Manas ideālās grieķu kāzas! Fantastisks stāsts
Brīnišķīgi, ja mīlestības pilnas attiecības vainago īstas superkāzas nomaļā salā Grieķijā – tā par sava mūža jaukākajiem svētkiem teic Anastasija un Dmitrijs.
Mūsu kāzas un to turpinājumu Grieķijā plānojām un organizējām gandrīz divus gadus, bet, kā mēdz teikt – ja tu kaut ko ieplāno, Dievs par to pasmejas! Lidmašīnas izlidošanas laiku no pulksten 15 pārcēla uz tās pašas dienas rītu pulksten 9.00 un tā, lai paspētu kļūt par vīru un sievu, mums bija jāvienojas ar Dzimtsarakstu nodaļu, lai ceremonija notiktu 7.00. Nevarējām taču apprecēties iepriekšējā dienā un tad nākamajā kopā ar viesiem braukt ceļojumā – tas būtu galīgi stulbi, vai ne?
Iepazīšanās
Ar Dmitriju jeb Dimu mani iepazīstināja mans draugs un tolaik mīļotais, kurš bija arī viņa draugs, turklāt labākais. Proti, slepenībā tikos ar vīrieti, kurš nebija brīvs, pati biju tādā pusjukušā laulībā, tādēļ par mūsu attiecībām neviens nezināja. Dima, ieraugot mani klubā, uzreiz metās taujāt savam draugam: «Klau, man tā meitene ļoti iepatikusies, tev taču ar viņu nekā nav?» «Nē, nē, ko tu, nekā man ar viņu nav!» mans puisis bija spiests atbildēt. Smieklīgi, ka pati viņu tajā liktenīgajā reizē nepamanīju un vēl turpmāko pusgadu diskotēkās, kad viņš, mani sastopot, apkampa un nobučoja uz vaiga, allaž savam draugam jautāju: «Kas tas tāds?» Laikam taču ir tā, ka mēs, meitenes, iemīlamies tad, kad iemīlas mūsos, vismaz tā bija ar mani. Reiz briesmīgi sastrīdējāmies ar savu draugu (jāteic, tolaik strīdējāmies daudz, kā vēlāk izrādījās, viņam bija pamats būt dusmīgam), un citu apvainojumu starpā viņš izkliedza: «Ko vispār kopā darām? Netēlo man muļķīti! Ja jau viņš tevi tā mīl, tad ej pie viņa!» Pārmetumi turpināja virknēties, bet es ziņkārībā centos noskaidrot visu tikai par šo vienu, niknumā nejauši izsprukušo frāzi: «Kurš? Kurš mani mīl? Atvaino, es nesadzirdēju, atkārto vēlreiz, kurš, tu teici, ir manī iemīlējies?» Pārsteidzošā kārtā tieši tovakar trijatā bijām sarunājuši tikties bārā, un, pirmoreiz Dimas virzienā izlūkojot, paplikšķināju actiņas. Tik tiešām es viņu ieinteresēju. Dima uz skatienu atsaucās nekavējoties. Domāju, tobrīd viņam bija jāizdara izvēle starp labāko draugu un mani, un es viņam šķitu svarīgāka. Tagad varu teikt – paldies Dievam, ka tā!
Satikšanās
Patiesību sakot, tikties uzreiz nesākām, tas bija strīdu un konfliktu laiks, kamēr viss un visi nostājās savās vietās. Kā tolaik novājēju... Tik tieva vairs nekad neesmu bijusi – attiecību peripetijas un tajās iesaistītie vīrieši mani tiešām mocīja. Jutos kā iesaistīta milzīgā traģēdija, kas tagad labo beigu dēļ tāda vairs nešķiet.
Visi mani draugi Dimu pašlaik zina un pazīst kā ļoti mīļu, maigu un gādīgu, tādēļ viņus smīdina manis stāstītais, ka, uzsākot mūsu attiecības, vienā no pirmajām tikšanās reizēm viņš īstā mačo tonī paziņoja: «Mēs gan te tā sākam tikties, bet tas nebūs uz ilgu laiku, un brīdinu, mūsu attiecības nebūs nopietnas!» «Kā tā – nebūs? Kā sapratīšu, ka tās beigušās?» prasu. «Tu sapratīsi. Es pret tevi «atdzisīšu», un tu pati sapratīsi.» «Ak, tu, ķēms, tāds,» sevī nodomāju, «gan vēl dziedāsi citu dziesmu!» Tā arī bija, un Dima ļoti ātri beidza tēlot supervaroni (jau pēc pāris nedēļām), kas, visticamāk, bija tikai tāda aizsargreakcija un bailes tikt ievainotam. Šo masku viņam žigli vien atņēmu.
Trakās grieķu kāzas
Bildinājums
Kad Dima saprata, ka nekas nav jātēlo, un sāka man uzticēties, atklājās viņa patiesi brīnišķīgā – maigā un mierīgā daba. Es pati esmu uguns – otra liesma attiecībās nebūtu lāgā.
Laiku lieki nevilkām, un Dima pārcēlās uz dzīvi pie manis. Līdz kāzām nodzīvojām kopā piecus gadus. Šajā laikā izveidojām kopēju biznesu – sekmīgu reklāmas ražošanas aģentūru, taču par ģimenes dibināšanu gan nekad netikām runājuši. Tad kādudien, kā šodien atceros, Dima bija pietupies un lika kaķim trauciņā barību, es stāvēju blakus, viņš pagrieza galvu, no apakšas palūkojās manī un pateica: «Šķiet, vajadzētu mūsu attiecības padarīt likumīgas.» Vai nav bezgala romantiski? Ticiet vai ne – tieši šāda bildinājuma forma ir manā gaumē, un es uzreiz „panesos” (man vienkārši ir tāds raksturs) nekavējoties aizsvilties. Jau tajā vakarā lielos vilcienos biju izplānojusi savas sapņu kāzas un nākamajā rītā uzlūgusi visus savus draugus, sarunājusi vedējus! Tas nekas, ka pašas kāzas rīkosim tikai pēc gada un Grieķijā! Tāda nu esmu – vai nu tagad, vai nekad, vai nu visu, vai neko!
Vēlāk gan man pavisam nedaudz nācās nožēlot, jo sākās krīze, finanšu straume biznesā strauji izsīka, bet biļetes nopirktas, nauda iemaksāta, kāzu ritenis bija sācis griezties, un to apturēt vairs nebija iespējams. Mums sanāca, kā krievu parunā saka – galvenais, iesaistīties kautiņā – un tad jau redzēs!
Ielūgums
Mūsu kāzu ielūgums bija noformēts kā Frenka Sinatras mīlas dziesmu izlases CD, kam vāciņš veidots ar mūsu fotogrāfiju. Šāda izvēle nebija bez pamata, jo, skanot vienai no šīm melodijām, bijām iecerējusi nodejot mūsu kāzu valsi. Lai to izdarītu godam, gandrīz gadu trenējāmies un iestudējām īpašu horeogrāfiju pie Lauras Kosītes, populārās „Dejo ar zvaigzni” dalībnieces. Šo valsi kāzu dienā gan neizdevās nodejot, jo jautrība sita tik augstu vilni, ka par to vienkārši aizmirsām. Nu nekas! Esam plānojuši virpuļot kāzu gadadienas svinībās un arī tad, kad svinēsim zelta kāzas. Pašlaik savu deju palaikam atsaucam atmiņā, skatoties video no mūsu mēģinājumiem.
Lai pagūtu līdz laulību reģistrācijai sakārtot matus, uzlikt grimu un uzvilkt tērpu, celties vajadzēja 3.00. Vedējmāte (viņa arī mana friziere) nakšņoja pie manis, savukārt Dima gulēja viesnīcā, jo visam bija jānotiek, kā pienākas – sava līgava viņam bija jāierauga tikai laulību brīdī. Tā nu kopā ar vedējmāti veicam pēdējos sagatavošanās darbus, kravājam čemodānus, strīdamies kā jau tādā nervozā situācijā. Es biju sagatavojusi mazu liķiera blašķīti – lai pirms gulētiešanas noņemtu satraukumu un spētu aizmigt, jo patiesībā nervi patiešām bija nospriegoti. Taču pudelīte atkorķējās par agru un tika iztērēta „bla, bla, bla” pļāpāšanai. Tikai vienos naktī attapāmies, ka tomēr drusku jāpaguļ. Vēl stundu nogulēju, prātodama un griestos lūkodamās, tad uz stundiņu iemigu, un bija jāceļas un jābūt daiļai un svaigai kā gurķītim.
Kāzu rīts
Kad iezvanījās modinātājs, man bija tikai viena doma – atceļam kāzas! Gribu gulēt! Šoks bija, arī ieskatoties spogulī – melotu, ja teiktu, ka uz visiem 100% izskatos kā laimīga līgava. Patiesībā nemaz ar aiztūkušajām acīm sevi nevarēju saskatīt. Taču ko jaunam organismam padarīsi – sāku kustēties, un gan spēks, gan «seja» parādījās. Pilnīgi atspirdzināja Latvijas vasara – 6.30 izejot uz ielas – kurš gan pilnībā neatmostos 8ºC atkailinātā zīda tērpā! Starp citu, pēcāk Grieķijā mūsu sagaidītāji, ieraugot dāmas vakarkleitā, interesējās, cik tad Latvijā grādu. Pateicām. Grieķi bija šokā, jo viņiem pat ziemā nav tik auksts, un tad viņi patiešām kārtīgi saģērbjas siltos zābakos un dūnu jakās. Mēs tik smejam: tādi esam – ziemeļu ļaudis!
Līgava lidostā
Vairāk nekā gadu gatavojoties savām kāzām, biju paredzējusi pat to, ka lidostā bez speciālas atļaujas filmēt un fotografēt nedrīkstēs, tādēļ šīs atļaujas biju sarūpējusi laikus. Tas, protams, bija „furors” – fotografējām ne tikai paši, bet ar mums, tādiem bezgala laimīgiem un sapostiem, vēlējās nofotografēties ļoti daudzi tūristi – viņiem tas bija šovs! Tieši lidostā arī bija vienīgais tiltiņš starp ejām, kuram Dima mani pārnesa pāri.
Tomēr, izejot kontroli, arī ar visām atļaujām bildēt vairs nedrīkstēja. Eju cauri detektoram – pīkst. Saskrien apsardze: «Novelciet kurpes!» Kliedzu: «Es nevaru!» Uzvelkot kleitu, kuras augšdaļa bija veidota kā stingra korsete, iztrūka viens āķītis, un tas bija vienkārši, kleitai mugurā esot, stingri jāsadiedz. Vārdu sakot – biju „iešūta” kleitā, un, ja pieliektos, tā vienkārši izjuktu «pa vīlēm»! Tā lidostas darbinieku pavadībā devos uz pārmeklēšanas telpām, bet man aiz muguras visi rindā stāvošie skaļi gavilēja: «Skatieties, skatieties – līgavu pārmeklē!»
Lidojuma laikā lidmašīnas kapteinis paceļoties un vēlreiz nolaižoties translācijā vēlēja mums laimes un uzsauca: «Rūgts!» Tas bija īsts pārsteigums, ko sarūpēja viens no mūsu draugiem, pāris dienas pirms lidojuma noskaidrojot šī reisa komandas sastāvu un vienojoties ar viņiem par apsveikumu. Stjuartes nēsāja šampanieti, visu ceļu dzērām un dziedājām – īstas krievu kāzas, tikai bez kautiņa.
Kur gredzeni?
Pašās lidojuma beigās Dima pēkšņi izbīlī iesaucās: «Kur gredzeni?» Droši vien tādēļ, ka pirms ceremonijas viņu visu laiku bakstīju: «Tikai gredzenus neaizmirsti! Tikai gredzenus nepazaudē!» Tad nu viņš atkal metās kabatā pārbaudīt, kā 100 reižu pirms tam no rīta to tika darījis. Kabata tukša! Gredzenu nav! Kā viņš pārbijās, sagādājot mums milzīgu jautrību: «Kādi gredzeni! Mēs taču jau esam apprecējušies!»
Cits varbūt domās – kas tur visu gadu ko kāzas organizēt, taču, lai tās sarīkotu Grieķijā un vienotos ar grieķiem – oi, oi, oi. Šķiet, ka ļaudis, kuri dzīvo, pastāvīgi spožas saules apmirdzēti, kļūst pārlieku laiski un atslābuši. Mūsu izpratnē tā ir absolūta bezatbildība – uzraksti vēstuli, bet atbildi saņem tikai pēc mēneša, turklāt tādu, kas galīgi neatbilst mūsu jautātā saturam. Tā nu visu gadu sarakstījāmies, sazvanījāmies, bet braucot tik un tā uztraucāmies un, patiesību sakot, bijām gatavi arī tādam gadījumam, ka mūs neviens nesagaida, ka viesnīca nav rezervēta un būs jāsāk rīkoties «tukšā vietā». Taču arī tas būtu labs piedzīvojums, vai ne?
Viss tomēr bija brīnišķīgi – mūs, kā klājas, sagaidīja lidostā, aizveda uz ostu, kur sēdāmies speciāli mums rezervētā kuģītī, lai nokļūtu svinību vietā.
Pirmais, ko Grieķijā darīju, – pārsteigtās publikas acu priekšā atbrīvojos no zeķbiksēm un kurpēm, uzvelkot speciāli pieskaņotas zelta krāsas sandales – citādi jau nebūtu iespējams izturēt turienes svelmi.
Kāzas – nedēļas garumā
Visiem saviem 12 viesiem apmaksāju ceļu un trīs dienu dzīvošanu Grieķijā, taču vairums bija paņēmuši atvaļinājumu un palika viesnīciņā, kuru tādējādi apdzīvoja tikai mūsu kompānija, uz ilgāku laiku. No rīta izej uz mazās, baltās akmens viesnīciņas balkona, nožāvājies un kliedz kā Odesā: «Ei, nu ko šodien darām? Kur Dima? Vēl guļ?» Viens no viesiem nopirka ruporu, un tad gan bija traki trokšņaini: «Uzmanību! Grupa no Latvijas, pulksten septiņos visi pulcējamies vakariņās!» Ja atklāti, nedēļas beigās nogurām no pastāvīgās citu klātbūtnes, trokšņa un no tā, ka viss jādara kopā, taču vienlaikus tapa skaidrs, ka citreiz dzīvē vairs tā nekad nebūs un mums taču vienmēr ir iespēja šurp atgriezties divatā. Smieklīgi, ka mani viesi un draugi joprojām šo notikumu sauc par «mūsu kāzām», it kā identificējoties un «privatizējot» tās. Kad visi kopā pēc mēneša skatījāmies gatavo un samontēto videofilmu, visi tā vien čaloja: «Jā, «mūsu kāzas» tomēr bija lieliskas!»
Cik maksā kāzas?
Atklāti sakot, netiku precīzi skaitījusi, jo visu gadu maksājām «pa drusciņai». Man šķiet, ka iztērējām četrus, piecus tūkstošus, bet Dima rēķina, ka tie varētu būt aptuveni 7000 latu, ieskaitot kleitu, uzvalku, apavus un visus sīkumus. Domāju, ka ar manu vērienu tikpat būtu tērējusi kāzām Latvijā, kur viesu skaits noteikti būtu lielāks – kādi 50 draugi un radi. Varbūt kādam šķitīs, ka ir muļķīgi izsviest tādu naudu, par kuru taču varētu veikt pirmo iemaksu labam dzīvoklim vai mašīnu nopirkt. Taču mums viss dzīvei nepieciešamais ir un nudien savas attiecības oficiāli nenoformējām pietiekami ilgi, lai sarīkotu sev tādas kāzas un tādus svētkus, ko pēc tam visu mūžu varētu atcerēties un atmiņās izbaudīt. Manas pirmās kāzas bija bez jaunas kleitas, bez viesībām, bez īsta prieka, un tieši tādas bija arī šo attiecību beigas. Katrā ziņā ne man, ne Dimam nevienu sekundes simtdaļu nav iešāvusies prātā pat doma par to, ka šo naudu būtu varēts notērēt citādi.
Cita dzīve
Manas trakās grieķu kāzas uz visiem laikiem mainīja visu dzīvi. Sala, uz kuras svinējām, ir pavisam maza – tikai 400 iedzīvotāju. Tā neietilpst parastajos tūrisma maršrutos, kaut ir ārkārtīgi skaista – burvīgi meži un nomaļas, vientulīgas lagūnas. Meklējot svinību vietu, man sirdī «iekrita» nelielā viesnīciņa, kas ideāli mums atbilda. Jau mēnesi pēc kāzām turp atgriezāmies divatā (tieši, kā bijām iecerējuši), tā iztērēdami sadāvināto naudu. Jutāmies kā mājās – organizēšanas un pašā svinību laikā bijām iepazinušies teju ar visiem salas iemītniekiem. Tobrīd man pirmoreiz iešāvās prātā doma, ka varētu šeit palikt pavisam, un ar laiku tā kļūst arvien spēcīgāka. Pārsteidzošā kārtā izjūtu šo vietu kā savu dzimteni. Iespējams, tādēļ, ka esmu dzimusi Krimā un dabas apstākļi ir visai līdzīgi. Turklāt Grieķija ir pareizticīga valsts un arī es esmu šajā ticībā, man tas ir būtiski. Nav ne dienas, kad nedomātu par Grieķiju, kad neredzētu to sapņos. Es gribu mājās! Pašlaik pārcelties vēl nav iespējams, taču esmu uzsākusi kāzu organizēšanu – palīdzu tiem, kuri arī vēlas laulību ceremoniju un svinības padarīt par sava mūža skaistāko notikumu. Ja kādu interesē – aicinu ieskatīties manā mājaslapā www.magicgreece.net Spēju pilnībā nodrošināt visu svētkiem vajadzīgo, jo jūtos gluži kā vietējā. Pašreiz vēl ar saliniekiem sazinos angļu valodā, taču abi ar vīru esam uzsākuši mācīties grieķiski – mūs „skaipā” apmāca ļoti laba skolotāja. Ļoti nopietni uztveram Grieķiju, kuru uzskatām par savu otro dzimteni. Kas zina, varbūt mazā sala reiz kļūs par mūsu mājvietu un, stāvot uz šīs zemes, mēs viens otram varēsim teikt: «Σ'ΑΓΑΠΩ» *
* Es tevi mīlu (grieķu val.)
