Žaklīna Cinovska: kāzu tomēr nebūs!

“Interesanti, ka par saderināšanos neko netiku stāstījusi. Žurnālā publicētais bija vienkārši ideāls piemērs tam, kā no plastalīna uztaisīt šokolādi. Un tagad tik daudz versiju jau izspēlēts! Bet patiesībā mēs ar Guntaru par to pat priecājāmies, jo visiem tika labas emocijas. Pat mana manikīre stāstīja, ka jau nākamajā dienā, kad iznāca žurnāls, astoņos no rīta pirmā kliente sāka apspriest faktu, ka Žaklīna precoties. Forši, ka cilvēki “necepas” par politiku!

Bet, atgriežoties pie jautājuma, Guntaru pazīstu kopš 18 gadu vecuma, viņš jebkurā gadījumā ir viens no maniem īstajiem dzīves draugiem. Divreiz mūžā man klājies īpaši smagi, un abas reizes Guntars pats to sajutis un bijis klāt. Ja man dzīvē kaut kas notiktu, viņš būtu pirmais, kam lūgtu palīdzību. Patiesībā vēl vairāk – man šķiet, ka man pat nevajadzētu viņam neko stāstīt, viņš pats to sajustu.

Laikam jau kādreiz precēšos, tikai skatīsimies, ar kuru (smejas). Tajā pašā laikā jāatzīst, šī publiskā interese ir briesmīga. Katru reizi, kad tikko kādam pārim sāk veidoties attiecības, prese tūlīt mēģina noskaidrot, vai būs kāzas. Zini, tas ir līdzīgi kā situācijā, kad, piemēram, divi jaunieši kautrīgi, soli pa solim, viens otram tuvojas, ir pirmie pieskārieni, skūpsti, bet pēkšņi kāda tante visu radu priekšā jautā: “Kad tad, Jānīt, precēsi Lāsmiņu?” Un radi Lāsmiņai saka: “Laikam jau tu esi uz grūtām kājām, ja jau Jānītis ne soli neatkāpjas...” Man šķiet, ka šī pārspīlētā interese vienmēr atstāj sekas. Tāpēc publiski neko stāstīt negribas. Man vispār līdz šim klājies kā amerikāņu seriālā “Draugi”. Kad kādu laiku dzīvoju viena, gandrīz visi precētie draugi mani mēģināja iepazīstināt, precīzāk, savest, ar kādu savu brīvo draugu. Bet, kad parādījās paziņojums žurnālā, ka precos, daži pat tā kā uzmeta lūpu: “Kā tad Žaks neizvēlējās mūsējo? Kā viņa tā varēja? ” Manā dzīvē ar precēšanos un saderināšanos gājis vienlīdz traģiski un komiski. Bet zini – šos stāstus pataupīšu saviem memuāriem, tagad gan tos vēl negribu stāstīt.