Mobings skolā var sekmēt bērna domas par pašnāvību
Mobings skolā var būt par iemeslu bērnu domām par pašnāvību. Ik gadu Latvijā šādu izvēli izdara līdz 20 bērnu, galvenokārt zēni.
Latvijā ik gadu līdz 20 bērnu, galvenokārt zēnu, izvēlas beigt dzīvi, izdarot pašnāvību, atklāj Slimību profilakses un kontroles centra direktore Inga Šmate. Ir pat atsevišķi gadījumi, kad bērns šādu izvēli izdarījis 8-11 gadu vecumā.
Mobings skolā un neizpratne no vecākiem bērnus var rosināt solim - atņemt sev dzīvību
Mobings ir psiholoģisks terora veids. Valsts bērnu tiesību aizsardzības isnpekcijas priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa atklāja, ka bērni, zvanot uz uzticības tālruņiem, visbiežāk runā par to, ko viņiem nodarījuši vienaudži. vecākiem varbūt šādas savsarpējas bērnu nesaskaņas neliekas nekas īpašs, un tad viņu bērns jūtas nesaprasts no savu vecāku puses. Ja vien pieaugušie zinātu par tām sāpēm, kādas izjūt bērni no izstumtības skolā, tad viņi veltītu vairāk uzmanības bērnu rūpēm par nesaskaņām ar saviem vienaudžiem. Turklāt bērni, "baudot" pāridarījumus skolā un jūtot neizpratni no vecākiem, bieži vien domā par pašnāvību.
Speciāliste uzsvēra, ka veidi, kā mēģināt izskaust mobingu, ir dažādi. Viens no piemēriem - klase brīvajā laikā tiek iesaistīta brīvprātīgā darbā - dzīvnieku patversmē palīdzēt pabarot dzīvniekus, izvest tos pastaigā, uzkopt to būrus. Pēc tam, kad bērni būs redzējuši, kā cilvēku pamesti dzīvnieki cieš un kāds priekš ir tos aprūpēt, sniegt palīdzīgu roku, diez vai kādreiz tiks pacelta roka pret savu vai svešu dzīvnieku. Tāpat bērni aizdomāsies par attieksmi pret saviem vienaudžiem.
Kā vecākiem rīkoties...
Ja manam bērnam dara pāri, ko es kā vecāks varu darīt? Rīcības plānu iesaka Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes docente Ilze Damberga.
- Ieklausieties savā bērnā un aplieciniet, ka viņam ir visas tiesības justies droši.
- Noskaidrojiet faktus. Pierakstiet bērna stāstīto par to, kas noticis, un kad tas notika.
- Uzslavējiet bērnu par to, ka viņš ir dalījies ar jums un izskaidrojiet atšķirību starp "sūdzēšanos" un "stāstīšanu". Sūdzēšanās mērķis ir radīt kādam nepatikšanas. Stāstīšanas mērķis ir nevis radīt kādam nepatikšanas, bet gan aizsargāt sevi vai citus bērnus. Reizēm bērni nevienam neko nestāsta, jo baidās ne tikai no pāridarītajiem, bet arī no tā, ka citi viņus uzskatīs par "sūdzambībelēm".
- Sarunājiet tikšanos ar bērna klases audzinātāju vai skolotāju, kurai bērns uzticas, un kura varētu sniegt atbalstu. Jūsu mērķis ir, sadarbojoties ar skolu, panākt, ka vardarbība tiek
- Ja klases audzinātājs vai cits skolotājs ir izvairīgi vai noliedzoši un nevēlas sadarboties, sarunājiet tikšanos ar skolas direktoru.
Lai cik grūti tas liktos, centieties saglabāt mieru, lai varētu atbalstīt bērnu un kopīgi ar viņu izstrādāt turpmākās rīcības plānu.
- Sekojiet līdz turpmākajiem notikumiem. Vērojiet sava bērna uzvedību. Ja pēc tikšanās ar klases audzinātāju vai skolotāju, vardarbība turpinās, vērsieties pie skolas direktora. Sekojiet līdz, vai notiek izmaiņas uz labo pusi (piemēram, bērns labprātāk iet uz skolu).
- Ja vardarbība notiek ārpus stundām, piemēram, sporta treniņos, runājiet ar pieaugušo, kurš ir atbildīgs par nodarbībām.
- Ziņojiet policijai, ja pāri darīšana ir saistīta ar kriminālām darbībām, piemēram, seksuāla vardarbība, vai arī, ja bērna drošība ir apdraudēta ārpus skolas, piemēram, pa ceļam uz mājām.
Kā palīdzēt bērnam tikt galā ar vardarbību?
- Sadarbojoties ar skolu un palīdzot bērnam risināt radušos situāciju, vecāks bērnam nodod skaidrus vēstījumus - "Es esmu tavā pusē" un "Vardarbība pret citu cilvēku ir nepieļaujama". Neraugoties uz vecumu, jūs varat atbalstīt un iedrošināt bērnu un pārrunāt iespējamos reaģēšanas veidus vardarbības gadījumā: iet prom no situācijas, kurā notiek vardarbība un nesist pretī, neiesaistīties vārdu pārmaiņā.
Varat aicināt bērnu pastāstīt par notikušo pieaugušajam, kuram uzticas - klases audzinātājam, direktoram, priekšmeta skolotājam, runāt par notikušo ar brāli, māsu vai draugu, lai nejustos viens, būt kopā ar draugu vietās, kur bērns jūtas apdraudēts.
Mans bērns dara pāri citam bērnam. Ko es kā vecāks varu darīt?
- Uztveriet problēmu nopietni. Vardarbība ietekmē arī pašu pāridarītāju. Pētījumos ir pierādīts, ka bērni, kas ir vardarbīgi pret citiem, pieaugot biežāk ir pakļauti alkohola un narkotiku lietošanas riskam un biežāk veic likuma pārkāpumus.
- Nevainojiet sevi. Bērns pats ir atbildīgs par savu rīcību.
- Paskaidrojiet bērnam, ka apsaukāšanās vai sišana ir nepieļaujama un jūs šādu agresīvu rīcību neatbalstāt. Pastāstiet, kādu uzvedību jūs no viņa sagaidāt.
- Klausieties uzmanīgi un pārbaudiet bērna stāstīto. Bērni, kuri dara pāri citiem, apzinās, ka rīkojas nepareizi un prot manipulēt ar pieaugušajiem. Bērni var būt ļoti radoši, izdomājot stāstus, kuri viņu rīcību attaisno.
-Vērojiet pazīmes, kas varētu liecināt par to, ka bērns dara pāri citiem, piemēram, mājās ir parādījušās lietas, kas bērnam nepieder; viņš stāsta par to, ka „tiks galā” ar kādu klases biedru; mājās ir rupjš un neiecietīgs pret tuviniekiem, it īpaši pret brāli vai māsu.
- Sarunājiet tikšanos ar bērna klases audzinātāju. Lai pārtrauktu vardarbību, svarīga ir pastāvīga sadarbība visām iesaistītajām pusēm. Ja vecāki un skola konsekventi reaģē uz bērna vardarbības izpausmēm tās nekavējoties pārtraucot, ir liela iespējamība, ka īsā laika periodā bērna uzvedība var ievērojami uzlaboties.
- Noskaidrojiet, kas ir bērna draugi, kā viņš pavada laiku ārpus skolas. Vai viņš nav „sliktā kompānijā”? Ja tā ir, meklējiet iespējas ierobežot bērna tikšanos ar šiem draugiem, kā arī alternatīvas brīvā laika pavadīšanai.
- Koncentrējieties uz bērna talantiem un stiprajām pusēm. Meklējiet iespējas tās attīstīt.
- Pastiprināti sekojiet līdz sava bērna uzvedībai un rīcībai esot kopā ar citiem bērniem, piemēram, bērnam esot kopā ar brāli vai māsu, piedaloties sporta vai izklaides pasākumos.
- Konsekventi reaģējiet uz katru bērna vardarbības izpausmi (gan vārdisku, gan fizisku), to nekavējoties pārtraucot.
