Jaunas sievietes apgalvo: es nekad negribēšu bērnus!
Ir sievietes, kas izmisīgi cīnās par to, lai ieņemtu bērnu. Bet ir tādas, kas dara visu, lai nepaliktu stāvoklī. Pirms laika Latviju pāršalca ziņa par kādu latviešu sievieti, kura devās uz Taizemi, lai veiktu sterilizācijas operāciju, jo saprata, ka nekad nevēlēsies bērnus. Arī Bbc.com publicējis stāstu par divām sievietēm, kuras skaidro, kāpēc viņas negrib bērnus.
Holija Brokvela (Holy Brockwell) ir 29 gadus veca. Viņa dzīvo Londonā un cīnās par to, lai varētu veikt sterilizāciju. Otra sieviete ir Nina Niko (Nina Nikoo), kurai ir vairāk kā 30 gadu. Sieviete dzīvo Teherānā un viņas ģimene izdara spiedienu par labu ģimenes veidošanai.
Holijas Brokvelas stāsts
"Ir trīs vārdi, kurus pasakot, es varu izpelnīties plašu nosodījumu no apkārtējiem. Šie vārdi ir - es nevēlos bērnus. "Bet kāpēc?" cilvēki prasa, it kā šim jautājumam būtu vienkārša atbilde. Ja es saku, ka nedomāju, ka būšu laba māte, tad cilvēki atbild: "Visi tā kādreiz jūtās." Ja es saku, ka es nevaru iedomāties, ka man būtu laiks, enerģija un finansiālie līdzekļi bērnam, man saka, "lietas kaut kā nokārtotos." Ja es saku, ka vēlos savu dzīvi ziedot karjerai, cilvēki saka, ka esmu egoiste. Šķiet, ka neeksistē neviens pietiekami labs iemesls, lai negribētu bērnus. Spriežot pēc cilvēku reakcijas, varētu šķist, ka visas, kas dzemdē bērnus, ir apmierinātas ar savu izvēli. Tomēr tā nav taisnība. Piemēram, varu izstāstīt savas mammas stāstu. Viņa nekad nav slēpusi, ka nav gribējusi bērnus. Viņa piekrita, jo mans tētis izmisīgi vēlējās ģimeni. Daļēji tās ir manas bailes no tā, ka padošos dabas priekšā - un tas liek man sliekties par labu sterilizācijas operācijai. Man četras reizes ārsti norādīja, ka es esmu "par jaunu, lai par to vispār domātu", lai arī Lielbritānijā šai operācijai nav vecuma ierobežojuma. Tomēr beidzot es saņēmu ārstu akceptu, lai veiktu operāciju. Es biju sajūsmā, līdz es sāku censties noorganizēt operāciju. Ārsti no Nacionālā veselības centra man pateica, ka ka operācija šobrīd nebija pieejama, un lai es kontaktējoties ar savu ģimenes ārstu. Es biju nosūtīta no viena ārsta pie otra, kas nozīmēja, ka man viss process bija jāsāk no gala.
Jūs varētu domāt, kāpēc es neizvēlos citu, mazāk drastisku kontracepcijas metodi. Pretapaugļošanās tabletes liek man justies slikti, un spirāli es pat neapsveru iespējamo blakusefektu dēļ. Man nav nepieciešama atgriezeniska kontracepcija. Es varētu izdarīt 10 minūšu operāciju, un visas manas problēmas tiktu atrisinātas. Esmu pārsteigta, kā 21.gadsimtā man, esot gandrīz 30 gadus vecai, ir jācīnās, lai šo operāciju dabūtu.
Mēs varam izvēlēties palikt stāvoklī 16 gadu vecumā, bet nedrīkstam atteikties no vecāku būšanas 29 gadu vecumā. Šķiet, ka mūsu lēmumi tiek uztverti nopietni tikai tad, kad tie atbilst tradīcijām. Katrā ziņā, man tradīcijas nekad nav bijušas svarīgas. Es nesen esmu attīstījusi tehnoloģijas mājaslapu, ko veido sievietes. Ar lepnumu varu teikt, ka tas būs mans vienīgais bērns.
Ninas Niko stāsts
"Es uzskatu, ka man paveicās piedzimt par sievieti. Bet atšķirībā no daudzām, manī nekad nav bijušas mātišķas jūtas. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir noziegums laist pasaulē bērnu, kuru negribi. Esmu strādājusi ļoti smagi, lai attīstītu savu biznesu. Es šobrīd nodarbinu 6 cilvēkus, un nekas manā dzīvē neienes tik daudz prieka, kā mans darbs. Citi cilvēki domā, ka esmu egoiste. Es nezinu, varbūt es esmu. Tomēr neatkarīgi no tā, ko cilvēki domā, es nespēju atteikties no sapņa, dēļ kā esmu tik smagi strādājusi un kas beidzot ir piepildījies.
Mani vecāki bija šokā, kad dzirdēji, ka es nevēlos bērnus. Viņi vēl joprojām apspriež šo jautājumu katrreiz, kad viņiem ir iespēja. Un viņi nav vienīgie. Citi ģimenes locekļi mani mēģina pārliecināt, ka es pieļauju kļūdu. Es atceros pirmo gadu pēc savām kāzām, kas bija pirms apmēram 10 gadiem - tajā laikā cilvēki bija ļoti nosodoši. Citi minēja, ka es vai mans vīrs ir neauglīgi, un ka mēs to no visiem slēpjam. Mani vecāki vēl joprojām ir ļoti uzstājīgi. Mans tētis saka, ka kādu dienu dabas instinkti man liks mainīt domas. Vienu dienu man mamma ķemmēja manus matus, un viņa atzina, ka viņu dara skumīgu tas, ka es nekad nepiedzīvošu to, ko viņa ir piedzīvojusi. Tāpat kā mans tētis, arī viņa uzskata, ka es mainīšu savas domas.
Irānā izglītotām sievietēm bērns ir apgrūtinājums. Tas nozīmē, ka tu nevari koncentrēties savam darbam, tava brīvība ir ierobežota un, ja tava laulības dzīve neizdodas, tad iespējas atrast jaunu partneri ir ļoti zemas. Nepārprotiet mani, es mīlu bērnus. Esmu pacietīga un viegli varu pielāgoties bērnu līmenim. Es varu pavadīt stundas, spēlējoties ar maziem bērniem - tik ilgi, kamēr viņi nav manējie. Kad es redzu bērnu karājamies mammai ap kaklu, es jūtos tā, it kā smaktu. Es esmu tik priecīga, ka bērns nav mans.
Kopš pirmās dienas es esmu pateikusi atklāti savam vīram, ka es bērnus nevēlos. Šķiet, ka viņš to uztver pozitīvi. Es redzu, kā viņš dažreiz skatās uz bērniem, un šķiet, ka viņš neiebilstu kļūt par tēvu, bet viņš ciena manu lēmumu. Pārliecināt viņa vecākus arī nebija viegli.
Tomēr es domāju par šo tēmu katru dienu. Ja godīgi, es vēlos, lai manī rastos mātišķās jūtas. Es gaidu šo dienu, tomēr šaubos, ka tā pienāks."
,
