„Figūras draugu” vadītāja: „Visgrūtākais dzīves uzdevums ir iepazīt pašai sevi”
Apvienības „Figūras draugi” vadītājas Ingas Pūces dzīves relikvijas stāsta par profesionālās karjeras ceļu, sevis meklējumiem, stiprām jūtām un prasmi novērtēt vienkāršo.
Ingas darba kabinetā mazs stūrītis atvēlēts fotogrāfijām. Starp citām arī kāda pavisam neparasta sejiņa. Inga: «Mazā, šķelmīgi smaidošā zēna fotogrāfija man ceļo līdzi no kabineta uz kabinetu, kopš vien esmu sākusi nodarboties ar uztura jautājumiem. Šo sejiņu pirmoreiz ieraudzīju Somijā, kur padziļināti apguvu pediatriju un uzturzinātni. Toreiz nezināju, ka pēdējā vēlāk kļūs par manu lielo aizraušanos. Tieši Somijā uzzināju par „Svara vērotāju” kustību, nodomāju – ai, kā Latvijā tas noderētu! Šī pavirši prātā pazibējusī doma droši vien sirds dziļumos virmoja tik spēcīgi, ka iespaidoja manu likteni, jo pēc kāda laika atskanēja tālruņa zvans, aicinot programmu vājēt gribētājiem izveidot arī Latvijā. Taču, atgriežoties pie fotogrāfijas, puišelis ir šīs veselīgā uztura kustības simbols. Viņa attēls Somijā bija visās klasēs, kurās notika uzturzinātnei veltītie semināri. Tik smaidīgs un apmierināts, vai ne? Man šī bildīte liek atcerēties par impulsu, kas iespaidoja manu dzīvi. Daudzi, ienākot kabinetā, jautā: «Vai tas tavs dēliņš?» Tad pasmaidu un atbildu: «Jā, zināmā mērā tā arī ir. Mans gara bērns.»
Ingas Pūces dzīves relikvijas
Aklā mīlestība
Ingai vienmēr bijusi cieša pārliecība, ka ir cilvēki un ir dzīvnieki, un katram ir sava vieta. Tā viņa domājusi līdz brīdim, kad pati bērnu iespaidā iegādājusies suni. Inga: «Kādudien kopā ar bērniem devos uz suņu izstādi. Kādā krātiņā gulēja četrus mēnešus vecs angļu buldoga kucēns. Bērni burtiski pielipa šim krātiņam, un es tiem līdzi. Tas bija kā zibens spēriens, vienkārši sapratu – nav variantu. Jāpērk. Man nekad nav bijuši suņi, pat bērnībā ne, tāpēc arī nekādas pieredzes. Bet kucēns mājās ir līdzvērtīgs mazam bērnam. Katra sieviete taču atceras to apjukuma sajūtu, kad atbrauc mājās ar pirmdzimto – ko viņš ēd, ko dzer, kā uzvedas. Ko lai tagad dara?! Nevaru taču nest atpakaļ!! Kucītei turklāt sākās dažas kaites, un bija jāiet pie vetārsta, kas tikai vairoja uztraukumu. Atceros, man vajadzēja nodot autoostā paciņu. Sunīte līdzi. Tikai pie pašas autoostas apjautu – kā gan viņu atstāšu mašīnā?! Tā nu steberēju ar visu dzīvnieku, uz pleca – soma, vienā rokā – paka, uz otras – sunene. Angļu buldogi, maigi izsakoties, ir resni! Tā kā viņa vēl nebija saņēmusi visas potes, bija vien jāstiepj, laist skriet pa zemi nedrīkstēju. Man šķita – tūliņ pārlūzīšu uz pusēm! Tomēr no tās dienas mana sirds atvērās. Mana sunīte ir, kā parasti saku – mana jaunākā meitiņa. Mēdz teikt, angļu buldogi nepadodas dresūrai un vispār neesot diez ko gudri, nu, nezinu, varbūt vienkārši pret viņu mana mīlestība ir akla... Viņa ir ļoti sievišķīga. Ļoti uzticīga. Saprot manas intonācijas, mēs tiešām spējam parunāties. Tādēļ nav brīnums, ka viņas foto rāmītī man ir gan mājās, gan darbā.»
Ugunīgie ritmi
Flamenko ir dzīvesveids, un, ja tam nevar ziedot lielu daļu laika un enerģijas, nekas neizdodas. Inga: «Esmu dejotāja pēc definīcijas – dejoju visu bērnību, tad gluži kā katra otrā latviešu meitene biju tautas deju kolektīva dalībniece, tomēr pēc ģimenes izveidošanas un bērnu piedzimšanas vairs dejot nesanāca. Taču reiz uztura speciālistu konferencē Igaunijā atpūtas daļā uzstājās flamenko grupa. Biju kā apburta un «saslimu» uzreiz. Atgriežoties mājās, neko neatcerējos no paša pasākuma, prātā bija tikai dejotājas. «Ierakos» internetā, kur uzgāju Ilzes Zariņas vadīto grupu. Nekavējoties pieteicos. Man tobrīd bija 40. Pārējām meitenēm – 20,22. Kādi man bija kompleksi! Taču pati deja tik ļoti valdzināja, ka pamazām, pamazām tik ļoti aizdejojos, ka atskaites koncertā uz Dailes teātra skatuves man pat bija solonumurs. Tas bija tik svarīgs mirklis – saprast, ka dejo, nevis vienkārši mācies vai atrādi iemācītos soļus. Flamenko vispār tā īsti spēj izdejot tikai cilvēks, kurš jau ko piedzīvojis, jo tajā paud visu savu dzīvi, sāpes un vilšanās. Tai ir savs sarežģīts ritms, proti, kontrritms, starptaktī. Nevari izdzert glāzi vīna un mesties dejā, nē... Principā flamenko ir vīriešu deja, jo tai patiesi vajag daudz spēka. Katrā ziņā kājas «aiziet» tikai tad, kad emocijas sākušas plūst. Tā ir tāda laime, tāds pārdzīvojums to dejot...
Mana flamenko dzīve jau droši vien beigusies, taču kā relikvijas glabāju šī skaistā perioda lieciniekus – sarkanās kurpītes, kastaņetes, lakatu, speciālo kleitu ar noteiktu volānu daudzumu, vēdekli.»
Vēstījums no dvēseles dzīlēm
Visgrūtākais dzīves uzdevums, Ingasprāt, ir iepazīt pašai sevi. Viņa to mēģinājusi darīt ar radošu procesu palīdzību. Inga: «Reiz, nespējot līdz galam izprast sevi, nolēmu apmeklēt mākslas terapijas nodarbības, kurās ar radošiem izpausmes līdzekļiem (piemēram, veidošanu vai zīmēšanu) ieraugi sevi no malas. Ir tādi brīži, kad jūties vai nu pilnīgi bezpalīdzīgs, vai pārlieku perfekts un pareizs, kas savukārt ir traucējoši apkārtējiem un ģenerē konfliktus. Tādos gadījumos dodamies pie speciālistiem un taujājam – kā man rīkoties? Protams, ir naivi iedomāties, ka kāds dos precīzu un pareizu atbildi. Tās vienkārši nav. Atbilde jāmeklē sevī. Viena no tehnikām, kā to atrast, ir mākslas terapija. Izrādās, radīšanas process «izceļ» no zemapziņas ko tādu, ko pats par sevi neesi zinājis vai sapratis. Es pie mākslas terapijas nonācu brīdī, kad man šķita, ka esmu viena, palikusi bez atbalsta, ka man klājas pārāk grūti un vispār es vairs nespēju, man vienkārši riebjas šī dzīve! Terapijā mans pirmais uzdevums bija šo sajūtu izveidot plastikā. Kā izveidot? Es taču neprotu! Taisi vien! Mēģinu un brīnos, kā rokas pašas zina, ko darīt, pašas veido, turklāt tam ir jēga, un viss materializējas skulptūriņā, kas ar mani runā. Taisu, taisu, taču vīriņš, kas manas sajūtas iemieso, neturas uz kājām, visu laiku gāžas. Prasu savai zemapziņai: «Ko gan tu man gribi ar šo pateikt?», līdz saprotu – man vajadzīgs atbalsts! Vīrieša atbalsts. Lai plastikas vīriņš negāztos un būtu stabils, izveidoju tā rokās lāpstu. Nu turas stingri. Lūkojos veikumā – vīrieša tēlā – aptverot, ka tas tomēr nav stāsts par mani, bet par manu ilgu objektu. Nez kas man būtu jādara, lai šādu atbalstu iegūtu? Proti, kā rīkoties, lai iegūtu ko lielu un spēcīgu sev blakus? Tad manas rokas izveidoja mazāku figūriņu, par kuru skaidri sapratu – tā esmu es. Mana iekšējā gudrība burtiski pateica priekšā, ka uz vīrišķīgo atbalstu varu cerēt tikai tādā gadījumā, ja pati topu maza, sīka un sievišķīga. Tas mani tiešām pārsteidza. Turu allaž šis figūriņas pa rokai un ikreiz, kad man «nāk virsū» lieluma mānija, es visu varu, visu daru, man apkārt visi slinko, es vienīgā strādāju, un visu arī pati spēju paveikt! – uz tām palūkojos. Tās man atkal un atkal atgādina, ka tad, ja sieviete ir savā vietā, viņai vienmēr būs atbalsts. Ja liksi sevi vīrieša vietā – nekas labs nesanāks. Man vajadzīgs kāds, kas mani nes. Ja nesu sevi pati – nonāku milzīgās pretrunās un gala beigās vienmēr ir „puņķi” un asaras. Esi sieviete, esi vāja un tad blakus tev būs stiprs vīrietis. Ja pretendē uz spēka pozīcijām, dabūsi vāju vīrieti. Visbeidzot mākslas terapija man iemācīja, ka vienmēr jāsāk dejot no sevis pašas. Taču parasti pieprasām, lai pasaule mainās un piemērojas mums. Tā to nedarīs. Man pašai jākļūst labākai un gudrākai. To visu man iemācīja šie mazie, kā es pati par tiem iesmeju, bezgala tizlie «mākslas darbi»!»
Par piedošanu un izpratni
Slimības signalizē par emocionālajām problēmām. Proti, ja saslimsti, tad tādēļ, ka esi pārkāpis kādus iekšējus likumus. To Inga uzzinājusi no Lūles Vilmas grāmatām. Inga: «Reiz man iedāvināja trīs Lūles Vilmas grāmatas, taču, jāatzīst, kādu gadu tās nostāvēja plauktā, pat neatvērtas. Viss laikam notiek tad, kad tam jānotiek, jo kādudien pirmā no tām man vienkārši «iekrita» rokās. Protams, vispirms «nolasās» šo grāmatu virsējais jeb psiholoģiskais slānis. Tikai turpinot un piepērkot klāt pārējos izdevumus, sapratu, ka tā ir kolosāla lasāmviela ārstiem patofizioloģijā. Kā zināms, pati rakstniece ir ginekoloģe, tādēļ būtībā viņas rakstītais ir arī stāsts par slimībām, taču katra no tām ir izpausme cilvēka domāšanas veidam un uzvedībai. Ir tik grūti noticēt, ka, piemēram, iesnas rada aizvainojums. «Paga, kāds gan aizvainojums?!» tu domā. «Visapkārt visi slimo, vīrusi iet pa gaisu, turklāt es vēl pārsalu – kāds tam sakars ar aizvainojumu?» Taču Lūle tik perfekti raksturo patoģenēzi, ka, ja vien cilvēks ir kaut cik saskāries ar medicīnu vai ārstniecību, nāk tāda kā apgaismība: «Bet patiesi, tā nudien ir!» Lasot šīs grāmatas, lieliski atsvaidzināju zināšanas. Tā nav izklaides literatūra, drīzāk lasāma brīžos, kad klājas grūti, kad vēlies skaidrāk saprast, kas ar tevi notiek. Tomēr pats galvenais, ko ik pa reizei sev atgādinu arī ar Lūles grāmatu starpniecību – sāc ar sevi! Maini pati savu dzīvi! Sāc ar savu uzvedību! Piedot otram manā uztverē nozīmē IZPRAST. Saprast, ka otram ir tiesībās rīkoties tieši tā. Retais nāk pasaulē ar misiju aplaimot un darīt laimīgus citus. Labi, ja katrs no mums puslīdz godam tiek galā ar savu dzīvi, Man vajag, lai kāds par šīm vienkāršajām patiesībām ik pa laikam atgādina, jo ikdiena rada rutīnu un es sāku kāpt uz tiem pašiem grābekļiem, un atkārtot savas vecās kļūdas. Tādēļ Lūles Vilmas grāmatas, visticamāk, pārlasīšu vēl ne reizi vien.»
Manas pirmās grāmatas
Kaut jaunāko informāciju Ingas smeļas internetā, divas mazas medicīnas rokasgrāmatas, kas izdotas nu jau pagājušajā gadsimtā, joprojām šķiet pārskatīšanas vērtas. Inga: «Uzturzinātnieka Zigurda Zariņa pašrocīgi parakstītās grāmatas „Liekais svars eksemplārs man ir īpaši dārgs. Šī mazā brošūriņa bijusi mans pirmais padomdevējs profesionālajā jomā, bet tās sarakstītājs – patiešām liela autoritāte. Protams, šajos gados medicīna un uzturzinātne spērusi lielus soļus uz priekšu, taču Zariņa izstrādātie nozares pamati joprojām nav principiāli mainījušies. Grāmata koncentrētā veidā skata liekā svara problēmu un, manuprāt, ir aktuāla joprojām. Atceros, braucu uz izdevniecību un sagādāju eksemplārus visu savu „Svara vērotāju” grupu vadītājiem – tik ļoti vērtīga man šķita šī informācija.
Savukārt „Pocket Pediasctrie” jeb pediatrijas kabatas grāmata ir mana pirmā angļu valodā iegādātā profesionālā literatūra. Tas bija ļoti nopietns solis, jo mēs, padomju laika bērni, kaut arī angļu valodu skolā mācījušies, tomēr zinājām to visai „švaki”. Taču pēc „Atmodas” vairs tik viegli netikām pie informācijas krievu valodā, savukārt latviski mācību un zinātniskās informācijas ir ārkārtīgi maz. Ja vēlējies pilnveidot zināšanas, bija vien jāsāk lasīt angliski. Šī grāmatiņa man daudz palīdzējusi un, kas brīnumainākais, palīdz joprojām. Turklāt ne tikai pediatrijā, bet arī uzturzinātnes jomā.»
Līgavas pūrs
Sievas gaitas Inga sākusi ar bļodu un koka karoti pūrā – abi priekšmeti laikam nesuši lielu veiksmi gan ģimenē, gan virtuves zinības popularizējot. Inga: «Kad apprecējos un pārcēlos dzīvot uz vīra māju, man šķita svarīgi turp doties ar saviem traukiem. Brūnās māla bļodiņas ar pludinātu glazūru tolaik bija ļoti populāras, tādēļ iegādājos tādu un klāt – koka karoti. Neiedomājami, bet līdz pat šim laikam šie abi virtuves priekšmeti godam kalpojuši, turklāt kļuvuši neaizvietojami. Man ļoti patīk koka rīki, tādēļ visai bieži tos, arī karotes, iegādājos dažādās izstādēs, taču neviena nav bijusi man tik ideāli piemērota kā šī karote. Pārējie instrumenti gadu gaitā salūst, saplaisā, bet šī – ne! Savukārt bļodiņā izdodas ģeniāla biezpiena plācenīšu mīkla – nevienā citā traukā tā nesanāk. Jā, kādreiz plācenīši bērniem neiet pie sirds, tad viņi vienmēr apjautājas: «Bet vai tu taisīji pareizajā bļodiņā?»
