Bērni
2017. gada 9. jūnijā, 12:01
Ik dienu pielieku rokas vēderam un saku: "Gribu tevi atpakaļ, dēliņ!" Par bērna zaudējumu un - kā ar to sadzīvot
"5. marts atnāca kā viena no skaistākajām aizejošās ziemas dienām – spilgti zilas debesis, žilbinoša saule. Uz to es skatos caur slimnīcas logu un mēmi kliedzu. Es to nevaru nosaukt savādāk. Man ir bijušas 24 stundas laika, lai apjēgtu neapjēdzamo – mūsu tik ilgus gadus gaidītais bebītis tomēr nebūs ar mums," atmiņās par notikušo lapā Zvaigznuberni.lv dalās kāda nepiedzimuša bērna māmiņa.
Es apķeru savu apaļo punci un zinu, ka viņš tur ir, viņa sirsniņa sitas, viņš ķepurojas ar savām mazajām rociņām un kājiņām, bet pavisam drīz tas viss beigsies. Ar pēkšņu pārcilvēcisku spēju es savācos un saprotu, ka krist izmisumā un raudāt es varēšu vēlāk un vienmēr. Ka šobrīd, kamēr viņš vēl ir dzīvs un ar mani, man ir iespēja ar viņu vēl parunāties un samīļot viņu. Pateikt paldies par to, ka viņš ar savu esību vien ir sagādājis mums abiem ar tēti vislaimīgākos 5 mēnešus mūsu kopīgajā dzīvē.
