Kristīne Līpiņa: "Sapņu prinču nav!"
“Kad biju maza meitenīte, domāju, ka man būs superīga ģimene, bērni un viens vīrs un būšu ļoti laimīga. Tā nenotika. Manā gadījumā apstiprinājās, ka nav nekāda sapņu prinča baltā zirgā,” saka “Mini Modes” īpašniece Kristīne Līpiņa.
“Pati arī esmu prasīga, jo zinu, ko varu sniegt pati. Varbūt esmu pārāk organizēta, pareiza un izdarīga, bet vēlos, lai cilvēks pretim ir tāds pats. Ja vīrietis nemāk izgludināt kreklu, tas ir normāli; viens nemāk, otrs māk, un ģimenē kooperējas. Taču, ja tev pasaka – es būšu – un neatnāk, tad mani tas vienkārši nobeidz. Jo, ja es saku: “Jā!”, tad man tas nozīmē: “Jā!”, un es to izdarīšu. Bet, ja man pretim simto reizi saka: “Jā!” un neizdara, tad iznāk, ka runājam dažādās valodās, un no tā izriet problēmas. Latvijā vispār daļa vīriešu audzināti tā, ka apņem sievu un gaida, lai tā ir viņu nākamā māte. Bet tā nav! Tā nedrīkst! Vīrietim jābūt vīrietim un pirmām kārtām jau ar savu atbildību. Nevis sieviete ar savu stipro plecu balsta vīrieti, kad vecais piedzēries, un velk viņu uz mājām. Kad atvelk – apmazgā, paēdina, vēl pabaro savus trīs bērnus. Tad pati brīnās, kāpēc viņa nav skaista, laimīga un sakopta. Beigās tas pats, kuru viņa balstīja, aiziet pie citas, jo tā, lūk, ir smaidīgāka...
Stiprām un varošām sievietēm vispār ir grūti, jo viņas (kā jebkurš cilvēks) pretim grib atbilstošu partneri. Ja viņš ir intelektuāli superatbilstošs, bet sadzīviski nevari ar viņu sadzīvot, arī nekas nesanāk. Jābūt kopīgam darbam, sinerģijai, ka viens otram pretim padod roku un mēģina sadzīvot, un to var izdarīt tikai tad, ja JĀ abiem nozīmē JĀ.
Kopdzīve ir rožu dārziņš, ja to kopj. Ja nekopj, nekāds rožu dārziņš nesanāk.
Pirms pieciem gadiem arī domāju – kāpēc man nesanāk? Tagad, atskatoties uz iepriekšējo laulību, varu teikt – jā, ļoti žēl, bet vismaz saprotu, kāpēc nesanāca. Tāpēc, ka par svarīgāko nerunājām vienā valodā. Brīžos, kad pati aizeju par tālu, vienmēr atceros vienu vienīgu domu – apzinies savas atbildības robežas! Mana atbildība ir mana dzīve un viss, kas ar mani saistīts. Man nav jābūt atbildīgai par otru pieaugušu cilvēku. Ja nedarīšu otra vietā, sev neuzkraušu neko lieku. Citādi iet viena pelēkā Latvijas sieviete, apkrāvusies ar visu pienākumiem, vakarā atnāk vīrs un vēl “iedod iekšās”, ka viņa nav kaut ko izdarījusi. Nabadzīte atkal jūtas vainīga un vēl kaut ko “paņem” uz saviem pleciem. Nu nedrīkstam mēs ļaut kāpt sev uz galvas!”
