Adoptētu dvīņu mamma Zane: "Esmu kļuvusi par četriem bērniem bagātāka!"

“Ikdiena paiet lielā steigā, vakari ir tik īsi, ka knapi pietiek laika izrunāties, kas noticis pa dienu. Kamēr kopā pagatavojam vakariņas un paēdam pie klāta galda, ir jau pienācis mazgāšanās un pasakas lasīšanas laiks. Un tad jau jāčuč, jo priekšā jauna diena,” par ikdienas rituāliem stāsta Zane un vienlaikus atzīst, ka ikdienas tradīciju viņu ģimenē patiešām ir daudz.

Ikdienas sarunas

Lielās sarunas sākas jau brīdī, kad vedam meitas mājās no bērnudārza. Meitenes pašas sarunā, kura pēc kuras stāstīs. Un sadala tēmas: viena stāstīs, ko dārziņā ēdušas, otra – ko jaunu iemācījušās. Un tā pa kārtai, kamēr dienas jaunumi pārrunāti.

Vakariņas pie klāta galda

Ja meitas redz, ka mazgāju traukus vai gatavoju vakariņas, uzreiz piesakās palīgā. Maltītes gatavošana, galda klāšana un vakariņu ēšana mums ir kopīgs rituāls. Kamēr es gatavoju, māsas dara citus darbus – viena palīdz griezt salātus, otra liek šķīvjus, trešā nažus un dakšas, ceturtā mazgā traukus vai dara kādu citu darbiņu. Pēc tam sasēžamies pie galda, lai kopā vakariņotu. Kad ar vīru iekārtojām māju, speciāli plānojām, lai būtu galds, pie kura var sasēsties liela ģimene.

Vakara pasakas lasīšana

Kad jaunkundzes bija mazākas, mēs ar vīru uz maiņām lasījām pasakas. Nu vecākās māsas pašas iemācījušas lasīt, tāpēc arī viņas iesaistās lasīšanas procesā – cik nu ātri iet, tik iet. Savukārt mazākās visu dara pakaļ, un nu arī viņas pamazām velk burtus kopā. Katru vakaru norunājam, cik pasaku lasīsim, bet gadās, ka izlūdzas vairāk par norunāto. Mēs ar vīru arī ļaujamies, jo lasīt taču ir svarīgi!

Meitas ļoti labprāt palīdz mājas darbos. Un ne tāpēc, ka mēs to liktu, – vienkārši vēlas palīdzēt.  Protams, ne strādāšana ir galvenais, bet kopā darīšana. Daudzas ģimenes pa retam rīko talkas. Mums darbošanās kopā ir ģimenē ierasta lieta. Meitām katrai ir savs grābeklis, spainis un citi rīki, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties kopējos darbos – lapu grābšanā, sniega šķūrēšanā un citos darbos.

Gatavošanās skolai  

Svētdienās mums ir regulārs pasākums – gatavošanās skolai pie privātskolotājas. Meitenes pa pāriem mācās burtus, rēķināšanu un citas lietas, kas nepieciešamas skolas gaitu uzsākšanai. Tas notiek šādi – tētis vecākās meitas aizved pie skolotājas, tad brauc pakaļ jaunākajām, atved mājās vecākās un pēc tam brauc pakaļ jaunākajām. Es pa to laiku steidzu apdarīt mājas darbus.

Svētdienas pēcpusdienas

Kad pēc mācībām visi nu atkal esam kopā, dodamies ārpus mājas. Un nav svarīgi – silts vai auksts, ziema vai vasara. Meitenēm ļoti patīk. Un mums jau arī. Esam izbraukājuši tuvāku un tālāku apkārtni. Kad satikām savas meitas, pirmajā reizē vedām uz Rīgas zoodārzu. Viņas bija sajūsmā. Tagad, kad dzīvojam Talsu pusē, braucam uz Mini zoo. Dažreiz dodamies uz Talsu promenādi vienkārši pastaigāties. Bieži braucam uz laukiem pie vīra mammas vai uz Rīgu pie otras omes. Netālu no mājas ir zirgaudzētava, dažkārt dodamies apciemot zirgus. Ziemā braucām uz “Lemberga hūti”, šogad gan bija maz sniega, un tomēr – tētis ar meitām brauca no kalna ar pūšļiem. Viņš beigās gan bija noguris. Kamēr katra meita kopā ar viņu nobrauca četras reizes, viņš – sešpadsmit! Tad kāpām augšā kalnā jūru skatīties. Nu ir plāns doties uz “Zviedru cepuri” izbraukt ar rodeļiem.

Īpašās brīvdienas darbdienās

Dažreiz meitas nevedam uz bērnudārzu, bet atstājam mājās, lai dotos kādā kopīgā atpūtas izbraucienā. Piemēram, uz Ventspils akvaparku, jo darbdienās tur mazāk cilvēku. Tad mēs varam kārtīgi izplunčāties.

Labo lietu atzīmēšana kafejnīcā

Mazajām dāmām ļoti patīk būt kafejnīcās, tāpēc ļaujamies katru panākumu atzīmēt šādā veidā. Ja bērnudārzā bijis kāds koncerts vai uzstāšanās, ja kaut kas izdevies, dodamies visi kopā uz kafejnīcu to nosvinēt. Un ir jau viņas lieli malači un to visu pelnījušas!

Latviešu šlāgeru klausīšanās

Tā mums ir jauna tradīcija. Līdz šim šlāgerus klausījās vecmāmiņas, nu arī mēs, jo izrādās – meitenes labprāt klausās, pamazām samācās dziesmu vārdus un dzied līdzi.

Kopīga “multeņu” skatīšanās

Meitām ļoti patīk darīt lietas kopā ar mums, vecākiem. Pat tad, kad viņas skatās animācijas filmas, viņas vēlas, lai sēžam blakus. Iespēju robežās to arī darām. Un uzreiz varam pārrunāt kādus jautājumus, ja bērniem tie radušies, varam mierināt, ja uznākušas bailes, pasmieties, ja bijis kaut kas komisks. Vai arī vienkārši – būt kopā arī šādā brīdī.

“Kopš esmu četru meitu mamma, esmu sākusi sevi vairāk vērtēt no malas – ko es iedodu meitenēm kā meitenēm, piedomāju, kā izskatos, vairāk pucējos, vēlos būt meitām labais paraugs,” par pozitīvo stāsta daudzbērnu māmiņa. “Kopš esmu par četriem bērniem bagātāka, ir pamatīgi cēlusies pašapziņa, jo bērni dod lielu spēku. Vairāk apzinos, ka bērni ir tas, ko es no sevis atstāšu nākotnei. Esmu priecīga un lepna, ka mēs saņēmāmies un varējām adoptēt meitenes, lai gan neliegšu – sākumā bijām bažīgi un nobijušies. Šobrīd žēl, ka to neizdarījām agrāk.”

Vairāk par Starptautiskās Ģimenes dienas pasākumiem lasi: www.godagimene.lv