Mani baro miers
Pārsteidz Mirdzas miers, harmoniskā enerģija, kas ap viņu. Īsta pretruna – Martinsone allaž uzskatīta par mākslinieci ar ārkārtīgi spēcīgu aktierisko temperamentu. Dzīvē, šķiet, tas ir daudz rāmāks, dziļdomīgāks, jā, pat analītiskāks. “Es nekad nekritizēju,” mēdz teikt Mirdza, “tikai analizēju.”
Mirdza Martinsone: “Mana mammas māte, Latgales babiņa, bija vieda sieviete. Viņa mani vienmēr pamācīja dabas gudrībās, re, zālīte tāda un puķīte šitāda, saulīte riet sārta, bet mēnestiņš izdilis, nedari tā un nekāp šitā, aiz pakša nedrīkst bāzt to, zem sliekšņa likt šito. Viņa dziļi juta pasauli un bija apveltīta ar izcilu intuīciju. Vai es tolaik ņēmu galvā? Nē taču! Ko tas vecais cilvēks tur bubina! Ai, cik tagad žēl! Šo to jau atceros, bet... Ja es to visu būtu vairāk ņēmusi vērā, pierakstījusi! Visas šīs senās paaudžu gudrības nu atkal top svarīgas. Šajās gudrībās es saredzu savu, pat vēl plašāk – mūsu visu, nākotni, saskatu tajās māku pretoties šim laikam raksturīgajam nemieram un trauksmei.
Dzīve tomēr diktē ja ne ko citu, tad – tempu. Uz skatuves kāds nu tas temps ir, tāds ir, tur neko nevaru darīt, un pielāgojos. Bet ikdienā, sadzīvē gan mēģinu bremzēt. Saku sev: “Lēnāk. Lēnāk.” Jo esmu skrējusi visu savu mūžu. Kopš strādāju, esmu jozusi no teātra uz televīziju, no televīzijas uz kinostudiju, no turienes – radio. Tāpat dzīvē – mājas, vecāki, dzemdību nams, vīrs – tas viss rikšiem vien, steigšus. Visai bieži sev domās pajautāju: “Vai tiešam tu visu laiku, visu dzīvi tā skriesi?” Nav tiesa, ka dzīve tikai spiež skriet, tā arī liek apstāties, sūtot zīmi. Kaut vai “ritinot”. Tu steidzies un pēkšņi – krīti. Uz līdzenas vietas – blaukš! Bērni stāv ieplestām acīm: “Mammu! Kas ar tevi? Ārprāts!” Tā ir skaidra zīme, un tev jāsaprot – apstājies! Apstāšanās ir saistīta klusumu un dziļāku ielūkošanos sevī, ko šobrīd cenšos darīt. Jūtu, ka mazāk uztraucos, retāk “sašausminos”, kad mani skar kādas ārējas norises. Redzu sevi kā no malas, kā pāri stāvot neietekmējamam.
Laika apjaušana jau ar gadiem nāk. Mana mamma, kas manus bērnus pieskatīja, kamēr skrēju, jau tolaik mani klusināja, kad dzīvi steidzināju: “Ko tie bērni vēl rāpo, tak varēja iet jau kājiņām!” Mamma atbildēja: “Ko steidzini laiku! Izbaudi brīdi, kad mazulītis vēl pie krūts.” Redz, bet to es tikai tagad sāku mācīties darīt – to brīža izbaudīšanu.
Kad tā dzīve vēršas uz otru pusi, tu saņem visu atpakaļ, ko pirmajā esi sadarījusi. Nu to apzinos. Viss, ko esmu sējusi, nu nāk pļaujams. Pļaujas laiks ir klāt. Kur esmu labi darījusi, tur man arī kaut kas ir izaudzis un ienācies, kur sliktāk – tur plika zeme. Kaut plikai zemei arī nav ne vainas. Tur varēs nākamajā dzīvē vēl ko iestādīt!”
Aija Kažoka/Foto: Līga Zemniece (salons “Kaia”)
