Meldra: "Manas otrās mājas - Londona"
Atšķirībā no citiem mūziķiem Meldra Gūža ir pārliecināta, ka mūzika ir pelnošs bizness. Viņa jau četrus gadus dzīvo Londonā, nupat ar izcilību ieguvusi bakalaura grādu, strādā sesijas mūziķu aģentūrā, bet jau februārī svinēs divu gadu jubileju attiecībās ar Polu. Kaut arī Latvijā viņa joprojām jūtas kā mājās, atgriezties pavisam pie mums vēl neprāto.
Šobrīd Meldra uz Latviju brauc reizi divos vai trīs mēnešos. Tad viņai izdodas izbrīvēt nedēļu vai divas laika, lai apciemotu vecākus, radus un draugus. “Mana ikdiena aizrit Anglijā. Mācības akadēmijā nu man ir beigušās, tagad tikai strādāju. Latvijā sev darbu pagaidām neredzu. Kad beidzu vidusskolu, biju jau izdevusi divus albumus, vairākas reizes bijusi televīzijā vai radio. Man kā mazam strēlniekam visu laiku piemīt tieksme virzīties uz priekšu. Nesaku, ka Anglija ir valsts, kurā dzīvošu visu mūžu, bet patlaban tā man sniedz iespējas, lai varu darboties mūzikā un nejusties garlaikota. Bet nebija viegli vienai 19 gadu vecumā aizbraukt no mājām, dzīvot vienai valstī, kuru nepazīsti, pabeigt skolu ar izcilību, darboties ļoti labās sesijas mūziķu aģentūrās. Tas prasa lielu drosmi un nervus. Tā ir nebeidzama sevis attīstīšana. Ar mazām zināšanām kaut ko sasniegt nav iespējams. Ir jāprot un jābūt gatavam mācīties. Sesijas mūziķiem ir labs moto: ja piedāvā kādu projektu, tad tam jāpiekrīt. Ja vienreiz atteikšu, tad otrreiz man neviens to vairs nepiedāvās. Vispirms piekrītu un tad domāju, kā ar uzdevumu tikšu galā. Vienmēr arī tas izdodas.
Katram jau pašam jāizvēlas savs dzīves ceļš. Biju ieguvusi lielisku izglītību vidusskolā. Varēju mācīties jebkurā citā universitātē, bet, tā kā mūzika bija mana sirdslieta un redzu, ka tā arī finansiāli atmaksājas, saprotu, ka studijas Londonā bija pareiza izvēle. Ceļš nebija viegls. Bet vienmēr esmu dzīvojusi ar domu, ka viss būs ļoti labi, tāpēc man arī ir vieglāk. Sākot dzīvot Londonā, sapratu, ka mums, latviešiem, trūkst pašapziņas. Mums vajadzētu vairāk lepoties. Lai tas izdotos, vispirms jānotic pašam sev. Atceros, kad tikko sāku studēt, biju pārsteigta, cik mani kursa biedri ir izcilas personības un cik viņi ir gudri. Domāju, ka visos eksāmenos izkritīšu. Bet, kad saņēmu eksāmenu rezultātus, biju izbrīnīta. Mani rezultāti bija ļoti labi, bet tiem, kas man šķita gudrāki par mani, bija diezgan zems vērtējums.
Tiesa, man ir tikai 23 gadi, bet jau tik daudz kas izdarīts. Atšķirībā no citiem maniem vienaudžiem man bija vieglāk saprast, ko gribu no dzīves, jo jau aptuveni 14 gadu vecumā ļoti iemīlēju mūziku. Tā bija mana sirdslieta, un kopš tā laika biju pārliecināta, ka arī mans darbs būs saistīts ar mūziku. Dzīve man piespēlēja iespējas, un es tās izmantoju. Dažreiz jau arī man ir bail. Baidos no atraidījuma. Kā jebkuram, arī man bail būt atraidītai vai nepieņemtai, vai arī baidos, ka kaut kas neizdosies. Bet tādos baiļu brīžos vislabākais, ko var darīt, – mēģināt nomierināties, nestresot un turpināt strādāt. Citreiz sadomātā problēma pati no sevis atrisinās. Ne velti psihologi atklājuši, ka visvairāk baidāmies par tiem notikumiem nākotnē, kas, visticamāk, nemaz nenotiek.”
Esmu iemīlējusies un tveru mirkli
“Nekad neesmu bijusi kāra uz randiņiem. Esmu diezgan kautrīga. Iepazīstoties paiet diezgan daudz laika, lai uzticētos otram cilvēkam. Esmu JĀ vai NĒ cilvēks. Man vai nu patīk, vai nepatīk vīrietis. Ja viņš man patīk tikai drusciņ, tad man neder. Kamēr dzīvoju Latvijā, nekad attiecības neizmantoju kā tematu, lai pagozētos dzeltenās preses lapās. Turklāt pāris randiņu par attiecībām neuzskatu.
Londonā man ir ļoti labs draugs. Februārī būsim kopā jau divus gadus. Arī Pols ir sesijas mūziķis, un mēs iepazināmies, atpūšoties kopā ar mūsu kopīgo draugu. Savā draugā visvairāk novērtēju izpratni. Arī viņš ir mūziķis un zina, cik grūti reizēm mūzika top un ir vajadzīgs atbalsts. Mēs viens otram ļoti uzticamies. Ja pēc kādas spēlēšanas man jāpiedalās arī neformālajā ballītē, viņš nekad nav izrādījis greizsirdību vai neizpratni. Viņš zina, ka tādās ballītēs varu iepazīties ar cilvēkiem, kas man varbūt piedāvās darbu kādā no nākamajiem pasākumiem. Vai Pols ir mana mūža lielā mīla? Grūti teikt. Manuprāt, dažreiz cilvēki pārspīlē, sakot –šis ir vai nav mans liktenīgais. To taču var izvērtēt tikai mūža beigās. Tik patētiski attiecības neuztveru. Esmu priecīga un laimīga! Baudu mirkli, jo viena no skaistākajām lietām dzīvē ir tā, ka nekad nezinām, kas mūs sagaida.”
