Vecāku instrukcija skolā
Tu zini, kā veidot attiecības ar skolotājiem, lai ieguvējs būtu tavs bērns? Uz šo svarīgo jautājumu atbild ģimenes psihoterapeiti Ilona un Gatis Buši.
Mūsu priekšstats par skolotājiem parasti saistās ar savu skolas gadu atmiņām. Nereti šie gadi prātā palikuši ideālistiski un bērnības saules apmirdzēti. Sliktais, bargais skolotājs cilvēka dzīves laikā kļuvis par cienījamu un ĪSTU skolotāju, TĀDU, kādam jābūt skolotājam, jo savas sajūtas jau piemirsušās. Svarīgs izrādījies tikai iznākums. Tāpēc vecāki no skolotājiem sagaida kaut o ļoti ideālistisku – viņi būs stingri un vienlaikus iejūtīgi pret katra bērna personību. Viņi labi mācīs savu priekšmetu, bet arī izpratīs, kas notiek katra bērna sirsniņā. No vecākiem būtībā arī prasa to pašu – neiespējamo. Lai veic savus vecāku darbus, ir kārtīgs pilsonis un strādā, lai stingri audzina bērnu, bet – izprotot bērna dvēseli! Taču to ne vienmēr izdodas savienot. Kas notiek, kad vecāki un skolotāji satiekas un abiem ir šīs ideālistiskās gaidas? Viņi sāk viens otru apsūdzēt, jo saprot, ka neviens no viņiem nevar izpildīt to, ko otra puse sagaida. Tā vietā, lai abas puses – gan skolotāji, gan vecāki – izvirzītu bērnam stingras, skaidras robežas, viņi saprot, ka ir jāprasa no otra. Tas beidzas ar savstarpēju apsūdzību: “Jūs neizdarījāt to, bet jūs neizdarījāt to! Es gaidīju, kad jūs ar bērnu aprunāsieties, bet jūs neesat iejūtīgs.”
Vecāku atbildība un skolotāja atbildība
Vecākiem vajadzētu saprast, ka bērns skolā pavada visvairāk savas dzīves laika un cilvēki, kas ir ar viņu kopā, ir visnozīmīgākie. Viņi visvairāk ietekmē vai var ietekmēt bērna personību. Ikvienam tagad vajadzētu saprast, ka savu skolotāju būtu nepieciešams cienīt, ja ne mīlēt. Bet tas nenotiek automātiski.
Skolotājs ir atbildīgs par mācību procesu un atbildīgs redzēt, kā bērnam klājas kolektīvā. Protams, ja viņš redz, ka bērnu kaut kas nomāc, viņam par to jāziņo vecākiem, bet viņam nav jāuzņemas atbildība par bērna psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem. Savukārt vecāku atbildība ir jau pirms skolas bērnam ierādīt robežas, kā viņš drīkst un nedrīkst uzvesties sabiedrībā (klase arī ir sabiedrība), tāpat kā atbalstīt bērna spēju koncentrēties, kas nosaka bērna gatavību mācībām un to, cik sekmīgs ir mācību process.
“Labais varonis” skolotājs
Skolotājs joprojām ir īpašs. Labais varonis. Tikai labie varoņi sarežģī paši sev dzīvi, jo viņi nepastāsta, ko gaida no vecākiem un ko ir gatavi darīt paši savā labā. Kad abas puses – vecāki un skolotāji – satiekas un tikai prasa viena otrai: “Bet kāpēc nav tas? Kāpēc ir tā? Kur ir tas?”, viņi viens otru vājina. Sliktākais, ka vecāki, pazeminot skolotāja autoritāti, netieši pazemina arī savējo un apdraud sava bērna attīstību.
Ja bērns pateicis: “Man skolotājs iesita!” (kaut es viņam parādīju mēli) un vecāki pasaka: “Uh, iešu, sadošu viņam pa purnu!” (vai arī nerunāšu, nezvanīšu, viņš ir nelietis, viņš ir jāizmet no skolas), bērns priecājas un faktiski saprot, ka vecāki ir apmuļķoti. Stulbais tētis vai stulbā mamma! Taču ar to vēl viss neapstājas. Skolotājs arī nav muļķis. Viņš saprot, ka tie divi – vecāki un bērni – tagad ir pret viņu, un viņš vairs neziņo vecākiem to, kas viņiem būtu par bērnu jāzina. Viss kļūst arvien sarežģītāk, arvien sliktāk. Ja vecāki saka – skolotājs ir stulbs, tas ir cirtiens viņu zarā, jo viņi ar to ir bērnam pateikuši – neņem galvā! Tā automātiski es skolas dzīvi bērnam padaru sliktāku. Pasliktinu viņa iespēju mācīties. Bet bērns skolā ir tādēļ, lai mācītos, nevis lai risinātu konfliktus. Diemžēl vecāki bieži apstājas pie “stulbā skolotāja”. Īpaši smagi gadījumi veidojas tad, kad vecākiem ir tik lielas ambīcijas, ka viņi ķeras pie galējiem līdzekļiem, proti, apiet skolotāju un iet kārtot lietas pie direktora. Šādu soli skolotāji neaizmirst, un tas atkal ir izšķirīgi bērna attīstībai. Protams, uz slikto pusi, jo ir viens cilvēks, kas nebūs lojāls, domājot par bērna attīstību. Tāpēc vecāku un skolotāju sadarbība ir nozīmīga bērna attīstībai.
Kā būtu jārunā ar skolotāju?
Ļoti daudz iegūst vecāki, kas uzdrošinās skolotājiem brīvi uzdot savus jautājumus. Arī – vai varu jums piezvanīt, ja mani kaut kas satrauc? Vecākiem no savas puses arī jāstāsta, ar ko skolotājs var rēķināties.
Bīstas tie vecāki, kas vecāku sapulcē sēž nokārtām galvām. Viņiem par bijību – desmitnieks, bet diemžēl bērniem vajag, lai vecāki būtu mazāk bijīgi, bet spētu uzdot jautājumus par to, kas viņus interesē. Kad cilvēki runā, tad var noskaidrot, atrisināt, un tad arī kļūst skaidrs – jā, mēs strādājam kopā! Mums ir viens mērķis – jūsu bērni!
Skolotāju mīlulīši
Nevar sagaidīt, ka skolotājs būs kā dators, kas automātiski “izdos” pilnīgi vienādas reakcijas. Nebūs tā. Bērniem arī jāiemācās, kā var kļūt par mīluli un kā var kļūt par nemīluli. Viņi paši par tiem kļūst. Ja skolotāji redz, ka vecāki viņam ļauj darīt, dod pilnvaras, un ja abiem ir labs kontakts, tad bērns būs pietiekami mīļš un labs. Ja vecāki ignorēs šo sadarbību un paši būs naidīgi, tad kāpēc lai būtu citādi? Tas vienkārši nav iespējams, lai kāds profesionālis būtu skolotājs.
Taču skolotāji maldās tad, kad viņi apstājas savā attīstībā. Arī sociālo iemaņu veidošanā. Ja kāds skolotājs vienkārši pasaka – es ar šo bērnu nevaru kontaktēties, man viņš riebjas, tas diemžēl nozīmē, ka skolotājs savā attīstībā apstājies. Viņš nav tādā vietā, kur var atļauties to paziņot. Skolotājam jāmācās saprasties ar dažādiem bērniem, nevis nostāties pozā. Reizēm skolotājiem tiešām ir gudras galvas, bet netiek attīstītas iemaņas kontaktēties ar dažādām sociālajām grupām vai ar cilvēkiem, kas viņiem ir nesaprotami.
