Mīlu jaunāku vīrieti. Ilmas stāsts

Ilma Rugāja pati savulaik bija pārliecināta, ka ģimenē vīrietim noteikti jābūt vecākam un ar lielāku dzīves pieredzi. Bet tad viņa satika savu mūža mīlestību – krietni jaunāko Arni.

„Pati biju ilgi bruņojusies ar stereotipu, lai pretendētu uz ideālu ģimenes modeli, pārī vīrietim ir jābūt kaut nedaudz vecākam un ar lielāku dzīves pieredzi nekā sievietei. Vīrietim taču pēc definīcijas pienākas būt sievietes stiprajam balstam. Bet sieviete vēlas būt drošībā. Taču manā dzīvē šī drošība „atnāca” līdz ar gados daudz jaunāku vīru.

Kad iepazinos ar Arni, biju šķirtene ar bērnu, bet viņš – jauns un neprecējies puisis bez bērniem. Mums bija tā sauktais „dienesta romāns” (smejas). Iepazināmies redakcijā – Arnis maketēja avīzi, es – rakstīju gabaliņus, maketēšanas zālē iestaigājot tad, kad lapās lika kādu no manis sagatavotajiem materiāliem.

Man šķiet, mūsu attiecības sāka veidoties ļoti nemanāmi. Arnis vienkārši uzradās kolēģu „tusiņā” un pamazām sāka mani „iebarot” ar visādiem gardumiem. Ja runā, ka vīriešiem mīlestība iet caur vēderu, tad mūsu gadījumā notika otrādi (smejas). Arnis stāsta, ka viņš jau tolaik juties tik pieaudzis, lai pieņemtu patstāvīgus lēmumus.

Manuprāt, zināma loma tajā, ka esam kopā, bija Arņa vecākiem, kas pieņēma mūsu attiecības vai varbūt samierinājās ar tām. Viņiem pašiem šajā ziņā ir pozitīva pieredze, jo Arņa mamma ir vecāka par tēti un viņi ir kopā jau vairāk nekā 40 gadus.”

Jaunajiem vējš galvā? Muļķības!

„Kad iepazināmies, mani pārsteidza, ka tik jauns cilvēks (Arnim tad bija 21 gads) var būt savos uzskatos tik patstāvīgs. Redzēju arī, kā dažs labs gribēja uzmesties par padomdevēju, lai puisis „nesastrādātu muļķības”. Vai tad jaunu meiteņu trūkst!? Arnim to pateica arī atklātā tekstā. Bet mēs šo tēmu savā starpā apzināti ignorējām. Viņš par to nerunāja, un es arī nejautāju.

Arnis nekad nav mēģinājis man pielabināties. Viņš ir tāds, kāds ir – ļoti tiešs, bet vīriešiem viegls skarbums piestāv. Iespējams, tas iepatikās arī manai vecākajai meitai Elīnai – viņa mūsu attiecības akceptēja. Arnis ļoti viegli ienāca mūsu ģimenē. Pirms tam viņa apbrīnojami meistarīgi bija iemanījusies „atšūt” visus manus pielūdzējus – kas nāca, tas drīz arī gāja (smejas). Tagad Elīnai par to varu pateikt paldies.

Arņa klātbūtne radīja tādu foršu ģimenisku sajūtu. Un zuda vēl viens primitīvs stereotips par to, ka jauniem puišiem galvā ir tikai vējš un sekss. Protams, tas pieder pie lietas. Taču arī vīrieša intelekts ir apbrīnojami seksīgs. Sajūta bija reibinoša – tev blakus ir ļoti jauns vīrietis, bet tu viņam līdzās jūties apbrīnojami droši.

Pirms iepazīšanās ar Arni biju uztrenējusi sevī apziņu, ka vienīgais cilvēks, uz kuru varu paļauties, esmu tikai es pati. Tad pēkšņi man līdzās bija uzradies vīrietis, kuram bez bažām varēju deleģēt daļu no tiem pienākumiem, ar kuriem brīvprātīgi biju sevi apkrāvusi. Man iepaticies paļauties. Tagad absolūti viss, kas saistīts ar tehniskām lietām, mūsu ģimenē ir Arņa ziņā.

Sākumā par precēšanos nedomājām. Bet, kad tā ideja radās, man sakārojās, lai tā materializētos. Visi mūsu ģimenisko attiecību veidošanās posmi loģiski sekoja viens aiz otra. Arī tas, ka mums piedzima Katrīna, un tas, ka izveidojām savu uzņēmumu, kurā kopā arī strādājam. Kopā esam ļoti jaudīga komanda.”

„Gadījusies arī viena otra kurioza situācija. Nesen Arnim uztrāpīja kāds telefonintervētājs, iztaujājot par ģimenes ceļošanas paradumiem. Kad Arnis bija izstāstījis, kur esam braukuši un cik šim priekam tērējuši, intervētājs painteresējies par gadiem – cik vīram un cik sievai. Arnis atbildējis: „Man 36, sievai – 50.” Intervētājs uzreiz pārjautājis, domādams, ka pārklausījies: „Cik, cik?” Kad Arnis sacīto atkārtojis, vada otrā galā esot bijis jūtams zināms pārsteigums.

Vispār jau feini, ka par gadiem varam viegli paironizēt. Man ir jau divi mazbērni. Satiekoties ar sen neredzētiem paziņām, Arnis jokojot mēdz it kā nejauši izmest: „Es, starp citu, jau esmu vectētiņš.” Gadu dēļ Arnis nekad nav atļāvies mani aizvainot. Nekad.

Tomēr es esmu sieviete. Līdz šim vēl neesmu satikusi nevienu savu dzimuma māsu, kas sajūsminātos par savām dzimšanas dienām pēc 39. Ja vien būtu tāda iespēja, ļoti labprāt „palabotu” savu gadu skaitu. No rīta pie spoguļa īpaši nekompleksoju. Labsajūtai un drošībai pa rokai ir pietiekams kosmētikas arsenāls. Bet fotografēties gan man vairs netīk.

Gadi nav nelaime, bet salīdzināt sievieti ar konjaku ir banāli. Labprāt atceltu visas savas turpmākās dzimšanas dienas kā formalitāti. Bet tai pat laikā savos piecdesmit patiesi nejūtos slikti. Tas, ka mazajam bērnam varu izskraidīt līdzi, ir tik jauki.”

Neesam viens otram piesieti

„Mūsu kopdzīvē ir lietas, kas vienu otru sievu (un vīru) varētu nokaitināt, piemēram, kāda nevietā nomesta zeķe. Mums abiem ar Arni patīk profesionāls perfekcionisms, tāpēc gandrīz apzināti atļaujamies „atvilkt elpu” tad, kad vien tas iespējams un netraucē darbam.

Sadzīviski mēdzam viens otru pavilkt uz zoba, ja kaut kas nav tā, „kā pieņemts pie pareiziem cilvēkiem”. Neviens no mums abiem nav ideāls. Un tieši tāpēc pat neesam iedomājušies, ka varētu ķerties pie otra pāraudzināšanas.

Pusvārdos esam vienojušies, ka neesam viens otram piesieti – ja kopā kļūs draņķīgi, jāiet katram uz savu pusi. Dažkārt iedomājos, ka būtu tikai loģiski, ja mūsu gadu starpība „uzpeldētu” un attiecības izirtu, taču vismaz pagaidām „stihija slūžas nav pārrāvusi”.

Pret visiem riskiem sevi tāpat nav iespējams pasargāt. Man patīk dzīvot, jo tas ir interesanti. Problēmas lai konstruē tie, kam nav nekā cita, ar ko nodarboties.

Kad piedzima Katrīna, ieraudzīju, cik ļoti bērns iedvesmo vīrieti. Tēva gādība un rūpes par bērnu ir skaistākais vīrieša mīlestības apliecinājums. Tajā ir bezgala daudz sirsnības un sentimenta.

Un vēl ir feini vienkārši sarunāties ar savu vīrieti. Vienalga – vakarā pie glāzes vīna, pirtī vai Jāņu naktī, zvaigznēs skatoties. Runāšana palīdz būt kopā. Ne ar vienu draudzeni nevar (un arī nevajag) izrunāt to, ko var ar savu vīrieti.