Mammas viedoklis: "Nē, manam bērnam nav tevi jāapskauj!"
Kāda mamma šajā svētku laikā dalījusies pārdomās par apskāvieniem. Viņas domas un apsvērumi pilnīgi noteikti ir aktuāli arī mums.
"Šis ir tas laiks, kad miljoniem amerikāņu pavada laiku ar saviem mīļajiem cilvēkiem. Mēs gatavojam ēdienu, mēs malkojam dzērienus un smejamies un dodamies pie cilvēkiem, ko saucam par “ģimeni un draugiem”. Bērni spēlējas un strīdas rotaļlietu un videospēļu dēļ. Pieaugušie gatavo ēdienu, malko dzērienus un apspriež politiku pie virtuves galda.
1996.gada ziemā, mans brālēs iemeta manu rotaļu mašīnīti upē, kas mutuļoja gar mūsu vecvecāku māju. Mana sirds bija salauzta, es biju ļoti dusmīga. Brālēns pieaugušajiem uzstāja, ka es nedalījos ar augstāk minēto rotaļlietu. Situācijas “risinājums”, ko ierosināja viens no pieaugušajiem, bija - brālēns atvainojas, un mēs apskaujamies.
Bet es negribēju viņu apskaut. Viņš bija mana vecuma, viņš nebija nekāds drauds man, bet es biju dusmīga un apjukusi. Kāpēc mani radinieki teica, ka man ir jāapliek savas rokas ap viņa tievo ķermeni, mums jāsaskaras kopā ar saviem krūškurvjiem un jāstāv šādā pozā? Vai tas man atdotu atpakaļ manu auto?
Mūsu sabiedrība nemāca mūsu bērniem, kā izpaust piekrišanu
Mūsu sabiedrība nemāca bērniem, kā sevi aizsargāt no fiziskas un seksuālas vardarbības - mums nav paņēmienu, kā novilkt robežas. Mēs mācām saviem bērniem spēlēt spēles, kur mēs viņus kutinām un turam viņus piespiestus pie zemes, kamēr bērni spiedz ”Nē, nē, nē!”. Mēs piespiežam viņus dot bučas vecmāmiņai, onkulim vai brālēnam, pat, ja viņi to nevēlas. Mēs mācām saviem bērniem, ka citiem cilvēkiem ir tiesību pieskarties viņu ķermeņiem tikai tādēļ, ka viņi ir bērnu dzīvēs. Mēs sakām meitenēm, ka puikas plēš viņu pildspalvas un nostiepj viņu krūšturu lencītes, jo ”tā viņi flirtē”.
Tā vietā, lai bērniem mācītu sniegt piekrišanu fiziskām saskarēm, mēs mācām bērnus ignorēt fizisko robežu pārkāpšanu.
Es esmu redzējusi, kā rotaļlieta tiek atņemta vienam mazam bērnam un iedota citam, lai mācītu ”dalīšanos”.
Es esmu redzējusi, kā mans radinieks pieprasa bučas no savu brāļadēlu un māsasdēlu otrajām pusītēm, un tajā mirklī visi nervozi pasmejas par ”veco neķītreli, tāds viņš mums ir”.
Es esmu uzzinājusi, ka manu manu draudzeni seksuāli izmantoja viņas patēvs. Viņas radinieki viņai teica: ”Vismaz viņš tevi neizvaroja, netaisi drāmu.”
Sabiedrībā zināmi cilvēki kā Bils Kosbijs (Bill Cosby), The Duggars, vai Džereds (Jared the Subway Guy) ir pierādījums tam, ka cilvēki spēj nodarīt ļaunas lietas saviem radiniekiem. Mūsu sabiedrībā izmantotājiem ir viegli uzbrukt saviem upuriem, jo mēs nemācām cilvēkus, kā atteikt citiem cilvēkiem no robežu pārkāpšanas.
Slapjās bučas no omēm un onkuļiem. Ko mēs varam darīt tā vietā?
Nespied savu bērnu apskaut vai aizskart cilvēku, neatkarīgi no tā, vai tas ir draugs vai radinieks. Neatļauj nevienam ģimenes loceklim vai draugam izmantot vainas apziņu. Lai arī citiem tas varētu būt neierasti, mierīgi paskaidro vecmāmiņai vai vectēvam, ka "mēs mācām savam bērnam novilkt robežas ar cilvēkiem. Paldies par sapratni".
Daudzi no mums atcerās tās nevēlamās, slapjās bučas uz vaigiem no vecmāmiņām vai vectētiņiem. Daži no mums zina, ko nozīmē būt onkuļu vai paziņu apčubinātam. Iespējams, ka šeit ir kāds pieaugušais, kas lasa šo rakstu, ir pateicīgs šogad, ka viņš ir pietiekoši pieaudzis, lai viņiem nebūtu jābūt savu izmantotāju klātbūtnē.
Katram, kas lasa šo rakstu - tu ar savu ķermeni neesi parādā nevienam.
Likumu aizstāvji, garīgās veselības speciālisti, terapeiti un konsultanti - visi zina, kas ir ”paziņu izvarošana” un zina, ka tā ir visbiežāk sastopamais izvarošanas veids. Bērnus visbiežāk izmanto vai izvaro viņiem zināmi cilvēki, nevis svešinieki.
Šobrīd es esmu pieaugusi 30 gadus veca sieviete, un es joprojām saskaros ar vīriešiem, kas ir aizvainoti, kad es pieklājīgi atsaku viņiem apskāvienu. Citreiz cilvēki liek man justies kā dīvainei vai sliktajai, kad norādu, ka pilnīga saskare nav nepieciešama. ”Skaidrs, tu laikam esi satikusi daudzus aizdomīgus vīriešus, un tāpēc tu nevēlies mani apskaut,” man teica kāds politiķis pēc kopīgām pusdienām. ”Nē, es vienkārši neapskauju cilvēkus, kurus nepazīstu.”
Riebīgā sajūta, kad esi spiesta sevi ļaut apskaut - pieklājības dēļ
Bērniem un pieaugušajiem nav jājūtas vainīgiem par to, ka viņi nevēlas pieskarties citiem cilvēkiem, un nav nekāds pārsteigums, ka tas joprojām notiek.
Man ir maza meita. Kad viņa lūdz man viņu noķert, viņa smejās: ”Ķer mani! Jā, jā!”, bet kad viņa iespiedzas ”Nē!”, es apstājos. Kad mēs ejam prom no bērnudārza vai draugu mājas, es viņai pajautāju, vai viņa vēlas vēlas apskaut kādu, vai ”iedot pieci”, vai vienkārši pamāt. Viņa drīkst izvēlēties. Šīs lietas nav sarežģītas, vienkārši citādākas, kā mēs bijām audzināti. Tik daudzi no mums, īpaši sievietes, atceras to riebīgo vainas sajūtu un bailes, kad mēs esam spiestas būt fiziskā kontaktā ar cilvēkiem pieklājības dēļ.
Es kā vecāks joprojām brīnos par citu vecāku paņēmienu nogludināt strīdus, apskaujoties ar savu pāridarītāju. Es esmu vīlusies tajos vecākos, kas neiedrošina savus bērnus stāstīt par bērnu, kas ir viņiem sitis vai turējis piespiestu pie grīdas. Esmu vīlusies tajos vecākos, kas piespiež savu raudošo bērnu sēsties klēpī vīrietim, kas ir apģērbies kā Ziemassvētku vecītis, lai tikai varētu uzņemt to perfekto Ziemassvētku bildi.
Kad bērnam tiek iemācīts, ka cits cilvēks drīkst pieskarties viņu ķermeņiem, neatkarīgi no tā, ko bērni paši vēlas, kā mēs varam būt droši, ka viņi pratīs sevi aizstāvēt, kad tas būs nepieciešams?
Pietiek par šo. Manai meitai nav jāaizskar un jāskūpsta cilvēks, ko viņa nevēlas. Un tas iekļauj arī mani.
Esiet laimīgi un droši šajā svētku laikā. Sniedz mīlestību tiem, kas ir to pelnījuši un atcerieties - jums nav jāsniedz pieskaršanās dāvana jebkuram. Nekad.
Bloga autore: Via Elle Stanger. 8.decembris, 2015.
