"Tas sīkais skuķēns mani noēdīs..." Bērnudārznieces māte atklāti par izmisumu, karojot ar meitu

"Vēršos pie mammām, kuras kas audzina 5gadniekus. Man ir tā, ka audzinu 5gadīgu brašu meitēnu, un pēdējā laikā tas viss process ir diezgan nervus velkošs.

Meita visu laiku rāda raksturu - tā kleita nepatīk, tur iet negrib, to viņa negrib un tas atkal nepatīk, gulēt iešana vispār ir "elle un indija" kopš gada vecuma. Kā jēiet gulēt, tā ir katastrofa, kliegšana, histērijas pa visu māju - tad viņai bail, tad viņa grib ar mani, tad negrib viena, ja arī izdodas ielikt gulēt viņas istabā, tad katru nakti ap 3 viņa tāpat jau ir mūsu istabā.

Līdz šai baltai dienai gulēt iet tikai tad, ja kāds pasēž blakus, pamasē kājas vai vienkārši palasa grāmatu, savādāk nekādīgi. Vienmēr ir jālūdzas, ēst viņa arī vienmēr atsakās, es vienkārši jūku prātā, katru reizi viņa izdomā ko jaunu, lai neēstu. Tad viņai sīpoli negaršo,tad viņai zivs negaršo, tad ēdiens ir ass, tad karsts, tad viņa atrod produktus, kas vispār tajā ēdienā nav. Un vienkārši sūta ellē, viņa var pat stundu stenēdama pie galda kunkstēt, un ne par ko ne kumosu nedabūt mutē.

Protams, ja mamma pabaros, tad viņa ēdīs, ja ne, tad nē. Pēc sevis drēbes lido visos virzienos, un uz maniem aizrādījumiem salasīt un nolikt skaisti, atbilde ir tāda:"Atkal man, kāpēc man jālasa? Tu lasi, tu vāc, tu baro, ejot gulēt masē kājas utt. Es vienkārši jūku prātā emocionāli, dažkārt ir tāda sajūta, ka tas sīkais skuķēns mani vienkārši noēdīs.

Piekuļot un piemānīt - to pat var nemēģināt, viņa apķērīga, ja atkal jāpaceļ balss, tad uzmet lūpu, skatās asarām acīs, un tad jau es esmu pielauzta, salauzta un gatava - 1 : 0 viņas labā. Cik esam bijuši pie ārstiem, saka ka viņas attīstība ir super.

Skatoties uz citu bērnu fona, viņa savā vecumā ir gudrāka, kā citi, tas pats zīmēšanā, zīmē, kā 10gadīgs bērns, dziesmu atliks pāris reizes noklausīties, zinās jau vārdus, atmiņa ļoti laba, bet kas attiecas uz ēšanu, ārsti ir teikuši nedot tik daudz dzert, tad ēdīs vairāk. Dzer viņa man daudz, ja vien taisīsi - līdz pat 2 litriem var izdzert pa dienu, pat vairāk. Ārsti saka, ka viņa sev kuņģi piepilda ar šķkidrumu, tāpēc pārtikai nav vietas. Esmu mēģinājusi arī tā, ka nedot daudz dzert, bet tāpat pa dienu labi, ja maizīti, kādu olu apēdīs. Kas attiecas uz citām lietām, vienkārši, mammīt aizmirsti. Savos 5 gados viņai ir nepilni 17 kilogrami.

Nezinu, varbūt kādam tā vēl ir. Man viņa pirmais bērns, un, kad paliku stāvoklī, studēju enciklopēdijas, lasīju dažādus izdales materiālus, lai būtu mamma uz urrā. Visa mana uzmanība, viss ir viņai. Pati nestrādāju, katru dienu laiku pavadu mājās ar viņu, varbūt esmu pārcentusies ar to visu mātes un meitas būšanu, jo ne vienreiz vien esmu dzirdējusi no apkārtējiem, ka viņa ir izlutināta, vai arī, ka es viņas pavadiņā eju, vai arī, ka pārāk daudz čubinos, bet man atkal tā nešķiet, jo ir arī, kad pasaku skarbāku vārdu vai nereaģēju uz kādu no viņas kaprīzēm. Liekas - viņa man pašlaik vienīgā - kāpēc gan nelutināt, kāpēc nesniegt bērnam visu, ko vien var.

Ko man darīt? Attiecības ar savu draugu paliek arvien sarežģītākas tieši šī faktora pēc, viņš visu laiku pārmet, ka nav disciplīnas, ka vajag stingrāk, ka nevar ļaut to vai to, vai arī viņai jāsāk skalot prātiņu. Tad atkal man spura gaisā un sākas kārtējais strīds par to, kā vajag, kā nevajag. Nezinu, ko darīt?!".