"Viņām visām dzīve ir saplīsusi..." Stāsts par Dainu Strelēvicu, kura 22 gadus nostrādājusi Iļģuciema sieviešu cietumā

“Cietums nav briesmīga vieta, kurā atrodas briesmīgi cilvēki. Cietums ir viena no tām vietām, kur dzīvi pavada daļa mūsu sabiedrības. Ne tajā sliktākajā vietā un ne tā sliktākā sabiedrības daļa.” Tā savā grāmatā "Ja tevi mīl un gaida", kurā ieraksti no pašas dienasgrāmatas mijas ar fragmentiem no viņas maģistra darba "Sieviešu rehabilitācija un resocializācija Iļģuciema cietuma apstākļos" raksta Daina Strelēvica.

Par briesmīgāku vietu viņa uzskata to, kur cilvēkam ir iespēja nopirkt heroīnu un ielaist to vēnā, savukārt par bīstamāku un sliktāku sabiedrības daļu – lielos narkotiku tirgotājus, kuri nav noķerti un kurus nekad arī nenoķers, kā arī tos, kas par to parūpējas.

Nevis pieliekties līdz viņām man vajadzēja, bet pastiepties

– Pirmo reizi ienākot cietumā, nebija mazliet bailīgi?
– Ne tik daudz bail, cik kauns,  ka cietumnieces domās – ko te tāda pareizā ienākusi, ko tev te vajag. Un mazliet bail no tā, ka sarunās ar sievietēm, kuras jau tāpat atrodas neapskaužamā situācijā, viņas nepazemoju, neaizvainoju. Tāpēc pret ieslodzītajām izturējos un ar viņām runāju kā ar līdzvērtīgām, jo tikai tad var panākt uzticēšanos. Mana bijusī kolēģe radio režisore Irēna Cērmane, kura mani visu laiku mudināja uzrakstīt grāmatu par cietumā kalpojot gūto pieredzi, to izlasījusi, teica: “Daina, cik vareni, ka tu esi spējusi pieliekties līdz viņām!” Šie vārdi man bija kā stopkadrs. Tos pārdomājusi, pie sevis pārliku, ka patiesībā man līdz šīm sievietēm vajadzēja pastiepties. Tas, ka kāds izdarījis noziegumu, nedod iemeslu domāt, ka viņš ir zemāks.

– Viņu morāle tomēr ir krietni zemāka nekā tava.
– Par visām tā nevar teikt. Vairākas čigānietes man lika saprast, ka ir krietnu ļaužu, kuri bērnus audzina tikumībā. Tikai mūsu valstī daudzi dzīvo stereotipu gūstā, neuzticas čigāniem, un tāpēc retais viņus ņem darbā. Tad kur dabūt naudu, lai pabarotu bērnus? Kaut kā taču jāmēģina nopelnīt, un čigānietes iesaistās narkotiku tirdzniecībā. Viņu vidū ir arī māte, kas uzņēmusies dēla vainu. Līdzīgi dažkārt rīkojas sievas, izciešot sodu vīru vietā.

– Esi ar narkotiku tirgotājām runājusi par to, ka viņas savu ģimeni, bērnus baro par naudu, kas iegūta uz cita nelaimes un varbūt pat nāves rēķina?
– Esmu. Tikai jāatzīst, ka viņas līdz tam neaizdomājas. Savu diktē arī griba izdzīvot – tās dēļ tagad reti kurš domā par citiem. Arī bizness vairs nav godīgs. Ja arī sirdsapziņa kādā brīdī ierunājas, tā tiek apklusināta, citādi būtu traki jāmokās. Vainas izjūta ir viena no mokošākajām, tāpēc cilvēki tai turas pretī, cik vien var.

– Kalpot cietumā bija tevis pašas izvēle?
– Mani uzaicināja – varbūt es vēlos darboties ar bērniņiem? Piekritu. Tolaik studēju Romas Pontifikālās reliģijas augstskolas filiālē – Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā – un sapratu, ka mani ļoti interesē morāle un ētika. Turklāt vienmēr biju interesējusies par kriminoloģiju. Kad cietumā sāku strādāt ar bērniņiem, man gribējās rakt dziļāk – noskaidrot, kāpēc viņu mammas te nonākušas.

Tagad māmiņas savā istabiņā ar bērniem dzīvo kopā visu laiku, bet pirms 22 gadiem varēja tikties vien divas reizes nedēļā. Pārējo laiku viņas pavadīja zonā, un mani vilktin vilka ielūkoties, kas tajā notiek. Tā kā baznīca savus cilvēkus tad jau sūtīja garīgajā kalpošanā cietumos, es dabūju atļauju tikties ar notiesātajām.

– Slikta mamma bērnam var būt laba mamma?
– Protams. Kādai sievietei piedzima meitiņa, bija aizdomas, ka daunīte. Māmiņa par viņu tā rūpējās, ka vēlāk ārsti nebeidza brīnīties par uzlabojumiem. Bērni cietumā tiek uzturēti līdz četru gadu vecumam, un nekādu zīmogu uz turpmāko dzīvi tas neatstāj. Ja mammai līdz atbrīvošanai palicis neilgs laiks, bērniņu vēl patur kopā ar viņu. Viss tiek darīts bērnam par labu.

Arī sev nedrīkst darīt pāri

– Kāpēc pievērsies tieši katoļticībai?
– Bērnībā audžutēvs vienmēr uzsvēra piekto un septīto bausli – tev nebūs nokaut. un tev nebūs zagt. Vecāmamma mani mazu nokristīja luteriskajā baznīcā – mācītājs atnāca uz mājām un to izdarīja slepeni. Latvijas brīvvalsts laikā cilvēki sāka interesēties par ticības lietām, draudzene man ieteica nokristīt dēlu, jo Mārtiņš, tolaik desmitgadīgs puika, bija pasācis kaut ko nočiept, melot. Apsverot, kurā baznīcā to varētu izdarīt, apstaigāju vairākas un apstājos Sāpju Dievmātes baznīcā pie Rīgas pils. Tieši tobrīd tajā notika Dievmātes litānijas dziedājums, muzikāli ļoti skaists.

Priesteris bija notupies, redzēju tikai viņa muguru. Tā bija tik spēcīga, paļāvību iedrošinoša, ka izlēmu te palikt. Dēls mācījās spēlēt čellu, un vienu dienu es ar čellu pie rokas iegāju pie prāvesta. Viņš nopriecājās – domāja, kas nāku baznīcā čellu spēlēt. Bet es runāju par dēla nokristīšanu. Sarunāju. Tomēr kā tad tā – dēls būs kristīts katoļu baznīcā, bet es palikšu kristīta luteriskajā? Tad nu mani konvertēja. Abi devām solījumu. Solīju, ka būšu uzticīga katoļu baznīcai un darīšu visu, ko tā māca.

– Mārtiņš pēc kristībām mainījās?
– Vissvarīgākais audzināšanā ir vecāku personīgais piemērs. Ar Mārtiņa tēvu biju šķīrusies, un viņš pūlējās dzīvot pēc mana parauga. Tāpēc vēlāk ne reizi vien teicis, ka tagad viņam ir ļoti grūti, jo esot audzināts tā, ka jābūt godīgam, atbildīgam. Citi to izmanto negodprātīgi, un tas dzīvi apgrūtina vēl vairāk. Tomēr Mārtiņš joprojām uztur attiecības ar Dievu, tikai dara to pēc sava prāta. Esmu ieminējusies, ka varbūt vajag grēksūdzi, bet viņš mani nolicis pie vietas: “Mammu, vai tu esi mana sirdsapziņa?” Šie vārdi man bija laba mācība arī attiecībā pret sievietēm cietumā – es neesmu viņu sirdsapziņa. Varu tikai piedāvāt iet ceļu pie Dieva, bet nevaru to uzspiest. Lai neieļaunotu, jo tas nepatīk nevienam.

Vienu brīdi baznīcā gāju arvien dziļāk, līdz tas sāka apgrūtināt manu darbu. Strādājot radio par režisori, sāku skrupulozi pētīt tekstus – vai tikai tajos nav kaut kas pret Dievu? Kad Radio un televīzijas centrā notika reorganizācija, biju saīsināto darbinieku sarakstā. Ar laiku attapu, ka nedzīvoju baznīcā, bet dzīvoju dzīvē, un ka Dievam un ticībai jābūt tikai spēcīgam tās pamatam. Un, sākot sadzīvoties ar cietumā ieslodzītajām sievietēm, būtībā mācījos dzīvi, paliekot un stiprinoties ticībā. Tās nav atraujamas lietas, tikai jāmācās pareizi izlīdzsvarot, lai nekļūtu fanātisks ticīgais. Viens no Dieva likumiem ir: “Mīli tuvāko kā sevi pašu.”

– Ko īsti tas nozīmē?
– Kad cilvēks kļūst ticīgs, viņš Dieva likumus cenšas pildīt tā, kā māca baznīcā. Ka pirmām kārtām jāmīl Dievs. Bet kā tu vari mīlēt – ne tu viņu redzējis, ne dzirdējis? Aiz bailēm tā kā nebūtu pareizi. Uzskatu, ka pamatā Dieva mīlestības likums ir mīlēt citus cilvēkus – rūpēties par viņiem, būt atvērtam, izrādīt interesi un pasekot, lai viņš nenodara sev pāri. Tas pats attiecas uz sevis mīlēšanu – arī sev nedrīkst darīt pāri.

Es tikai ar laiku apjēdzu, ka tas ir pēdējais, ko daru, jo visu laiku vairāk uzmanības veltīju citiem, cenšoties viņus mīlēt, saprast, cenšoties būt paklausīga Dievam. Tas prasa spēku, un es sevi izdzinu. Tomēr tā nevar, jādod sev arī atelpa. Tā ir tā dzīves skola, sevis un otra audzināšana – attiecību kopšana. Vesela universitāte man šitā kalpošana!

– Cilvēki ir tik dažādi. Katrs ar sevis mīlēšanu var saprast ko citu.
– Bet mīlestības likums – nenodarīt nevienam pāri ne garīgi, ne fiziski – paliek. Un tas ietver arī godīgumu. 

 – Mēdz teikt – lai ko cilvēks darītu, tāpat notiek Dieva prāts. Tad varbūt cilvēkam, kurš ir cietumā, tur arī jābūt?
– Par to, ka ne velti viņas atrodas cietumā, ar ieslodzītajām runājam daudz. Mudinu sievietes domāt, ko Dievs, uzliekot šādu mācību, liek viņām saprast.

Sirdsapziņa ir saistības muskulis ar Dievu

– Vai cietumā bijušas sievietes, kurām sarunas par ticību, Dievu, vispār cilvēcīga un atklāta izrunāšanās palīdzējusi mainīt attieksmi pret bijušo, esošo situāciju un arī pret sevi?
– Ja visi, kas ienāk cietumā, runā tikai par Dievu, viņām tas vienā brīdī piegriežas. Vai arī viņas sāk manipulēt – ar ticīgajiem kaut ko varēs sarunāt... Tāpēc es, sarunājoties ar ieslodzītajām, uzsveru, ka Dievs ir mana dzīve – kā es to dzīvoju, kāda ir mana rīcība. Te arī parādās morāle un tikumība, kas mani tik ļoti interesē. Sirdsapziņa ir saistības muskulis ar Dievu jebkuram cilvēkam. Par to tad arī mēs runājam.

Visām cietumā nonākušajām dzīve ir saplīsusi, tajā daudz kas ir nepareizs. Manā jau arī viss nav pareizs. Nevienam nav – mēs visu laiku, līdz pēdējai stundiņai, mācāmies dzīvot. Un, runājot caur sirdsapziņas lietām, nonākam pie ticības – kā es nezagšu, kā nekrāpšos, ko labu tā vietā darīšu. Jo to, kas ir pareizi un kas nepareizi, kas ir labi un kas slikti, zina viņas pašas. Dievs mums pat nav jāpiesauc – mūsu attiecības liecina par Viņu. Proti, es sievietes uzklausu, nemoralizēju, mēs kopā mēģinām saprast, kā viņām labāk rīkoties.

To, ko saku viņām, pie reizes saku arī sev, līdz ar to palīdzam viena otrai. Tā ir tā Dieva klātbūtne. Dievs nevienam neuzbāžas. Un arī manai kalpošanai cietumā tikai jāliecina par Dievu.

– Kā Dieva pieņemšana izpaužas cietumā? Tur desmit baušļus ir viegli pildīt.
– Gluži pretēji. Brīvībā sadusmojies, saļaunojies cilvēks no citiem kaut kur var aizmukt, bet cietumā tas nav iespējams. Viņām nav kur likties, citai gar citu jārīvējas. Tāpēc arī gadās, ka viņas sakaujas, salamājas. Cilvēkam jābūt saprašanai un gribai pildīt jebkuru bausli. Tikai ne visiem tas dots. Un ikdienā jau neviens nedomā par baušļu pildīšanu, dzīvojam kā dzīvojam – katrs pēc savas morāles. Ja kādā brīdī attopas, ka nu gan ir sagrēkojis, aiziet uz grēksūdzi.

– To var saprast. Cilvēks tik grēko, bet, izsūdzējis grēkus priesterim, atkal ir kā nevainīgs jēriņš.
– Grēksūdze nav joka lieta. Grēku nožēlai jābūt patiesai, un apzināti jāpūlas nedarīt sliktu. Ja netīšām gadās, tad aizej un palūdz piedošanu, soloties turpmāk censties šādas kļūdas nepieļaut. Grēksūdze ir gan audzinoša, gan dziedinoša. Turēt savu sirdsapziņu tīru, individuāli ar Dievu runājot, arī ir ļoti laba lieta, tikai mājās nostenēt: “Piedod man!” ir daudz vienkāršāk.

Bet pamēģini to pateikt priesterim! Tas prasa daudz lielāku piepūli un godīgumu, bet tas, ko no sakramenta, Kristus iestādīta, pēc tam dabū atpakaļ, nav aprakstāms. Tikai cilvēkam jānotic tam, ka tā ir. Gluži tāpat kā Austrumu gudro burtiņiem pret zagļiem, kas uzvilkti uz manas mājas durvīm.

– Kāpēc Austrumu burvji un burtiņi ir iedarbīgāki par dievturiem ar viņu zīmēm un rituāliem?
– Lūkoties pēc svešā, spīdīgākā ir cilvēka dabā, viņam šķiet, ka tas būs labāks, bet būtībā tas viss ir apmāns, maldīšanās. To var teikt arī par mūsu ieiešanu Eiropas Savienībā. Domājām, ka pieslēgsimies tīram ūdensvadam, bet būtībā vairākums pieslēdzās pie kanalizācijas. Kā šīs, tā citas redzamās zīmes ir tikai materiālais apstiprinājums cilvēka neredzamajai ticībai. Man tās stiprināšanai sākumā vajadzēja degt svecītes, pirkt krustiņus, svētbildes un ūdeni, bet reiz Sveču dienā man nebija svecītes, un tad es teicu: “Mīļais Dievs, Tu taču redzi, ka svecīte ir manī. Aizdegta!”

Pēc tam man vairs nevajadzēja pirkt neko – ticība un mans iekšējais garīgums bija nostiprinājušies. Tikai tas nenozīmē, ka man nevajag grēksūdzi. Jo es neesmu pārcilvēks, tāpat kā citi es pārslodzes dēļ kļūstu nervoza, nelaipna, reizēm nesavaldu vārdus. Man grēksūdze ir pats svarīgākais, caur to esmu izdziedinājusies no slimībām, kuras nebija medicīniski izskaidrojamas, atbrīvojusies no alkohola un smēķēšanas atkarības.

– Kāpēc ļāvies atkarībām?
– Mēs taču dzīvojām sabiedrībā, kurā iedzert bija pieņemts, turklāt es strādāju diezgan bohēmiskā vidē. Tikai viens visu mūžu var iedzert pa 50 gramiem asinsrites uzlabošanai, bet citam pēc šīs devas gribas vēl un vēl. Es piederēju pie tiem.

– Cik patiesa ir ieslodzīto ticība? Iznākot brīvībā, tā nepazūd?
– Protams, gadās, ka sievietes neiztur. Kad viņas satieku, viņas jūtas vainīgas manā priekšā. Tātad sirsniņā saprot, ka atkal rīkojušās nepareizi, tikai nav pieticis spēka neļaut tam notikt. Tomēr es nevienu nenosodu, jo nezinu, kā būtu rīkojusies, būdama viņu vietā.

Vienu gan redzu – Dievu pieņēmušās sievietes mainās pat sejā, jo ir kļuvušas patiesākas, atvērtākas, vienkāršākas. Esmu pārliecināta, ka pilnīgi neticīgs nav neviens cilvēks. Ja ne Dievam, tad kaut kam augstākam par sevi viņš tomēr tic. Cits jautājums – kā šis cilvēks atrādās citu acīs, cik labi māk izlikties. Tomēr pēdējā mirklī, pirms atstāt šo pasauli, cilvēki nonāk pie Dieva atzīšanas. Arī priesteru pieredze to apliecina.

– Kas daļai no mums liedz ticēt Dievam?
– Ja cilvēks ģimenē nav audzināts ticībā, viņš par Dievu pat neaizdomājas. Par labāku uzskatu audzināšanu, kurā vecāki rūpējas par bērnu kristīgo morāli. Kaut tāpēc, ka Dieva likumi nav kā rīkstes, bet kā zelta restes, uzliktas vircas bedrei.

Esmu pamanījusi, ka sabiedrība degradējas

– Vai gadu gaitā mainījies cietumā nonākušo sieviešu kontingents, noziegumi?
– Lielākā daļa ieslodzīto bija un ir no alkohola, narkotikām atkarīgas sievietes, kuras noziegumu pastrādājušas šo vielu ietekmē. Vai arī sēž par zādzībām, kuras izdarījušas, lai būtu nauda to iegādei. Arī narkotiku pārdošanā pieķertās. Cietumā ir arī mazās amatpersonas.

– Kā pret notiesātajām amatpersonām izturas pārējās cietumnieces? Filmās rāda, ka ne visai laipni...
– Viss atkarīgs no tā, kāda ir šī amatpersona. Augstprātīgās mīlētas netiek, bet arī pāri viņām nedara.

– Tādus cilvēkus īpaši nemīl arī ārpus cietuma.
– Augstprātīgi cilvēki jau nemīl paši sevi. Tikai viņi to nesaprot. Savā ziņā sevis likšana augstāk ir atkarība – no lepnības, no ieņemamā amata.

– Vai ir kāda sieviete, kura slepkavību izdarījuši apzināti?
– Tas ir diezgan sāpīgs jautājums. Arī tagad cietumā ir divas sievietes, kurām gadījusies nelaime noslepkavot savus bērnus. Grāmatā rakstu par gadījumu, kad sieviete ielēca upē ar diviem maziem bērniņiem. Viņi noslīka, sieviete palika dzīva. Kā lai viņa dzīvo tālāk? Šo jautājumu uzdodu, arī domājot par trolejbusa vadītāju, kurai gadījās sabraukt māmiņu un bērniņu. Šis cilvēks taču arī ir situācijas upuris. Būtībā tas nebija noziegums, bet negadījums, un tādu nav maz.

– Vai šādā gadījumā tiešām jāsoda ar cietumsodu?
– Likums noteic, ka tāds jāsaņem arī par slepkavību bez iepriekšēja nodoma. Lai gan būtībā cilvēks ir sodīts – un kā vēl! – jau ar to, ka tā gadījies. Viņam taču visu mūžu būs jādzīvo ar vainas apziņu, viņš notikušo sev nevarēs piedot.

– Kuras sievietes ir bīstamākas sabiedrībai – tās, kuras slepkavību izdarījušas apzināti, vai tās, kuras to paveikušas, būdamas alkohola, narkotiku apdullinātas?
– Pirmās, jo viņas nav spējīgas kontrolēt savu rīcību. Arī ar iereibušajiem jābūt uzmanīgiem, jo alkohols uz katru iedarbojas citādi. Turklāt tagad visiem pieejamais alkohols, kā teica profesors Stradiņš, nav vienkārši alkohols – tas organismā izstrādā narkotiskās vielas, kas ļoti ietekmē psihi. Tātad kādā brīdī cilvēks vairs nevalda pār sevi, līdz ar to kļūst bīstams.

– Sabiedrībā runā par alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, bet strauji pieaugošais dzērienu veikalu skaits liek domāt par pavisam ko citu.
– Tiem blakus parasti ir spēļu zāles, lombardi un "Banknote", kurā ātri var aizņemties naudu. Viss vērsts tikai uz tautas pagremdēšanu, tātad arī noziedzības veicināšanu. Ja cilvēkam jau tāpat neklājas labi – nav darba, vēl kaut kādi kreņķi –, viņš kaut kur meklē glābiņu. Un bieži vien to atrod alkoholā, pats nesaprazdams, ka tas viņu ātri var novest pie vēl lielākām problēmām. Cietumā nostrādāto gadu laikā tiešām esmu pamanījusi, ka sabiedrība degradējas arvien vairāk. Intelekta līmenis kļūst arvien zemāks, grimst morāle, tikumība un izpratne par vērtībām.

Ai, kā nepaveicās – atkal nonācu cietumā!

– Paradokss – pasaulē viss it kā attīstās, milzīga uzmanība tiek veltīta mākslīgajam intelektam, bet īstenībā notiek cilvēka degradācija.
– Stiprā mērā! Brīžiem jāsāk domāt, vai tikai visi šie apstākļi netiek kāda apzināti veidoti, vai tas nav ļoti smalki izstrādāts genocīds. Kuram gan vairs nav saprotams, ka spēļu zāles un dzērienu bodes nekur nepazudīs. Var jau teikt, ka katram dotas izvēles iespējas, bet daļa cilvēciņu ir ļoti viegli ietekmējami. Es meitenēm cietumā jautāju: “Vai tu esi slieka, kuru var uzmaukt uz āķa un tad darīt ar tevi, ko grib?” – “Nē, neesmu... Es negribu tāda būt!” Tad neļauj, lai tevi liek uz āķa – narkotiku vai alkohola.

– Viņu vidū ir tādas, kas izdarīto noziegumu nožēlo?
– Parasti nožēlo to, ka pieķerta un tāpēc iesēdināta cietumā. Ai, kā nepaveicās! Te nu parādās tā atšķirīgā morāle. Visas gaidīt gaida amnestiju, tikai – ko tā lielākajai daļai dos? Pirms trim gadiem tiki laukā no ieslodzījuma vietas, tagad atkal esi atgriezusies. Es ar daudzām cietumā esmu tikusies atkārtoti. Savā ziņā tas ir kā apburtais loks. Ja reiz sieviete bijusi cietumā, viņai, izgājušai brīvībā, ļoti jāuzmanās, lai uz viņu nekristu nekādas aizdomas, lai neviens viņu nepaliktu zem sitiena. Jo, ja meklēs vainīgo un neatradīs, tad šī sieviete būs pirmā, uz kuru kritīs aizdomas. Ja vajadzēs, vainu uzvels viņai.

– Cietums var mainīt cilvēku?
– Var – gan uz vienu, gan otru pusi.

– Tev ir zināmi stāsti arī ar labām beigām?  
– Labi situēta, ambicioza 60 gadu veca sieviete cietumā bija nokļuvusi par krāpniecību. Mēs bieži runājāmies. Kādam par spīti un man gribēdama izdarīt labu, viņa teica, ka, tikusi brīvībā, savu lielo naudas uzkrājumu atdos man, lai es cietumā varētu organizēt visādus labus darbus. Izgājusi no cietuma, sieviete smagi saslima un gadījās, ka zaudēja uzkrājumu, sanaidojās ar meitu.

Dramatiskā situācija beidzās ar to, ka tagad viņa dzīvo Kauguros, kur kāda kristīga sieviete diezgan plašā teritorijā uzcēlusi mazas mājiņas vientuļiem, trūcīgiem cilvēkiem. Šai agrāk turīgajai un izlepušajai kundzei tagad ir maza pensija, viņa nevar pat zāles nopirkt un ir ļoti pateicīga, ja kāds iedod ēdienu. Bet pēdējā mūsu sarunā viņa teica: “Daina, esmu tik priecīga, ka man ir jumts virs galvas. Man vairs nevajag ne kaudzi naudas, ne apģērbu, ne restorānus!” Man tas liek domāt par to, cik ļoti var pārvērsties cilvēks, kurš visu zaudējis. Pienāk brīdis, kad viņš to vairs neuztver kā sodu vai apgrūtinājumu. Šī sieviete līdz tam nonākusi caur garu ciešanu ceļu. Es lepojos ar viņu.

– Par bijušo ieslodzīto resocializāciju, tālāko likteni jārūpējas probācijas dienestam.
– Rakstot maģistra darbu – tas gan bija 2002. gadā –, apmeklēju visas tās valsts iestādes, kurām vajadzēja rūpēties par cilvēkiem, viņu tiesībām, labklājību. Un biju izmisusi… Visas šīs iestādes rotēja ap sevi, naudiņa līdz ar tām, un tikai maza daļiņa no tās tika cilvēkiem, kuru dēļ iestādes vispār izveidotas. Pārējā palika to rotācijas procesa uzturēšanai. Labi būtu, ja visi šie zobratiņi vismaz rotētu vienā stabilā mehānismā, bet – gaidi ar maisu! Diemžēl mūsu valstī viss notiek ačgārni – nevis valsts iestādes kalpo cilvēkiem, bet cilvēki kalpo tām.

Jebkurš var kļūdīties, visi esam vāji

– Grāmatā esi minējusi, ka vairākums sieviešu, kas nokļuvušas cietumā, nāk no ģimenēm, kurās iepriekšējās paaudzēs ievērotas kristīgās ticības tradīcijas. Tas kaut kā neiet kopā...
– Ne visi, kas nokristīti, ir kristieši! Vārdiem ir jāsakrīt ar darbiem. Runājot ar notiesātajām, to allaž ievēroju, tāpēc nerunāju neko, par ko neesmu pārliecināta. Sievietēm ir jāsajūt, ka esmu godīga pret Dievu, pret cilvēkiem, citādi mana runāšana būs nulles vērta. Uzskatu, ka augstas kultūras cilvēks, godīgs cilvēks un kristietis ir viens un tas pats. Var nesanākt, arvien gadās kāds klupiens, bet jācenšas būt godīgam, arvien ar sevi jāstrādā. Tad tas jau kļūst par dzīvesveidu, tu vairs pat nevari būt citāds, bet viegli tas nenākas, jo sabiedrība ir liekulīga.

– Ko tev nozīmē būt godīgai – dzīvē, sarunās ar cietumniecēm?
– Godīguma mēraukla ir saskaņā ar sirdsapziņu. Es mēdzu teikt, ka laime ir skaidra galva un tīra sirdsapziņa.
– Kāda ir ticības augstākā pakāpe?
– Uzticēšanās un paļāvība – tu esi pārliecināts savā ticībā. Tas mobilizē iekšējo mieru, tevī nav nekāda stresa.
– Ko iesākt ar sirdsapziņas pārmetumiem?
– Tā ir lepnība, ar to jātiek galā. Gadījās pieļaut kļūdu – pieņem to. Man arī gadās kaut ko ne tā izdarīt, tad lūdzu Dievu: “Dievs, Tu redzi, kāda es stulba, sacūkoju to un to. Palīdzi man to sakārtot, lūdzu!” Kļūdu atzīšana jau ir tas svarīgākais, un līdz ar nožēlošanu cilvēks to atdod Dievam. Jebkurš var kļūdīties, mēs taču esam vāji. Tad par ko būtu jākaunas? Tikai kļūdas jāapzinās un sevi jāpieņem tādu, kāds esi. Tāpat arī citi. Cietumā strādājot, bez šīs sapratnes vispār nevar iztikt.

– Vai problēmu atdošana Dievam – lai notiek, kas notiek, Viņš visu sakārtos – nenoņem atbildību no paša cilvēka?  
– Par visu uzņemties atbildību – es pats visu atrisināšu, nokārtošu – jau ir lielummānija. Es tā varenā, visgudrākā! Bet… es taču tāda neesmu. Cilvēkam jāmācās atšķirt to, ko viņš var mainīt saviem spēkiem, no tā, ko var mainīt tikai Dievs. Lai gan būtībā viss ir Dieva rokās.

– Pie kādām atziņām vēl esi nonākusi, cietumā strādājot?
– Cietumā diemžēl var nonākt jebkurš. Kurš zina, kā viņš rīkotos, nonācis afekta stāvoklī, piedzīvojot nestandarta situāciju. Un ja nu kādu gadās nosist, aizstāvot savu vai bērna dzīvību? Tiesa lietu izskata pēc iespējas taisnīgi – vai tas izdarīts ar nolūku vai nejauši. Tomēr tas reti kad tiek atzīts par vainu mīkstinošu apstākli. Gluži tāpat kā par negadījuma slepkavībām, arī šādos gadījumos tiek konstatēts, ka notikusi slepkavība bez iepriekšēja nodoma, un cilvēks tiek tiesāts pēc likuma.

Reiz kāds priesteris man skaidroja, ka ar grēku ir tāpat kā ar nejauši izsistu logu kaimiņa mājai. Vainīgais aiziet pie kaimiņa un lūdz piedošanu. Viņš piedod, bet – logs tāpat jāiestiklo vai arī par nodarīto skādi jāsamaksā naudiņa. Laicīgā soda izciešana ir loga iestiklošana.