Ivars Godmanis: "Godīgi sakot, ne Ilze, ne es neesam tie, kas saka – lai tik nāk bēgļi uz Latviju!"

Ar Ivaru Godmani tiekamies 20. janvāra rītā, kad Latvija atceras notikumus pirms 25 gadiem, kad tauta neziņā un apņēmībā pulcējās aiz barikādēm. Godmanis tajā brīdī bija citur – viņš pieņēma lēmumus, dažkārt ļoti grūtus, jo uz spēles bija cilvēku dzīvības. Arī pēc tam zemes reformas laikā, izformējot bagātos kolhozus, viņam kā lauksaimnieku dēlam esot sāpējusi sirds. Bet atņemtā zeme cilvēkiem bija jāatdod. Nesalūzt zem smagas nastas spēj tikai stiprais. Kāda vājuma pazīme ir viegla kā garām skrejoša pūsma – tā aizvirmo skaisti un cilvēcīgi.

Saknes

– Esat domājis, uz kādām saknēm jūs piedzimāt?

– Protams. Mana māte sāka veidot dzimtas koku. Meklējot arhīvā, jābalstās uz diviem dokumentiem – revīziju aktiem un baznīcas grāmatām. Pa tēva līniju koks ir līdz pat laikam, kad nebija uzvārdu, līdz 1713. gadam. Nāku no vietas, ko tagad sauc par Emburgu, tā ir Lielupes krastā starp Bausku un Jelgavu. Mājas sākumā bija Grauži, tad – Vecgrauži, pēc tam – Godaiņi, un no tiem nāk Godmaņi. Tēvs līdz pat nāvei to tā kārtīgi neizstāstīja...

– Sanāk, ka jūsu uzvārdam ir latviska cilme.

– Tieši tā! Vecāmāte pa tēva līniju nāk no Saukas – tā ir Aknīstes puse, Sēlija, bet mana māte – no Kokmuižas, pilnīgi no ziemeļiem. Godaiņu mājas, kad tās ieraudzīju ap 2007. gadu, bija visai smagā stāvoklī. Divdesmitajos gados viens no maniem radiniekiem, Pēteris Godmanis, bija Jelgavas pilsētas galva. Viens no vectēva brālēniem Emburgā turēja krogu un veikalu, bet mans vectēvs bija kārtīgs strēlnieks Daugavgrīvas pulkā, no neatkarīgās Latvijas valdības par piedalīšanos brīvības cīņās dabūja zemi. Interesanti, ka viņa laulības apliecība ar vecomammu 1918. gadā reģistrēta Petrogradā. Pa mātes līniju visi bija sociāldemokrāti, revolucionāri.

Mans tēvs bija zinātņu doktors, Latvijā pazīstams lauksaimnieks, siena speciālists, daudzu grāmatu autors, darbojās studentu korporācijā Lettgallia. Mana māte bija zinātņu doktore, Lauksaimniecības ministrijas galvenā zootehniķe, specializējās par aitām, ar viņu daudz esmu braucis pa laukiem. Kara laikā mamma strādāja vācu hospitālī par māsiņu. Nākot padomju karaspēkam, viņa ar savu mammu aizbrauca uz Vāciju. Bet vecāmamma uzstāja, ka jābrauc atpakaļ, un viņas no amerikāņu zonas pārgāja uz krievu, tad viņas aizsūtīja uz Baltkrieviju. Vecāsmammas māsīca, kas bija no sociāldemokrātēm, precējusies ar augstu padomju ierēdni, ar kuru viņa pēc kara atgriezās Latvijā, panāca, ka manu māti un vecomammu atbrīvoja no piespiedu darba kolhozā Baltkrievijā, un viņas atgriezās Latvijā.

– Jūsu vecāki tomēr neizvēlējās dzīvot laukos.

– Nebija jau kur. Par savu bērnību zinu interesantu epizodi, ko tēvs mēdza stāstīt. Viņiem Lauksaimniecības akadēmijā bija prakse Jaunplatonē, kur esmu gulējis ratiņos un mani esot sargājis zostēviņš, nevienu nav laidis klāt. Mans tēvs bija ļoti uzņēmīgs, atbildīgs cilvēks, agri sāka profesionālo karjeru.

Es agrā bērnībā riktīgu padomju dzīvi baudīju. Dzīvojām Āgenskalnā, Ormaņu ielā vienā istabiņā – divas vecāsmammas, tēvs, māte, piedzima mans trīsarpus gadus jaunākais brālis. Tad tēvs dabūja divistabu dzīvokli Vecrīgā, kur tagad ir Zemes dienests. Sāku mācīties Rīgas 1. vidusskolā. Atceros, tika iekārtota burtnīca – skolotāja parakstījās, cikos izeju no skolas, un vecāki – cikos pārnāku mājās.

– Mēdzāt aizklīst?

– Nu, Vecrīga ir Vecrīga... 1. vidusskolā nokļuvu, jo tā man pēc rajona sanāca. Kad tur uzradās fizikas un matemātikas specializācija, es biju jau 6. klasē.

Fizmatu rūdījums

– Tas jūsos ielika eksaktu pamatu?

– Mani gan vairāk interesēja vēsture. Tagad man ir liela grāmatu kolekcija, par Latvijas vēsturi – politisko, kultūras, literatūras – esmu savācis tā saukto džentlmeņa komplektu. Tolaik vadošie 1. vidusskolas skolotāji par politiskām lietām bija izmesti no universitātes – augsti kvalificēti pedagogi. Viņi mūsos attīstīja konkurenci, visu laiku klasē radīja klimatu, ka ir jāsacenšas par labākām sekmēm.

– Tas ir labi?

– Tam ir gan labās, gan sliktās puses. Bet tas jūsos attīsta...

–... spēju mobilizēties?

– Ne tikai. Arī lielu ambiciozitāti. Ar mācībām sākumā gāja viduvēji, tikai pēc 9. klases kļuvu par vienu no labākajiem. Arī vēlāk fizmatu fakultātē mūs mocīja nopietni. Tagad, dodot studentiem kontroldarbus, atgādinu, ka tie ir sīkums salīdzinājumā ar tiem, kādi bija mums. Jau 2. klasē sāku nodarboties ar tenisu, un arī tur jācīnās. Neesmu bijis Latvijas pieaugušo izlasē – augstākā vieta rangā bija septītā Latvijā. Jauniešiem gan esmu bijis trijniekā. Jau otrajā augstskolas kursā sāku strādāt pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā, tur man iedeva nākamo poti – nonācu īstu zinātnes fanātiķu rokās.

– Praktiskajā fizikā?

– Jā, eksperimentāli praktiskajā. Pētījām kvarca stikla un kristāla īpašības – materiālus, kurus izmantoja gan kosmosa kuģu logos, gan atomreaktoros. Ļoti daudz bija darbs ar rokām, bet man nav tāda talanta. Pēc tam sevi piespiedu un, kad pēc disertācijas uzrakstīšanas bija problemātiski ar naudu, pa vasarām strādāju melno darbu. Trīs cilvēki braukājām pa Pierīgas kolhoziem, remontējot kūtis, uzstādot piena vadus, mēslu transportierus, dzirdināšanu, Daugmalē pat ūdenstorni uzcēlām. Vēlāk paralēli darbam Cietvielu fizikas institūtā sāku strādāt par pasniedzēju. Ar profesoru Andri Kangro izveidojām Informātikas katedru Latvijas Universitātē. Sākām no nulles. Braucām uz Krieviju, dzīvojām Piemaskavā, cīnījāmies, lai studentiem dabūtu pirmos padomju plakanos kompjūterus.

Pa naža asmeni

– Jūsu sirdslieta vienmēr bijusi mūzika?

– Grupā sāku spēlēt jau 1968. gadā un dažādos sastāvos, lai piepelnītos, to darīju līdz pat 86. gadam. Arī tagad dažreiz. Nupat ar “Oranžajām brīvdienām” sniedzām veselu koncertu Jelgavā, arī Bildēs divus gabalus nospēlēju ar 30 gadu jaunākiem cilvēkiem! (Smejas.) Domāju, ka vēl ko uzspēlēšu, bet ne ar viņiem. Ļoti grūti ar jaunajiem...

– Jo viņiem ir cita jauda?

– Mūzika cita. Katrai paaudzei sava. Kad 2002. gadā Latvijas ceļš izkrita no parlamenta, mans labs paziņa, var teikt draugs, Jānis Šipkēvics teica, lai to, ko zinu, pastāstu lielākai auditorijai. Es mūzikas kolekciju vācu jau sen – kopš 1990. gada. Vai Dievs... tā es deviņus gadus biju ēterā, katru svētdienu.

– Jūsu raidījums Saknes Radio SWH bija ļoti iecienīts.

– Jā, un es to turpināju, būdams gan parlamentā, gan finanšu ministrs, premjerministrs, Eiroparlamenta deputāts, nevienu brīdi neapstājos. Raidījums bija veltījums manai paaudzei. Tiem, kas piedzīvoja aizliegumus – spēlēt rokmūziku, nēsāt garus matus. Arī man pašam milicijā tos nogrieza. Biju aizgājis uz grupas “Katedrāle” koncertu Asaros, mani noķēra, sasēja rokas... nu, jā, komjaunieši, družiņņiki. Es tā īsti nevaru viņiem to piedot un esmu pietiekami savu plecu pielicis, lai tas Latvijā vairs neatkārtotos. “Katedrāle” bija viena no pirmajām latviešu rokgrupām, Vestarda Šimkus tēvs Gunārs tur spēlēja ģitāru. Viņi parādījās apmēram tajā pašā laikā, kad Imants Kalniņš Liepājā ar savu grupu 2 BBM. Vienu brīdi es biju pat nedaudz hipijs, bet ne līdz galam. To īsto Latvijā nebija daudz. Amerikā lielākā daļa no viņiem uzlika šlipses un beidza savas puķubērnu gaitas. Citi finišēja vai nu Indijā, vai aizgāja ātri slikto lietu iespaidā.

– Jūs sapratāt, ka jāiekāpj uzvalkā...?

– Es nostaigāju pa naža asmeni. No 1969. līdz 71. gadam biju ļoti nopietnā situācijā – mēģinājām pagrabos, spēlējām pa ballītēm, dzīvojām ne pārāk kārtīgi... Man bija ļoti grūti, jo tie, ar kuriem biju kopā, jau nemācījās augstskolās, bet es tomēr gāju uz universitāti un vēl mocījos nopietnās studijās. Vienu brīdi mani sāka aicināt spēlēt profesionāli, jau oficiālos vokāli instrumentālos ansambļos, kas tapa pie kolhoziem, bet es teicu – stop! Nē. Kaut kas mani noturēja.

– Kaut kas jūsos bija tāds...

– Es domāju – vienkārši pašaizsardzības instinkts, kā racionāls grauds, jo diez vai uz tādas spēlēšanas var būvēt visu savu turpmāko dzīvi...

– Zināmā mērā – pašsaglabāšanās?

– Tā man ir vēl līdz šim brīdim. Dīvaini. It kā esmu pieņēmis ļoti trakus lēmumus, gājis stipri riskantos pasākumos un kā esmu savu dzīvi lauzis... daudz tādu neatradīsiet. Tad trīsarpus gadus vadi valdību, tad no politikas krīti ārā – esi pilnīgi uz ielas! Pārējie stājas citās partijās, es ne... Aizbraucu uz Vāciju, dabūju stipendiju, pēc tam Latvijā strādāju privātajā sektorā, redzēju, kā tur viss notiek. Pamazām atgriezos politikā, 1998. gadā kļuvu par finanšu ministru. Uznāca Krievijas krīze – kungs Dievs! Ziniet, teikšu godīgi – šodien, protams, ir briesmīgas problēmas... (Smejas.) Nu, nav tās briesmīgas. Labi, valdība kritusi, mums vienīgajiem Baltijā nav veselības apdrošināšanas, daudz nabadzīgu skolotāju, struktūrfondus neapgūstam, bet tās visas ir risināmas problēmas. Nav taču situācijas, ka gāžas viss uz galvas, kā bija mums, atsaitējoties no Padomju Savienības. Velns zina, kas te iekšā dzīvo – čeka, armija, interfronte... Protams, mums viss neiznāca absolūti labi, jo nav jau prakses, kā ieviest kapitālismu. Nekur pasaulē tādas nav. Nav daudz fundamentālo reformu: cenu atbrīvošana – ļoti smaga, privatizācija, zemes reforma, savas naudas ieviešana.

Kad skatos, tomēr ar dievpalīgu vairāk ir bijis pozitīvā. Latvijā mēs esam vietā, kur no ārpuses gāžas virsū jebkas – 1995. gadā problēmas ar bankām, 1998. gadā Krievijas krīze, tad 2008. gada krīze. Varam strādāt, cik labi gribam, bet mums tiešām nav iespēju būtiski iespaidot situāciju, ja ziepes sākas ārpusē. Esam maza, atvērta ekonomika, un jebkura krīze uz mums atstāj ļoti jūtamu, pat smagu iespaidu.

Kas man uz nerviem sakrita

– Teicāt, ka mācāties visu mūžu...

– Jā, piemēram, lai trenētu valodu prasmes, lasu Der Spiegel, The Economist un arī Le Mond franču valodā. Tajā esmu nolicis četrus valsts eksāmenus. Pēdējā gan izgāzos, jo sākās Saeimas vēlēšanas un nedabūju 51 punktu B2 līmenim. Oficiāli man ir B1 līmenis franču valodā. Angļu valodu iemācījos skolā, mūzikā un fizikā, vācu valodu – strādājot Austrijā, tad man bija 34 gadi, pēc pusotra gada varēju brīvi runāt un rakstīt publikācijas. Franču valodu apguvu 62 gados, tā ir visgrūtākā. Un teikšu tā – katru gadu desmitu, ko nokavējat, neapgūstot valodas, jūs rūgti nožēlosiet. Man daudz jaunu cilvēku, piemēram, 9., 10. klašu meitenes, prasa – ko man darīt skolai papildus? Saku – mācieties valodas! Un ne tikai angļu. Arī zviedru, tā dod lielas iespējas atrast darbu visā Skandināvijā. Mana jaunākā dēla draudzene prot spāņu valodu C1 līmenī, viņa ir no Daugavpils, strādā bankā – nu, tā ir uzņēmība! Kāpēc es sāku franču valodu mācīties? Man sakrita uz nerviem – sāku strādāt Eiropas Parlamentā, iznāk holandieši un runā angliski, franciski, vāciski, itāliski. Domāju, kas tad nu, samērā jauni cilvēki – ap trīsdesmit pieci. Labi, tad arī es – runāju angliski, vāciski, franciski un krieviski.

– Arī franču valodas mācīšanās 60 gados ir sevis laušana?

– Jā, ļoti grūti, sevi jāpiespiež. Man parlaments apmaksāja mācības, Briselē bija sava skolotāja, francūziete. Bet, ziniet, vecos laikos inteliģentam cilvēkam bija jāprot divas lietas – franču valoda un spēlēt klavieres. Es gan spēlēju bungas, bet... gribētu kaut ko bišķi vēl pamācīties. (Smejas.)

– Kādā no Godaiņu istabām nolikt klavieres?

– Godaiņos dzīvo ģimene, kas tos uztur. Man pagaidām nav līdzekļu mājas atjaunošanai. Nu, kaut kā mēģināšu...

Eksakts turpinājums

– Daudziem politika ir atspēriena punkts sākt savu biznesu, pārsvarā tas nenotiek visai godprātīgi. Jūs to neizmantojāt?

– Nē, man nekad nav bijis biznesa.

– Lai gan jūsos ir interese un zināšanas...

– Ir jābūt vēl vairākām īpašībām, un tās acīmredzot man ir mazākumā. Cilvēki iedalās divās daļās: vai nu jūs divas reizes mēnesī ejat pēc algas, vai maksājat to. Būsim godīgi – uzņēmējiem atbildība ir lielāka, un ir svarīgi, lai viņu daudzums Latvijā pieaugtu. Arī studentiem atgādinu – cīnieties par sevi! Bet ir grūti, jo augstskolas rada sajūtu, ka viņi ir ar lielām, kantainām galvām, bet, nonākot praktiskajā uzņēmējdarbībā, izrādās pilnīgi citādi. Mans vecākais dēls stāsta, ka viņa uzņēmumā nāk no ļoti labām augstskolām, grib milzīgu naudu, bet pirmo pusgadu viņus vienkārši ņem aiz krāgas un liek mācīties praktisko dzīves pieeju. Dzīve vienmēr ir vislabākā skola.

– Jūsu dēls ir atspēries savam biznesam?

– Nē. Viņš ir viens no uzņēmuma Ķekava vadītājiem. Ļoti labu izglītību viņš ieguva Konkordijas augstskolā Igaunijā, kad vēl bija iespēja tur dabūt Amerikā derīgu diplomu.

– Ko dara jūsu jaunākie bērni?

– Vidējā ir meita, viņai ir vēl cietāks raksturs nekā man. Sākumā gāja grūti – 1. vidusskolu nebeidza, aizgāja uz 49., ņēma privātskolotājus. Jāsaka godīgi, ka bērnu audzināšanā mana pirmā sieva piedalījās vairāk, es neesmu tai pievērsies – ar visiem trakajiem gadiem, valdībām tā sanāca. Meita gāja vecākā dēla pēdās, brauca mācīties uz Igauniju, bet tur sākās ziepes – augstskolas vadība apzagās, pazaudēja tiesības piešķirt diplomus, kas derēja arī ASV, tāpēc turpināt studijas Tallinā nebija jēgas. Viņa atgriezās, tika Tehniskās universitātes Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes budžeta grupā, tie ir kā fizmati Latvijas Universitātē – visgrūtākā specialitāte. Es nezinu, kā viņa sevi salauza, bet, kad ieraudzīju viņas diplomdarba saturu, es kā fizmatu zinātņu doktors īsti nevarēju saprast, ko, piemēram, nozīmē “elektroniskā daudzkanālu analizatora izmantošanas īpatnības”...

– Un viņu tiešām tas interesēja?

– Jā. Pēc tam viņa sāka strādāt lidostas Informācijas dienestā un turpināja mācīties – Rīgas Biznesa skolas maģistros, ļoti smagi gāja. Bija jāmaksā. Cik esmu varējis, saviem bērniem esmu palīdzējis finansiāli. Pēc tam viņai bija variants – varēja strādāt Arābu Emirātos lidostā, bet viņa izvēlējās Angliju – EasyJet viņu uzaicināja samērā augstā postenī. Paldies Dievam, viņas nākamais vīrs ir latvietis (smejas), ir jau saderinājušies. Ar dēliem vairāk kontaktējos, ar meitu mazāk iznācis, diemžēl, bet par to es negribu runāt...

Jaunākais dēls piedzima 1991. gada novembrī – stādieties priekšā, kāda elle te gāja vaļā! Viņš beidza 49. vidusskolu, iestājās Rīgas Ekonomikas augstskolā, cīnījās, paņēma gadu brīvu un stažējās bankā Luksemburgā. Viņi visi trīs ir nopietni gājuši cauri mācībām, un ceru, ka tālāk jau spēs darīt to, kas viņu paaudzei jādara.

Fizika un atbildība

– Fizika ir gājusi pāri robežām, ko jūs domājat, piemēram, par Andra Buiķa idejām?

– Buiķis jau tagad ar politiku nodarbojas, piedodiet – tās lietas viena otru necieš. Īstie matemātiķi, kas virza domu Latvijā, ir citi. Es vairāk zinu un cienu fiziķa Edgara Siliņa grāmatu Lielo patiesību meklējumi. Liela daļa fiziķu, sevišķi ebreji, gan no Latvijas aizbrauca. Kā jau teicu, mūsu zinātne piedzīvoja smagu laiku – jaunā valsts nevarēja aizstāt to, ko sniedza PSRS. Notika stiprs kritums, tagad ar Eiropas Savienības atbalstu rāpjamies ārā.

– Bet eksaktā zinātne tuvojas Dievam – kā jums šķiet?

– Ā, jūs par tādām tēmām... (domā) Es, protams, ticu Dievam. Neesmu aktīvs draudzē, sieva ir vairāk darbojusies. Domāju, kādu morālu atskaiti cilvēkam vienmēr vajag. Pirmajā dzīves posmā mēs atbildam vecāku priekšā, pēc tam, lai cik dīvaini tas būtu, esam morāli atbildīgi jau savu bērnu priekšā. Sliktākais, ja nonākam situācijā, kad nav ne tas, ne tas. Ne tāpēc, ka nav vecāku, katram tādi ir, vai arī bērnu, bet ka vienkārši nav morālā atskaites punkta. Taču atbildība Dieva priekšā ir vienmēr, tā ir tāda – pārklājoša.

– Kā kupols pāri?

– Neapšaubāmi. Tāda īsti augsta morālā atbildība ieliek jūs rāmjos. Ne tā brīvi – ko gribi, to dari, domā, runā... Raksturu, kā saka, grūti mainīt, sevišķi vecumdienās. (Smejas.) Bet tomēr. Tomēr.

– Kas spēj jūs aizkustināt?

– Daudz kas.

– Cilvēku labestība?

– Nesavtība. Pašaizliedzība. Ne tāda vispārēja emocionalitāte, tā arī ir pievilcīga, bet – ko nozīmē pašam sevi aizliegt par labu citiem. Tas ir nopietni un atstāj iespaidu vienmēr. Nesavtīgums – ka jums pirmā doma nav par savu vajadzību. Un tas nav nemaz tik vienkārši. Tāpat – vai ir grūti būt pieklājīgam? Nē, nav, ja jums iet labi. Bet pamēģiniet būt pieklājīgs arī tad, kad iet ļoti slikti. Tad parādīsies, vai tiešām iekšēji esat tendēts uz laipnību pret cilvēkiem.

Vissliktākais darbs Latvijā

– Vonnegūts teica, ka pieklājība mirstot pēdējā – kad vairs nekas nav atlicis no draudzības, mīlestības.

– Pieklājība neapšaubāmi ir sevis kontrole – nelaid ārā visas savas negācijas. Es nevaru teikt, ka tā varu. Man sieva bieži ir teikusi – tu tā... Ilze mani ļoti disciplinē, viņai raksturs ir tāds – pilnīgi apbrīnojams.

– Jūsu dzīvesbiedre Ilze ir tā, ar ko visbiežāk runā bēgļu sakarā.

– Ilze ir ļoti atbildīgs cilvēks, noteikti labāka organizētāja par mani. Esam kopā strādājuši, tāpēc zinu. Bet brīdī, kad viņa uzņēmās vadīt šo darba grupu, teicu – tu esi izvēlējusies vissliktāko darbu Latvijā, kāds vispār iespējams! Nu jā, bet kādam tas jādara. Viņa to veic ļoti rūpīgi, ir izdarīts daudz – izstrādāts plāns, kā rīkoties, izturēt spiedienu. Godīgi sakot, ne Ilze, ne es neesam tie, kas saka – lai tik nāk bēgļi uz Latviju! Bet situācija ir tāda, ka nevaram teikt – mūs tas neinteresē. Jo, kad vajag Eiropas struktūrfondus vai atbalstu aizsardzībai, kurš nāks palīgā? Liekulība tikai īsu laiku ir lietojama. (Smejas.)

– Ilze ir stingrāka par jums?

– Varbūt citā plāksnē. Kad viņai ir slikti, nenāks un to nestāstīs. Ko es bieži vien daru. Un tas nav labi. Tas noteikti ir tāds pašaizsardzības variants, un to man ir grūti sevī apspiest. Domāju, ļoti svarīgi nelaist tos negatīvos fluīdus no sevis ārā. Jo dzīve ir dažāda. Piemēram, Bībelē nekur neizlasīsiet, ka tai vienmēr jābūt labai un vienkāršai. Nē, taču! Un, ja tur nav rakstīts, tad pēc definīcijas tā nebūs. Ir gadījies grūtais posms – nu, nesūdzies, nestāsti to visiem! Man sieva saka – ja nevari mainīt lietas ap sevi, tad maini sevi. Lai vari izprast, kas ir tajā, ko nevari mainīt. Es tiešām Ilzi apbrīnoju, ļoti mīlu. Protams, var teikt – cita paaudze. Un tā arī ir, viņa man vairāk ir tādā meitas statusā. Esmu ļoti atbildīgs, vienmēr jābūt formā, nevaru tā... Uzvedos tā, it kā man to 64 nebūtu – cenšos spēlēt tenisu, bungas, ko tik visu daru, bet... nu, jā.

– Jūsos tas Rolling Stones gēns ir iekšā – nenovecot, kādu jaunības stīgu glabāt.

– Viena no lietām, kas cilvēku aizsargā, ir prāts – neļaut tam iet līdzi ķermeņa novecošanai. Citādi cilvēks ilgi nedzīvotu. Ja padomājat, tās izjūtas, kas parādās zemapziņā, nemaz tik ļoti neatšķiras – pirms 10 gadiem un tagad jūs esat tāds pats. Esmu runājis ar cilvēkiem, kuriem ir pāri 70, viņi saka – galvā es jūtos tā, it kā man būtu 20 gadi. Tie, kam prāts nosveras līdzi ķermenim... ir jau vecišķi, lēni. Ir arī otra galējība – ar visiem spēkiem izskatīties un uzvesties tā, it kā vēl esi jauns.

– Jums ir kāds izaicinājums?

– Es uzrakstīšu grāmatu, pats. Zinu, vienkārši tas nebūs, bet mēģināšu. Laiks ir pagājis, visi materiāli savākti, iešu cauri katrai detaļai, īpaši par pirmās valdības darbu.

– Tā būs arī par jūsu dzīvi, senčiem, dzimtu?

– Nē, nē, es rakstīšu par valsti. Par sevi ļoti minimāli. Cik nu esmu pieņēmis lēmumus... lai gan – pietiekami daudz.

Uzņēmēja komplekts

Ivars Godmanis vairs nedomā atgriezties politikā un ļoti rūpīgi seko Eiropas Savienības un Latvijas ekonomiskajai attīstībai un likumdošanai. Studentiem viņš ir izveidojis pilnīgi jaunu kursu Dažādu biznesa modeļu izpausmes mazos uzņēmumos, kas paredzēts maģistrantiem, kuri, iespējams, mēģinās sākt savu biznesu. Godmanis stāsta, ka tas apvieno divas pieejas – pasaulē populāro Personal MBA un interviju apkopojumu MBA Roadmap, ko izveidojuši trīs ASV augstāko reitingu universitāšu profesori, kuri nolēma paņemt gada pārtraukumu, lai pārbaudītu, vai teorija, ko viņi stāsta studentiem, mazajos uzņēmumos tiešām darbojas.

Ideāli būtu, ja to varētu testēt arī Latvijā, domā Godmanis, jo, lai sāktu savu biznesu, ir jābūt īpašam raksturam. ASV to bieži sāk tie, kas ilgstoši cīnījušies darbā lielajos uzņēmumos, sapelnījuši naudu un vairs negrib, ka viņus komandē.

Ivars Godmanis uzskata, ka privātuzņēmējam nepieciešamas šādas īpašības:

•    jums jāieliek roka kabatā, jāizvelk no maka sava nauda un jāiegulda bez garantijas, ka to saņemsiet atpakaļ. Bet ar to ir par maz;

•    jums jāpilda savi solījumi – rakstiski vai mutiski. Tiklīdz to nedarāt, jūs biznesa vidē pazūdat momentāni. Jo tur ne tik daudz skatās uz notāru apstiprinātām lietām, bet godavārdu;

•    jums visu laiku jādarbojas kā iekšējam finanšu ministram – jākontrolē, cik naudas ir kabatā. Tiklīdz paļaujaties uz milzīgām shēmām, nākotnes vīzijām un jums šīs īpašības nav, tā krītat;

•    taču, pat ja jums tas viss piemīt, paliek jautājums – vai izdosies kas labs? Tas atkarīgs no apstākļu sakritības un biznesa veiksmes. Biznesā ir gan veiksmes, gan neveiksmes, bet svarīga ir proporcija.

Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva