Starts skrējienam!

Skriešana ir modē, un par to jāpateicas Holivudas paraugam. Kamēr daudzi vēl saldi čuč, Dženifera Anistone, Hale Berija un daudzas citas zvaigznes jau aktīvi rikšo pa parku, gar jūru vai pa Losandželosas ielām. Pateicoties šim pozitīvajam paraugam, skriešanas atbalstītāju kļūst arvien vairāk, un ir jau arī iemesli, kāpēc šis sporta veids tā iecienīts: tas palīdz stiprināt imūno sistēmu un norūdīties, cīnīties ar lieko svaru, pat skrienot lēnā ritmā, cilvēks norūda sirdi un plaušas, kā arī nostiprina kaulu blīvumu, tādējādi palīdzot izvairīties no osteoporozes. Tomēr, skrienot var iedzīvoties arī dažās veselības problēmās. Pārsvarā gan tas ir gadījumos, ja cilvēks neiesildās, izvēlas nepiemērotu slodzi un neatbilstošus, nekvalitatīvus apavus. Tieši no tiem lielā mērā ir atkarīgs tas, vai skriešana noritēs pareizi.

Amortizācija – pret traumām

“Dārgā, skrieniet pa zālīti, nevis asfaltu, citādi sabeigsiet kājas,” kāda garāmgājēja laipni ieteica kolēģei. Darbabiedrenei līdz tam nebija ienācis prātā, ka tik elementāra un šķietami nekaitīga nodarbe – skrējiens – var nodarīt kaut ko sliktu. Tomēr šāda iespēja ir: ilgstošākā skriešanas procesā vertikālā trieciena ietekmē mugurkauls saņem pietiekami lielu slodzi, tāpēc, lai sevi netraumētu, svarīga ir amortizācija.

Skrienot pa zālīti vai meža taciņu, triecienu pret virsmu veiksmīgi amortizē jau pati zeme. Savukārt, skrienot pa asfaltu, atsitiens ir daudz asāks, tāpēc drošībai un ērtumam vajadzīga palīdzība – amortizācijas loma jāuzņemas apaviem. Ja tie izvēlēti atbilstoši, tiek saudzēts mugurkauls un locītavas, skriešanas process kļūst vieglāks un nogurums pēc tā – mazāks. Turpretī, ja amortizācijas nav, ar laiku var iedzīvoties dažādās problēmās. “Ja apavi ir neatbilstoši – nav amortizējoši, visu triecienu saņem pēda. Tādējādi pēc kāda laika var izmainīties tās locītava, trieciens var sasniegt celi, izgriezt locītavas un pat traumēt mugurkaulu. Skriešana pa asfaltu ar apaviem, kam nav amortizējošas zoles, liek ciest starpskriemeļu diskiem, kas var radīt sāpes muguras krustu daļā,” brīdina Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas Sporta medicīnas katedras vadītājs, profesors un ārsts Viesturs Lariņš. Lai tā nenotiktu, viņš iesaka ievērot vienkāršu sakarību – jo cietāka virsma, pa kuru skrien, jo elastīgākai jābūt apavu zolei.

Ūdens un gaiss

Vīrieši mēdz smīkņāt par to, ka, izvēloties mašīnu, sievietēm svarīgāka šķiet krāsa, nevis tehniskie parametri. Līdzīgi ir ar apģērbu – štrunts ar ērtumu, galvenais, ka labi izskatās! Un sporta apģērbs nav nekāds izņēmums – izvērtēšanas pamatkritēriji ir dizains, modelis, krāsa, dažām – zīmols, bet reti kad amortizācija vai mitrumizturība. Tomēr speciālisti iesaka sākt tieši ar šo parametru izpēti.

Zinātniskos pētījumos pierādīts, ka apavu iekšējais klimats ir viens no svarīgākajiem apavu ērtības rādītājiem. No materiāla atkarīga gan to spēja “elpot”, gan mitruma caurlaidība, svars, lokanums, mīkstums. Lai kājas nesvīstu, apaviem ieteicama ir dabiska virsma, uzsver Lariņš.

Skriešanai paredzētajiem apaviem elpotspēja ir daudz lielāka nekā, piemēram, futbola vai basketbola apaviem. Ja skrējiens pārsvarā paredzēts iekštelpās, var izvēlēties “elpojošākus” variantus ar ne tik smalku tīklojumu, lai kājas mazāk svīstu, turpretī, ja ir doma skriet pa mežu vai parku, tad ieteicams biezāks un mitrumizturīgs materiāls.

Saprast, kādos apstākļos apavi galvenokārt tiks izmantoti, ir svarīgi arī citu iemesla dēļ. “Elpotspēja bieži vien mēdz būt līdzīga, bet atšķirība ir izturībā un zolē. Ja ar iekštelpu skriešanas apaviem skraidīsiet pa mežu, kājas slīdēs. Tiem, kas paredzējuši no rīta pirms darba izskriet pa taciņu vai stadionu, piemērotāki būs apavi no biezāka materiāla, ar rupjāku zoli, labāku saķeri. Taču tas nenozīmē, ka tie slikti elpos, jo ūdens molekulas ir lielākas nekā gaisa, tāpēc mitrums netiek iekšā, bet gaiss cirkulē,” skaidro veikala “Sportland” pārdevējs konsultants Jānis Junka.

Lariņš aicina izmantot arī ortopēdiskās zolītes: “Ja cilvēkam ir liels svars, sporta nodarbībās nogurst pēdas muskulatūra, kā dēļ veidojas tās velves samazinājums, kam var sekot diagnoze – plakanā pēda. Lai to novērstu, vēlams lietot ortopēdisko zolīti, ko var nopirkt atsevišķi, bet kvalitatīviem apaviem tā jau ir komplektā.“

Viena no izplatītākajām problēmām, kas rodas nepareizu apavu izvēlēs dēļ, ir noberzumi. Lai negūtu traumas, apaviem jāsatur potīte, bet vienlaikus jāļauj tai un pēdas locītavai brīvi kustēties. “Ja pēda treniņā jūt nogurumu vai sāpes – tās ir pazīmes, ka kaut kas nav kārtībā ar apaviem,” brīdina Lariņš.

Apavu izmēram ir jāatbilst kājas izmēram. Tas attiecas ne tikai uz pēdas garumu un platumu, bet arī kapes izmēru, locījumu atbilstību un citiem parametriem. Ja apavu forma neatbilst kājai, rodas neērtības sajūta arī sava izmēra apavos. Sekas ilgstošai pārāk šauru apavu nēsāšanai var būt, piemēram, plakanā pēda.

Lai nekļūdītos īstā pāra izvēlē, Junka iesaka rūpīgi pamērīt apavus, jo viens un tas pats izmērs firmām mēdz nedaudz atšķirties. “Sānos apavi ieņem kājas formu, bet galvenais – lai nespiež pirkstus. Skriešanas apaviem jābūt ar nelielu rezervīti – kādiem 5–7 milimetriem purngalā jāpaliek brīviem, jo kustībā kāja nedaudz slīd uz priekšu,” pamāca pārdevējs. Tomēr galvenais, izvēloties piemērotākos apavus savām sporta aktivitātēm, ir paļauties uz to, cik ērti tajos jūtas kāja. Labi apavi būs tādi, kurus skrienot nejūt un kuri nevis var kaitēt, bet palīdz – ja ne sasniegt rekordus, tad vismaz justies labi un ērti!

foto: "Bulls Press"