Intervija ar noslēpumainā žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" galveno redaktori

Par Liliju Ķīkuli droši var teikt – perfekcioniste. Visu dara maksimāli labi un, ja vairs netic tam, ko dara, iet prom. Visus gadus, kas pavadīti spožajā preses un stila pasaulē, apzināti centusies būt nemanāma. Un šī, jā, ir viņas pirmā intervija.

Es vairs negribu karot

– Tu vienmēr esi vairījusies no publicitātes, bet nu esi ar mieru runāt. Vai kaut kas ir mainījies?
– Iepriekšējos gados patiešām izlaidu visus uzaicinājumus uz diskusijām un vienmēr atradu ieganstu, lai atteiktu. Bet pagājušogad sev nosolījos, ka no jaunā gada – tad gan.

– Tātad tagad tu sāc jauno gadu.
– (Smaida.) Nesen tieši padomāju, ka no gada sākuma daudz laika pagājis... Redzi, man vienmēr bijušas šaubas par to, cik mana eksponēšanās ir svarīga un ko dod pasaulei. Taču cilvēkam ir jābūt laipnam. Ja kāds jautā ceļu, tu taču parādi, kur viņam iet. Ja prasa palīdzību, palīdzi. Ja vari palīdzēt. Jābūt atsaucīgam un laipnam. Tad nu es tagad trenējos...

– Tas skan kā no budisma – laipnība, labestība, pazemība...
Patiesībā tas ir pats grūtākais – iegūt šādu stāvokli –, jo pirmās emocijas, kas parasti ņem virsroku, nav pozitīvas. Daudz vieglāk par laipnību sevī attīstīt ironisko, kritisko, vērtējošo pusi, tas pat notiek automātiski. Nevērtēt, neuzlūkot kritiski ne cilvēkus, ne notikumus, ne darbības – tas ir ārkārtīgi grūti.

– Bet, Lilij, kāda gan nekritiska attieksme?! Tu vadi žurnālu ar vispretenciozāko nosaukumu, kāds vien var būt!
– Jā, te ir pretruna. Bet es atradu sev attaisnojumu – mēs cenšamies neieņemt pozīciju, ka viedoklis, ko paužam, ir vienīgais absolūtais, patiesais un pareizais. Man gan varētu oponēt, sakot, ka neprasām arī pretējo – tradicionālo viedokli. Bet tas jau ir bagātīgi pārstāvēts, cilvēkiem tā netrūkst. Savukārt mēs piedāvājam to, kā līdz šim tikpat kā nebija.

– Tavu žurnālu labi pērk, sākumā to vispār izķēra! Vai tas varētu liecināt, ka cilvēki sākuši vairāk domāt par veselību?
– Es negribētu vispārināt, sakot, ka cilvēki kā kopums dara to vai šito, ka kļuvuši atbildīgāki vai, tieši otrādi, bezatbildīgāki. Ikviens katrā savas dzīves posmā nonāk atšķirīgā laikā un ceļā, un tie, kuriem ir vajadzīga informācija, ko mēs piedāvājam, žurnālu paņem un nopērk.
Pieļauju, ka sākumā nostrādāja skandalozais nosaukums. Nu, ko tad tie ārsti nestāsta? Paskatīsimies... Ziņkāre. Ne velti izgudroti mārketinga triki, kā uz cilvēku iedarboties, un, iespējams, arī mūsu žurnāla nosaukums tika radīts, lai veicinātu tirdzniecību. To pašu noteikti varēja formulēt mierīgāk. Žurnālistika jau kopumā ir mazliet agresīva. Bet man nepatīk cīnīties. Tas nav risinājums. Pati dzīve rāda – karš, kas notiek, lai iegūtu mieru, tas pats karš vien ir.

– Vai esi jutusi, ka karo arī pret tevi?
– Esmu lasījusi indīgus komentārus par žurnālu un to, ka šāda žurnāla veidotājus vajadzētu likt cietumā. Bet tas bija sen.

– Vai komentāra rakstītājs bija ārsts?
– Nē, cietumā licējs bija reklāmas aģentūras pārstāvis. Es domāju, ka daļa ārstu daļēji piekrīt viedoklim, ko mēs paužam, un lasa tos pašus pētījumus, uz kuriem mēs atsaucamies. Mēs jau nesakām: “Ja jums vajadzīga steidzama, neatliekama operācija, neveiciet to, bet ēdiet salātus vai meditējiet!” Skaidrs, ka vajag sakārtot savu garīgo pasauli un domāšanu, jo tā var sakārtot arī fizisko ķermeni, bet akūtās situācijās ir jādara tas, kas jādara. Nav tā, ka mēs aicinātu ignorēt tradicionālo medicīnu. Mēs aicinām vairāk domāt un uzņemties atbildību par savām izvēlēm. Apzināties, kā tās ietekmēs veselību.  
Analītiskā žurnālistika nemitīgi kādu atmasko, mēs saņemam gūzmu informācijas par notikumiem, pārkāpumiem, negodīgu rīcību, un katru reizi esam sašutuši – ārprāts, nu, kā tā var! Tā tas beidzas. Ar sajūtu kā tā var. Attiecībā uz veselību ikviens var rīkoties. Es nevaru ietekmēt, kā uzvedīsies kāds politiķis vai ierēdnis, bet, uzzinot par to, kas potenciāli var kaitēt manai veselībai, varu no tā izvairīties.

Vienmēr labāk ir zināt. Jebko

– Nezinu, vai gribēsi par to stāstīt... Tu saskāries ar smagu tēva slimību, pēc tam sāki vadīt žurnālu par veselību. Tas tā – simboliski.
– Kad tēvs pateica, ka ir slims, un ārsti viņam prognozēja pusgadu, ko dzīvot, es strādāju žurnālā OK!, rakstīju par skaistumkopšanu un kosmētiku. Tobrīd man šķita, ka nespēju to savienot – šīs tēmas un gaidāmo tēva nāvi. Un es aizgāju no darba. Bet, zini... Man šķiet, ka saskaršanās ar nāvi cilvēku mazliet atbrīvo.

– Atbrīvo?
– Jā. Esmu par to daudz domājusi. Kad mirst tuvs cilvēks, manuprāt, vienīgais iespējamais veids, kā turpināt dzīvot, – pieņemt, ka ir normāli nomirt. Mēs visi nomirsim, tas ir neizbēgami. Nāve ir arī traģēdija, kad nomirst bērns, tomēr cilvēki, kas tam gājuši cauri un pēc tam par to runā, spēj nāvi pieņemt. Viņi saprot – tāda ir dzīve. Nāve nav nekas tāds, no kā būtu tik ļoti jābīstas, lai pārstātu dzīvot ar prieku.
Kad tēvs saslima, es – tāpat kā viņš – biju likumpaklausīga pilsone un ticēju tradicionālajai medicīnai. Mēs paklausīgi pieņēmām ārstu spriedumu, ka neko vairs nevar darīt, un pat nemeklējām citas iespējas. Es neesmu apvainojusies uz ārstiem, bet šodien man šķiet, ka nav godīgi teikt – medicīna spēj visu un piedāvā vienīgo pareizo ceļu –, ja ir situācijas, kurās tā cilvēkam uzgriež muguru – tiec pats ar sevi galā! Bez cerības cilvēks nolaiž rokas un gaida, kad nomirs. Viņš patiešām nomirst, un nāve nāk kā atpestīšana, jo ciešanas ir beigušās. Bet ir ļoti jāgrib dzīvot un jāmeklē iespējas, kā dzīvot. Mūsu žurnāls parāda virzienus, kuros vēl būtu iespējams meklēt.
Kad pēc tēva nāves atgriezos darbā, man piedāvāja vadīt šo žurnālu. Tā bija sakritība, bet, jā, diezgan simboliska.

– Ezoterikas piekritēji teiktu, ka tu biji tam gatava. Arī tu un tava ģimene esat krietni mainījuši dzīvesveidu.
– Mēs sekojam līdzi tam, ko ēdam. Tas nav vienkārši un lēti, jo bioloģiskā pārtika ir dārgāka par intensīvajā lauksaimniecībā audzētu, bet tas ir vērts kaut vai tāpēc vien, ka ir garšīgi. Man neviens neiestāstīs, ka bioloģiskas olas garšo tieši tāpat kā sprostos turētu vistu olas. Garša atšķiras ļoti, ja vien to nenomāc ar majonēzi. Cik vien iespējams, izmantojam homeopātiskas zāles, bet es esmu dzērusi arī antibiotikas.   
Es noteikti uztveru pasauli citādi nekā tad, kad šajā izdevumā vēl nestrādāju, un tas droši vien ir ietekmējis arī manu ģimeni. Lai gan... neesmu tā, kas ģimenē diktē noteikumus. Mēs visi esam patstāvīgi, domājoši, izglītoti cilvēki, un katrs rīkojas saskaņā ar saviem uzskatiem.
    
– Tev reizēm nav sajūtas, ka zini par daudz? Nepārņem izmisums par to, ka dzīvo bīstamā pasaulē, kurā grūti nosargāt sevi, savus bērnus un mazbērnus?
– Nē. Vienmēr labāk ir zināt. Jebko. Tikai tad, ja zini, vari pieņemt pats savu lēmumu. Kad gatavojām žurnāla pielikumu par vēzi, šķita, ka informācija tiešām ir biedējoša. Ir tik daudz faktoru, kas mūs ietekmē! Jebkas var būs palaidējmehānisms! Protams, pirmā reakcija ir bailes, bet otrā – skaidrība. Es varu izvēlēties. Varu, piemēram, nelietot tik bieži mobilo telefonu, ko saista ar smadzeņu audzējiem, varu nerunāt stundām, nezvanīt mašīnā, izslēgt waifai, kad tas nav nepieciešams, nelietot ķīmisku kosmētiku...

Tikai tad, ja ieraugi, cik daudz faktoru ietekmē veselību, vari kļūt brīvs. Cilvēkiem ir jāzina. Daļa spēs reaģēt adekvāti. Nevis – ko te mani atkal biedē, tad jau neko nevar, kāda jēga dzīvot?!

– Jo dzīvot ir nāvējoši.
– Tā jau arī ir! (Iesmejas.) Ja līst lietus un tev nav lietussarga, tu vienkārši salīsti. Veselību un draudus tai var uztvert tieši tāpat. Ja bieži līst, tad paņem līdzi to lietussargu!

Mūs divas reizes sasēja kopā

– Tavā žurnālā bieži vien raksta arī to, ka labas veselības stūrakmens ir attiecības.
– Tieši maija numurā ir raksts par to, ka cilvēkiem jādraudzējas. Jo vairāk dažādu atšķirīgu draudzību un attiecību, jo labāka veselība.

– Vai man tev uzdot tradicionālo jautājumu par veiksmīgas laulības noslēpumu? Tu esi precējusies divdesmit septiņus gadus.
– Nezinu, vai ir kāds noslēpums, bet laikam mums bija lemts sastapties. Mēs pat iepazināmies, ja tā var teikt, dubulti – eksperimentālajā teātrī, ko vadīja Ilmārs Elerts, un caur vēstulēm. Mana draudzene un kursabiedrene, ar kuru kopmītnēs dzīvojām vienā istabiņā, bija uzrakstījusi laikrakstam iepazīšanās sludinājumu, atsaucoties uz Bulgakova Meistars un Margarita: “Margarita meklē savu Meistaru.” Puiši sarakstīja atbildes, viņa lasīja vēstules, un divas no tām iekrita sirdī. Viena no puiša, ar kuru viņa apprecējās, otra – no Imanta. Tā kā tas bija tik satraucoši, viņa man atklāja savas šaubas – nevarot īsti izvēlēties, jo patīkot abas vēstules. Neatceros, kā, bet vienubrīd teātrī secināju, ka otrs vēstules rakstītājs ir Imants. Teicu, ka varu abus iepazīstināt. Bet viņš atbildēja, ka laikam jau vairs nevajag... Tā sākās mūsu skaistais mīlas stāsts.

Pēc tam režisors gatavojās iestudēt Dafnidu un Hloju, mūs ielika par galveno lomu atveidotājiem. Etīdes, kas bija paredzētas izrādē, bija saistītas ar pieskārieniem. Tas bija ļoti maigi un skaisti. Mēs aizspēlējāmies līdz kopdzīvei, pat nenospēlējuši Dafnidu un Hloju (smaida).

Bet, ja man jāpasaka, kāpēc joprojām neesam izšķīrušies... Varējām. Pat mēģinājām. Laulības dzīve mūsdienās nav pats kārdinošākais auglis, ko piedāvāt, kad kaislīgās mīlestības fāze ir pārgājusi un sākusies rutīna, kas prasa nemitīgus kompromisus. Bet laikam mēs viens otram esam vajadzīgi, lai augtu kā cilvēki. Mans vīrs man palīdz kļūt par labāku cilvēku. Tas nenāk viegli. Tas nāk ar milzīgām grūtībām. Mēs nedzīvojam kā divas dūjiņas, kas, salikušas galviņas kopā, maigi žūžo. Esam strīdējušies tā, ka pa gaisu lidojušas avīzes un ķeblītis.

– Kurš meta ķeblīti?
– Es. Imants – avīzes. Bet tik un tā viņš ir mans labākais draugs...
Tas arī no ezoterikas – varbūt mēs neesam izšķīrušies tāpēc, ka tad, kad precējāmies, mūs divas reizes sasēja kopā. Man visu laiku šķita, ka vienu reizi, bet nesen skatījos vecās fotogrāfijas un secināju, ka divas: vienu reizi ar prievīti Brīvdabas muzejā, kur mums bija visādas izdarības, otru – ar Lielvārdes jostu mājās, mičošanā.

– Jūs ar Imantu ilgi strādājāt tandēmā – žurnāliste un fotogrāfs, plecu pie pleca. Tev tā nepietrūkst?
– Es biju skaistuma un modes žurnāliste, kopā ar Imantu dažādiem žurnāliem veidojām gan stila lapas, gan skaistuma materiālus. Mēs bijām laba komanda, viens uz otru ļoti paļāvāmies. Mūs arī slavējuši par bildēm, esam saņēmuši lokālās balvas un atzinību. Bet man nav žēl, ka šis posms ir beidzies. Visa tā stila būšana... Biju tajā ieguldījusi daudz līdzekļu, aizrāvusies, bet... tā ir mazliet cita pasaule.

Ir cilvēki, kuriem patīk pārvērtību šovi, un tas ir saprotams, jo var vērtēt, kā citi izskatās, izteikt viedokli, justies nozīmīgi. Patiesībā jebkura sieviete, kas kādu laiku nav bijusi pie friziera un nav krāsojusies, izskatīsies labāk, ja viņu safrizēs, uzliks grimu un uzvilks jaunas drēbes, kas viņai der un kaut vai mazliet piestāv.

Svarīgāk ir, kā viņa jūtas. Ja atnāk sieviete uz pārvērtībām un saka, ka viņu atsūtījis dēls vai meita, tas man šķiet ārkārtīgi skumji. Vai bērni sāks vairāk mīlēt māti, ja viņa būs modernāk apģērbusies? Un vai viņa jutīsies nozīmīgāka? Es tiešām nedomāju, ka visām sievietēm jāizskatās superseksīgi, iekārojami vai stilīgi. Pasaule ir krāšņa tieši ar to, ka cilvēki ir dažādi un velk to, kas viņiem patīk.

Ir tik dīvaini, ka žurnālos interviju varoņi vairs nebildējas savā apģērbā. Kāpēc kaut kas jāstiepj no veikala? Vai tad viņam ir tukšs drēbju skapis? Man žēl, ka fotosesijas ir pārveidojušās par pasākumu, kas ved tālāk no cilvēka būtības, nevis tuvāk viņa personībai. Un tad aizbrauc kāds prasmīgs televīzijas reportieris uz laukiem, nointervē traktoristu vai mežsargu, vai zvejnieku, kurš ir tāds, kāds viņš ir, un mēs skatāmies uz viņu kā uz pērli.
Tik daudz mākslīga ir apkārt. Samocīta un nevajadzīga uzslāņojuma. Man tas vairs neder.

Tas ir mans bērnības sainītis

– Atceros, kā tu reiz teici: “Cilvēki mainās, viņi noveco, un tas ir vienkārši jāpieņem.” Kā tu pieņem pati savas ķermeniskās pārmaiņas?
– Agrāk es ļoti ar sevi nodarbojos. Rūpīgi sekoju līdzi visam jaunajam, apmeklēju procedūras, negribēju uzresnēt. Šobrīd attiecībā uz skaistumkopšanu esmu pārdomās. Sievietes sev ļoti nodara pāri skaistumkopšanas dēļ – ķīmiskās matu krāsas un kosmētika iespaido visas mūsu smalkās sistēmas. Endokrīnā sistēma ir ļoti jutīga, un toksiskais slogs to ļoti ietekmē. Caur ādu uzsūcas daudz vairāk, nekā mums šķiet. Un Šleseram jau tiešām bija taisnība, kad viņš teica, ka skaistums nāk no iekšām. Skaistumu nosaka nevis kosmētikas vai procedūru daudzums, kas tiek veikts, bet gan iekšējs līdzsvars. To var redzēt. Nesaspringta seja. Vēlīga. Lūpu kaktiņi uz augšu. Man tādas sievietes patīk. Tāda es gribētu būt. Uz to es tiecos.

– Vai esi mierā ar sevi?
– Vēl jau neesmu. Man ir daudz iekšējo dialogu, un tie ir skaļi un nebeidzami. Es arī ļoti daudz šaubos.

– Man šķiet, ka tu esi perfekcioniste. Kā ar to sadzīvo?
– Jā, esmu. Bet tagad vismaz spēju atzīt, ka kļūdas ir iespējamas, un vairs tik ļoti par tām nepārdzīvoju.
Tā ir audzināšana, esmu bērnībā dresēta. Vecāki lika man būt teicamniecei. Ja dabūju atzīmi, kas bija zemāka par labi vai teicami, es raudāju. Es nedrīkstēju kļūdīties. Domāju, mamma, šo izlasot, man nepiekristu. Viņa teiktu, ka neviens nekad no manis neko nav prasījis, bet es tiešām esmu ļoti centusies izpatikt cilvēkiem. Piepildīt viņu gaidas.
Reizēm joprojām to daru. Ja ir ģimenes svinības un iestājas neveikli klusuma brīži, es vienmēr metos kaut ko teikt, jokot, glābt situāciju. Es gribētu, lai mani tas neuztrauc, lai tiešām spētu – un ne tikai ar prātu – pieņemt, ka cilvēki drīkst nesarunāties, ja nevēlas. Viņi vispār drīkst uzvesties, kā grib.

– Tā ir viņu atbildība. Ja grib, lai sēž un klusē.
– Bet, redzi, es jūtos atbildīga par to, ka esmu viņus uzaicinājusi! Ja viņi nesarunājas, tātad neesmu kaut ko pareizi izdarījusi, tāpēc cenšos glābt situāciju.
Man, piemēram, arī ļoti patīk, ja visas drēbes ir izgludinātas, skaisti salocītas, saliktas, viss stāv savās vietās. Tas ir ļoti grūti, ja kopā dzīvo liela ģimene, jo katram ir sava izpratne par kārtību. Mani tas ļoti spēj ietekmēt. Tas nenozīmē, ka mums mājās ir ideāla kārtībā, nē, bet es ciešu no nekārtības.

– Nez, cik daudz mēs vispār varam atbrīvoties no bērnības audzināšanas.
– Es nezinu. Droši vien daļa cilvēku par to  nedomā un dzīvo tik nost! Un ir cilvēki, kas domā. Bet nevar jau arī vecākus vainot. Var tikai saprast – jā, tas ir mans bērnības sainītis, kas iedots līdzi. Var dusmoties uz mammu, kas to iesaiņojusi. Ilgi var dusmoties – visu mūžu. Ir atrasts vainīgais. Bet tas jau neko neatrisina. Pašam vien ar to sainīti jātiek galā.

Dzīves jēga ir nomirt kā labam cilvēkam

– Vai tu esi domājusi par savas dzīves jēgu? Un vai esi to atradusi?
– Jā, es esmu domājusi. Un esmu atradusi atbildi. Jēga ir attiecībās. Jēga ir tajā, ka tev ir turpinājums, un jēga ir nomirt kā labam cilvēkam.
Es skatos uz Elziņu, savu mazmeitiņu. Viņa ir piedzimusi kā brīnišķīgs, labs cilvēks. Nevienam nedara ļaunu. Nevienam nav iesitusi. Nevienam neko nav atņēmusi. Nesen veikalā atplestām rokām skrēja pie citiem bērniem apkampties. Neviens viņai to nav mācījis.

Cilvēka pirmsākums ir ļoti labs. Un dzīves jēga ir palikt tādam labam visu mūžu. Būt mierā ar to. Dzīvot laimīgi.
Mana laime ir manā ģimenē, draugos un tuviniekos. Laime ir tajā, ka varu sajust visu, kas notiek; man ir oža, redze, dzirde, es dzirdu putnus, varu iet sēņot, varu just meža smaržu. Sēžu vīram blakus mašīnā, mēs kaut kur braucam, un esmu pateicīga, ka esmu, ka tas notiek ar mani. Un es gribētu, lai tas turpinās.  
Es gan esmu bijusi arī ārkārtīgi neganta un skarba. Nežēlīga. Un to nožēloju. Ja kāds skarbi, ironiski izsakās, tas var šķist veikli, asprātīgi vai interesanti, bet tas nevairo pasaulē labo.

– Vai tu gribētu izdarīt ko nozīmīgu, piemēram, uzrakstīt romānu, kas satricinās pasauli?
– Re, tu arī saki – uzrakstīt romānu, kas satricinās pasauli. Tev ir zināms mērķis, ko gribi sasniegt, bet svarīga jau ir ideja, tai jābūt pirmajai. Lai gan – ja ļoti gribi, gan atradīsi, ko teikt.
Es tiešām domāju, ka mēs visi varam sasniegt to, ko gribam. Tikai jāsaprot, ko īsti gribam. Kad to saprotam, tad apzināti uz to virzāmies. Spējam aiziet pie īstajiem cilvēkiem un pateikt īstos vārdus. Ja kaut ko nesaņemam, tad to negribam.  

– Un ko tu gribi?
– (Brīdi domā.) Man vēl nav atbildes. Tas ir procesā. Vēl nezinu.

Es domāju par... domu

– Tu daudz strādā. Vai darbs var dot jēgu? Varbūt jēgpilnāk ir vienkārši dzīvot? Re, mūki nestrādā, dzīvo no žēlastības dāvanām. Viņu dzīves galvenais mērķis ir attīstīties.
– Darbs ir kustība, un cilvēkam ir jākustas. Ko viņš dara un kāpēc dara tieši to, tas ir cits jautājums. Dažreiz es tiešām nesaprotu, kāpēc daži cilvēki dara to, ko dara – necieš bērnus, bet strādā par skolotājiem; ir steidzīgi un negrib uzklausīt cilvēkus, bet strādā par ārstiem; neieredz pircējus, bet strādā par pārdevējiem. Bet vai visiem cilvēkiem vajadzētu būt tibetiešu mūkiem?

Mēs nesen ar Imantu par to runājām. Viņš teica (un es piekritu), ka, salīdzinot ar visu pārējo cilvēci, mūku ir maz, bet viņi ir tik spēcīgi, ka, iespējams, notur pasauli līdzsvarā. Viņu lūgšanas un meditācijas ir tik spēcīgas, ka bez tām pasaule, iespējams, vienkārši sagrūtu. Ļaunums ņemtu virsroku.
Bet visi nevar būt mūki. Visi neprot iztikt no žēlsirdības dāvanām. Visiem nav tik maz prasību un tik mazs ego.
Esmu daudz domājusi par līdzsvaru pasaulē. Par labo un slikto. Kāpēc joprojām notiek tik daudz negatīvu lietu. Mēs taču esam tik gudri! Tik izglītoti! Nav vairs nekādi viduslaiki. Bet tik un tā visu laiku kāds karo, kādam griež nost galvu, ir tik daudz sāpju un ciešanu. Un tad es domāju, ka ļaunuma ir tieši tik daudz, cik mums vajadzīgs, lai kļūtu labāki. Ja visi cilvēki sevī izkoptu laipnību un labestību, ļaunā taču nebūtu un varbūt mūkiem nevajadzētu tik trauksmaini lūgties...

– Tu tici lūgšanas spēkam?
– Es ticu. Lai cik dīvaini tas skanētu, tas ir arī zinātniski apstiprināts, un mēs par to esam rakstījuši. Ka visu materiālo var sadalīt līdz tik smalkām daļiņām, ka nekas vairs nav taustāms. Tātad arī doma un lūgšana, kas nav taustāma, ietekmē un veido matēriju. Tā ir tikpat iedarbīga kā nūja, ar kuru kāds citam iezveļ pa muguru.
Es ticu tam, ka viens izteikts vārds rada sekas. Tam, ka viss ir enerģija un nonāk kopējā enerģijas telpā. Tam, ka mēs cits citu ļoti ietekmējam un esam ļoti saistīti.

– Lūgšanas spēku esi izjutusi arī savā dzīvē?
– Esmu. Vienmēr, kad Līva ar stopiem brauca ceļojumos uz citām valstīm, es lūdzos, lai ar viņu viss ir labi, lai viņu saudzē, lai viņa sastop tikai labus cilvēkus, lai ierauga skaisto pasaulē. Un tā arī notika. Viņai nekad netika nodarīts pāri. Var jau teikt, ka paveicās, un varbūt tā arī ir, bet varbūt palīdzēja tas, ko es par viņu domāju. Kādus signālus raidīju.

– Sanāk, ka arī mūsu atbildība par domām un vārdiem ir lielāka, nekā mums šķiet. Vai rakstīdama tu domā par cilvēkiem, kas to lasīs?
– Es domāju par... domu. Iztēlē neredzu konkrētus cilvēkus, kas to lasīs. Reizēm gan esmu domājusi, ka to lasīs mana mamma. Vai mans bērns. Vai mans vīrs. Un ko viņi par to teiks. Bet nevar tā sevi ierobežot, jo tad jau atkal sāc izdabāt citiem.
Es domāju par to, ko gribu pateikt. Bet, ja godīgi, bieži negribas teikt neko. Gribas klusēt. Arvien biežāk ir brīži, kad klusums šķiet lielāka vērtība nekā vārdi. Varbūt tas vajadzīgs pasaules līdzsvaram.