"Vispār čili ir normāls rīdzinieku stāds..." Ronalds un Loreta stāsta, kā no hobija nonākuši līdz biznesam - 39 piparu šķirnēm

Pie mums par čili pipariem aplamā kārtā mēdz saukt visas pākstis, kas ir kaut nedaudz asākas par gaļīgajām paprikas pākstīm. Taču nav arī viena pareiza apzīmējuma, jo acīmredzot šo aso pākšu pasaule ir tik daudzveidīga, ka līdz šim tā arī nav atrasts vienojošs nosaukums, ko lietotu visās zemēs, – nosaukumi joprojām atšķiras.

Daļu atbildības par to varētu uzvelt Kristoforam Kolumbam, kurš, aiz pārskatīšanās ieradies Amerikā jeb, citiem vārdiem sakot, to atklājis, uzskatīja, ka asās pākstis ir tie paši pipari, pēc kuriem viņš bija devies ceļā uz Indiju. Tā ieviesies pirmais maldinājums – apzīmējums “pipari”. Savukārt vārdu “čili” daudziem patīk attiecināt uz Čīli, un tas ir otrs maldinājums, jo šis nosaukums cēlies no actekiem, kuri savulaik dzīvojuši tagadējās Meksikas teritorijā.

Lai kā arī būtu, visi tie, ko devējam par čili pipariem, itin labi aug arī Lielupes klānos. Kad sarunājām tikšanos, Ronalds Kreilis, stāstīdams ceļu uz Zvaniem, tā arī pateica: “Garām neaizbrauksit, jo čili piparu uz vecās kūts sienas nevarēs nepamanīt.” Un tieši pēc šī sarkanā pipara arī atradām īsto vietu.

Nedz Ronalds pats, nedz Loreta nav mācījušies agronomijas zinības, vienam pamatdarbs saistīts ar mediju aģentūru, otram – ar televīziju, bet aizraušanās ar čili audzēšanu un konservēšanu sākusies gluži vienkārši kā hobijs. Pirms sešiem gadiem iegādājušies šo zemes gabalu ar Zvanu mājām.

Par to Ronaldam savs stāsts: “Kad to nopirkām, zāle bija līdz jostas vietai. Māja bija nolaista, padomju laikos te bijusi teļu kūts vai kaut kas tamlīdzīgs, un, protams, neviens neko nav darījis, kopis un remontējis. Latvijas laikos māja piederējusi tādam Zvanim, kura īpašumā arī Rīgā bijušas piecstāvu mājas. Internetā man izdevās atrast pēckara gados izdotā Zemgales Komunista numuru ar nosodošu rakstu.

Tajā bez visa pārējā arī rakstīts: “Zvanu māju saimnieks Zvanis Vilis kādreiz bija lielsaimnieks un Rīgas namsaimnieks. Viņš varēja sēdēt istabā pie loga un vērot, kā strādnieki viņam pelna naudu. Kalnciema darbaļaudis ieteic tagad Zvanim drīzāk paskatīties, kur atrodas rudenī nomestais arkls, un uzsākt darbus savā saimniecībā, jo savā vidū sliņķus necietīs.””

Katrā ziņā kūts un vēl daža laba darbaļaužu laikā būvētā palīgēka jau pa pusei sabrukusi, bet Zvaņa māja piesaista ar labu auru un plūdos, kad visapkārt kaimiņi braukā laivās, pēc tagadējo saimnieku stāstījuma, nekad neatrodas slapjumā. Varētu sacīt, ka arī plūdiem ir sava nozīme čili audzēšanā, jo applūdusī un pēc tam nožuvusī zeme ir auglīga, un, kā Loreta saka, vienīgais mēslojums, ko viņi izmanto čili audzēšanā, ir zirgu mēsli, ko nopērk tepat pie kaimiņiem.

No hobija līdz reālam darbam

Mājas tikušas iegādātas ne jau čili audzēšanas nolūkā, taču viss noticis likumsakarīgi. Aizraušanās ar asajiem pipariem sākusies gluži vienkārši kā hobijs. Loreta: “Aizbraucām ceļojumā uz Taizemi, un tur es iemācījos pareizi ēst čili piparus, jo pirms tam tos vispār neēdu. Vienmēr mocījos ar kuņģa problēmām, un man vienmēr likās, ka ass ēdiens ir kaut kas slikts.

Bet kas notiek Taizemē? Tur liela daļa ēdienu ir asi, un tu apēd to asumu un uzēd virsū rīsus. Un viss! Un tā es tur pamazām sāku to visu ēst, nebija nekādu problēmu. Atbraucām mājās un sākām domāt, kāpēc pašiem nepamēģināt izaudzēt.”

Ronalds: “Sākām ar mazumiņu, ar vienu siltumnīcu, pēc tam uzbūvējām otru. Tad uznāca vētra, kas abas siltumnīcas atnesa un nosvieda mājas priekšā. Nu, tad uztaisīju vienu no jauna, piecdesmit kvadrātmetrus lielu. Tā kā līdz Ziemassvētkiem pārdevām visus sakonservētos čili, tad pavasarī uzbūvēju vēl vienu siltumnīcu. Mēs esam tipiski rīdzinieki, un viss top eksperimentālā ceļā. Sākumā tikai domājām pamēģināt, un tad tas viss aizgāja kaut kā pats no sevis.

Vispār čili pipars ir normāls rīdzinieku stāds, tam nevajag lauzt ārā pazarītes kā tomātam un vēl nezin ko darīt. Pietiek vienreiz nedēļā aplaistīt.

Loreta: “Vienīgais dezinfekcijas līdzeklis mums ir samtenes – pret kaitēkļiem. Sastādījām pa vidu samtenes. Šādi tādi kukainīši jau atnāk, bet mēs nečīkstam – kas jāapēd, tas jāapēd.”

Ronalds: “Jā, gliemeži ēd un vēl kaut kas, es tikai vēl neesmu sapratis, kas īsti. Mums teica, ka tas ēdājs ēdot pa nakti un tāpēc jāiet naktī šo novaktēt, bet viņš nudien neapēd tik daudz, lai būtu vērts satraukties. Tie cilvēki, no kuriem ņemam zirgu mēslus, stāstīja, ka viņiem kaza apēdusi lakstus līdz pat zemei. Iegājusi siltumnīcā un apēdusi ar visiem čili pipariem! Un kazai nekas! Kāds pēc tam piens bija, to gan nezinām...

Viss ir tikai čili... Vai tiešām?

Pagājušajā gadā bija simt stādu, šogad pieci simti visdažādākā asuma čili – asuma skalā no 0 līdz 2 miljoniem (čili piparu asumu mēra skovilos – pēc amerikāņu zinātnieka Vilbēra L. Skovila skalas). Latvijā cilvēki daudzmaz zina halapenjo piparus, tiem asums svārstās no 5000 līdz 8000  skovilu, policijas asaru gāzei ir miljons, un mums aug arī pasaulē asākais čili, kas ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā – tam ir 2 miljoni skovilu.

Tirgū var nopirkt čili stādus, bet šķirnes tikpat kā neviens nezina. Kad prasa, kas tā par šķirni, atbilde parasti skan – nu, čili. Viss ir tikai čili. To, ka asums arī atšķiras, zina tikai retais. Spriežot pēc pieredzes, cilvēki šajā ziņā nav izglītoti. Kaut vai vakar – tirdziņā pienāk pie mums sieviete ar bērnu un sāk viņam stāstīt, ka šitie pipari ir ļoti slikti, ka tos nedrīkst ēst, lai gan patiesībā ir gluži pretēji – čili piparos ir daudz C un citu vitamīnu, jo biežāk un vairāk tos ēd, jo retāk par sevi atgādina iesnas un citas tamlīdzīgas kaites.

Bet mēs arī tirgū cenšamies cilvēkus izglītot, un, kad tā izstāstām, parādās interese. Taču jāņem vērā, ka garšas sajūtas atšķiras. Piemēram, kad dodam degustēt, viens paņem kārtīgu porciju un viņam nekas, bet otrs no tā paša daudzuma gandrīz vai noliek karoti. Un vēl kas – kad sajūt asumu, visi uzreiz automātiski tver pēc ūdens, lai uzdzertu. Bet ūdeni nedrīkst! Tāpēc mums vienmēr ir līdzi krējuma trauks. Der arī citi piena produkti, maize, rīsi.”

Kad mūza atlido, viss notiek

Svaigi čili ir viena lieta, protams, vesela pasaule, bet tikpat plaša pasaule ir arī konservēti čili. Sālīti čili, pildāmi marinētie čili, harisas pasta, asā čili mērce vairākos variantos, tkemali mērce, adžika, čili pasta un vēl citas tikpat labas lietas. Un to visu dara Ronalds pats.

Loreta: “Es neko negatavoju, mums viss ir sadalīts. Es varu nomazgāt, nolikt, visu sakārtot, pakārtot, izravēt, bet viss, kas attiecas uz gatavošanu, ir Ronalda pārziņā. Ronaldam patīk gatavot ēst, bet nevar teikt, ka viņam patiktu pats ēšanas process. Viņš nav tāds kā itāļi, kuri var ēst divas stundas no vietas.

Kad paši sākām ēst halapenjo, viņš ieteicās, ka pamēģināšot dažus iekonservēt burciņā. Pēc tam atrada vēl kādu recepti, un tad tas burtiski ierāva kā atvarā. Ronalds tik lasa internetā, padomā, kaut ko pieliek klāt un saka – man ir jauna recepte.

Viņš ļoti bieži improvizē, uztaisa pa savam un tad saka – jā, šitas man garšo labāk par to no grāmatas. Un tā tas aiziet. Viss, ko mēģinām gatavot tirgošanai, ir balstīts uz daudzveidību, taču pamats ir viens – čili pipars. Process balstās uz improvizāciju, un, kad mūza atlido, viss notiek.

Šādas virtenes es gatavoju ziemai – sasienu un pakarinu virtuvē. Čili pipariem piemīt tas labums, ka asums nekādi nepazūd, vienalga, vai tos izžāvē vai sasaldē. Sarkanos gan neesam mēģinājuši saldēt, bet, kad zaļos halapenjo ieliek saldētavā un vēlāk izņem laukā, vienīgā atšķirība – sēklas kļuvušas tumšas, bet citādi nekas nav mainījies.

Sīpolus, ķiplokus, visus garšaugus, ko izmantojam marinēšanai un konservēšanai, audzējam paši, vienīgi lauru lapas un melnos piparus ne. Tā kā mums ļoti garšo Taizemes ēdieni, tad paši audzējam arī citronzāli. Ļoti labi aug! Tad novācam un sasaldējam; kad vajag, atlaidinām, un garšo gluži kā svaiga.”

Katram čili var atrast savu recepti

Receptes ir dažādas, tiek pārveidotas un papildinātas, bet marinēšana neko daudz vis neatšķiras no gurķu marinēšanas. Ronalds: “Tur nav nekā sarežģīta – kā marinē gurķus, tā arī čili piparus. Uz vienu litru ūdens divas karotes sāls, viena karote cukura un etiķis pēc garšas. Arī piedevas pēc garšas. Esmu eksperimentējis ar citām receptēm, bet šī ir pārbaudīta vērtība.

Pēc tam, piemēram, mazos apaļos čili var pildīt ar sieru, teiksim, Filadelfijas sieru vai mazajām mocarellas bumbiņām, pārslacīt ar olīveļļu un uzlikt kādu bazilika lapiņu virsū. Ļoti garšīgi!
Ir tādas pākstis, kas lieliski garšo, pārgrieztas gareniski uz pusēm, piepildītas ar malto gaļu un Latvijas sieru, un izceptas krāsnī.

Savukārt citas vairāk piemērotas sālīšanai. Ir arī tā sauktie kimči pipari, ko Korejā audzē kimči gatavošanai.
Par to, ka čili pasaule ir varen plaša un interesanta, liecina arī fakts, ka Teksasā ir speciāla Čili fakultāte. Tur derētu aizbraukt pamācīties...”