Ģirts Ķesteris par savu Kareņinu un greizsirdību: "Es zinu, ko nozīmē naktī apbraukāt klubus, jo tu mīli to sievieti..."

Nu tad es samīlos kaut kā

– Piekrīti kritiķei Zanei Radzobei, ka Džilindžers kalpo arhetipam – visas sievietes maitas, visi vīrieši upuri?

– Nē. Domāju, Džilindžers pēta mehānismu, kā tas darbojas, cik daudz tajā dažādu noslēpumu. Viņš ir ļoti gudrs cilvēks, daudz lasa, intelektuāls, empātisks, bet ir lietas, kuras nevar izskaidrot. Tās viņš nes uz skatuvi.

– Tu kā vecis veci viņu saproti – kāpēc viņam vajadzēja šo izrādi?

– Absolūti. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti lielā mērā. Kad mani navigēja cauri lomai, viņš bija gatavs, nevajadzēja daudz runāt. Prototipu, kā parasti, atradām caur detaļām. Tas transformējās apvaldītajā, introvertajā Kareņinā, kurš kļūst arvien atklātāks līdz eksplozijai – sit bērnu, kas viņam ir neiedomājami, neraksturīgi.

Bet Sigarevs to ir ielicis. Viņa remarkas principā ir teksts vai iekšējā partitūra, to nevar nerespektēt. Satraucoši, veiksmīgi. Atceros, kā Džilis teica: “Nu neņem caur ko ārēju, ņem kādu rezonatoru, kas tev nāk no kules, no pakaļas, no kaut kurienes, vispār neapvaldīts, runā, ko gribi, dari, ko gribi.” Un tā tas parasti arī strādā.

Nesaku, ka kļūstu nekontrolējams, bet tas palīdz. Tik ļoti daudz precīzu lietu viņš iedeva tam vīrietim, manam Kareņinam. Ir divas burvīgas aktrises. Lelde Dreimane… Reizēm pasmaidu, viņa ir tāda... Sev saku – bet, Ģirt, kā var Leldē neiemīlēties? Nu tad es samīlos kaut kā. Mani neinteresē profesionālās kvalitātes. Tas ir tik aizkustinoši un jauki.

– Uz skatuves vai dzīvē?

– Dzīvē vairāk. Un skatuves jau skaidrs – man jāmīl. Kareņins pēkšņi no jauna iemīlas savā sievā – o! Visu laiku dusēja uz ķisena, palaida garām visu iespējamo. Bet tā nav mācību grāmata – ir tā, kā ir. Un Tolstojs… Lasot romānu, var just – viņš ir ļoti līdzjūtīgs pret saviem varoņiem. Ne slikts, ne labs, noglāsta galviņu katram. Tādi viņi tur jauki ir. Un Dārta Daneviča…

– Viņa ir tik patīkami komiska.

– Jā, un tik ļoti palīdzoša. Principā viņa vada otro cēlienu. Kareņins ir apātisks, un viņa velk viņu ārā. Bet tā mīlestība viņai nesanāk. Cik skaisti vārdi – es nevaru būt tev, es nevaru tevi mīlēt. Viņš ir monogāms, manuprāt.

– Tu to saproti – kā tā?

– Protams. Mēs jau seriāli pārsvarā dzīvojam.

– Ir iespējams, ka vīrieša augstsirdība stāv pāri sievietes kaislībām?

– Jā. Tam nenoliedzami ir jātuvojas.

– Bet reāli tā notiek, ka kāds skaisti spēj stāvēt tam pāri?

– Mēs visi gribam, lai tas ir skaisti. Jautājums, kas tad līdz tam ir skaisti noticis.

– Apgrieztā situācijā tas ir biežāk pieredzēts. Varbūt vīrietī privātīpašnieciskuma vairāk vai egoisma?

– Ir vēl cita teorija. Ja jūties nepārtrauktā diskomfortā tajā dzīves sadaļā, kurā šobrīd atrodies, un nav svarīgi, cik tev gadu, tas absolūti nav izšķiroši… Var jau mēģināt risināt, bet, ja nebūs atklātības... Psihoterapeits Rudzītis saka – ja tevi absolūti neinteresē pagrābstīties (smejas), tad nevajag.

– Bet ja sievietei ir atsalums, kā, visticamāk, ir Annai, ko viņai darīt? Būt atklātai…

– Viņa jau ir atklāta.

– Tur jau tā lieta, ka viņa to paziņo post factum. Ja būtu pateikusi, pirms laidās dēkā, kas notiktu pēc tavas atklātības teorijas?

– Mēs, tādā normālā vidē dzīvojoši cilvēki, kuriem visu laiku nav bezpreģels smadzenēs, ka viss ir iespējams, saprotam, ka arī viņai tas nav vienkārši – vienpadsmit gadu nodzīvot laulībā, ir desmitgadīgs dēls, kaut kāda vērtību skala. Viņai ir sava jūtu pasaule.

Sēžot uz mākoņa maliņas, viņa mīļotajam vīrietim – aktierim Ģirtam Ķesterim, kurš vairs nav Kareņins – stāsta: ja vīrs būtu iedevis šķiršanos, vai es ar Vronski būtu laimīga? Viņš tāpat aiztecēja no manis prom. Vispirms mīlestība ir jānospārda, lai saprastu, kas tā tāda ir. Mīlestība jānoliedz, lai pie tās nonāktu. Nu, mākslā. Un dzīvē tieši tāpat. Diemžēl.

Skaistā asimetrija cilvēkā

– Vai tev jau agrāk ir nācies spēlēt vecus cilvēkus?

– Jā… Es varētu arī jaunus spēlēt. Kareņins jau nav vecs.

– Kā viņš staigā – varbūt emocionāli sagrauts. Šļūkā.

– Tā ir psihofizika. Tajos brīžos, kad viņš pēkšņi saprot, ka nav vairs jauneklis. Līdz tam tādas tēmas vispār viņa dzīvē nav bijušas.

– Jo viņam ir citas vērtības? Viņš ir varens ar naudu, tā dod pašapziņu?

– Domāju, ka nē… Naudas viņam ir daudz, bet viņš visu laiku realizējas.

– Viņš ar to bīda, organizē visu dzīvi.

– Viņam ir misijas apziņa. Viņš piedalās tiesvedībā, valsts likumdošanā, cīnās par labklājību. Tur ir vīrieša gan ciniskais, gan nihilistiskais skatījums uz cilvēkiem, tādi ieņem augstus amatus. Piemēram, Danielu Pavļutu zinu personīgi. Skaidri zinu, ka viņam ir vēlme ar savām Hārvardā iegūtajām zināšanām darīt šo pasauli, valsti labāku. Tas ir bruņinieku princips – tu neesi nekas, ja nevari darīt pasauli labāku. Šādi vīrieši ir apbrīnojami. Viņiem neiet privātajā dzīvē, nevienam, kaut ko viņi atstāj otrajā plānā, un tas sāk klibot. Tā ir mūsu gadījumā ar Annu. Es taču pats zinu…

– Ko?

– Kad esi pārņemts tik ļoti ar to, ko dari… Desmit gadu garumā un vairāk – seriāli, filmas, teātris, visa tik ļoti daudz, ka kļūsti pats sev svarīgs. Un pārējie tā kā piespēlē – nujā, tas ir mans tētis, mans vīrs, mīļotais draugs, viņš jau tāds… Tu cilvēkus sāc uztvert kā pašsaprotamus, bet principā visu laid pašplūsmā. Tas laikam ir mesidžs (smejas), ka nevajag tā darīt. Ne pienākuma, bet sevis dēļ. Kā Končalovskis teica – ja viņš būtu prezidents, tad uzrīkotu lielo talku. Vīrieši ieiet tualetē un apmīž malu, mājās viņi taču tā nedara… Piemērs triviāls.

– Par attieksmi pret lietām?

– Jā. Izmest pa logu papīrus, benčikus… Kaut mācītājs teica – tie sadalās, droši, droši… Ķīmiķis, tāpēc zina. Cilvēka patība ir tik daudzveidīga, nesakārtota, skaista tajā asimetrijā, kurā viņš dzīvo. Domāju par iekšējo pasauli, to saukt pie kārtības īsti nevar. Kā viņš dzīvo, ko dara. Man liekas, tas ir pasakaini.

Neviens žurnāls vai likumi mums neiemācīs, netuvinās patiesībai, bet kāda dievišķa, vertikāla atklāsme – jā. Kāds ir teicis: ja visa pasaule sadotos rokās (bet tas nekad nenotiks) lūgšanā desmit sekundes, divdesmit, bet visi – neatkarīgi no laika joslām, ticības –, pasaule kļūtu labāka. Bet, tā kā tas nenotiek, ir tā, kā ir.

– Tu savu lūgšanu pievieno kaut kam?

– Sen esmu iemācījies nelūgt sev. Reti lūdzos. Nu, kā jau parasti…

– Bet parunā?

– Parunāju gan. Ļoti bieži. Mēs dzīvojam tā, kā dzīvojam. Svarīga ir nauda, slava, visiem pārbaudījumiem ejam cauri. Nesaku, ka esmu sūdīgs cilvēks, bet arī man ir godkāre, slavas kāre. Tas nenozīmē, ka par to varētu tikt sodīts. Vienkārši tas nedod neko. Nedod laimes izjūtu. Ir mīlamā puse un nemīlamā puse, te tu esi labs, te slikts. Bet cilvēks jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Asimetrija man šķiet skaista. Simetrijā nav, pie kā pieķerties. Bet, ja viena puse lielāka, otra mazāka, man tas liekas inčīgi. Es pārspīlēju, bet okei. Tā ir.

– Un tomēr tev patīk perfektā Lelde Dreimane.

– Varbūt kaut ko asimetrisku es arī viņā esmu saskatījis.

– Vienu skropstu?

– Nav svarīgi, cik. Jā, man viņa patīk. Neko nevaru darīt.

– Tad tev savos 55 tomēr patīk jaunas meitenes…

– Tajā svētdienā, kad pēc izrādes sēdējām pie vīna, pateicu tostu, visiem dzirdot, ka Lelde man uzdāvināja pusotra mēneša garumā – un vēl tagad tas turpinās – kodu. Es to pat neapzinājos. Kodu, ka esmu spējīgs iemīlēties.

– Mmm, skaisti.

– Nu, lūk. Tas ir tas, kas egoistiski man nepieciešams.

– Tāpēc tu ej uz sejas procedūrām?

– Nē! Uzskatu, ka vīrietim ir jāiet uz procedūrām, tas dzīvi padara… Vīrieši jau arī…

– … kopj sevi?

– Dafiga. Sākumā lieto sievas krēmus, pēc tam draudzenes, tad izvēlas paši savus. Kosmētikas salonos viņu ir daudz. Es zinu.

– Tev ir svarīgi būt formā?

– Jā. Bet ne mēģinājumu periodā. Tad man ir jābūt neformā – neizgulējušamies, nesportojušam, lai nebūtu veselīgā sazemējuma. Cilvēki uz skatuves, vismaz manā pieredzē, ir ārpus normālā, ārpus ikdienas. Domāju, daudzi man piekristu – viņi mazliet to arī kultivē. Neformu.

– Tu tajā brīdī esi vagā…?

– Pēc pirmizrādes atkal jāatgriežas uz trenažiera. Tad atkal tas patīk. Pagājušovasar baigi saņēmos, lielāko daļu veltīju sportiskām nodarbēm. Ja ir četri iestudējumi, galvenās lomas, tad par to vispār aizmirsti. Esmu eksperimentējis – aizej uz trenažieri, tad uz mēģinājumu. Nekādas saķeres! Tā ka tas ir diezgan nīkulīgs process.

Ģirtam patīk būt iekārojamam, līdzjūtīgam…

– Tu uz Kasparu Zāli, Leldes draugu, skaties kā uz tādu Vronski – pamatskolnieks, kamēr tu esi Hārvardu beidzis?

– Ar cieņu skatos uz Kasparu Zāli. Nekad nekāpju svešā teritorijā. Tās ir tikai tādas ekspektācijas. Domāju, viņš nevarētu būt uz mani greizsirdīgs. Vai otrādi.

– Bet attiecību ziņā jūties super augstskolu beidzis?

– Lelde man saka – tu tāds aktieris, ar tādu pieredzi… Saku – pie kājas visu pieredzi. Vienmēr sāc no nulles. Katrā lomā, katrā dzīves situācijā tu atkal esi turpat. Pieredze nepalīdz. Jo es necenšos sevi pasargāt. Esmu sapratis – no kā gan?

– Savu fizisko un emocionālo būtību.

– Par fizisko skaidrs – ja lietojam alkoholu, tad zinām, ko darām. Bet emocionālo patību – kā to vari pasargāt? Tu vari pasargāt savus bērnus, ļaujot būt spēcīgiem.

– Nē, tieši bērnus tu nevari pasargāt.

– Jā, bet vari ļaut viņiem raudāt uz pleca. Tas ir baigi svarīgi. Lai nebūtu atkarīgs, salauzts cilvēks. Simtgadē vadīju Krusta gājienu un biju ārkārtīgi laimīgs. Lielajā piektdienā. Tu nevari justies atstumts, ja tev ir draugs. Ir tāds, kurš ir 150 kilometru attālumā, bet ir arī tāds, kas tev vienmēr ir līdzās. Ja runājam par Jēzus fenomenu – viņš ir ļoti vienkāršs džeks. Un tev viņš ir. Arī es kā cilvēks nevaru to vēl tik ļoti lielā mērā saprast, tam tikai tuvoties. Man vēl daudz jāmācās. Ģirtam patīk skatuve, Ģirtam patīk būt atpazīstamam, iekārojamam, līdzjūtīgam, emocionālam. Ir virkne lietu, pie kurām turos.

– Esi teicis, ka tev gribētos būt kā Klinta Īstvuda varoņiem – tādam foršam, pamatīgam vecim, kas noorganizē sev ģimeni, nodarbojas ar kulināriju, hobiju…

– Jā, un Kareņins ir ļoti tuvu tam. Arī Klintam Īstvudam kāds saules pinuma apvidū var iedzīt mietu – nu, tad sāc ķepuroties ārā no tā visa. Tur visi varoņi kļūst par cilvēkiem.

– Bet kas tev traucē?

– Man patīk rotaļīga attieksme pret dzīvi. Mierīgi – tas ir skaisti.

Viņi melo

– Pieminēji izrādi Viņi melo labāk.

– Tā ir viena no pārdotākajām izrādēm, Artūra Dīča sarakstīta, speciāli mums, Aldim Siliņam un Ģirtam Ķesterim. Un viņi tiešām melo, internetā – uz velna paraušanu... Tas ir fenomens – lai kur mēs brauktu, viss izpārdots.

– Tevi mīl.

– Ne tāpēc. Tā mūsu jauno dramaturgu aktualitāte, runājot par šodienu, dzīvi, situācijām, kurās atrodamies virtuālajā laikmetā, ir tik dzīvelīga, fantastiski jautra un tajā pašā laikā skumja. Baigais prieks, lepnums par darbu, ko daru. Tas nav tikai naudas pelnīšanas veids. Turklāt – publika… Zini, tu aizbrauc pie viņiem, un tas ir tik ļoti skaisti.

– Tu melo?

– Es nesaku. Vairs nespēju izlikties tik daudz. Nevaru uzturēt kontaktus, attiecības, kas skar jau intīmāku līmeni, tikai kādu abstraktu pienākumu dēļ. Tas ir vēl sāpīgāk, vai ne?

– Varbūt tieši tādēļ tu daudz esi bijis viens, jo tev nav paticis melot?

– Nezinu. Es neesmu iemācījies novērtēt. To, kas man ir. Esmu puisis, kas visu laiku – eh! – un atkal mākoni pabīdīt tālāk, uz otru pusi (smejas). Tas ir tik sarežģīti.

– Varbūt ir cilvēki, kuriem tāds motoriņš iekšā griežas?

– Varbūt. Es daudz ko nezinu. Par sevi vēl jo mazāk. Kad esmu uz skatuves, ir vienkāršāk.

– Tad tu vari domāt par tēlu?

– Tēls palīdz atklāties. To esmu iemācījies. Domāju, profesijas izvēle tikai tajā sakņojas – tu metodiski gatavo tēlus, un tas tev palīdz atvērties. Kā Ģirtam.

– Bet dzīvē tu nevarētu pacelt roku pret bērnu…

– Ir lietas, kuras nevaru, un viss. Vienalga, ka prasa. Nē, ej taču tu bekot!

– Daudziem jau likās skarbi, ka tu lellei siti. Cilvēki nodrebēja.

– Nu redzi…

– Bet stāsts diezgan banāls, tā dzīvē notiek – viens pārstāj mīlēt, un viss, otrs var būt, cik augstsirdīgs grib.

– Varētu arī teikt – seriāla cienīgs stāsts.

– Dzīves cienīgs stāsts.

– Tātad esam cienīgi runāt, tāpēc ka tā notiek. Es jūtu zāli – uzmanīgi klausās, skatās. Tu uzrunā kādu viņu zemapziņas pogu, par ko ikdienā nerunā. Kāpēc vispār cilvēki nāk uz teātri? Nu, tieši tāpēc. Mums jau tā nav, bet iekšā tomēr ir. Un aktieris to pasaka. Vai režisors. Tur jau tā jēga, augstākais virsuzdevums.

– Katarse kaut kāda tur ir?

– Ļoti daudz – lūgšanas mirkļi. Mani aizkustina monologs, ko Kareņina iekšējais varonis risina, skatoties caur logu. Okei, esmu greizsirdīgs, tas ir slikti... Cik aizkustinošs ir vīrietis tajā brīdī (smejas). Iet mājās, turpina, atnāk Anna – man tevi jābrīdina… Ne tiešā tekstā, bet norādot. Nu, skaisti. Un ar dēlu tik aizkustinošas attiecības – mazais un lielais Kareņins, abi vīrieši. Viņš nav pieradis – vai, mīlulīt… Un kā puika to pieņem! Kāds tētis, tāds dēls.

– Ar stāju, mugurkaulu?

– Jā, jā.

– Tu savā Paulā redzi Ģirtu?

– Nē. Pauls ir Pauls. Ja man liktu kļūdu labojumu rakstīt, viņš varētu būt mans glītrakstīšanas skolotājs. Kādos dzīves aspektos. Tas ir jauki.

– Atklāti runājat par visu ko?

– Protams. Meitai tas šobrīd varbūt mazāk interesē, bet vispār Liene ir malacis – atklātība. Par visu.

– Tu meitu brīdināsi? Vispār zini, ko tādai jaunai meitenei teikt?

– Nezinu. Bet jūtu. Gribu būt atvērts, lai viņa nāk pie manis, gribu pateikt, ka drīkst un vajag nākt, ja tas ir nepieciešams. Visskaistākais dzīvē ir runāt par jebko – gan būtiskām lietām, gan vienkārši niekiem. Un arī tajos vari būt atklāts – kā vēders streiko, kā ēdiens garšo, visu ko.

– Vai pasmieties pie televizora.

– Tieši tā. Par kādām muļķībām, foršām. Tā ir tuvības izjūta, baigi svarīga.