Psihoterapeits: "Viedierīces bērniem neveicina prasmi veidot attiecības un tikt galā ar trauksmi"

Tas ir mūsdienu fenomens: viedierīces vecāki mēdz izmantot gan bērna uzmanības novēršanai, gan nomierināšanai, gan lai aizbēgtu no tām bērna emocijām, ko pašiem grūti izturēt. 

Bērni nemācās veidot attiecības

Tipiska situācija, ko var novērot publiskās vietās: tiklīdz bērns kļūst niķīgs, agresīvs, bēdīgs, vecāks viņam iedod maģisko viedierīci. Bērna uzvedība šajā brīdī patiesi izmainās: viņš nomierinās, jo viņa smadzenes tiek pārsātinātas ar jaunu informāciju.

Var sacīt, ka viedierīce ir kā līdzeklis, kas īstermiņā palīdz risināt akūtu problēmu. Taču kas notiek ilgtermiņā? Bērns ne tikai neiemācās, kā ar savām emocijām tikt galā, viņš vispār nesaprot, ko konkrētajā brīdī jūt. Bērna emocijas netiek atpazītas, netiek nosauktas vārdā. Tā vietā tiek iedota viedierīce, kas novērš viņa uzmanību un palīdz šo neskaidro emociju aizgaiņāt. Rezultātā bērns nemācās arī veidot attiecības. 

Kad viedierīču nebija, vecākiem nekas cits neatlika kā veidot attiecības ar saviem bērniem. Katrs to darīja, kā mācēja, bet bērns varēja izdarīt secinājumus, kādas reakcijas viņš izraisa apkārtējos, ja ir dusmīgs, priecīgs, bēdīgs, kad raud vai sēro.

Tikai piedzīvojot reālas attiecības, neironu līmenī tiek nostiprinātas iemaņas, kā attiecības vispār veidot un kā konstruktīvā veidā izpaust visu to plašo emociju klāstu, ko tik dažādās situācijās jūtam. Šī prasme nākotnē savukārt ietekmē to, kā bērns tiks galā ar dzīves grūtībām. Ja viņš būs iemācīts lietot viedierīci, tiklīdz jūt grūtas emocijas, kas ir sava veida bēgšanas taktika, viņš to arī izmantos. Starp citu, jau pašlaik šādu rīcības modeli bieži var novērot pusaudžu vidū. 

Ko teiks citi?

Dažkārt pašiem vecākiem trūkst emocionālu iemaņu un viņi izmanto ekrānierīces savas trauksmes mazināšanai – tas ir veids, kā nepievērst uzmanību problēmām. Un tad automātiski šāda stratēģija tiek lietota arī bērna nomierināšanai. 

Nereti vecākiem mantojumā no saviem vecākiem nāk priekšstati, kas ir pieņemama un kas nepieņemama bērna uzvedība. Ārsta kabinetā var novērot situāciju: tiklīdz bērns izrāda interesi par plauktos novietotajām rotaļlietām, tā vecāks uzreiz iedod telefonu, lai tik mazais tās neaiztiktu, netrokšņotu vai nerunātu. Bet tā nav laba stratēģija. Dažkārt tieši vecāki ir tie, kas liek šķēršļus normālai bērna attiecību veidošanai ar citiem cilvēkiem.

„Vairākkārt veikalos esmu saskāries ar šādu situāciju. Kamēr stāvu pie kases, pienāk kāds bērniņš un ar interesi ieskatās manā groziņā, un sāk ar mani runāties: „Tev gan tur daudz mantu.” Es viņam atbildu: „Jā, man tur ir siers, maize un vēl citi produkti.”

Parasti tai brīdī mamma jau ir atskrējusi un saka: „Neuzbāzies onkulim, viņš paliks dusmīgs!” Bērns nāk ar mani veidot attiecības, viņš grib kaut ko noskaidrot, bet vecāks viņu aptur un pie tam piedēvē man izjūtas un varbūt nodomus, kas neatbilst realitātei,” situāciju iezīmē Artūrs Miksons. 

Diemžēl brīdī, kad bērns sāk interesēties par pasauli publiskā telpā, viņš bieži saviem vecākiem kļūst neizdevīgs: bērns ir pārāk aktīvs, pārāk citiem krīt acīs. Taču tā ir vecāku, ne bērna problēma, kas sakņojas pašu vecāku bērnības pieredzē. Bērni, kas par nepareizām rīcībām tikuši kaunināti, nevis saņēmuši konkrētu padomu, kā būtu labāk  rīkoties nākamreiz, gūst pārliecību: viss, ko es daru, ir slikti. Taču bērns vienmēr rīkojas, intereses vadīts – interese ir bērna pamatizjūta, lai viņš dotos izzināt pasauli. Ja mazais tiek kaunināts, viņa interese tiek slāpēta un pieaugušā vecumā viņš nereti turpina kaunināt savu bērnu.

Vēl viens piemērs. „Puisītis, stāvot pie kases, sev priekšā redz ļoti dūšīgu tanti un jautā: „Kāpēc tante ir tik resna?” Pēc būtības puisēns ir kontaktā ar realitāti, jo tante ir resna un viņš grib noskaidrot, kāpēc. Bet mamma nevis saka: „To pārrunāsim mašīnā”, bet ir sašutusi: „Tā nedrīkst uzvesties, tādus jautājumus nedrīkst uzdot, tu esi nepieklājīgs!”

Bērns taču neteica, ka tante ir stulba vai sliktāka par pārējiem. Arī par mani bērni bieži saka: „Re, garām pagāja ļoti garš onkulis!” Es parasti pasmaidu un saku: „Jā, tā ir. Tu esi ļoti vērīgs.” Es bērnam nepārmetu, ka viņš uzdrošinās runāt par mana auguma parametriem, kas atbilst realitātei,” stāsta speciālists.

Ja vecāki nav gatavi atbildēt uz neērtiem jautājumiem vai nezina, kā rīkoties situācijās, kad bērns nerīkojas viņiem pa prātam, ir ērti, taču slikti viņa uzmanību novērst ar viedierīci.

No grūtībām bērns nav jāsargā

Bieži var dzirdēt, ka mūsdienu bērni cauru dienu var pavadīt viedierīcēs, kamēr ar reālo dzīvi nespēj tikt galā pat elementārā līmenī. Visbiežāk tā runā vecākās paaudzes cilvēki, kuri piedzīvoja pēckara laiku. Viņi patiesi ļoti agri iemācījās adaptēties šajā pasaulē. Lielā mērā tas bija tāpēc, ka viņu pašu vecāki bija pārāk aizņemti ar elementāru ģimenes vajadzību nodrošināšanu un viņi saviem bērniem nesekoja tik ļoti līdzi, kā tas ir mūsdienās.

Attiecīgi bērni dabiski interesējās par apkārtējo pasauli, izzināja to un pieļāva arī kļūdas. Diemžēl, ja cilvēki ir par daudz ir vīlušies, kļūdījušies, tikuši sāpināti, viņi izvairīsies sastapties ar šīm izjūtām paši un arī visiem līdzekļiem mēģinās panākt, lai tas nebūtu jāpiedzīvo viņu bērniem. Šis ir grābeklis, uz kura kāpj daudzi vecāki, – bērni tiek sargāti no pieredzes gūšanas.

„Loģiski, ka vecāki neļaus savam bērnam skriet uz lielceļa, lai viņu tur notriec mašīna, bet kamdēļ gan, braucot ar velosipēdu, viņš nevarētu nokrist, kāpēc rāpojot viņš nevarētu apvelties vai mājās kaut ko saplēst? Mēs visi to kaut kad esam izdarījuši. Ja mēs bērnu par daudz sargājam, mēs neļaujam viņam attīstīties.

Bieži runā par to, ka mūsdienu bērni ir vājāki. Es teiktu tā: bērniem nav bijis pietiekami daudz vietu, kur adaptēties, viņiem nav nācies saskarties ar izaicinājumiem un to, kas aiz tiem seko – uzvara un gandarījums vai varbūt vilšanās un zaudējums – abas ir vērtīgas pieredzes.

Arī viedierīces to lielā mērā veicina: tev nekas nav jādara, tu informāciju tikai uzņem. Tāpēc es atbalstu pieeju, ka bērns ne tikai reālajā dzīvē nav no visa jāsargā, bet arī viedierīci viņam labi dot ar konkrētu mērķi – lai strādā ar kādu programmēšanas programmu, zīmē vai dara ko citu, galvenais, lai pats piedalās radīšanas procesā,” uzsver Artūrs Miksons.

Vecāku teiktais „nē” bērnam

Ne retums esam redzējuši situācijas, kad visa ģimene izgājusi ārpus mājas papusdienot un varētu laiku pavadīt sarunās, taču mazie bērni pie galda sēž, ieurbušies telefonos. Brīdī, kad vecāki grib panākt, lai bērns telefonu noliek, viņš skaļi protestē, un vecāki mīļā miera labad ļauj telefonu turpināt lietot. Bieži šī situācija ir saistīta ar vecāku nespēju bērnam pateikt „nē”. 

Patiesībā vēl pirms tam, kad bērns publiskā vietā pirmoreiz pret kaut ko skaļi protestē, viņš jau ir iemācījies, ka ar troksni var panākt savu. Var droši apgalvot – vecāki arī pirms tam ir bērnam piekāpušies un nav spējuši novilkt konkrētas robežas.

Respektīvi, vecāki savai atvasei nav iemācījuši izturēt neapmierinātību un dusmas par to, ka viņš nevar dabūt visu, ko grib. Bet pamazām šī spēja bērnam jāmāca – jau kopš viņa piedzimšanas. Arī zīdaini mamma uz brīdi var istabā atstāt vienu. Kad mazais sāk raudāt, mamma no otras istabas var mierīgā balsī teikt: „Es tevi dzirdu, es tepat vien esmu, tūlīt būšu.”

Bērniņš dzird mammas balsi, un vienlaikus mazais brītiņš bez viņas bērnam ir jāiztur. Kad mazulim ir gads vai divi un mamma ir ar kaut ko aizņemta, viņam ir kāds brīdis jāpagaida, kamēr mamma varēs viņu paņemt uz rokām. Taču šis brītiņš ir jāiztur arī mammai. Ja mamma vienmēr reaģē uzreiz, neirofizioloģiski situācijās, tiklīdz bērns nedabū, ko vēlas, viņā kāpj uzbudinājuma un trauksmes līmenis.

Tā kā bērns nav iemācīts, kā tikt galā ar trauksmi, viņš ātri sāk skaļi raudāt, kliegt, sist, jo šīs izjūtas nespēj izturēt. Mazais ārdās tāpēc, ka ir apjucis. Tikai pieaugušais var viņam palīdzēt iepazīt savas emocijas un palīdzēt ar tām tikt galā – tā ir pieredze, ko bērns paturēs sevī un izmantos vēlāk, kad būs jau pieaudzis.