Audzināšana strupceļā: mamma PAR, bet tētis PRET

Vispirms pret šo situāciju jāizturas kā pret kaut ko dabisku. Mēs esam vecāki, kas mīl viens otru un arī savus bērnus, galu galā, esam atšķirīgi cilvēki, un mūsu uzskati var nesakrist un tas ir normāli. Un arī katram bērnam vajag, lai mamma un tētis viņam sniegtu dažādus iespaidus, kas palīdzētu iepazīt pasauli un attīstīties harmoniski.

Mamma un tētis - viena komanda

Ir ļoti daudz situāciju, kurās vecākierm ir svarīgi vienam otru atbalstīt un būt vienotiem. Tas, pirmkārt, attiecas uz noteikumiem par bērna drošību. Piemēram,  - ceļš jāšķērso tikai un vienīgi pie rokas, nedrīkst izskriet uz ceļa braucamās daļas, un mašīnā jāsēz tikai autokrēsliņā. Jebkuri mēģinājumi apiet šos noteikumus, lai izvairītos no bērna asarām, var maksāt pārāk dārgi. Un, ja tētis piekāpjas bērna lūgumiem pavizināties priekšējā sēdeklī "tikai apkārt mājai", bet mamma to ierauga, tāda lieta ir jāpārtrauc, nereaģējot uz aizvainotā bērna asarām, bet ļaujot tētim paskaidrot, kāpēc tas tā ir noticis. Drošība ir tas, kur tomēr nedrīkst pārkāpt noteikumus.

Tāpat vecākiem jāvienojas arī par vienotu kodeksu par to, kas ir labs, kas slikts, par disciplinu, attieksmi pret kārtību un tīrību mājās, nepieļaujamu uzvedību ar draugiem un draudzību ar mājdzīvniekiem.

Atcerieties arī par to, ka tieši jūs esat piemērs, un bērns no jums mācās.

Ja vienoties neizdodas, un viens no jums pārkāpj norunas

Pat, ja lieliski saprotam, ka cepumus pirms vakariņām nevajadzētu ēst vai arī multfilmas visu vakaru nevajadzētu skatīties, lai vienotos ar bērnu par mieru, dažkārt mēs tik un tā padodamies un piekāpjamies bērnam. Kad to pamana viens no vecākiem, kurš ir disciplinētāks, un ik dienas pielieto savu fantāziju un pacietību, lai bērna uzmanība būtu noderīgākajā virzienā, nav brīnums, ka viņš sadusmojas par norunas pārkāpšanu.

Kā rīkoties tādā situācijā? Pirmkārt, nevajag otru vainot bērna priekšā. Ja reiz tētis ir ļāvis izēst čipsu paciņu un iedzert gāzētu limonādi, lai gan mamma ir kategoriski pret to, tad vajadzētu samierināties ar jau pieņemto tēta lēmumu. Kaitējums no šīs konservantu pilnās pārtikas un dzēriena būs pat mazāks, salīdzinājumā ar bērna psiholoģisko slodzi. Ja mamma apstrīdēs tēta lēmumus, tad viņi abi bērnam vairs nebūs vienīgās un vislabākās autoritātes. Savu attieksmi pret situāciju jāizsaka abiem, tikai - aci pret aci. Bērnam var teikt - jā, tētis šoreiz tev atļāva, bet citās reizēs mēs tā nedarīsim, jo man un mammai tas nešķiet īsti pareizi.

Un vēl labāk, ja tādu lēmumu tiešām pieņem un izsakās tieši vainīgais no vecākiem. Vecākiem ir svarīgi saprast: viens no viņiem pastāvīgi kaut ko atļaus, ko otrs aizliegs, un bērns var sākt ar to manipulēt, cenšoties noslēgt pēc iespējas izdevīgākus viņam darījumus. Tāpēc nebrīnieties, ja kādreiz bērns teiks, ka mamma ir slikta, tētis labs, jo mīl - tāpēc, ka ļauj to un šo, dod to un šo. Bērns sāks izmantot situāciju savās interesēs.

Bez tam, ja bērni dzīvo visai haotiski, vecāku lēmumi nereti ir pretrunā viens ar otra, vecāki konfliktē bērnu klātbūtnē, bērni uztver mājas situāciju kā nedrošu, viņi var sākt bieži slimot, demonstrēt visu ar nepaklausību, asarām, vai arī - var noslēgties.

Sliktais un labais

Mēdz būt arī mazāk pamanāmas situācijas, kurā viens no jums ir pilnībā pārliecināts, ka taisnība ir viņam. Piemēram, mamma redz, ka bērniņš ir noguris, un viņa uzmanība jāpārslēdz uz ko mierīgāku, bet tētis uzstāj - jāsakārto rotaļlietas, jāsavāc iesāktā galda spēle utt. Viņš runā paaugstinātā tonī un soda bērnu. Aizvainotais bērns skrien pie mammas pēc mierinājuma. Kā mammai labāk, diplomētāk rīkoties šādā situācijā? Pat, ja esat pārliecināti, ka tētim šoreiz nav taisnība, nevajag uzreiz bērnu žēlot. Tas nenozīmē novēršanos no bērna, ar viņu ir svarīgi runāt. Ļaujiet tētim nomierināties, kamēr runāsiet ar bērnu, paskaidrosiet, ka mīlat viņu abi. Un tētis nedusmojas, jo bērns ir slikts, bet vien tāpēc, ka slikta ir bērna rīcība vai uzvedība. Bērnam no agras bērnības jābūt pārliecinātam par to, ka vecāki var viņu sodīt, viņi var rāties par nepaklausību, bet tai pat laikā - viņi vienmēr viņu mīl. Kad emocijas no visām pusēm aprimušas, bērnu var paņemt rokās, un doties pie tēta parunāties, lai beigās salīgtu mieru. Jūsu dzīvē no strīdiem izvairīties nebūs iespējams. Tāpēc labāk atklāti un mierīgā atmosfērā parunāties, lai bērnam arī nākotnē tas kalpotu kā piemērs - svarīgi ir izrunāties, vienoties un atrisināt visus jautājumus.

Neesi lupata?

Dažkārt tēta reakcijas uz bērnu asarām var būt pārāk stingras. Tā ir tēma, kas mammai ir ļoti jūtīga. Daudzi vīrieši ir stingrāki vien tāpēc, ka viņiem šķiet - ja bērns daudz raudās un bieži tiks mīļots, no viņa izaugs mammas svārku malas sargātājs, nevis patstāvīga personība. Jā, tētis bērniem ir kā disciplīnas, normu, noteikumu simbols, bet ja tas jau robežojas ar nevēlēšanos redzēt raudošu bērnu, tas var bērnā iedzīt vien bailes un bezpalīdzības sajūtu. Arī vīrietim jābūt sentimentālam. Pirmo iepazīšanos ar pasauli bērni apgūst tieši ģimenē, caur tēti, starp citu. Un svarīgi ir iegūt no tēta izpratni par aizsardzību, siltumu un mīlestību, kas iegūstama arī pasaulē. Ja tētis audzināts kā vīriešu subkultūras tradicionālais pārstāvis, kur raudošs bērns ir tas pats, kas "viņš izaugs par lupatu", tad mammai pacietīgi vajadzētu tētim paskaidrot, ka viņa bērnam vēlas iemācīt atpazīt visas jūtas. Tas nav vājums, tā ir prasme uzticēties tuvam cilvēkam. Un mammai arī ir svarīgi, lai tētis ir tāds, kāds viņš ir, un neataino nez kādu vīrieša paraugu.

Sievietei jāatceras, ka viņa nevar izmainīt sava partnera bērnību, bet viņas rokās ir spēja radīt ģimenē uzticības atmosfēru, kura arī "stiprajam" tētim ļautu saprast un sajust, ka jūs viņu mīlat tieši tādu, kāds viņš ir un no vājuma brīžiem nav jābaidās. Pieaugušajiem ir grūti mainīties, bet ieklausoties jūsu vārdos, vīrietis var kļūt saprotošāks attiecībā uz bērnu. Mums, vecākiem, tik ļoti bieži vien gribas caur saviem bērniem realizēt to, kas pašu bērnībā nav izdevies.

Ja, mammasprāt, tētis nav pietiekoši vīrišķīgs, vai arī pārāk maz komunicē ar bērnu, nevajag uzņemties uz sevi tēta lomu un ar varu kultivēt sevī lielu stingrību. Bērns tādā situācijā vien iegūst priekšstatu par neadekvātu mammas sociālās lomas uzvedību.

Cik svarīgi būt atšķirīgiem

Kopumā gadījumu mēs atšķirīgi tomēr vērtējam bērnu dzīves epizodes, sniedzam viņie atšķirīgus padomus, un arī rājam un slavējam par atšķirīgām lietām. Un harmoniskai attīstībai tieši to jau arī vajag, un nesakritības arī ir tiešām svarīgas. Mamma bērnam ir beznosacījumu mīlestības un pieņemšanas pasaule, bet pašā dzīves sākumā - neatņemama daļa viņa paša. Pateicoties mammai, bērniņš iegūst pārliecību par saviem spēkiem, viņš ir gatavs spert pirmos soļus lielajā dzīvē, kur par viņa aizstāvi kļūst tētis. Un tētis nav tikai draugs šajā pasaulē, kas ir atvērta un piedzīvojumu pilna, bet viņš ir arī stingrs, viņš spēj kontrolēt bērna rīcību. Tētis novērtē viņa veiksmes un sasniegumus.

Tiesības būt pašiem

Ja vēlamies izaudzināt pārliecinātu cilvēku, kas no savas nodarbošanās gūst prieku, svarīgi ir sekot bērna dabai, viņa iekšējām tieksmēm. Nereti situācijas, kurās katrs no vecākiem cenšas bērnā ievilkt dažādas vērtības, ir pat pārāk atšķirīgas. Piemēram, mamma var gribēt dēlu sūtīt uz vijolspēles nodarbībām, tēvs domā, ka viņš varētu turpināt ģimenes biznesu. Muzikantam nepieciešams ir dvēseliskais jutekliskums, bet biznesmenim vajadzēs stingru raksturu. Un te nu bērnā var rasties iekšējie konflikti, jo katrs no vecākiem prasīs no bērna ko citu.

Ļaujiet bērnam būt pašam, bērniņš nav ieradies pasaulē, lai realizētu mammas vai tēta slēptās vēlmes, viņam būs pašam savas, ko piepildīt!