Kā 13 gadu vecs pusaudzis reaģē uz savu vecāku šķiršanos

Mammas jautājums:

„Dēlam ir 13 gadi. Viņš palika 6. klasē otro gadu. Nav interese ne par vienu mācību priekšmetu. Pati jau vairāk nekā trīs gadus esmu Anglijā. Bērni palika ar tēvu un vecomāti. No vīra izšķīros pirms sešiem mēnešiem. Sapņoju par šādu soli jau sen, jo viņš ir dzērājs. Ģimenē vienmēr ir bijuši strīdi. Man tik ļoti sāp sirds par bērniem, ka viņiem pietrūkst manis un man viņu. Bet ne dēls, ne meita negrib pārcelties pie manis. Negrib pamest draugus un vecomāti. Tagad nākas klausīties, ka dēls vispār nedz mājās, nedz skolā neņem rokās grāmatu. Sēžot klasē sevī ierāvies.” Kāpēc tā notiek un kā rīkoties?

Šķiršanās iespaids uz bērnu

Maz ticams, ka bērnam vecāku šķiršanās ir pārsteigums, jo nereti pirms tam ir bijuši ilgstoši konflikti, strīdi un risinājumu meklējumi. Parasti uz vecāku šķiršanos bērni reaģē ar bailēm, nomāktību, vainas izjūtu un dusmām. Šī izjūta saglabājas vismaz gadu pēc šķiršanās, dažreiz arī divus vai pat ilgāk. Katrā ziņā tieši grūti panesamās jūtas ir tās, kas bojā bērna garīgo attīstību.

Nereti tēva un mātes spēja pildīt savas funkcijas šajā laikā ir diezgan stipri traucēta šķiršanās stresa dēļ. Bērniem tiek daudz mazāk uzmanības, mazāk gādības. Daudzas lietas, kas saistītas ar audzināšanu un disciplinēšanu, paliek novārtā. Desmit līdz trīspadsmit gadus veci bērni parasti saprot, ka vecāki vairs nedzīvo kopā, jo viens otru vairs nemīl, tomēr viņi uzskata, ka šī lieta būtu nokārtojama, ja labi pacenstos. Skolas vecuma bērni spēj labāk izprast, kas notiek ar citiem cilvēkiem, viņu pārdzīvojumus, arī to, kas notiek ar viņa vecākiem. Un arī labāk saprast, ko vecāki izjūt gan pirms šķiršanās, šķiršanās laikā, gan arī pēc tam. Taču bērns izjūt stresu, ko par viņu domā apkārtējie. Slēpdami savu depresiju un pārdzīvojumu, arī sajūtu, ka viņiem ir kauns no citiem, bērni kļūst diezgan agresīvi, kas nereti izpaužas kā impulsīvas dusmu un kašķīguma lēkmes.

Bērna uzvedība var kļūt antisociāla, pārāk agresīva un nedraudzīga, kas būtiski iespaido vēlmi mācīties. Īpaši tas vērojams zēniem, stiprāk tiem, kuriem ir divi nesaticīgi vecāki. To skaidro ar fenomenu, ka vecāki, strīdoties un pat fiziski ietekmējot viens otru, demonstrē agresiju kā vienīgo līdzekli konfliktu risināšanai un savstarpējo attiecību veidošanai.

Visi bērni no dabas ir iekārtoti tā, ka viņi mēģina sevi pasargāt no pārdzīvojuma, ko rada vecāku ķildas. Tomēr, laikam ejot, psihe tiek lauzta un veidojas uzvedības modelis, kas atkārto vecāku uzvedību ģimenē. Tādēļ zēni, kuri attīstības gaitā no dabas vairāk būs tendēti līdzināties tēvam, paši var kļūt vardarbīgi, agresīvi un/vai alkoholiķi, azartspēļu upuri vai neiejūtīgi pret saviem bērniem.

Pusaudži nereti uzskata vecākus par pārāk ierobežojošiem un grib doties pie otra. Tur nokļūstot, viss kļūst vēl sliktāk. Turklāt pusaudžu protests nozīmē vēlmi pārbaudīt mūsu sapratnes, iejūtības un mīlestības robežas.

Par ko liecina zemas atzīmes?

Parasti atzīmes pazeminās tad, kad pusaudzim jātiek galā ar ķermeņa pārmaiņām, iespējams, arī ar garastāvokļa maiņām vai jaunajām seksuālajām domām un izjūtām, viņi sastopas ar mācību programmām, kas prasa lielāku atdevi. Zemās atzīmes, ko pusaudzis saņem par uzdevumiem, kontroldarbiem vai semestra beigās liecībā, var norādīt uz citām problēmām, piemēram, uz pārdzīvojumiem par nesaskaņām ģimenē vai vecāku šķiršanos.

Kā palīdzēt? Pusaudzim ir tiesības zināt, kas notiek, kaut arī jūs ne vienmēr vēlaties viņam stāstīt visu, ko uzticētu pieaugušam draugam. Ja ieklausīsieties pusaudža viedoklī par šīm tēmām, jūs varēsit paskatīties uz pasauli viņa acīm un izprast, ko viņš domā. Pusaudzis spēs paust savas jūtas vai uzdot jautājumus, ja zinās, ka viņu neatraidīs un neignorēs.

Galvenais — negaidīt, ka pusaudzis uz krīzi un dažādām problēmām reaģēs tāpat kā jūs. Jāņem  vērā, ka pusaudžiem stresa sekas var izpausties kā fiziska saslimšana, piemēram, galvassāpes, vēdersāpes, ēstgribas zudums, bezmiegs vai tieši pretēji — vēlme visu laiku gulēt. Pusaudži var kļūt nomākti, norobežoties no apkārtējās dzīves, piedzīvot ātras aizkaitināmības, skumju vai bezkaunības posmus. Risks ir narkotiku lietošana, eksperimenti ar alkoholu vai seksuāla rakstura eksperimenti. Pusaudzi var ieskaitīt riska grupā, ja viņš vienlaikus ir piedzīvojis vairākus zaudējumus, piemēram, vecāku šķiršanos, kurai seko strauja finansiālo apstākļu un dzīvesvietas maiņa, kā arī aizbraukšana no draugiem. Ja pusaudzis ar jums nesarunājas vai jums ir aizdomas, ka viņš vairs nevalda pār situāciju, meklējiet palīdzību no malas. Parunājiet ar skolas konsultantu, palīdzību varat meklēt arī pie ģimenes ārsta vai kāda psihologa.

Situāciju komentē geštaltterapeite Aija Baha-Velvele:

„Tas, ko Jūs rakstāt par savām sajūtām, par situāciju ģimenē un bērniem, pārdzīvo ļoti daudzas ģimenes. Diemžēl pie mums arvien biežāk notiek tā, ka vecāki dodas strādāt uz ārzemēm, bet bērni paliek Latvijā ar vecvecākiem vai kādu radinieku. Šāda situācija ir emocionāli un psiholoģiski smaga un tik tiešām ietekmē to kā bērni jūtās, kā dzīvo, ko domā. Ja pieaugušajiem jau ir izstrādājusies zināma pieredze kā šādās situācijās tik galā, kā sev palīdzēt, tad bērniem tādas pieredzes nav un viņi atrod visdažādākos veidus kā parādīt, ka jūtas neapmierināti, pamesti. Ikvienam bērnam ir vajadzīgi vecāki, mamma un tas, ka ikdienā Jūs esat tālu prom, dēlam noteikti sāp, tikai tā kā viņš pēc Jūsu teiktā ir  klusētājs, viņš par to nerunā, ieraujas sevī arvien vairāk un kļūst noslēgts. Tas, kas varētu palīdzēt, viennozīmīgi ir psihologs vai psihoterapeits, bet tāds, kuram izdodas iegūt dēla uzticēšanos, tas gan ir laika jautājums un visticamāk nenotiks ātri. Šāds speciālists var palīdzēt labāk izprast emocijas un jūtas, atrast atbildes uz jautājumiem kā dzīvot ar ieinteresētību un prieku. Mans personīgais viedoklis šajās grūtajās situācijās ir sekojošs — bērniem ir ģimene un, ja vecāki vai viens no viņiem dodas dzīvot uz citu valsti, tad bērniem ir jādodas līdzi. Par šādu lēmumu ir laicīgi ar bērniem jāaprunājas, jāuzklausa viņu viedokļi, tomēr galavārds tomēr pieder vecākiem, jo tikai mēs pieaugušie esam atbildīgi par to kā mūsu bērni augs, kā dzīvos, ko mēs viņiem dosim, ko iemācīsim. Bērnus audzināt nebūt nav viegli, tomēr viņi ir daļiņa no mums, viņi kopā ar mums veido ģimeni, un kas tad tā par ģimeni — ja katrs mēs dzīvojam atsevišķi? Varbūt izklausās skarbi, tomēr no tāluma Jums palīdzēt savam dēlam ir un būs daudz grūtāk, tik pat kā neiespējami, nekā esot kopā. Jebkurās attiecībās ir jāiegulda zināms darbs, lai tās spētu būt ilgdzīvotājas, arī attiecībās ar bērniem.”