Neizdodas izdabāt mātei pa prātam... Kā rīkoties, sāpināt viņu negribas?

Atbild psihiatre Laura Štāne (www.drstane.lv).

Kamēr cilvēks izaug, nobriest, kļūst patstāvīgs, māte lielā mērā ietekmē viņa pasaules uztveri, spēju analizēt notikumus un pieņemt lēmumus, veikt darbības, un mātes reakcija uz paveikto ir lietu mērs. Ideālā versijā pieaugušam cilvēkam būtu jāatspoguļo šīs audzināšanas sekas, un mātei vajadzētu būt apmierinātai.

Tomēr bieži vien tā nav, un tas cilvēkam sagādā lielākas vai mazākas ciešanas. Kāds šo ciešanu iespaidā kļūst nomākts vai vaino sevi, kāds cits baidās pieņemt lēmumus, bet vēl kāds vaino vecākus (māti), par katru cenu cenšas norādīt uz viņu kļūdām, pat filmu par to uztaisa!

Mani pacienti nereti norāda uz sarežģītām attiecībām ar vecākiem, galvenokārt ar māti. Pārmetumi izskan dažādi, bet biežāk sastopamais nudien ir tas, ka izdarīt kaut ko mātei pa prātam ir teju vai neiespējami. Lielākoties šāda situācija rada nomāktību vai aizkaitinājumu, bet gadās arī, ka nevēlēšanās māti sāpināt ir pieminēto apstākļu sarakstā (tiesa, samērā reti).

Katrā ziņā attiecības vai to neesamība ar māti cilvēku iespaido visu mūžu.

Par ko vērts aizdomāties? Parasti, ja dzīvē visi apstākļi ir daudzmaz veiksmīgi, cilvēks nobriest un izveido pats savu lietu mēru, un jūtas drošs, un pārliecināts par to, pat ja tas nesakrīt ar mātes vīzijām, kā arī spēj paciest viņas nepatiku, jo viņu vada pārliecība par savas rīcības pareizumu un viņš pats veido savu dzīvi. Protams, var sanākt arī tā, ka viss mūžs tiek nodzīvots, vadoties pēc mātes lietu mēra.

Ir vērts aizdomāties, ja mātes viedoklis vai reakcija būtiski ietekmē tavas izvēles dzīvē un tādēļ nejūties laimīga. Pat ja rīkojies pēc sava prāta, par spīti mātes gribai, bet šādi pazaudē gandarījumu par paveikto.

Dažkārt cilvēki izvairās vai baidās pieņemt kādu lēmumu patstāvīgi un uzņemties atbildību par to – arī šādās situācijās nākas dzirdēt par mātes iespējamo nosodījumu, kurš it kā attaisno un noņem atbildību. Vajag diezgan daudz drosmes, lai rīkotos pēc savas pārliecības, zinot, ka esi viena ar savu izvēli.

Kā atrast kopsaucēju? Sāc cienīt gan sevi un savus lēmumus, gan arī apkārtējos un viņu viedokļus. Protams, arī no viņiem sagaidi cieņu pret sevi un savām izvēlēm. Bet – vari arī nebeidzami pārdzīvot, strīdēties, spītēties, melot, salīgt un lielāko daļu dzīves veltīt šai mūžam neatrisināmajai problēmai, un nepamanīt, kā gadi aizlido. Un savos 30–40 gados joprojām vaimanāt, ka mātei nekas nav labi.

Pašai vien ir jāizlemj, ko darīt, ja māti nekas neapmierina, bet negribas viņu sāpināt. Māte lielākoties nav gatava ieviest kādas būtiskas pārmaiņas savā dzīvē, tāpēc kaut kas acīmredzot ir jādara ar sevi, piemēram, beidzot pieaugt un nobriest vai arī atlikt to uz (ne)noteiktu laiku.