Cilvēki un ekstrēmas garīgās prakses. Visspēcīgākie kairinātāji esot sekss un ēdiens

Gulēšana uz asām naglām, karāšanās ar galvu uz leju virs ugunskura, klusēšana daudzu gadu garumā, ilgstoša stāvēšana uz vienas kājas, skatīšanās uz sauli, gulēšana apraktam zem zemes – tā ir tikai daļa no askēzes metodēm, ko izmanto jogas praktiķi.  

Kaut arī normāliem cilvēkiem daudzi jogu praktizētie askētisma veidi var šķist nenormāli un pat ārprātīgi, tiem ir racionāls pamats un sakrāla jēga. Tas ir sava veida upuris jeb ziedošanās, kad tiek sadedzināts egoisms, atkarība no emocijām, vēlmēm un karmas. Askēzes apzīmēšanai bieži tiek izmantots vārds tapass, kuru no sanskrita tulko kā kļūt karstam, akumulēt iekšējo karstumu. Tapass – tā ir nemitīga tiekšanās uz mērķi, garīga degsme. Tā ir pašdisciplīna jeb pašatdeves akts, lai sasniegtu augstākos rezultātus. Tapass nav tikai mitoloģija un literatūra – arī mūsdienās tiek praktizēti dažādi tapasa veidi.  

Vairākas diennaktis zem zemes  

Vairums no mums, pat ja gribētu, nespētu īstenot daudzas tapasa formas, jo tās prasa īpašu sagatavotību un spējas. Šeit var minēt visai savdabīgus tapasa veidus, piemēram, gulēšanu uz naglām, ko sauc par kantakasaju, vai karāšanos ar galvu uz leju virs dūmojoša ugunskura (urthvamukhi). Daudziem ļoti īpatnēja var šķist prakse džalanhari – ilgstoša nekustīga sēdēšana zem tvertnes, no kuras pa caurumu uz galvas pil ūdens.

Bīstams un sevis kropļojošs tapasa veids ir vienas rokas ilgstoša turēšana paceltā stāvoklī (urthva) vai ilgstoša stāvēšana uz vienas kājas (kvarišvari). Vēl var pieminēt askētisku diētu vai badošanos (upavasa), ilgstošu skatīšanos uz sauli, nemirkšķinot acis (trataka), kā arī gulēšanu apraktam zem zemes vairākas diennaktis (samadhi).

Skaidrs, ka šīs prakses var realizēt tikai augsta līmeņa jogi, nevis iesācēji. Piemēram, gulēšanu zem zemes var atļauties vien meistars, kas prot sasniegt samadhi stāvokli un apturēt savu elpošanu. Un meistari iesaka pārāk neaizrauties ar askēzes varoņdarbiem. Vēlams izvairīties no tapasiem, ar kuriem var savainot vai sakropļot ķermeni.

Arī daudzi mūsdienu pasaules garīgie skolotāji uzsver, ka tantras mācībā attieksme pret ķermeni ir saprātīga, tā atzīst ķermeni par svētu trauku, kurā cirkulē dievišķās enerģijas, tāpēc pret to ieteicams izturēties ar cieņu un pietāti. To apliecina arī budisma princips – garīga prakse nav paredzēta tiem, kas daudz ēd vai neēd nemaz, kas daudz guļ vai neguļ nemaz, bet gan tiem, kas ir ieturēti un samērīgi savās vēlmēs un darbībās. Tomēr, neraugoties uz skaidro saprātu un cita ceļa izvēli, joprojām ir cilvēki, kas vēlas sasniegt pārcilvēka stāvokli radikālā un ekstrēmā veidā.

Senatnē bieži tika praktizēta metode adžagara – ilgstoša atrašanās vienā vietā. Ir leģenda par kādu jogu, kas gadiem ilgi nekur nepārvietojās ārpus dažiem kvadrātmetriem. Tur viņš sēdēja, gulēja un meditēja, izpildīja arī tā saucamo pitona praksi – ilgstoši gulēja nekustīgs kā čūska. Ik palaikam cilvēki viņam ziedoja kādu drēbes gabalu un pārtiku. Kad bija ēdamais, tad viņš ēda, ka nebija – neēda. Tekstos minēts, ka vienā vietā jogs var atrasties trīs, piecus vai pat divdesmit gadus – tas atkarīgs no viņa solījuma jeb zvēresta. Pat ja līst lietus, pūš vēji un zemi tracina zemestrīce, viņš savu ieņemto vietu neatstāj.

Īpaša prakse, kas pa spēkam tikai lieliem meistariem, ir tapass thuni. Šī prakse tiek uzskatīta par visnotaļ bīstamu. Karstā laikā, kad saule cepina sevišķi spēcīgi, jogs sēž starp četriem ugunskuriem un meditē. Agrāk praktiķi pat lika uz galvas speciālu paplāti, uz kuras atradās degoši sakaltuši govju mēsli.

Metode paredz, ka aptuveni divas stundas jogs sēž lotosa pozā, meditē un savā ķermenī aktivizē uguns elementu. Rituāla laikā askēts simboliski sevi ziedo svētajai ugunij. Prakse beidzas, kad ugunskuri beidz degt un karstums mazinās. Tiek uzskatīts, ka tapasa laikā askēts akumulē uguns karstumu, ko pēc tam transformē maģiskajās spējās.

Ir arī tā saucamie sezonālie tapasi. Rudenī tiek praktizēts maidan tapass – atrašanās zem atklātas debess un nokrišņiem. Maidan no sanskrita tiek tulkots kā atklāts laukums. Šī prakse nozīmē, kad jogs atsakās no savas pieķeršanās komfortam un meditē zem atklātas debess. Savukārt ziemas sezonā tiek izpildīts tapass džala, kad jogs meditē ledainā ūdenī. Aukstumu, kas ienāk ķermenī, viņš sublimē ar iekšējo siltumu, uguns elementu.

Visspēcīgākie kairinātāji – sekss un ēdiens

Daudzi ir paliecināti, ka laime – tā ir vēlmju piepildīšana un apmierināšana, savukārt īsts jogs par īstu laimi uzskata stāvokli, kad šo vēlmju vispār nav. Kā atzīst meistari, ja māceklis īsti nesaprot, kas ir tapass un pašdisciplīna, viņam garīgajā praksē rodas pamatīgas problēmas. Viņš grib vienu, bet prakse pieprasa kaut ko citu.

Piemēram, garīgā prakse paredz meditēt vai veikt elpošanas vingrinājumus, bet viņš grib ēst saldējumu un iet uz kino. Rodas disonanse, kas apgrūtina iecerēto mērķu sasniegšanu. Tapasa princips nozīmē, ka cilvēks patstāvīgi un labprātīgi praktizē askēzi un izmanto to savā garīgajā dzīvē, labi saprotot, ka bez tās tālu netiks. Tas paredz, ka cilvēks dara nevis to, ko vēlas viņa ego, bet gan to, kas sniedz pozitīvus rezultātus, attīra karmu un palīdz atbrīvoties no egoisma.

Tapass – tā ir pacietība un piepūle, ko cilvēks liek lietā, lai sasniegtu konkrētus rezultātus, atsakoties no sava komforta, baudām un vēlmēm, pakļaujot sevi pašdisciplīnai. Spējas sevi ierobežot arī norāda uz joga garīgo līmeni. Askēti atzīst, ka cilvēka visspēcīgākie kairinātāji ir sekss un ēdiens; tie izjauc prāta līdzsvaru un piesien cilvēku pie sansaras.

No seksa vēl ir iespējams kaut kā atteikties, bet no ēdiena nav, tāpēc šo baudu vēlams ierobežot līdz minimumam. Tādējādi ēdiens tiek uztverts kā zāles, kas nepieciešams tikai dzīvības uzturēšanai un garīgajai attīstībai. Turklāt ēdiena ierobežošana ļauj ietaupīt enerģiju, ko var novirzīt garīgajai attīstībai.

Vienalga, kādai skolai pieder jogas praktiķi, viņi ievēro askētisku diētu un praktizē veģetārismu. Viņi ievēro tikumības imperatīvus – nevardarbību (ahimsa) un nenogalināšanu (ahatja). Tā ir atteikšanās nogalināt dzīvniekus ēdiena dēļ.

Garīgo mācību praktiķi neēd gaļu, zivis un visu, kas kustas, kā arī olas, kas satur dzīvības aizmetņus.  Gaļa tiek vērtēta kā netīrs produkts, kas provocē seksuālas vēlmes, tāpēc askēti izvēlas veģetāriešu ēdienu, kas attīra ķermeni un veicina garīgu attīstību. Ne velti jogi teic: “Pasaki man, ko tu ēd, un es pateikšu, kas tu esi.”

Kaisles karstuma uzkrāšana

Viens no populārākajiem jogu tapasa veidiem ir mauna vrata. Tas ir zvērests jeb solījums nerunāt, piemēram, dažus mēnešus vai pat vairākus gadus. Cits bieži praktizēts tapasa veids ir brahmačarja – atturēšanās no seksuālajiem kontaktiem. Jogas praksē tiek uzskatīts – ja cilvēks nespēj pārvaldīt savas seksuālās vēlmes un jau saknē nocirst pieķeršanos tām, tad pat pēc vairākiem garīgās prakses gadiem viņš būs tikai iesācējs.

Piemēram, hinduisma askētiskajā tradīcijā sekss tiek uzskatīts par galveno no sajūtu baudām, un no tās nepieciešams atbrīvoties vispirms. Seksuālā atturība tradicionāli tiek pieņemta par askētiska dzīvesveida pamatu, par vienu no galvenajām tapasa formām. Sēklas noturēšana (urthva-retas) ir pat atsevišķa tēma hinduisma mitoloģijā. Askētam atšķirībā no pasaulīga cilvēka nav vēlams izniekot sēklu, jo tā satur maģisku enerģiju.

Sēklas izšķiešana tiek pielīdzināta fiziskā, intelektuālā un garīgā spēka zaudēšanai. Askēti saglabā savu šķīstību ne jau kaut kādu izdomātu morālu apsvērumu dēļ, bet gan ar konkrētu nodomu – uzkrāt seksuālo enerģiju jeb kaisles karstumu, kuru pēc tam sublimē maģiskajā un garīgajā spēkā, kas nepieciešams, lai sasniegtu galamērķi – atbrīvošanos no sansaras. Piemēram, ja jogu praktizē ģimenes cilvēks, viņam seksuālie kontakti nav liegti, pats galvenais – saglabāt sēklu.

Šajā ziņā praktizējošai sievietei ir vienkāršāk, jo viņas enerģētika nav tik ļoti atkarīga no šī procesa. Lai vai kā, tomēr par vislabvēlīgāko variantu tiek uzskatīta pilnīga atturēšanās no seksa. Jogs, kas sācis iet pa garīgās prakses ceļu, atbrīvojas vai vismaz cenšas atbrīvoties no jebkuras vēlmes pieķerties pretējam dzimumam, kā arī no seksuālās tieksmes. Saistībā ar brahmačarju saglabājušies nostāsti arī par ļoti ekstrēmām un nesaprātīgām metodēm. Piemēram, praktiķi caurdūruši savu dzimumlocekli un piekāruši smagumus, lai nebūtu iespējams ne tikai dzimumakts, bet pat erekcija.

Tomēr daudzu garīgo skolu skolotāji uzskata – pirms cilvēks nolēmis veltīt savu dzīvi dievišķo spēju, apgaismības realizācijai, viņam vispirms jāiziet skola, kas saucas ģimene. Tikai tad, kad šī mācība ir apgūta, var ķerties pie augstāka līmeņa zināšanām. Protams, tas neattiecas uz tiem, kuriem jau no mazotnes ir specifiska vide, apstākļi – kas ir iesvaidīti vai dzimuši jogi, augsta līmeņa skolotāji vai tā sekotāji,  kuriem pats liktenis ir izvēlējusies šādu dzīves ceļu.

Ar nolūku šantažēt dievus

Pētot informāciju par tapasa praksēm, kļūst skaidrs, ka tik bieži pieminētā uguns nav tikai simboliska. Bieži vien jogs tik tiešām fizioloģiski jūt ķermenī siltumu vai karstumu, un šis karstums ir tas spēks, kas cilvēku uztur pie dzīvības. Kas attiecas uz iesācējiem – viņiem tiek ieteikti vienkāršāki tapasi, piemēram, gavēnis vai koncentrēšanās uz vienu punktu. Tekstos minēts, ka šie tapasi veido ķermeni stipru un izturīgu, bet prātu dara mierīgu un skaidru. Un šāds cilvēks kļūst piemērots jogas praksei.

Kaut gan daudzi no mums askētismu nereti uztver kā nevajadzīgu sevis mocīšanu un ierobežošanu, mācības pauž – tas ir viens no garīgās prakses pamatiem, efektīva metode, kā noskaidrot sava ķermeņa iespējas un ievērojami tās paplašināt. Tādā veidā tiek trenēta pacietība un koncentrēšanās spēja.

Ciešot neērtības un apzinoties savu iespēju ierobežotību, cilvēks kļūst līdzcietīgāks un saprotošāks pret citiem. Tapass attīsta arī gribasspēku, bez kuras jogā nav ko darīt. Turklāt gribasspēks nav konstants lielums, to var attīstīt ar dažādiem vingrinājumiem – tāpat  kā attīstām muskuļus, cilājot svarus.

Jogā stiprs gribasspēks ir nepieciešams, lai savaldītu kaprīzo prātu un meditācijā sasniegtu atbrīvošanos. Tiek arī uzsvērts tapasa psiholoģiskais efekts. Ja cilvēkam pēc kādas paveiktas sliktas rīcības ir smaguma sajūta, viņš pielieto tapasu tik ilgi, kamēr smaguma sajūta izzūd.

Interesanti, ka dažviet tekstos tapass pieminēts ar zīmīgu vārdu salikumu – dievu šantāža. Tiek uzskatīts, ka dievi nemaz nevar neievērot cilvēku, kas ilgstoši izpilda kādu grūtu tapasu. Īpaši uzņēmīgs praktiķis vienmēr izpelnās dievu apbrīnu un cieņu. Pie viņa agri vai vēlu ierodas augstākas būtnes un saka: “Mēs novērtējam tavu uzņēmību. Ko tu gribi?” Šāds cilvēks tiek apbalvots ar neparastām spējām, piemēram, gaišredzību, domu lasīšanu, fenomenālu atmiņu, izcilu intelektu un citām dāvanām.

Kā piemēru jāmin senindiešu eposā Mahabhārata aprakstītā Ardžunas prakse. Viņš pārtika tikai no svaiga gaisa un koku lapām, vairākus mēnešus stāvēja uz vienas kājas un nepārtraukti skaitīja mantru, atrodoties dziļā meditācijas stāvoklī. Pateicoties savam tapasam, viņš saņēma dieva Šivas svētību un tika uzaicināts debesīs, kur pie dieva Indras saņēma īpašu apmācību.

Tiek uzskatīts, ka tapass – tas ir sava veida ziedojums dieviem, kas to novērtē un atalgo. Tomēr atskan arī brīdinājumi, ka nesaprātīgi tapasi, kas tiek realizēti godkārīgu un egoistisku vēlmju īstenošanai, kļūst graujoši un dēmoniski. Tā var nodarīt lielu kaitējumu gan sev, gan citiem, tāpēc vēlams neaizmirst, ka tapass – tā ir sevis ziedošana augstākajiem mērķiem, nevis ambīciju apmierināšana.  

Jebkuras askētiskās prakses jēga – atbrīvoties no atkarībām. Ikvienam cilvēkam, kas vēlas atbrīvoties no sansaras, vispirms jāatbrīvojas no jebkuras atkarības, jo citādi, kad viņš pienāks pie apgaismības sliekšņa, viņam neizdosies veikt transcendentālo lēcienu, jo konkrētā atkarība viņu turēs ciet un nelaidīs vaļā. 

Sevis šaustīšana ar pletnēm

Radikālas askētisma formas praktizētas teju visās reliģijās, tās nebūt nav uzskatāmas par jogu monopolu. Kā piemēru var minēt kādu senu kristiešu tradīciju – flagelantismu. Šī kustība aizsākās 13. un 14. gadsimtā Eiropā, kur to praktizēja radikāli noskaņoti katoļi. Viņu ticības arsenālā bija visai īpatnēji rituāli, tomēr vislielāko uzmanību allaž piesaistīja publiska sevis šaustīšana līdz asinīm. Katram no viņiem bija flagelanta – pletne ar trīs astēm, kurās bija iesieti mezgli ar dzelkšņiem. Ienākot pilsētā, viņi parasti pulcējās vietējā baznīcā, kur lūdzās, dziedāja un līdz asinīm šaustīja sevi ar pletnēm.

Flagelanti dzīvoja mūku dzīvi un piekopa dzelžainu askēzi – izvēlējās visvienkāršāko ēdienu un gulēja uz grīdas vai zemes, pametot apakšā nedaudz salmu. Flagelantu askētisms un dedzīgā ticība daudzos izraisīja respektu un cieņu. Kad viņi ieradās kādā pilsētā vai ciemā, vietējie iedzīvotāji labprāt viņiem piedāvāja maltīti un naktsmītni.

Sākumā katoļu baznīca pret flagelantismu izturējās iecietīgi un vērtēja to kā vienu no askēzes veidiem, taču vēlāk katoļu vadība sāka šo kustību nosodīt. 1349. gadā pāvests Klements VI flagelantismu aizliedza un šīs kustības pārstāvjus pasludināja par ķeceriem.

Tas gan nenozīmē, ka šodien vairs nav flagelantu. Tieši otrādi – viņi sevi skaļi piesaka ar dažādiem šoviem. Kā spilgtu piemēru var minēt Jēzus krustā sišanas notikuma rekonstrukciju Filipīnās, kur šis rituāls tiek rīkots katru gadu pirms Lieldienām.

Filipīnās no 93 miljoniem iedzīvotāju 75 miljoni ir katoļi – tas ir Spānijas koloniālas pagātnes mantojums ar visām izrietošajām sekām. Šajā valstī reliģiozo jūtu demonstrēšana daļai iedzīvotāju izpaužas diezgan neparasti un ekstrēmi. Katru gadu pirms Lieldienām vairāki filipīnieši piedalās īpašā procesijā, atkārtojot Jēzus Kristus ceļu līdz Golgātas kalnam, kur viņu piesita krustā. Viņi nes krustus, ļauj sevi šaustīt ar pletnēm un pēc tam tiek piesisti krustā.

Ekstrēmās tradīcijas aizsācējs ir kāds Rubens Enajs, kas 1982. gadā, strādājot celtniecībā, nokritis no liela augstuma un smagi savainojies. Guļot slimnīcā, viņš devis solījumu – ja atkal kļūs vesels, ļaus sevi piesist krustā, tādējādi slavējot savu kungu Jēzu Kristu. Pārsteigumu izraisa ne tika daudz pati ideja, bet gan fakts, ka viņam uzradās daudz sekotāju un līdzjutēju, kuru skaits ar laiku tikai vairojas.

Katru gadu rekonstrukcijā piedalās vairāki simti atbalstītāju, daļa tēlo romiešu leģionārus, daļa – jūdus. Šova aculiecinieki zina stāstīt, ka tas viss izskatās krāšņi un iespaidīgi. Pasākums notiek apdzīvotā vietā Sanpaulo, kas atrodas 75 kilometru attālumā no Filipīnu galvaspilsētas Manilas. Festivālu apmeklē vairāki tūkstoši skatītāju, ierodas arī ārvalstu tūristi un žurnālisti.

Pirms procesijas visiem dalībniekiem tiek veikta medicīniskā pārbaude. Nekādi pretsāpju līdzekļi netiek lietoti, tikai pēc noņemšanas no krusta tiek izmantoti antiseptiski līdzekļi brūču dezinficēšanai. Jebkurā mirklī ikviens brīvprātīgais var atteikties no tālākās dalības šovā, jo ne visiem iztur nervi un saglabājas uzņēmība būt piesistam krustā.

Lai būtu mazāk traumu, šova dalībniekiem tiek pienaglotas plaukstas un pēdas, turklāt, lai ķermenis ar savu smagumu nenorautos no krusta, pleci un elkoņi tiek piesieti ar virvi. Tiek speciāli izveidotas pamatnes pie kājām, uz kurām iespējams atbalstīties. Krusts tikai nedaudz tiek piepacelts vertikālā stāvoklī, lai jau pēc brīža to nolaistu zemē. Vēlreiz jāuzsver, ka katoļu baznīca neatbalsta šādas akcijas, bet tas, protams, nekādi netraucē filipīniešiem izklaidēties tik ekstrēmā veidā.  

Nopelnu piesaistīšana

Pēdējā laikā new age ietvaros dažādas askēzes prakses tiek ieteiktas arī normāliem cilvēkiem, kuriem galvenais motīvs ir sevis pilnveidošana un attīstīšana. Tātad – ko darīt? Parasti izšķir trīs galvenos askēzes veidus: ķermeņa, valodas un prāta.

Tiek uzsvērts, ka galvenais uzdevums ir nevis sevi mocīt, bet gan iemācīties arvien labāk kontrolēt savas vēlmes, tieksmes un emocijas. Fanātisms un sadomazohisms nepavisam nav cieņā. Praktizējot runas askēzi, jāievēro disciplīna, kas ikdienā parasti netiek ievērota, proti, jāatsakās no melošanas, aprunāšanas, nosodīšanas, strīdiem, sava viedokļa uzspiešanas. Savukārt prāta askēze attiecas uz jūtu un emociju kontroli, pašanalīzi, kļūdu nožēlu, lepnuma savaldīšanu, labvēlīgu attieksmi pret citiem.

Tiek uzskatīts, ka sievietes vairāk atrodas Mēness, bet vīrieši – Saules ietekmē. Mēness enerģija vairāk ir emocionālā un psihiskā sfēra, bet Saules – fiziskā. Tāpēc sievietēm vairāk iesaka izpildīt askēzi, kas saistītas ar prātu un runu, bet vīriešiem – ierobežojumus, kas saistīti ar ķermeni.  

Tekstos norādīts, ka askēzes praksē uzkrājas smalkā enerģija šakti, kas palielina cilvēka enerģētisko potenciālu. Tiek uzskatīts, ka askēzes izraisītās neērtības jeb ciešanas tiek kompensētas ar konkrētu ekvivalentu vai vēlmju realizāciju, piemēram, cilvēks veiksmīgi apprecas vai dabū labu darbu. Vienkārši izsakoties, askēze piesaista nopelnus. Meistari gan atgādina, ka askēzes mērķis nav mākslīgi izraisīt ciešanas, lai pēc tam pretendētu uz kādu labumu vai spēju iegūšanu, bet gan paškontroles un gribasspēka attīstīšana.

Gadās, ka kļūt par askētu cilvēku pavedina viņa paša lepnums. Attīstot spējas un prasmes līdz augstam līmenim, praktiķim, vienkārši izsakoties, sakāpj galvā. Tad var šķist, ka viņš ir pārcilvēks, jo piesaistītā enerģija sniedz dažādas spējas.  

Tomēr garīgo prakšu speciālisti ir pārliecināti – askēze ir labi pārbaudīts mehānisms, kā sadedzināt nelabvēlīgo karmu. Cilvēkiem, kas veikuši ne sevišķi labus darbus, dota iespēja attīrīties ar kļūdu nožēlu un apzinātu sevis ierobežošanu.  Protams, var šausmināties par cilvēka gatavību galējībām pat visapsveicamāko mērķu vārdā, tomēr nevar noliegt, ka, atmetot ekstrēmismu, askēze ir pilnveides ceļš, kas nepieciešams ikkatram.  

Krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs reiz teica, ka cilvēkam nepieciešama atturība, lai iemācītos kontrolēt savas vēlmes un kļūtu sev par pavēlnieku. Tādā ziņā askēze palīdz cilvēkam atbrīvoties no savas zemākās dabas. Garīgo mācību praktiķi uzsver, ka tapass ir svarīgs aspekts ne tikai jogas praksē, bet arī laicīgajā pasaulē. Piemēram, lai sportists kļūtu par čempionu, viņam sevi jāpakļauj pacietīgam treniņu tapasam. Lai jaunietis iegūtu labu izglītību, viņam jāpārtrauc uzdzīve un jāpakļauj sevi mācīšanās tapasam. Tā ir atteikšanās no izklaides, lai sasniegtu iecerētos rezultātus.

Lai kaut ko paveiktu, neliela askēze nepieciešama ikvienam. Galu galā pat makšķerniekam jāveic mazs tapass – ir mazliet jāsakoncentrējas, lai no ūdens izvilktu zivtiņu. Arī maizes darbs – tas ir tapass, turklāt nemaz nav tik viegli novērtēt, kas sniedz lielāku labumu – interesants vai garlaicīgs darbs. Ja darbs ir garlaicīgs, tiek dota iespēja uztrenēt pacietību un izturību. Ikviens tapass, kā uzsver zinātāji, ir evolūcija un attīstība.