Sipeniece: „Esam kā Centrāltirgū, kur netīrās drēbēs tirgo pārtiku“
„Tā dzīvē notiek!” Baiba Sipeniece-Gavare saka par situācijām, kad citi, iespējams, nolaistu rokas. Viņa zina, ka dzīvē ir daudz jāstrādā un darīt tikai to, ko gribi, ir liela greznība. Viņa saprot, ka vīrieti vajag respektēt, un nenoliedz arī to, ka pret kretīniem jārīkojas ar atbilstošām metodēm.
Es saprotu, ka cilvēks nedrīkst iet ar savu ticību svešā baznīcā, tas nav labi. Nacionālajā teātrī gadiem nebiju gājusi iekšā, zināju, ka tas ir domāts citiem. Bet, kad izgāju no teātra, sapratu, ka tiem, kas tur zālē smējās līdz grīdai par jokiem, kas patiesībā nav nekādi joki, bet kaut kāds ārprāts, ka viņiem tak var iestāstīt jebko. Arī to, ka AŠ2 būs baigi labs, un viņi atkal aizies kā smērēti.
Bet viss ir normāli, mēs esam pelnījuši visu, kas ar mums ir noticis. Nu labi, varbūt ne gluži visu, bet tā nav nejaušība, ka ir tā, kā ir. Tā ir neizglītotība plus nevēlēšanās sevi izglītot, pilnveidot un vēl totāls infantilisms. Mums pietiek ar vienu Stendzenieku, kas māk eleganti manipulēt un tik labi saprot, cik sabiedrība patlaban ir stulba, ka viņam pat nevajag iespringt, nevajag izgudrot nekādus gājienus ar zirgu, lai atkal iedabūtu savus klientus tur, kur viņiem jātiek.
Bet tā izrāde mani reāli uzvilka! Varētu neuztraukties, uzrakstīt vienkārši, ka bija švaki. Bet tas taču notiek par manu, par nodokļu maksātāju naudu! Es to ļoti sāpīgi izjūtu, ja valsts apmaksāts teātris taisa vājas izrādes, tā, ka man kauns, ka arī esmu tauta… Es taču eju uz darbu un maksāju normālus nodokļus, lai apmaksātu arī viņu izpriecas.
Tas pats absurds bija treknajos gados – cik reizes braucu uz Sāremā, tik SPA man priekšā bija grupas ar valsts iestāžu darbiniekiem. Mēs Izglītības ministrija, mums seminārs piecas dienas.
Tad ko – es braucu turp par savu naudu, un jūs to pašu darāt par manu naudu? Kaut kāds ārprāts! Paldies Dievam, tas beidzās. Tā arī tagad teātrī manī pamodās buntavnieces gars. Pēc tā raksta nāca klāt cilvēki un teica: “Malacis, cik labi, ka tu to beidzot pateici!” Kas, jums mutes un galvas nav?
[..]
Paskatos vienu tādu pasākumu, paskatos otru, un man šķiet, ka mans uzdevums ir dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, ko es arī daru, un audzināt bērnus, lai viņi būtu labi cilvēki. Viss.
Tātad galvenais katram pareizi dzīvot savu dzīvi?
Vairāk vajag nodarboties ar sevi, tādā nozīmē, ka – sāc ar sevi. Sakārto vispirms savu dzīvokli, nomazgā logus, un būs labi. Pasaules lāpītāji – tas nekur neaizvedīs.
Man jau atkal prasa: “Kāpēc neorganizējaties un neejat pie Saeimas prasīt, lai pārvēl Maizīti?” Es esmu nogurusi. Cienu Maizīti un ticu, ka ar viņu viss būs labi. Bet nedzīvoju taču dziļā krievu režīmā, kur man jādibina pagrīdes partizānu kustība. Tad es vēl saprastu. Dzīvoju it kā normālā valstī, kur man nav jācīnās ar neredzamiem vai pilnīgi acīm redzamiem ienaidniekiem, jādala skrejlapas, kaut kas jāorganizē.
Tie tak ir latvieši, kas tur Saeimā sēž! Ja viņi tur ir un tik lielā skaitā, acīmredzot esam viņus pelnījuši, jo viņi taču tāpat vien neatnāca un neapsēdās, paši viņus ievēlējām. Ar domu, ka nu uz četriem gadiem mums būs miers.
Mans uzdevums ir iet uz darbu, pelnīt naudu un maksāt nodokļus, par ko viņiem tur sēdēt un strādāt. Un – izdarīt secinājumus. Es nevaru katru ceturtdienu iet un boikotēt. Beigās tas viss pārvēršas par absurdu.
Esi domājusi, kāpēc Latvijā tā notiek?
Pasaulē visās jaunajās valstīs tā vienkārši notiek. Vilinājums taču ir nenormāls. Iedomājies – tu tiec pie sadales! Ko var gribēt? Lai viņš padomā par mani, par tevi un tikai pēc tam par sevi? Tie apmēri gan ir Ostapa Bendera cienīgi. Acīmredzot tā viņi mūs ir novērtējuši.
Cik gan šeit ir to, kas spēj sakarīgi analizēt un pateikt, kā patiesībā ir? Tādu cilvēku, kuru viedoklī ir vērts ieklausīties bez aizdomām. To, kas redz no augšas, kas māk atšķirt svarīgo no mazsvarīgā. Ļoti maz. Nu, divdesmit? Vairāk nebūs. Es, piemēram, neprotu, es iegrimstu emocionālās lietās. Bet tas nenozīmē, ka esmu atmetusi ar roku.
Pati esi sapratusi, kas ir un kas nav svarīgs?
Ļoti ceru, ka man tā apskaidrība ir atnākusi. Saprotu, ka pa lielam ir vērts kreņķēties tikai un vienīgi par to, vai ar tevi un taviem bērniem, taviem radiniekiem viss ir kārtībā. Ja tā ir – tad nav ko uztraukties, pārējais viss ir štrunts. Jo visu var atrisināt.
Ja kādam pietrūkst naudas un tagad no kaut kā jāatsakās – mašīnas vai dzīvokļa –, atceries, ka ir vēl trešais variants, kas, protams, ir baigi nepatīkamais – ir jādara lietas, kas tev varbūt ne visai patīk. Ja esi mūziķis – sakod zobus un ej spēlēt šlāgeri! Ar to vienmēr varēs nopelnīt. Darīt tikai to, ko gribi, patiesībā ir liela greznība. To pasaulē retais var atļauties.
Protams, nē. Lai es dzīvotu tādu dzīvi, kādu gribu, man ir jāsakož zobi un jādara arī tas, ko man ne visai patīk darīt. Bija brīdis, kad man vienkārši bija jāpabaro bērns. Nebija variantu.
Pēc tam sapratu, ka ir baigi labi, ja vari kaut ko atļauties, ja vari dzīvot tādu dzīvi, kādu esi izdomājis. Gribi aizbraukt uz kādu valsti un, ilgi nedomājot, nopērc biļetes. Bet, lai to dabūtu gatavu, ir jāpaceļ dibens un jādara tas, ko varbūt ne pārāk gribas darīt. Viss foršais ir jānopelna. Neticu, ka ir kāds, kam kaut kas krīt no gaisa. Tā nevar būt. Tad noteikti ir citas problēmas. Kaut vai tiem, kas Eiropā mantojuši naudu, – man šķiet, ka viņi saslimst ar kaut kādām neārstējamām mentālām slimībām, jo nedzīvo pareizu dzīvi.
Pareizā dzīve, manuprāt, ir strādāt, strādāt, strādāt un drusku no tā visa saņemt baudu. Bet visi tie smalkie kundziņi – viņiem ir depresijas, tad viņus lenc ne tās brūtes un brūtgāni un nez kas vēl. Nedod, Dievs, mums viņu problēmas! Tāpēc, kad man astroloģe nesen pateica, ka man visu dzīvi būs jāstrādā, sākumā es tā kā mazliet sadugu, bet beigās nospriedu – eh, labāk tā! Kad jāstrādā, jāstrādā. Tā jau laikam ir vispareizāk. Kā gan savādāk izbaudīsi atpūtu?
Kā tu uztver dzīves skarbos brīžus? Kā skolu, pārbaudījumu?
Uz jebkuru notikumu var skatīties dažādi. Es parasti saku: nu, tā dzīvē notiek. Protams, es negribētu vēl piedzīvot bērnu slimības vai tuvinieku nāvi, bet viss pārējais tiešām pieder pie “tā dzīvē notiek”.
Mēģini no tā dabūt kādu labumu, kaut vai mācību – tur vairs neiešu, ar to nesatikšos, to nedarīšu... Man gan nav ar ko lepoties no sērijas “kam tik es neesmu izgājusi cauri”. Nekam briesmīgam, nekam ekstrēmam. Tpu, tpu, tpu – es tiešām negribētu piedzīvot, ka mani Kāds sāk ar kaut ko tādu pārbaudīt.
Jā, tā bija liela nelaime, ļoti skumjš notikums, kad man bērnībā nomira tēvs. Deviņos gados tas ir skarbi. Tad tiešām manā dzīvē vienā dienā mainījās viss. Bet pat tad tu saproti, ka tā dzīvē notiek. Pēc tam liktenis man ir bijis ļoti labvēlīgs. Savos četrdesmit gados esmu izdzīvojusi visu ko – uff! Gan cilvēkus satikusi, gan situācijas izdzīvojusi.
Nez kāpēc man neskaitāmas reizes ir prasīts – kā bija vienai audzināt bērnu? Tas tiek uzskatīts par kaut ko briesmīgu. Nu, nezinu… Vai – ja neesi precējusies, tātad kaut kas nav labi. Bet situācija – apstājos krustojumā pie sarkanās gaismas un vēroju: uz ielas stāv simpātiska latviešu meitene ar mazu bērnu uz rokas, viņai pretī – tāds milzīgs zlobs, un viņš uz viņu bļauj, bļauj, viņa raujas arvien mazāka…
Un tad viņš viņai iesit pa galvu. Gaiša diena, iet garām cilvēki, un tas ir atkal cits jautājums – ka vīrietis redz, kā cits vīrietis sit sievietei, bet iet garām un viņam ir pilnīgi vienalga…
Izlēcu no mašīnas, laikam to vīrieti kārtīgi nolamāju, jo viņš bija apstulbis, ierāvu meiteni mašīnā, prasīju, kas viņš tāds bija un kurp lai aizved? Sitējs, izrādījās, bija vīrs, viņa bija kaut ko sadzīvisku ne tā izdarījusi, mašīnu noskrāpējusi vai kaut kā tā, īsti neatceros.
Tad – kam ir briesmīgāk? Tā ir tā laimīgā ģimene, un es ar savu jocīgo uzstādījumu tā kā ne? Tās gan ir divas galējības. Bet tas nozīmē, ka ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās, un – dzīvo, lūdzu, savu dzīvi. Savu, nevis citu! Un nesāpi par citiem, ja viņi tev nav lūguši, nepārdzīvo viņu vietā.
Es vienkārši nevarēju noskatīties, kā viens kuilis sit sīku, neaizsargātu sievieti ar mazu bērnu uz rokām. Tā bija mana spontāna reakcija, un es tā vienmēr darīšu, ja ko tādu redzēšu. Es nevarētu naktīs gulēt, ja būtu aizbraukusi garām, nemēģinot palīdzēt. Esmu tā uzbūvēta. Bet principā – ja tev nelūdz, nedod. Nelāpi pasauli!
Toreiz, kad nostājos pilsoniskajā pozīcijā, man tiešām šķita, ka – bāc, cik var?
Nē, man vispār nav mieļu. Bet, ja kāds domā, ka tagad katru ceturtdienu iešu kliegt pie Saeimas, tā gan nebūs.
Man ir tā laime pa brīdim uzrunāt cilvēkus, ir sajūta, ka dažs labs arī ieklausās. Varu mēģināt tā modināt cilvēkus savādāk skatīties uz lietām.
Kas ir tavs vēstījums? Lai domā ar galvu?
Īstenībā – jā. Lai neviens Stendzenieks tev nemēģina iestāstīt, ka šitas sūds ir baigi labā lieta, tikai vajag uz to paskatīties no citas puses. Tāpat kā Bangkokas tirgū pirkta it kā Louis Vuitton somiņa ir un paliks draņķis. Tā ir domāta tādiem, kas sevi tā ciena.
Man ir sajūta, ka pagaidām mums ir tāda feodālā valsts. Līdzīgi kā Kirgīzijā – no feodālisma uzreiz iekritām kapitālismā. Kad saka – pirms kara arī bija Latvija, bet, hallo, – tā ir Atlantīda! Lielāko daļu no labākajiem taču izkāva vai viņi aizbrauca. No kurienes tai labajai sugai rasties? Tā arī dzīvojam. Kamēr gēni uzlabosies, jāpaiet laikam. Tīru sugu taču taisa gadiem, simtiem gadu. Te pārsvarā palika proletariāts, un viņiem tāda domāšana – kas nav piesiets, to vajag nozagt.
Diena jānodzīvo lietderīgi
Kā tu sadzīvo ar vienatni?
Labi… Man dzīvē viss bijis normālās devās. Gana ilgs bija periods, kad dzīvoju viena. Īstenībā jau Imantam Ziedonim taisnība, ka pēc būtības katrs cilvēks ir viens. Tur nav ko bēdāties. Jautājums – cik tu sev viens esi interesants? Man reizēm patīk vienatne. Bet tad atkal vajag to kvantumu, burzmu. Darbs man publisks, tur nevaru izšķirot – ir viskautkādi cilvēki, bet mājās gan tā burzma ir tāda, ko pati izvēlos.
Pazīstu cilvēkus, kas ir visēdāji, viņiem ir pilnīgi vienalga, ar ko tiekas, ar jebkuru sadzīvos. Daži ir baigie feinšmekeri, laiž sev klāt tikai ļoti īpašus cilvēkus. Ar mani nav tik traki, bet neesmu arī visēdājs. Turklāt, ja kāds man reāli nepatīk, man ir nenormāli grūti to noslēpt.
[..]
Normāli. Nenormāli ir, ja visu mūžu pa naktīm jāstrādā, laikā, kad cilvēkam pēc dabas būtu jāguļ. Jā, ceļos piecos divdesmit, jā, gribētos pagulēt ilgāk. Bet sestdienās, svētdienās vienalga ceļos septiņos. Man ir žēl laika. Tā ir bijis vienmēr. Pat ballītēs. Draugi to zina un laikus saka: ja celsi mūs no rīta, nogalināsim! Bet man ir sajūta – ja diena sākusies, ir kaut kas jādara. Kā var gulēt?
Tev tiešām ir daudz enerģijas…
Zinu cilvēkus, kuriem ir daudz vairāk, kuri var izdarīt vairāk. Man ir vakari, kad pārdzīvoju, ka esmu nelietderīgi nodzīvojusi dienu.
Tā, ka katra stunda aizpildīta, tas man šķiet labi.
Vispār man ir noveicies. Man nevajag daudz miega, lai uzlādētos. Pilnīgi pietiek ar piecām sešām stundām. Tas ir tad, ja esi vesels un nodarbojies ar sportu, kaut bišķiņ, tā, ka sporta zāles abonements vismaz ir maciņā. Esmu piefiksējusi – jo vairāk sevi nodarbini fiziski, jo vairāk spēka ir. Tas darbojas.
Bet vispār tas ir tik interesanti, no kā cilvēki sastāv. Divas kājas, divas rokas ir visiem, bet vēl jau ir tas caurums galvā, kas mūs savieno ar Kosmosu. Kā tā var būt, ka viens ir izgulējies nekāds, otrs negulējis nekāds. Viens ir tāds, ka iet un skaidas lec, bet otrs ne. Kāpēc? Tik interesanti.
Laikam tāpēc, ka esmu no laukiem. Tas bija kaut kas ārprātīgs, kā mani vecāki strādāja. Un kā mana mamma joprojām strādā! Par traku. Atceros, ka bērnībā viņas nekad nebija mājās. Kad atbrauca, uzreiz nometa augšiņu un skrēja strādāt dārzā. Nekad neredzēju viņu sēžam un neko nedarām, kaut televizoru skatāmies. Nekad! Mums neļāva skatīties televizoru, jo uzskatīja, ka tas ir pilnīgi nelietderīgs laika pavadīšanas veids, labāk vest zemi no punkta A uz punktu B. Es jau toreiz zināju, ka nekad tā nedarīšu, ka ļaušu bērniem skatīties.
„Ziedonis un Visums“, piemēram. Šī izrāde man tiešām sagādāja baudu. Tur viss kopā ir tāda īsta manta, īsts latviešu sudrabiņš. Uz tādu izrādi eju divas un trīs reizes. Labāk iet uz kaut ko labu vairākas reizes nekā uz visu pēc kārtas.
To iemācījos Valmierā. Mums bija klase ar teātra novirzienu, tāpēc bija teātra bezmaksas apmeklējumi. Bija izrādes, ko noskatījos reizes desmit. Piemēram, „Sirano de Beržeraku“. Vai „Koki mirst stāvus“. Tāpat ir ar filmām, kas man patīk, skatos tās atkal un atkal. Tiešām labu lietu pasaulē taču nav nemaz tik daudz.
Līdzīgi sanāk ceļojumos. Kad izraujamies un kaut kur aizbraucam, ejam uz vienām un tām pašām vietām, kas ir iepatikušās. Ir tādas vietas, kas visu laiku pievelk. Rīgai gan arī nav nekādas vainas, ja spēj neredzēt neforšo, ar ko būtu jātiek galā pašvaldības policijai, – bezkauņas zagļus, krāpniekus, kas nedara godu pilsētai, kura pretendē uz “brauciet tik šurp!”.
Pirmkārt, ir jāklapē ciet visas vietas, kur apceļ ārzemniekus. Tas ir kā Krievijā, kur pat muzejā no ārzemniekiem prasa vienu naudu, no vietējiem citu. Tas ir negodīgi, cūcīgi pret cilvēkiem, tāds lēts piegājiens. Nevaru ciest šito krāpšanu.
Kur tev patīk atgriezties?
Amsterdamā. Neticami, ka tās mājas pilsētas centrā vispār tur stāv un tajās pat dzīvo cilvēki! Bet sajūta ir tāda, ka esi filmēšanas paviljonā. Un vēl – viņu sabiedrība šķiet tāda ļoti demokrātiska. Ar aci neatšķirsi ārkārtīgi naudīgu no vidēja cilvēka. Tas man liekas visnormālākais piegājiens.
Ja tu esi turīgs, nu, Dievs ar tevi, esi! Nevis, ka tev Vecrīgā ar „Lexus“ nobrauc kājas, lai nodemonstrētu, ka viņš ir baigi krutais džeks. Es taču redzu, ka viņš ir nabagāks par bomzi. Nu, ko tu tēlo? Man radās sajūta, ka Amsterdamā viņi neliekuļo. Varbūt pie mums visi sabiedrības slāņi tādai brīvībai nav gatavi un mums to arī nevajag. Mums jau arī ir cita mentalitāte, nekādi eiropieši diemžēl neesam. Esam tādi kā Centrāltirgū, kur mierīgi stāv ar netīrām drēbēm un tirgo pārtiku.
Bet vienalga uzskatu, ka tā ir baigā veiksme, ka esam piedzimuši te. Valstī, kur teorētiski jebkurš var kļūt par ministru vai prezidentu. Amerikā vai Krievijā – „no way!“.
Jebkuram normālam cilvēkam būtu labi pamest vietu, kur viņš dzīvo, lai saprastu, cik forši tomēr ir atbraukt mājās. Kad atgriezos no Maskavas, lidostā biju gatava zemi bučot. Sapratu, kā mums ir noveicies. Dzīve tur, manuprāt, ir nepanesama, tas ir cilvēka cieņu pazemojoši. Nu, labi, tu iekļūsti elitē, bet – ar kādiem paņēmieniem? Ar elkoņiem un asins garšu mutē. Un pēc tam skatīsies to ārprātu, kas tur notiek. Protams, cilvēkiem, kas tur piedzimuši, nav variantu, viņiem atliek tikai mīlēt to zemi, un viss. Taču — cik labi, ka mēs esam tikuši no tā visa vaļā!
[..]
Kā sadzīvot diviem spridzekļiem
Visgodīgāk, man šķiet, rīkojas tie vecie cilvēki, kas apprecas pansionātos. Viņi neliekuļo, viņi apprecas, lai būtu vieglāk izdzīvot. Kāda tur vairs kaisle? Tur var būt tikai savstarpēja saprašanās, cieņa, godīgums. Bet pārējie? Mīlestība – skaista lieta, laimīgs, kas to piedzīvojis… Jāmāk gan atšķirt, kas ir mīlestība un kas – kaisle.
Baibas Sipenieces-Gavares dzīve
Man šķiet, ka drusciņ… Man gribas cerēt, ka esmu izbaudījusi, kas tas ir. Vispār jau ir ļoti svarīgi apprecēties laikā. Nevis tad, kad viss ir norimis, iegājis kaut kādā rutīnā. Vajag tad, kad viss vēl ir uz uh!
Esmu bijusi tik daudzās kāzās par vedējmāti un redzējusi tos pārus, kas palaiduši garām īsto laiku, kad vajadzēja precēties. Jūti – agri vai vēlu viņi izšķirsies. Visskaistākās kāzas ir tās, kur precoties abiem ir jūra līdz ceļiem. Rauj viņu kociņš, kā viņiem vēlāk dzīvē ies, bet, kad viņi precējās, tas bija tik godīgi!
Nu, jā, bet pēc tam sākas! Tad ir tā, ka tev visu laiku ir jāmēģina pielāgoties otram. Īpaši, ja abi esat cilvēki ar spēcīgiem raksturiem. Tā ir īstā māksla – sadzīvot ar to visu. Viens – ka jums klapē kaut kādās lietās, pa lielam ir vienādas intereses, viens otram spējat dot ko tādu, ko citi nav spējuši dot. Bet tak tā sadzīve! Iedomājies, diviem tādiem spridzekļiem kopā dzīvojot, kurš tad pirmais piekāpsies?
Dod, Dieviņi, lai ir ar laimīgām sekām. (Smejas.) Un tas ir tik neticami, par ko jāstrīdas! Parasti taču par pēdējiem sīkumiem. Tad, par laimi, nāk apjausma – attopamies, attopamies! Jo kāda starpība, kur kāds pakarinājis jaku? Viss, viss, dzīvojam tālāk! Parasti kinokomēdijās rāda, ka sievieti tracina tas, ka vīrietis no vidus izspiedis zobupastu, nav uzskrūvējis korķīti, bet tā arī atstājis. Tā ir arī dzīvē! Un tas nezin kāpēc tiešām tracina.
Protams, normāli cilvēki runā par savām problēmām. Saku: man tā ir problēma, lūdzu, panāc pretī! Sadzīve… Tur ieslēdzas visādas lietas, par ko pats pēc tam brīnies, – kaut kāds nepamatots pašlepnums, aizskartā pašcieņa, jo piekāpties sīkumos taču ir tik grūti! Reizēm palīdz kādas grāmatas vai filmas, pavēro tā sevi no malas un saproti: vai, cik stulbi… Ir bijis tā, ka noskatos filmu un aizsūtu īsziņu: piedod, man nebija taisnība. Saproti taču, cik otram tas ir vajadzīgs, bet tas ir tik grūti.
Labi, ja atšķiras viedokļi, bet vienalga respektē viens otru. Tur gan arī ir robeža. Ja mans vīrs būtu kādam izteiktam maitam labākais draugs – nu, laikam es to nevarētu. Tad mums nekas nesanāktu. Mums ir ļoti paveicies, ka mums ir vienota izpratne par patriotismu un valsti kā tādu. Skaidrs, ka ir atšķirības. Mani, piemēram, neinteresē sports kā viņam. Bet tas ir normāli.
Mums bērnībā ir līdzīgi gājis, esam no vienas kastas, ir par ko parunāt. Abiem ir tā sāpe, ka vecāki teātrī starpbrīdī neļāva skriet uz bufeti, teica, ka paēst var mājās. (Smejas.) Tādas lietas, kas ir smieklīgi vienojošas, padomju bērniem ir daudzas.
Man dikti patīk, kā viena mana laba draudzene, kas dzīvo viena, reizēm mēdz teikt: “Jo vairāk jūs visus vēroju, jo vairāk man šķiet, ka es daru pareizāk!” (Smejas.) Ja ellītes ir vairāk nekā labā, tad gan – kāda tam jēga? Tu taču dzīvo vienu dzīvi. Nav pareizi sakostiem zobiem dzīvot kopā, lai tikai sudrabkāzās pateiktu: “Jes, mēs to izdarījām, novilkām 25 gadus!”
Dzīvojot viens, cilvēks absolūti normāli var būt laimīgs. Tas ir sabiedrības stereotips, ka vienam būt ir slikti. Un tas netaktiskums: kad tad tu precēsies? It kā bez otras puses tu būtu nepilnvērtīgs.
Bet es laikam tomēr esmu radīta ģimenei, man piemīt visas klukstes īpašības.
Īpaši izteikti tās izpaužas pirms svētkiem, man patīk ņemties – organizēt, galdus klāt, bērnus pucēt un uz viņiem dusmoties, kad viņi neklausa… Mana dzīve būtu daudz savādāka, ja nebūtu tā sanācis, ka man ir ģimene. Un skaidrs, ka dzīvē labais pa vienam nepārdodas, vienmēr kaut kas nāk komplektā. Kā Kannu filmu tirgū – ja gribi nopirkt vienu labu filmu, tev desmit sliktas jāpērk līdzi. Tāpat dzīvē. (Smejas.)
Vienmēr esmu teikusi, ka cilvēkus nedalu vīriešos un sievietēs, bet cilvēkos, ar kuriem es labprāt, un cilvēkos, ar kuriem nelabprāt. Divas sabiedrības daļas, vienā pusē vīrieši, otrā sievietes, ir pie čigāniem vai austrumu tautām, kur vīrieši ēd vienā istabā, sievietes otrā. Tās tiešām ir divas dažādas pasaules. Esmu bijusi pie čigāniem viesībās, sēdējusi pie vīriešu galda, kur sievietēm nav vietas, bet ciemiņi drīkst. Viss jau bija jautri un labi, bet, jā, sievietes bija citā istabā. Tāds mūsu mentalitātei mazliet svešs uzstādījums.
Bet padomā – vai tad, ja sieviete dzīvo kopā ar sievieti, viņām nav problēmu? Vai geju pārim? Tāpēc man šķiet aplami uzskatīt, ka grūti sadzīvot ir tieši sievietei ar vīrieti.
Nē, man šķiet, es visu saprotu. Arī to, kāpēc viņi iet pa kreisi. Kaut gan ir taču arī sievietes, kas krāpj, ka nemetas. Tā nav tikai vīriešu prioritāte.
Tādu milzīgu atšķirību starp sievietēm un vīriešiem nav. Esmu redzējusi, kā vīrietis aizkustinājumā raud, noskatoties filmu, kā viņš ir spējīgs par nelaimīgu vai sarežģītu mīlestību raudāt tikpat, cik sieviete…
Pieņemu, kaut kādās ekstremālās situācijās viņi rīkojas savādāk, aukstasinīgāk. Bet tādas situācijas, paldies Dievam, ir tik reti, ka objektīvus pētījumus nav iespējams veikt. Ja ar vīriešiem pareizi apietas, viņi ir tīri normāli radījumi.
Vajag respektēt. Ja ir zināms, ka viņiem ļoti svarīgs ir sekss un gribi, lai dzīve būtu daudzmaz monogāma, tad kāpēc to nerespektēt? Kopdzīve tomēr ir mazliet upurēšanās. Nu, ir! Neko daudz jau nevajag. Lai viņš jūt rūpes, negaidītu uzmanības pievēršanu, nevis tikai to, ka saņem vakariņas katru vakaru, bet kaut ko tādu, lai viņš visu laiku būtu nelielā izbrīnā.
Vispār jau vajag mēģināt kopdzīvi dzīvot interesanti. Pastāv tik daudz iespēju, vajag tikai domāt. Kur vajag, tur var arī pietēlot – ka viņš ir gudrāks un mājās galvenāks. Vajag atstāt to ilūziju, ka viņš ir tas, kas pasaka galavārdu, no tā nekas slikts tev nenotiks. Vistrakākais ir tad, ja abus nokauj rutīna, ja katru vakaru ir viens un tas pats. Tā ir vislielākā kļūda kopdzīvē. Jo tad negribot sāc domāt: vai tiešām tas manā dzīvē ir viss? Un sāc meklēt kaut ko fifīgāku.
Reiz teici, ka sievietei vajag būt mazliet maitai. Ko tu ar to domāji?
Dzīvē speciāli nevienam pāri neesmu darījusi. Bet tādai absolūtai jēra dvēselītei arī nav jēgas būt. Ja redzi, ka pretī ir kretīns, tad arī tev jārīkojas ar viņam saprotamām metodēm. Esmu to pāris reižu piedzīvojusi un sapratusi, ka nekas nesanāks, ja mēģināsi pret vienu īstenu kretīnu būt lojāls.
Man ir laimējies, ka jūtu tādus cilvēkus pa gabalu un izvairos, bet gadās, ka dzīve piespiež ar viņiem satikties. Tad vajag dot pretī. Man, par laimi, tāda situācija nav bijusi, bet, ja, piemēram, redzi, ka tavā klātbūtnē bezkaunīgi lenc tavu vīru, nav jātēlo svētā, jābūt maitai ar viņas metodēm, nevajag slāpēt. Tas nav nekas slikts. Dzīve iemāca to darīt.
Visu cieņu maigajām, tolerantajām latviešu sievietēm, es ar apbrīnu skatos, kā viņas iet pa dzīvi un ar kādu cieņu uztver likteņa triecienus. Manī laikam ir gana liels citu asiņu piejaukums, es nespēju mierīgi reaģēt.
Man gan nepatīk spriedelēt par stiprajām sievietēm, jo mēs jau ikdienā dzīvojam bez tādiem lieliem satricinājumiem. Cilvēka stiprums tiek pārbaudīts karā un citos ekstrēmos brīžos. Nedod Dievs mums to piedzīvot, lai pārbaudītu, cik esam stipras! Negribu to zināt! Jo mazāk sievietei jāpierāda, cik viņa ir stipra, jo viņai vairāk veicies dzīvē.
Cilvēkam ir jābūt tādam, lai tad, kad viņa nav, viņš kādam kaut kad pietrūktu. Darbā vai draugu kompānijā. Tad tas ir labi. Tā arī cenšos savu dzīvi vadīt. Kad nomira Romans Trahtenbergs (Pazīstams Krievijas šovmenis, aktieris, televīzijas un radio raidījumu vadītājs. – Red.) – viņš bija rets savienojums – gudrs, izglītots, bet viņa uzvedība un runas maniere mēdza pārsniegt sabiedrībā pieņemtās normas. Man viņš patika, jo viņš bija savādāks un viņam piestāvēja tas, ko viņš ēterā atļāvās…
Tajā dienā, kad viņa balss vairs neskanēja ēterā, es to radio vairs neklausījos, man tas kļuva neinteresants. Mēdz teikt, ka neaizstājamu cilvēku nav, bet man viņš bija neaizstājams. Tā ir māksla nodzīvot dzīvi tā, ka bez tevis būs savādāk. Vēlams – skumīgāk. (Smejas.)
Pārējais ir kā pavasarī iet pāri upei pa koku. Tu vari iekrist tajā upē, nu, saslapināsies, nekas, izkāpsi ārā un vienmēr varēsi sākt iet no jauna. Bet to brītiņu vajag iet skaisti. Nevis nenormāli piesardzīgi, ka tikai neiekrīti. Bet tā – dejojot!
Raksts publicēts sadarbībā ar modes un stila žurnālu „ Pastaiga “
Inita Saulīte-Zandere / Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi“ arhīva, Nils Vilnis, LETA
