Ilzes Ķuzules-Skrastiņas drosmīgā atzīšanās: "Man ir depresija"

Dvīņi priecē ar daudzpusību

Jau otro gadu piedalies koncerttūrē Meklētāja Roze. Droši vien šis ir ļoti saspringts periods, jo ir taču arī darbs teātrī, mājas dzīve, bērni.

O, jā. Bērni jau ir sociāli ļoti aktīvas personas. Ne tikai man un vīram, bet arī bērniem – Emīlijai un Maratam – šis Ziemassvētku posms ir patiešām saspringts. Eglītes ir cita pēc citas. Abiem ir ansambļa koncerts, kā arī ludziņas skolā, Emīlijai baleta koncerts.

Bērni dzied un dejo, spēlē teātri. Jau sākuši iet vecāku pēdās?

Pašlaik viņiem patīk viss. Abi piedalās Ziemassvētku ludziņās. Lomas gan vēl nezinu, jo šogad tas vecākiem būs pārsteigums. To, vai būs skatuves cilvēki, vēl nevar zināt. Neņemos teikt arī nākotnes pareģojumus.

Pašlaik priecē, ka dēls ļoti aizrautīgi interesējas par cilvēka ķermeņa uzbūvi, iekšējiem orgāniem... Un viņam gribas kādu jaunāku grāmatu par šo tēmu. Mums jau ir visas, kas pašlaik grāmatnīcās pieejamas, bet tagad man jānoskaidro, vai ir izdots kas jauns. Dēla uzdevumā esmu labas bērnu anatomijas grāmatas meklējumos.

Izskatās, ka ģimenē būs ārsts?

Es ļoti ceru. To jau redzēs, jo intereses bērniem var mainīties. Bet šobrīd – jā, anatomija dēlam ir topā. Viņš pat internetā skatās videoklipus, kur cilvēkus operē.

Un nevis multenes?!

Tas ir noiets etaps. Maratam ir liela interese par medicīnu. Ja cilvēks aizrijas, viņam ir skaidrs, ar ko tas saistīts – ka barības vadā kaut kas iekļuvis. Ik pa laikam viņš paziņo, kas ar mums dažādās situācijās notiek.

Kur sešus gadus vecam bērnam tik specifiskas intereses?

Nu kā... Artūrs pirms daudziem gadiem taču iestājās medicīnas akadēmijā, un Artūra vecāki bija izcili ārsti.

Vīram saka priekšā, ko dāvināt

Šogad kādā intervijā drosmīgi pavēstīji, ka esi nogurusi no labās meitenes tēla. Līdzīgu viedokli paudusi arī aktrise Dita Lūriņa, kura uzdrīkstējās vīram paziņot, ka dzimšanas dienā vēlas, lai viņai uzdāvina dīvānu. Vai arī esi sākusi kārot pēc lielām lietām?

Nē, es negribu lielas lietas. ( Domā.) Tādu vēlmju man nav, tomēr man ir savs viedoklis par dāvināšanu. Kad vīrietis jautā sievietei: „Ko man tev uzdāvināt?” un sieviete atbild: „Es nezinu”, tās, manuprāt, ir muļķības... Sieviete vienmēr zina, ko grib. Vienmēr! Vīrietim ir jāpasaka priekšā, ko uzdāvināt. Domāju, ka vīrieši tādējādi jūtas atviegloti un iepriecināti. Es to izdarīju jau pagājušogad un arī šogad – pateicu vīram, kādu dāvanu vēlētos.

Un izdevās? Nekļūdījās?

Jā, izdevās! Un es darīju tāpat kā mani bērni, kas Ziemassvētku vecītim raksta: „Mīļo Ziemassvētku vecīti, vai tu gadījumā nevarētu man uzdāvināt to un varbūt arī to, un, ja nu gadījumā ir iespēja, tad to...” Tas ir ideāli, jo ir, no kā izvēlēties. Tā arī es iedodu variantus, un, jā, tas strādā.

Kad izsīkst rezerves...

Vai tev uzrodas pašai sev lieli, eksistenciāli jautājumi, kad prasās pēc pārmaiņām?

Es visu laiku esmu sevis meklējumos. Varbūt pat nebūtu korekti teikt „sevis meklējumos”, drīzāk gan sava spēka meklējumos. Jo tās rezerves dažkārt izsīkst, un tad ir jāatrod veidi, kā sevi papildināt un kā to benzīnu sevī ieliet atpakaļ.

Ko tavā gadījumā nozīmē, „kad izsīkst rezerves”?

Medicīnā to gluži vienkārši sauc par depresiju. Izdegšanas sindroms, veģetatīvā distonija; kādam tā vaina ir vieglākā, kādam smagākā formā.

Tas nozīmē, ka esi pieredzējusi reizes, kad jābūt uz skatuves starojošai, bet visa būtība saļimusi nespēkā?

Dažreiz starojošai uz skatuves jābūt arī ar 39 grādu temperatūru... Tās, protams, ir profesijas blaknes. Bet par depresiju – ir posmi, kad vienkārši vairs nav spēka. Un tad ir jāmeklē un jārod veidi, kā sevi uzpildīt. Domāju, ka katram cilvēkam tas ir ļoti intīms, delikāts jautājums, kā tas notiek. Esmu atradusi savu veidu, bet ar to nedalos ar citiem. Pēdējā pirmizrādē maniem kolēģiem ir teksts: „Īstais cilvēks vienmēr īstajā brīdī atnāk.” Man atnāca. Tas ir profesionālis, ļoti vieds cilvēks, kas man palīdz.

Parasti iesaka atrast arī vaļaspriekus – ko sirdij mīļu, vēlams, uz aktīvu darbību balstītu.

Esmu sapratusi, ka man vajag skriet. Cik vien varu, skrienu. Līdz vēlām, vēlām rudens beigām. Tagad posms ir tik saspringts, ka nav sanācis, un nav arī labi uzreiz tādā aukstumā, mīnusos izskriet ārā. Otra lieta ir ūdens. Šīs ir manas nepieciešamākās stihijas.

Izskaties krietni notievējusi. Tas ir stresa vai skriešanas rezultāts?

Es domāju, ka manai mammai būtu par to, ko teikt...

Pārmetumi?

Protams. Tādā režīmā, kādā šobrīd strādāju, cik intensīvā kustībā esmu, citāds rezultāts nav iespējams.

Tērpi nost nekrīt?

Mums teātrī ir šuvējs, tā ka ar skatuves tērpiem man problēmu nav. Kad nepieciešams, var iešūt. Vai tiešām izskatos tik tieva? Pašai jau šķiet, ka nav tik traki.

Bet cik stundu sanāk pagulēt?

Sešas jau vairākus gadus ir okei. Bet es joprojām cenšos kaut kā visu samenedžēt, lai man sanāktu septiņas stundas. Jo labs miegs ir visa pamatā. Visa, visa pamatā. Par to esmu pārliecinājusies tūkstošiem reižu.

Kā domā, kāpēc cilvēkiem uzklūp depresija?

Tā ir 21. gadsimta slimība, kas skar ļoti daudzus cilvēkus. Domāju, ka bija arī agrāk, vienkārši tikai tagad cilvēki ir sākuši par to runāt. Agrāk ļaudis varbūt nesaprata un neprata noformulēt, kas ar viņiem notiek. Iespējams, informācijas trūkuma dēļ depresija un izdegšana tika uztverti kā psihiskā līdzsvara traucējumi – ar tādu negatīvu nozīmi, par ko kauns atzīties citiem. Visu cieņu tiem sabiedrībā zināmajiem cilvēkiem, kuri par savu pieredzi ar depresiju tik atklāti runā. Domāju, ka tas ir liels devums sabiedrībai. Cilvēki izlasa intervijas un saprot – paldies Dievam, neesmu tāds vienīgais! Galvenais ieteikums no manas puses – vajag meklēt palīdzību, nevis gaidīt, kad pāries. Jo tāpat vien, neko nedarot, nekas nesanāks.

Daudzas sievietes ar depresiju saskaras pēc bērna piedzimšanas. Esi pazīstama ar šo pieredzi?

Nē, pie manis tā atnāca stipri vēlāk. Pirms diviem gadiem. Domāju, ka katram cilvēkam tie punkti un iemesli sakrājas individuāli. Bērnu piedzimšanu un audzināšanu – to periodu savā dzīvē sasaistu ar vārdu atbildība. Cilvēks pagurst un pārgurst, ja no viņa nemitīgi tik daudz tiek prasīts – mums ir jābūt perfektām mammām, ideālām sievietēm, labām meitām, labām māsām, izcilām savā profesijā... To nevar izdarīt viens cilvēks! Un kamdēļ? Kam to vajag? Domāju, ka visi šie komponenti kopā rada ārprātīgu atbildības sajūtu, vēlmi pēc perfekcijas, vēlmi kontrolēt situāciju... Bet tad pēkšņi ķermenis pasaka: „Viss! Paldies, man to nevajag!”

Pusgadu atsakās no jaunām lomām

Un kā rīkojies, kad vairs nav spēka itin nekam?

No konkrētām lomām neesmu atteikusies, bet no piedalīšanās jauniestudējumos gan. Man teātra vadība ir nākusi pretī, ja kādā brīdī lūdzu samazināt slodzi, jo ierastajā ritmā vairs nespēju visu turpināt. Pagājušogad bija izteikts piemērs – pirmo reizi pusgadu biju brīva. Nosacīti, protams, jo repertuāra izrādēs spēlēju, bet nebija jaunu mēģinājumu procesa. Es neuzņēmos. Katram aktierim tāda atelpa dažkārt ir vajadzīga, jo mēs visi zinām, kāds liktenis ir nodzītiem zirgiem. Ir jābūt saudzīgam pret sevi. Zinu, ka palīdz meditācija.

Esi to apguvusi?

Vēl tikai mācos.

Apmeklē nodarbības vai individuālā ceļā?

To nevēlos sīki iztirzāt. Šī tēma ir tik intīma. Tas ir pat daudz intīmāk, nekā runāt par savu laulības dzīvi vai mīlas dzīvi vai rādīt savu māju. Runāt par savu garīgo stāvokli un kā ar to strādā – tas, manuprāt, ir intīmākais, kas vien cilvēkam var būt.

Kā Artūrs uztvēra vēsti par to, ka cīnies ar depresiju?

Viņš teica: „Ak tad tu arī?! Laipni lūgta klubiņā.” Jā, mēs jau visi esam vienādi kaut kādā ziņā...

Inta Mengiša, žurnāls “Kas Jauns” / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva