Dziedniece Marika: "Dievs ierodas vienmēr, tikai jāzina īstie vārdi"

Dievs ir katrā pašā, uzskata dziedniece, un viņš ierodas vienmēr, kad to sauc, tikai jāmāk atrast pareizos aicināšanas vārdus. Tie vislabāk sadzirdami dabā, jo daba ir skaistākā Dieva izpausme. Turklāt visdziļāk iespaido tas, kas atrodams pašu reģionā, – augi, akmeņi, ūdeņi. Tāpēc Marika ik pa laikam vadā interesentu grupas ekskursijās pa Latviju. “Lai ļaudis zina un redz, kur mūsu spēka vietas.”

Bērnības neparastie redzējumi

– Kur Latvijā ir jūsu spēka vieta?

– Esmu dzimusi Bauskā, te katrs stūrītis pazīstams. Man joprojām sāp, ka, būvējot Rimi, aizbēra Māras actiņu. Tur, kur tagad transporta aplis, agrāk bija zāliens ar dīķi vidū – enerģētiski ļoti spēcīga vieta. Pat karstākajās vasarās dīķis neizsīka. Kad uzzināju, ka celtnieki grasās to bērt ciet, visus vides sargātājus sacēlu kājās. Diemžēl neko nepanācām. Materiālās plūsmas vienmēr bijušas tveramākas un saprotamākas nekā vajadzība izzināt un likt lietā smalkākus strāvojumus. Tas, ka blakus tirdzniecības centram būtu izveidota atpūtas zona ar savu stāstu, lielveikala prestižu tikai celtu, jo vilinātu šurp tūristus. Ļoti ceru, ka mani mazbērni šo spēka vietu kādreiz atkal atsauks virszemē. Esmu pārliecinājusies, ka aizvien vairāk cilvēku saprot, cik bagāta ar enerģētiski stiprām vietām ir mūsu mazā Latvija. Bauskas apkārtnē vien tādas ir Svitenē, Rundālē, Brunavā, Vecsaulē, Bārbelē, Ceraukstē. Mazas svētvietas.

– Kopš kura laika jums tik saasināta vides uztvere?

– Jau bērnībā mani dažās vietās pārņēma neizprotamas izjūtas – vai nu gaisma uzplaiksnī, vai pēkšņi kļūst ļoti karsti, citreiz atkal auksti. Ap pilskalniem redzēju drūzmējamies jātniekus bruņās, no ezeriem kāpa baltās lina drānās tērpušās jaunavas. Dažreiz manīju mirgojošus lokus ap dzīvniekiem. Kaijām – spīdīgi raibs, ļoti smuks vizmojums, tauriņiem – maigs, tikko jaušams. Pavisam citāds starojums cilvēkiem – kad bērnudārza muzikālā audzinātāja Ozoliņa apsēdās pie klavierēm, viņai apkārt vienmēr pulsēja ļoti spēcīgs sudrabots oreols. Toreiz vēl nesapratu, ka tās ir auras.

– Kā uz to reaģēja vecāki?

– Varbūt tāpēc, ka piedzimu slimīga – man bija nopietna sirdskaite, biju ļoti saudzēts un vecāku izprasts bērns. Tomēr māte piekodināja, lai par savām sajūtām nevienam nestāstu. Sevišķi pēc tam, kad septiņu gadu vecumā ārsti nolēma, ka sirds tomēr jāoperē, un es slimnīcā piedzīvoju klīnisko nāvi. Tieši tā, kā daudzi stāsta: priekšā spilgta gaisma, kam laimes pārpilnībā steidzos pretī, te pārpasaulīgo labsajūtu pārcērt silta, bet stingra vīrieša balss: Marika, celies! Ļoti negribējās nākt atpakaļ. Atgūstoties sāpēja miesa, visi kauliņi, pat mati. Pēc šā notikuma neparastie redzējumi kļuva vēl spilgtāki. Nu jau sapratu, ka spēju uztvert citu domas un garastāvokli. Pašai to neapzinoties, jutu āderes. Mana gulta atradās pie loga, un bija ierasts, ka galva jāliek uz otru pusi, lai vējš nesapūš un ziemā aukstums nenāk. Tiklīdz mamma aizmiga, apgriezos otrādi. Kad pašai bija teikšana par kārtību istabā, mēbeles pārvietoju pēc savas izjūtas.

Sveika, zaļā raganiņa!

– Kad sākāt apzināties sevi kā dziednieci?

– To, ka man neparastas rokas, vienmēr siltas, pirmā saprata draudzene. Viņai bija problēmas ar nierēm; tiklīdz uznāca lēkme, uzliku plaukstas, pasildīju, un sāpes atlaidās. Tikai ar domu, ka gribu palīdzēt, man šad tad izdevās kādam noņemt rozi.

Mācoties vidusskolā, man bija saskarsme ar mūspusē pazīstamu dziednieci – Grenctāles tantiņu. Manai nepilnu gadu vecajai krustmeitai bija stafilokoks – viss ķermenis pumpās, nekādas zāles nelīdzēja. Vienreiz, braucot cauri Grenctālei, redzējām tantiņas pagalmā daudz mašīnu – pie viņas mājas allaž bija garas rindas. Pierunāju krustmeitas mammu paradīt bērnu dziedniecei. Ieejam – visi sēž, mēs pēdējie, pie pašām durvīm. Te iznāk tantīte un uzreiz aicina iekšā, taču norādot, ka līdzi iet drīkstu tikai es. Viņa izdarīja savu darāmo un iedeva līdznešanai kaut kādu tinktūru, bet galvenais – ļāva man ieskatīties savā skapī, pilnā ar žāvētu augu slotiņām, vienlaikus paskaidrojot, no kurām zālītēm gatavots pudelītes saturs. Tas pārsteidza, jo visi zināja, ka viņa sava skapja tuvumā nevienu nelaiž. Tantīte arī atklāja, kāpēc atstājusi ārpusē meitenītes mammu. “Tādu, kas netic, manā mājā nevajag!”

Apzināto ceļu dziedniecībā uztaustīju krietni vēlāk, deviņdesmito gadu sākumā, kad kopā ar Atmodu apritē ienāca jēdzieni ezoterika, maģija, ekstrasensorika. Man saistībā ar savu sirdskaiti bieži nācās braukt uz Rīgu pie ārstiem, un tad stacijas tunelī pirku avīzi Omskij triugoļņik. Pirmā literatūra par smalko pasauli pretstatā raupji fiziskajai, kurā mēs dzīvojam. Par enerģijām, fantomiem, astrāļiem. Par dažu izredzēto spēju redzēt dziļāk un just vairāk, nekā ļauts pārējiem. Taču galveno grūdienu vajadzībai interesēties par emociju pasaules saistību ar veselību radīja problēmas ģimenē – negāja mums attiecībās nekādā jēgā. Kad nonācu līdz vairākām stresa izraisītām sirdslēkmēm dienā, Rīgas kardiologs brīdināja, ka ilgi tā neizturēšu. Tāpēc izmantoju katru iespēju tikties ar neparasto spēju cilvēkiem, kas ieradās Bauskā. Ja nu kāds pasaka padomu? Aizgājusi pie dziednieces Singas, gluži vai apstulbu no viņas sveicinājuma: “Sveika, zaļā raganiņa! Tev dzīvē viss notiksies!” It kā uzmanības apliecinājums, bet es sarāvos: tātad mans nešpetnums tā krīt acīs, ka ne tikai vīram, bet visiem redzams, ka esmu īsta ragana.

– Vai ar to pietika, lai atvērtos acis?

– Kad uz Bausku atbrauca dziednieks Oskars Peipiņš, vērsos pie viņa: ko man darīt, lai atturētu vīru no dzeršanas? Uzskatīju, ka mūsu nesaskaņu cēlonis meklējams vīra tieksmē pēc alkohola, kaut arī rūdīts pļēgurs viņš nemaz nebija. Neapjēdzu, ka cēlonis nav dzeršanā, bet apstāklī, ka neesmu viņa sieviete – nespēju dot to, kas tieši šim cilvēkam vajadzīgs. Man likās, ka varu visu, arī otru pārtaisīt pēc savas gaumes. Peipiņš pagrieza pretī sapratnei, ka pārveidot iespējams tikai sevi, savu attieksmi pret notiekošo. Nevajag otru mocīt ar savu pareizuma izpratni, ja skaidri redzi, ka viņam tā nav vajadzīga. To gan vajag saprast, ka neviens cilvēks, kurš ienācis mūsu dzīvē, nav gadījies tāpat vien, bet ir ar savu uzdevumu sniegt kādu mācību dvēseles izaugsmei. Man šī atskārta bija kā dunka sānos. Un vienlaikus uzdrošināšanās pēc divpadsmit laulībā nodzīvotiem gadiem saņemties laulības šķiršanai. Ļoti drīz sapratu, ka tā bijusi pareizā izvēle, īsta brīvlaišana.

Taču par cilvēku, kas paņēma aiz rokas un ieveda ezoterikā neatgriezeniski, man kļuva dziedniece Māra Dāldere. Kad dēls vēl bija mazs, es sāku mācīties tā sauktajā pedagoģiskajā klasē, lai varētu strādāt par bērnudārza audzinātāju. Pie mums tika aicināti interesanti cilvēki, kas rosināja paskatīties uz pasauli citādi, nekā ierasts. Māra aizveda uz Zvejniekciemu pie Lilitas Postažas, kad tur viesojās indiešu viedais Mūniradžs un notika viņa vadīts vēdiskais uguns rituāls. Kopš tā laika bez uguns spēka iztikt nevaru, nu jau daudzus gadus pati vadu latviskajā dzīvesziņā sakņotos uguns rituālus. Māra mums atklāja arī svētvietu maģisko iedarbību, mācīja saklausīt akmeņu valodu.

Tad vienā jaukā dienā uzradās draudzene ar avīzi, kurā sludinājums, ka Dziednieku savienībā notiek kursi dziedniekiem bez priekšzināšanām. Pieteicos un sāku braukāt uz Rīgu. Tas bija vienādi domājošo kopā būšanas un vērtīgu lekciju laiks. Sekoja Ziedonis Kārkliņš ar zintnieku skolu. Viņš iedrošināja eksperimentēt, iepazīt sevi. Iemācīja enerģētisko aizsardzību, rādīja latvisko zīmju spēku. Reiz sacīja: varbūt pietiks tās lekcijas tikai klausīties, laiks likt savas zināšanas lietā. Tu to vari! Tā aizgāja. No bērnudārza audzinātājas un aizrautīgas tērpu šuvējas pašdarbības leļļu teātra izrādēm pārtapu par dziednieci.

Palīdzu saprast, kas jādara pašam

– Kā jūs strādājat – pēc kādas īpašas metodes vai pēc izjūtas?

– Ar katru citādi, bet vienmēr, liekot lietā arī zināšanas medicīnā. Lai iegūtu dziednieka sertifikātu, nācās pamatīgi pasvīst, mācoties anatomiju, fizioloģiju. Labi apzinājos, cik nepieciešamas dziedniekam šādas zināšanas. Nepietiek taču tikai ar astrālo redzi uztvert slimības samocīto orgānu, vajag arī precīzi zināt, kādam tam jābūt veselam. Jāprot nolasīt dažādo medicīnisko izmeklējumu rezultātus.

Neatņemama manas metodes sastāvdaļa ir darbs ar vaska svecēm. Laikā, kad vēl tikai meklēju savu piegājienu, Ziedonim Kārkliņam bija lekcija par vaska maģiskajām īpašībām un uguns attīrošo spēku. Runā un skatās man acīs. Braucot mājās, sapratu: mans lauciņš! Sveces liesmiņa ir miniatūrs uguns rituāla modelis, bet uguns ir tikpat svēta kā saule. Tā attīra, aizsargā, uzlādē, transformē. Lieko sadedzina. Ir ļoti gudra, jo iemāca ko vērtīgu arī tad, ja cilvēks šā pieskāriena dziļāko jēgu neizprot. Pat katra ugunsnelaime ir augšanas mācībstunda – lai novērtētu citu palīdzību, lai salīmeņotu materiālās vērtības ar garīgajām, lai saprastu, ka nekas šajā pasaulē mums nepieder uz visiem laikiem.

Ja cilvēks man lūdz palīdzību – pieteikšanās pamatā notiek pa telefonu –, jau redzu, ar ko būs darīšana. Bet, lai saruna notiktu, man vispirms jāsaņem atļauja strādāt. Tas ir nepārprotams jā vai nē impulss. Jā gadījumā nosaku vizītes laiku un pastāstu, kas jāņem līdzi. Parasti tas ir presēts vasks, no kura tīt sveces, un dažādas zāļu tējas. Ja bijis nē, atvainojos un iesaku kādu kolēģi, kurš, iespējams, varētu palīdzēt. Taču ir arī cilvēki, uz kuru zvaniem neatbildu. Bloks, un viss – nedrīkst! Iespējams, ka zemapziņā notiekošās atlases pamatā ir enerģētiska informācija par to, ka šis cilvēks vairs nav spējīgs mainīties. Jo ar mani nav viegli. Es nevienu problēmu cita vietā neatrisinu, tikai palīdzu saprast, kas jādara pašam. Ļauju tikt pie skaidrības, kāpēc ar viņu noticis tā, kā noticis. Un kas sevī jāmaina, lai pagrieztu situāciju vēlamā virzienā.

– Tie ir pieskārieni, saruna, apvārdots ūdens?

– To, kurā vietā smagums koncentrējies, iespējams uztvert jau brīdi pirms apsveicināšanās, jo pirmo informāciju sniedz aura. Kamēr problēma izpaužas tikai smalkajā plānā, parasti pie dziednieka nevēršas – nāk tikai tad, kad organisms novests tiktāl, ka viss brūk un sāp. Bieži kaiti saožu. Katram ir savs neatkārtojams individuālais aromāts, bet slimība to vienmēr papildina ar griezīgām smaržu niansēm. Vienlaikus ar pārmaiņām kādā orgānā parasti arī ieraugu ar problēmu saistītu vīziju, visbiežāk kāda cilvēka tēlu. Dažreiz uzreiz varu pateikt, ar kādu uzdevumu viņš ieradies, citkārt atšifrēšana jāveic pašam kā mājas darbs.

Nesen pie manis bija smagu veselības ligu mākta sieviete. Vectēvs mirstot viņai bija novēlējis māju, kaut uz to bija arī citi pretendenti. Juzdamies apdalīti, viņi vērsās pret jauno īpašnieci ar slēptiem un atklātiem pārmetumiem, neiedziļinoties vectēva pārliecībā, ka viņa ir vienīgā, kas māju uzreiz nepārdos, jo ir spējīga turpināt saimniekošanu. Uz ieilgušo spriedzi reaģēja sievietes kaulu sistēma un locītavas. Taču, pirms ķerties klāt fiziskajai dziedināšanai, mums vispirms bija pamatīgi jāsakārto viņas domāšana, lai celtu pašapziņu. No vizītes viņa aizgāja ar darba lapu – sarakstu, kurā norādīts, cikos jādedzina atbilstīgi pamatčakru skaitam deviņās iedaļās iezīmētās sveces, cikos un kādas zāļu tējas jādzer.

Katrreiz ir citādi. Vienam atlabšanai pietiek ar sarunu, svecēm un tējām, citiem vajadzīgi arī dziedinošie akmeņi, pirts rituāls vai svētvietu apmeklēšana. Ar akmeņiem ir ļoti interesanti. Ar to palīdzību var risināt daudzas veselības un attiecību problēmas, saasināt kādu maņu vai īpašību. Mēdz teikt: dzīvie un nedzīvie akmeņi. Man visi ir dzīvie, tikai katrs ar savu līdzdalības niansi noteikta uzdevuma veikšanai. Ja seansa laikā kaut ko nevaru sakārtot vai nenāk atbilde un jūtu, ka vajadzīgs papildspēks, pieslēdzos Vijciema vai Kaltenes akmeņiem. Esmu mēģinājusi slēgties klāt arī Itālijas svētvietām, bet vienmēr secinājusi, ka viss mūsējās ir daudz spēcīgāks. Dievs ir katrā pašā, un viņš ierodas vienmēr, kad to sauc, tikai jāmāk atrast pareizos aicināšanas vārdus.

Pareizie aicināšanas vārdi

– Visi taču šādus aicināšanas vārdus atrast nespētu, lai kādus ūdenskritumus vai akmeņu krāvumus apmeklētu.

– Pienācis laiks noticēt, ka sakārtot pats sevi var ikviens, jo dvēselē šīs zināšanas ir visiem. Cita lieta, ka ne katrs var būt dziednieks – palīdzēt arī citiem. Dieviņš, dalot dāvanas, katram tomēr izsniedzis savu balvu, un dziednieka, gaišreģa vai ekstrasensa talants ir tikai viena no tām, taču tikpat nozīmīga, kā būt izcilam kurpniekam, māksliniekam, kamīnmeistaram. Bet ne katrs gaišreģis vai ekstrasenss vienlaikus ir arī dziednieks. Man dotajā dziedniecības dāvanā gaišredzības maz, vairāk ir dziedināšanai nepieciešamās saasinātās intuīcijas un astrālās redzes, ko ne vienmēr iespējams izslēgt. Tas var būt arī nepatīkami, jo, pamanot skaudro, man nav tiesību to sacīt. Iejaukties otra enerģētikā drīkst tikai tad, ja viņš lūdz.

Emocionāli visjaukākās ir vīzijas, pamanot tā bērna dvēselīti, kas izraugās vai jau izraudzījusies savu māti. Aptuveni divas nedēļas pirms ieņemšanas, dažreiz vēl agrāk, jau var redzēt ap sievieti lidināmies nierītes formas miglas virpulīti. Tas vienmēr izskatās pārpasaulīgi skaisti, pat tajās reizēs, kad nepārprotami redzams, ka pastāvīgas attiecības ar bērna tēvu sievietei neveidosies. Savai meitai jau divus mēnešus pirms liktenīgā notikuma jokojoties noteicu, ka vēl netaisos kļūt par vecmāmiņu, bet nu jau man četri mazbērniņi. Neviens kāda cita dzīvē neienāk bez augstākas jēgas, un tas attiecas gan uz dzimtai piederīgajiem, gan uz tiem, kuru vidū jādzīvo.

– Tuvinieku un vides uzliktie pārbaudījumi taču mēdz būt visskaudrākie.

– Gan pārbaudījumi, gan tas iedvesmojošais piemērs, kas var noderēt, atskārstot dzīves mērķi. Man gadījās brīnišķīgi vecāki. Mamma – pārdevēja, tētis – šoferis, bet abi viedi. Visu gadu krāja naudu, lai atvaļinājumā ģimene varētu kaut kur aizbraukt. Mamma vienmēr vākusi zāļu tējas, tētim vairāk pie sirds bija makšķerēšana, mežs. Mūsu mājās bija daudz grāmatu, maz strīdu un nesaskaņu. Vecāku kopdzīve bija tāda, ko var raksturot ar apzīmējumu – vienas auras cilvēki. Gan tāpēc, ka abi dzimuši vienā gadā un vienā mēnesī, tikai ar dažu dienu starpību, gan tāpēc, ka divas nedēļas pēc viena nāves aizgāja arī otrs. Abiem tikai sešdesmit. Es tolaik vēl nebiju sevi apzinājusies kā dziednieci, bet ar pilnu atbildību varu sacīt, ka ar tagadējām zināšanām izdziedināt mammai slimās nieres man būtu nieks. Arī ar tēta poliartrītu perfekti tiktu galā.

Vēlāk, kad mani sāka interesēt dzimtas ciltskoks, uzzināju, ka jau manas mammas vecāmāte bijusi zāļu sieva. Par citu senci atklāju, ka viņa likusi kārtis. Spriežu: vienam dvēsele varbūt ienāk ģimenē, lai savas spējas vieglāk apjaustu un attīstītu, pakāpjoties uz iepriekšējo paaudžu atstātā mantojuma, citam pretēji – attīstībai nepieciešams, lai viss tiktu sākts no nulles. Dzīve cilvēku var mētāt kā mētādama, ieliktā programma tik un tā strādā. Ja kādam paredzēts būt par dziednieku, tas notiks, lai kā iegrozītos apstākļi.

– Dziednieces darbā ņemat vērā arī atzītu autoritāšu atradumus vai vairāk rīkojaties pēc savas intuīcijas?

– Ļoti respektēju autoritāšu viedokli, taču vienmēr ņemu vērā arī to informāciju, kas dažkārt pat atnāk kā pārsteigums. It kā sen izzināts, kādu kaiti kura puķe vai lapiņa dziedina, bet katram cilvēkam augu atlase var būt atšķirīga pat tad, ja sūdzības vienādas. Reiz, strādājot ar kādas meitenes miomu, pēkšņi informācija: raudene! Ne reizes nebiju to izmantojusi šādam nolūkam, bet šoreiz ieteicu. Panācām, ko gribējām.

Daudzi autoritatīvi zālīšu pazinēji iesaka veidot dziedniecisko augu kokteiļus. Tomēr mans uzskats, ka visspēcīgāk droga strādā tad, ja iedarbojas monovariantā, pati par sevi. Manuprāt, katrs augs veic savu uzdevumu, bet sadarbības nianses dažreiz ir ļoti grūti paredzēt. Man svarīgi iedot tieši to, kas tajā brīdī visvajadzīgākais konkrētam orgānam vai ķermeņa daļai. Izejvielas enerģētiski uzlādēju, lai droga dara ne tikai savu darbu, bet arī to, ko es gribu.

Darbs ar domāšanu atveseļošanās procesā gandrīz ir vissvarīgākais. Mācu domas virzīt uz attīstību: kas man jādara, kas jāmaina sevī un apkārtējā vidē, lai es varētu sasniegt vēlamo rezultātu? Kas jādara tieši ar sevi, nevis mēģinājumos pārveidot citus? Pats šīs atbildes ne vienmēr var atrast. Taču līdz punktam, ka vairs nevēlos ciest kā līdz šim, gan jānonāk pašam. Tikai tad kāds var palīdzēt. Tas ir dabiski un ļoti cilvēciski: kļūdīties, lai sāktu saprast, kāda ir tā labojamā kļūda. Ja es nebūtu sešas reizes kļūdījusies, veltīgi mēģinot glābt savu sen izirušo kopdzīvi, tā arī nebūtu nonākusi līdz saprašanai, ka labāk šķirties. Un tad es droši vien būtu tikai nonīkusi un nīgra mājsaimniece, nevis dziedniece, sevi atradis cilvēks.

– Vai ir jomas, kurās jūtaties īpaši stipra?

– Strādāju ar visu, bet vislabāk man padodas miomas un plaušu kaites. Arī ar vēžiem ir nākuši, bet trešās un ceturtās stadijas vēžus neņemu. Visbiežāk tāpēc, ka skaidri redzu: cilvēks vairs nav spējīgs mainīties. Jo onkoloģiskajās kaitēs jāmaina pilnīgi viss: ēšanas paradumi, ikdienas ritms, domāšana. Galvā jāveic tāda revīzija, kas retajam pa spēkam. Reiz kāda sieviete pierunāja mani aiziet uz slimnīcu, kur gulēja viņas māsa. Vienīgais, ko varēju pateikt, izgājusi no palātas: ja viņa ir kristīta, meklē mācītāju. Jo līdzās slimnieces gultai redzēju Veļu māti, kas vienlaikus arī ir Māra, skatās manī bezdibeņa acīm: nenāc, mana! Pēc divām dienām sieviete aizgāja.

– Kāds ir dziednieka galvenais uzdevums – par katru cenu noturēt cilvēku pēc iespējas lielākā attālumā no Māras tajos brīžos, kad viņa veic Veļu mātes pienākumus?

– Ja ticam reinkarnācijai, zinām, ka katra aiziešana ir tikai jauns sākums. Bet tajā dzīvē, kas dota patlaban, dziedniekam jāpalīdz iemācīties būt piepildītiem un laimīgiem sev atvēlētajā laikā. Mūsu laiks kļūst aizvien saspiestāks, sablīvētāks, visiem notikumiem jāierūmējas mazākā telpā, tāpēc cilvēkiem strauji jāmainās – jākļūst ātrākiem, lai būtu šim laikmetam atbilstīgi. Ja jāsūkstās, ka bērni kļuvuši hiperaktīvi, jo stundās nespēj mierīgi nosēdēt, tad nevis bērns par ātru, bet skolotājs par lēnu. Visiem mums jāmainās, lai tiktu laikam līdzi.

Dziedniece Marika aicina svinēt pavasari

Pavasara pirtī

*Visu, kas zied, var pārliet ar eļļu, divas nedēļas noturēt tumsā, tad pirts rituāla laikā izmantot skaistumkopšanas masāžām.

* Pirtī pirms izkarsēšanās labi ieziesties ar jauno medu – tas kārto enerģētiku, stiprina kaulus, tīra čakras.

*Gara uzliešanai labāk izmantot nevis ūdeni, bet no svaigajiem ziediem un jaunajām bērzu lapām gatavotu tēju.

Pavasara piknikā

*Ja ir vēlēšanās brīvā dabā cept gaļu, nevajadzētu aizmirst arī bļodu ar salātiem, kur mazās nātrītes, gaiļbiksīšu, gārsu un pieneņu lapiņas, garšaugu dzinumi, kāds bērza un liepas pumpurs.

Zaļajā mājas aptiekā

*Gatavojot ziemai zāļu tējas, vēlams norādīt, vai tās vāktas vecā vai jaunā mēnesī. Mēness fāzes jāņem vērā arī tēju lietošanā, piemēram, ja asinszāli dzer organisma tīrīšanai, to dara vecā mēnesī, ja jāplūdina iekšā spēks, – jaunā.

*Augus pirms žāvēšanas labāk sasiet slotiņās un pakārt labi vēdināmā telpā, nevis sīki sagriezt, kā iesaka daudzi autoritatīvi speciālisti.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris