cilvēku to būs grūti saprast, bet es patiešām no sirds priecājos, ka viņš iepazīsies ar kādu sievieti - un ka viņiem varbūt izveidosies kaut kas vairāk. Atšķirībā no manis vīram atvērts attiecību modelis bija kas jauns. Ideja viņam bija pieņemama, tikai viņš vēl nebija sācis staigāt uz randiņiem.

Mēs ļoti mīlam viens otru, mums ir daudz kas kopīgs, taču - līdzīgi kā citi pāri - nespējam pilnībā apmierināt visas partnera vajadzības. Mudināju vīru iepazīties ar kādu sievieti, ar kuru viņam būtu kopīgas intereses - kurai būtu tas, kā nav man. Tas, ka viņiem reizēm būtu sekss, man nešķita svarīgi, jo tas nemaina mūsu attiecības un jūtas vienam pret otru. Zinu, ka ne visiem izdosies to saprast, bet mums šāds attiecību modelis der.

Beigu beigās es iepazinos ar Elizabeti. Spriežot pēc tā, ko par viņu ir stāstījis vīrs, zināju, ka viņa man patiks. Atvērtas attiecības un vairāki partneri mums der arī tāpēc, ka manam vīram ir nevainojama gaume. Elizabete daudzējādā ziņā ir līdzīga man. Mēs abas esam apķērīgas, mums ir savs viedoklis, esam ātras dabas. Būdama cilvēks, kura izvēlas attiecības ar vairākiem partneriem, Elizabete novērtē atklātību.

Šis patiesībā ir viens no noslēpumiem, kāpēc mūsu attiecības vispār ir dzīvotspējīgas. Jebkurš no mums (parasti es) var paziņot, ka vēlas pabūt viens. Vai ka jūtas atstumts. Vai ka vēlas vairāk laika pavadīt [ar savu vīru].

Elizabete šajās situācijās saprot, ka esmu neesmu noskaņota pret viņu. Es vienkārši izsaku savas vajadzības. Pēdējos gados Elizabete mums ir gluži kā ģimenes locekle. Man viņa ir kā māsa. Tāpat kā mans vīrs un es, arī viņa ir cilvēks ar invaliditāti, tāpēc lieliski saprot, kāda ir mūsu ģimene un kā mēs dzīvojam.

Kad iepazīstinājām bērnus ar Elizabeti, viņi mazliet zināja par mūsu atvērto laulības modeli. Tiesa, Elizabete kādam no mums ir pirmā nopietnā partnere, ar kuru attiecības ir kļuvušas tik nopietnas, ka nolemts viņu iepazīstināt ar bērniem.

Starp mani un Elizabeti nav romantisku attiecību. Un patiesībā jūs droši vien būtu vīlušies, ja uzzinātu, cik maz seksa ir mūsu visu dzīvē (atcerieties, mums ir četri bērni). Parasti Elizabete vienu vai divas reizes nedēļā pārnakšņo mūsu mājās, ciemiņu istabā. Esam pieņēmuši dažus noteikumus, kurus ievērojam, kad bērni ir mājās, lai netraucētu viņu dzīves ritmam. 

Es no sirds mīlu Elizabeti kā mūsu ģimenes locekli, taču reizēm mani pārņem greizsirdība. Mēdz gadīties, ka viņi divatā kaut kur dodas, bet es tobrīd gribētu pavadīt laiku kopā ar savu vīru. Tiesa, šādi es jūtos arvien retāk, jo tagad Elizabete pieskata bērnus un mēs varam aiziet uz randiņu vai pat aizbraukt divatā kaut kur uz nedēļas nogali.

Laiks un enerģija ir ierobežoti, tāpēc reizēm rodas spriedze, taču cenšamies, lai mums visiem trim būtu tas, ko vēlamies. Tieši tāpat kā visās tuvās attiecībās, arī mums ir konflikti. Īpaši tāpēc, ka Elizabete daudz laika pavada mūsu mājās un pieskata bērnus, bet viņas audzināšanas metodes atšķiras no manējām. Piemēram, es atļauju mūsu piecgadīgajam dēlam ēst uzkodas, kad vien viņš to vēlas. Taču, kad Elizabete gatavo vakariņas, viņa (un tas ir saprotams!) nevēlas, lai puikam pazustu apetīte ēst.

Taču šīs lietas nav grūti ievērot. Ja gatavo viņa, dēlam ir jāpagaida līdz vakariņām, citos gadījumos ir atļauts kaut ko uzēst. Grūtākais ir ievērot visus atšķirīgos viedokļus un rast visiem pieņemamu risinājumu. Labi, ka Elizabete nestrīdas par faktu, ka vecāki tomēr esam mēs. Un es savukārt cenšos sev atgādināt, ka viņa man un bērniem vēl tikai labu.

Cilvēki ir dažādi, un viņu dzīves ir dažādas. Mani patiešām neuztrauc, kā dzīvo citi, un viņiem arī nevajadzētu satraukties par to, kā dzīvojam mēs. 

Dzīve ar vairākiem partneriem nav izlocīšanās, izvairīšanās. Lai tā dzīvotu, ir jāpieliek zināmas pūles, kādu nav monogāmās attiecībās. Protams, ka šāds modelis neder visiem. Mēs dzīvosim un skatīsies, kā viss iegrozīsies. Taču pagaidām manas attiecības ar vīru un viņa draudzeni Elizabeti mūsu ģimenei ir pieņemamas. Un tas ir pats galvenais.