Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Dace Rolava turpina: “Ja jūs nonākat slimnīcā, ir sajūta, kas visi guļ slimnīcās, ja aizejat uz teātri, rodas iespaids, ka šajā vakarā visi Latvijas teātri ir pilni ar cilvēkiem, un, ja ejat vingrot, apjaušat, ka visi sporta klubi ir ļaužu pārpilni. Jūs sajūtat piesātinātību, kas uzrunā uz katra soļa. Tomēr piesātinātības sajūta ir atkarīga no uztveres un novērošanas spējām. Cilvēks, kuram nav novērošanas spēju, neko neredz, nejūt un neanalizē.
Es viņus saucu par slīdošajiem, plūstošajiem cilvēkiem. Viņus nekas nesatrauc, viņi iekāpj trolejbusā, zina, ka tūlīt stumdīs, grūstīs, bet viņiem vienalga, viņi iekrīt tādā kā transā, atslēdz jutekļus. Pārsātināta vide nomāc normālus cilvēciskus dzinuļus, cilvēki sāk uzvesties kā zombēti roboti. Turpretī, līdzko sāk darboties stimuli, tā rodas emocijas, domas iekustas, un cilvēks reaģē.
Dažreiz ieeju lielveikalā, atspiežos uz ratiem un vēroju, kas motivē cilvēkus izvēlēties vienu vai otru preci, kā darbojas reklāma, kā viņi jūtas, kāpēc kaut ko saka un dara. Daudzi iet gar veļas pulveru plauktiem un mehāniski liek ratos pakas. Viņiem nerodas jautājumi, viņi izmanto gatavus, reklāmas radītus šablonus, viņi neiedomājas, ka varbūt kaut kas cits viņiem kā indivīdiem varētu būtu interesantāks, jo uztveres un domāšanas process ir paralizēts, impulsi un reakcijas ir nomāktas,” uzskaita speciāliste.
