Mūžībā devies jautrā Roberto tēvs: "Viņš juta, ka vairs netiksimies..."

26. jūnija agrā rītā Roberto saņēma māsas zvanu, ka Sardīnijas slimnīcā mūžībā aizsaukts tētis. Tas vienā mirklī sagrieza kājām gaisā ne tikai Roberto ikdienu, bet arī rosību kanāla Rīga TV24 virtuvē, kurā ik darbdienu top kulinārijas raidījums "La Dolce Vita Ar Roberto".

Juta, ka vairs netiksies

Roberto audzis piecu bērnu ģimenē, kurā ir pastarītis, un lepojas ar tēva vārdu Augustīno. “Esmu Roberto Augustīno – otrais vārds man no tēva, jo viņš tā gribēja,” šonedēļ žurnālam "Kas Jauns" stāsta Roberto.

Līdz pagājušā gada vasaras beigām tētis vēl braukājis ar divriteni un kā “sirdī īstens riteņbraucējs” sekojis līdzi sportistu panākumiem šajā sporta veidā. Šoruden viņš svinētu jau 87. gadskārtu, par to arī runājuši pēdējā tikšanās reizē.

“Māsa pavasarī zvanīja un pateica, ka tētim strauji pasliktinās veselība, lai atbraucu. Maija beigās dabūju divas nedēļas atvaļinājumu un to pavadīju mājās ar ģimeni. Runājām par dzimšanas dienu septembrī, cerējām, ka varētu visi to nosvinēt, rādīju datorā pavārgrāmatas maketu. Taču, kad šķīrāmies, pirmo reizi dzīvē redzēju tēti raudam. Viņš droši vien juta, ka vairs netiksimies…” nopūšas Roberto.

Saeima pilsētas laukumā

Zinot, cik tēvs vienmēr bijis stiprs un neatkarīgs, Roberto apjauš, cik ļoti viņš cietis, nespējot noslēpt bezspēcību un slimnīcas pidžamu.

“Kopš tētis bija pensijā, viņš ar domubiedriem sēdēja Ardaras centrālajā laukumā un apsprieda visu, kas notiek pilsētā. Viņus sauca par Saeimu. Viņš bija no klusētājiem, bet, kad runāja, kā mēs sakām, pat mušas nelidoja. Viņš bija ļoti mierīgs, nosvērts un strādīgs. Vienmēr ar labu garastāvokli. Bet gadi gāja, un tā Saeima samazinājās līdz tam, ka tētim palika tikai viens domubiedrs. Droši vien tā sajūta nospiež. “Kad būs mana kārta…” viņš mēdza ierunāties. Tad viņš sēdēja pie svētā Pio statujas un māja visiem, kas iebrauc pilsētā, pārlūkoja no tās vietas kaimiņu laukus, aitu ganāmpulkus. Tētis tik dzīvespriecīgi sveicināja cilvēkus, ka neviens pat nenojauta, ka viņš ir slims. Tikai, kad ātrie atbrauca pakaļ, sāka kaut ko nojaust…” stāsta Roberto.

Ievests slimnīcā, tēvs nomiris nākamajā dienā. “Pie viņa palātā sēdēja mana vecākā māsa, kad tētis pēkšņi kļuva dusmīgs un kategoriski pieprasījis viņai paiet nost un netraucēt. Kā sastindzis raudzījies uz durvīm, it kā uz kādu, kas tur stāvētu. Varbūt viņš redzēja savus mirušos tuviniekus un bija gatavs aiziet…” spriež Roberto. Tēvs nācis no astoņu dēlu ģimenes un bijis tajā vecākais.

Sardīniešu bēres

Pirms došanās uz slimnīcu tēvs Roberto mammai lūdzis nekad neatstāt ģimenes mājas un “netaisīt drāmu” par viņa aiziešanu. Sardīnijas bēru tradīcijas atšķiras no mūsējām. Tā kā tēvs miris slimnīcā, atvadu ceremonija noritēja īpašā ēkā pie medicīnas iestādes.

“Ja cilvēks mirst mājās, atvadīšanās no viņa notiek mājās, pat ja ārā ir gandrīz 40 grādu karstums. Vēl nesen sardu tradīcijas pieprasīja arī algot sievietes, kas raud, taču tagad tā lielākoties ir vēsture,” atklāj Roberto.

Atvadīšanās dienā tuvinieki stāv pie aizgājēja un visu dienu sagaida tos, kas nāk atvadīties un izteikt līdzjūtību. Blakus telpā pa kārtai radi un draugi rūpējas, lai būtu klāts galds. Parasti brokastīs ir karstā šokolāde ar cepumiem. Katrs, kas nāk, kaut ko atnes. Sardīniešiem nav pieņemts bēru mielasts, kāds tas ir mūsu izpratnē.

Nākamajā dienā notiek atvadu dievkalpojums baznīcā, tad aizgājēju pavada uz atdusas vietu, bet uzreiz pēc tam katrs dodas uz savām mājām. Pēc mēneša baznīcā rīko misi, pēc kuras tuvākie radinieki aizgājēja mājās sanāk uz cepumiem, kafiju un kādu dzērienu. “Ar to mirušā dvēselei tiek pateikts paldies,” teic dziedātājs.

Viņa tētis bija cienīts cilvēks, un baznīca bija pilna. “Tēva draugs sardīniešu valodā lasīja paša sacerētu dzejoli – par mammu, par mums, bērniem, kā pieciem ziediem... Esam ļoti stipra ģimene,” lepojas Roberto.

Kāda kaimiņiene gan pārmetusi, ka atraitne bērēs uzvilkusi krekliņu ar pārāk lielu izgriezumu. “Bet mamma uzvilka tieši to krekliņu, kas bija paticis tētim. “Nekādu melno krāsu!” viņš teicis mammai,” saka Roberto.

Patīkamā latviešu valoda

“Mums pieņemts mēnesi atturēties no publisku vietu apmeklēšanas – mamma negāja laukā no mājas pat uz veikalu. Bet man tādu iespēju, protams, nebija…”

Atgriežoties Latvijā, Roberto nācies desmit stundas pavadīt Londonas lidostā. “Tur sapratu – kolīdz izdzirdu latviešu valodu, man kļūst vieglāk. Pienāk klāt svešs cilvēks un saka – es skatos tavu raidījumu, man tas patīk. Kāds cits – ka mammai, kas slima ar vēzi, mans raidījums liek pasmaidīt, atplaukt, izmēģināt raidījumā redzētās receptes. Tas ir lielākais gandarījums,” aizkustināts ir Roberto.

Pēc bērēm jāvada kāzas

Divos naktī viņš atgriezās Rīgā un jau dienā devās vadīt paziņas tētim 50. jubileju: “Nekas cits jau neatliek, kā pārslēgties, atcelt taču sevis dēļ neko nevaru.” Grūtākā bija nākamā diena, kad nācies dziedāt kāda pāra 50. kāzu jubilejā. „Izejot laukā, viņos redzēju savus vecākus. Arī viņi pirms pieciem gadiem nosvinēja 50. laulības gadskārtu…”

Tās pašas dienas vakarā Roberto vēl novadījis kāzas. “Jā, tas šajā profesijā ir grūtākais – tu nevari ļaut privātām lietām ietekmēt darbu. Esot šovbiznesā, reizēm esi spiests uzlikt masku, zem kuras paslēpties. Bet man ir tā laime, ka pēc dabas esmu pozitīvs un varu darīt to, kas patīk, tāpēc arī mana maska nav diez ko bieza,” saka populārais šovmenis.

Būs viens no musketieriem

Roberto pievienojies Zigurda Neimaņa režisētajai brīvdabas izrādei "Trīs musketieri", kas pēc pirmizrādes 4. augustā Saldū būs skatāma vēl sešās Latvijas pilsētās. Viņam uzticēta otrā plāna musketiera loma: “Man ir koka zirgs – kā slota, bet Puzikovam – smuks melns zirgs, Imantam Stradam – balts zirgs. Man, jau paskatoties uz to zirgu, smiekli nāk.”

Musketieri Roberto nav sveši, viņš apguvis franču valodu un kultūru, romāna Trīs musketieri autora Aleksandra Dimā darbus ieskaitot. Turklāt viņa bērnībā Itālijā bija ļoti populāras divas animācijas filmas par musketieriem.