Mammas Sandras skarbais viedoklis: "Dārziņos NAV jātaisa dārzeņu kompozīcijas!"
"Es stingri un kategoriski iebilstu pret bērnudārznieku un sākumskolnieku mājas improvizācijām ar rudens veltēm, kas pēcāk tiek nestas uz dārziņu vai skolu un tiek izstādītas!", savā Facebook profilā raksta kāda Vācijā dzīvojošā latviete Sandra (vārds mainīts).
Kāpēc? Divarpusiemeslu dēļ.
- Tā ir pārtika!
Es esmu Vācijā strādājusi ar badā novārdzinātiem bērniem un pieaugušajiem, kuri atdotu daudz ko par vienu kabaci un trīs kartupeļiem. Tie lielākoties bijuši bēgļi, bet tas neko nemaina - mūsdienu pasaulē cilvēki reāli un pa īstam mirst no bada lielie un mazie; un vienas klases rudens velšu izstāde varētu droši izglābt vienu mazu bērnu!
Turklāt arī Latvijā plaukst un zeļ nabadzība. Laukos kabaci var, iespējams, atrast bez īpašām problēmām, bet Rīgas bērna vecāki ies uz tirgu un pārtikas vietā pirks ķirbi, ko izķidāt, izrotāt un nest uz dārziņu klusi sapūt, jo "Nāk rudens, bērnu darbiņu izstāde".
Man šķiet, tas ir vispār grēks - spēlēties ar ēdienu valstī, kurā cilvēkiem trūkst pārtikas. Un te es pat nemaz statistiku nepiedāvāšu, atliek uz centrāltirgu aiziet un paskatīties, kā pensionāri vai invalīdi iepērkas. Kā vecas, vecas tantiņas pērk 800gramus kartupeļu, jo tieši tik kapeikas viņai vēl ir atlicis.
- Tā ir diskriminācija!
Neviens piecgadnieks nekad dzīvē viens pats neuztaisīs no baklažāna laivu un no kartupeļiem - mazo jautro ģimenīti. Un, ja gadījumā uztaisīs, es būšu pirmā, kura jautās - piecgadnieks? Viens pats ar nazi?
Tātad kādam no viņa aprūpētājiem ir jāsēž viņam klāt, pašam (!!!) jāgriež no kabača kosmosa kuģis un jābāž dzērvenes kastaņos lielākam efektam. Laimīgs ir tas bērns, kuram abi vecāki to ar viņu ar prieku arī darīs.
Bet būsim reāli, nebūt ne visi bērni ir tik laimīgi. Un šāda dārzeņu izstāde dārziņā varētu būt pirmā vieta, kur mazais Jānītis uzzina, ka vecāki viņu nemīl. Ka mamma audzina viņu un māsas viena un viņi ir nabagi. Ka tētis dzer. Ka mamma viņu vispār pameta.
Ka viņa ģimenē ir vēzis, kredīts, atkarība un kabača graizīšana, zini, tur neiederas. Bet tikai tad Jānītis atnāk uz dārziņu ar kastanī saspraustiem sērkociņiem un apjauš - viņa darinājums ir vissliktākais. Viņš ir vissliktākais. Piecu vai septiņu gadu vecumā.
Es, redziet, esmu par to, ka mēs katrs atbildam par to, ko darām paši, nevis par mūsu vecākiem, tieši tāpēc tas pret maziem bērniem ir ļoti netaisnīgi. Vācijā visi bērni darina kaut ko dārzos un skolās un nes uz mājā priecēt mājiniekus. Un ne otrādi.
- 2/5 (divarpusais iemesls) absolūti estētisks un ļoti strīdīgs.
Bet tomēr....kuram vispār šķiet skaistas kabaču laivas ar sasēdinātiem kastaņiem iekšā?
