Tik un tā celšos kājās. Sanitas stiprais stāsts
Par spīti slimībai Sanitai (38) ir trīs bērni. Arī vīrs, kurš liek gan smieties, gan silda sirdi ar viņas dzimšanas dienas rītā pļavā plūktām margrietiņām. Un viņai atkal gribas būt skaistai.
Apprecējos, vēl būdama pilnīgi vesela. Tolaik iestājos arī augstskolā, lai mācītos pedagoģiju un apgūtu skolas teātra vadīšanu. Gadus sešus nodzīvojām priecīgā bezbērnu laulībā. Tikai tad man atklāja izkaisīto sklerozi, un ārsta spriedums bija kategorisks: „Nekādu bērnu!” Tam vienkārši nespēju piekrist. Kā mēs bez bērniem? Man ir tāds vīrs – tik lielisks – viņam vajag bērnus. Par spīti visam man tie būs.
Vīrietis no sapņa
Ir tāds ticējums – ja ķemmi, ar kuru matus sukā, liec zem spilvena, tad sapnī redzēsi nākamo vīru. Tā arī izdarīju. Un ieraudzīju! Trīs gadus, pirms vispār viņu satiku, šis puisis man parādījās sapnī. Redzēju, kā viņš mani rokās nes uz mana tēva mājām. Vēlāk man bija daudz pielūdzēju, un katrreiz domāju: „Nez, vai nav līdzīgs?” Te kādu rītu darbā zvanīja telefons. Paceļu klausuli, un jauna vīrieša balss teic: „Labvakar!” Kaut kas viņam bija samisējies!
Puisim vajadzēja sarunāt tikšanos ar manu kolēģi, un, kad viņš ienāca pa durvīm, uzreiz pazinu – tas ir vīrietis no sapņa. Reiz sēdējām kanālmalā, un viņš teica: „Gribu par kādu rūpēties.” Zināju – viņš ir manī iemīlējies un tas cilvēks, par kuru vēlas gādāt, esmu es. Šo iemīlēšanos un vēlmi rūpēties jūtu joprojām.
Vīrs man patiešām ir īpašs. Kad biju jauna meita, vienmēr domāju un teicu: „Mans vīrs būs labs cilvēks.” Tā es sevi ieprogrammēju.
Iešu pati savām kājām
Slimība sākās pēkšņi – kādā dienā notirpa viena sejas puse. Aizgāju pie neiroloģes, man veica magnētisko rezonansi, un diagnoze kā uz delnas. Vai dieniņ, kādas tās bija asaras! Tas bija briesmīgi. Tad vēl īsti nezināju, kas tā izkaisītā skleroze īsti ir, bet ir tik šausmīgi atklāt, ka tavās smadzenēs notiek kaut kas neārstējams, neglābjams. Tāda nolemtības sajūta. Vēl trakāk, kad palasi par savu kaiti vairāk. Ratiņkrēsls... Bezpalīdzība...
Vīrs bija gatavs pārdot visu – dzīvokli, zemi. Pirkt visdārgākos preparātus ārzemēs. Taču es teicu – nevajag! Nav jau zināms, vai tie palīdzēs. Mani ievietoja slimnīcā, uzsāka zāļu terapiju. Izrakstoties aizgāju uz lekcijām, bet tur zaudēju samaņu, kritu, pārsitu galvu un atgriezos reanimācijā. Kopš tā laika vairs nevaru parakstīt, tikai tādus ķeburus uzvilkt, un man ir kustību koordinācijas traucējumi. Nogurstot vēl skaidrāk jūtu, kā slimība manī dzīvo. Tomēr es to atkal un atkal uzveicu. Gribu domāt, ka līdz mūža galam iešu pati savām kājām.
Parasti vīrieši nepaliek pie slimām sievietēm. To man caur puķēm mēģināja pateikt arī ārste, kad sāku runāt, ka gribu dzemdēt: „Kā tad tas būs? Paliksi uz gultas, vīrs pametīs? Kas audzinās bērnu?” Ar viņas muti runāja dzīves pieredze. Taču es atbildēju: „Vīrs mani nepametīs – to ļoti labi zinu!” Tā ir mana pārliecība vēl joprojām. Sapnis, ko redzēju jaunībā, par to liecina.
1% cerību
Pirmais bērns bija plānots. Ieņēmām to mīlestībā, un viņa gaidīšana bija ļoti skaista. Taču tad pēkšņi sajutu, ka viņš taisās prom. Saslimu, man bija briesmīgs klepus. Sākās asiņošana. Ārste iedeva zāles, un bērnu izdevās saglābt. Aizgāju uz pirmo sonogrāfiju, domājot: „Kaut tik būtu puika! Kaut nu varētu saskatīt!” Jā, redzēju to pati savām acīm – puika. Tomēr sonogrāfija noskaidroja arī ko citu – ka mazajam ir problēma. Diafragmas trūce. Tas nozīmēja, ka viņš neizdzīvos. Bija ļoti smagi. 1% cerību tomēr bija, un mēs turpinājām grūtniecību. Bērnam uztaisīja operāciju, taču viņš nodzīvoja tikai divas dienas. Mēs viņu nosaucām par Tomu.
Mārtiņš, Andris, Zane
Nebēdāšu vairs par Tomu, jo gribu pastāstīt vēl vienu sapni. Lielajos pārdzīvojumus viņu gaidot un zinot, ka, visticamāk, bērnu zaudēšu, kādu nakti redzēju sapnī, kā man piedzimst Toms un nomirst. Bet pēc tam dzimst vēl viens puisītis, un tas man jānosauc par Mārtiņu. Lieki teikt, ka tā arī notika. Ieņēmām mazo vasarā, lai es atkal nesaslimtu, un aprīlī Mārtiņš bija klāt.
Tagad viņam ir pieci gadi. Kā tad Mārtiņš viens pats? Es gribēju brālīti, bet vīrs domāja par meitiņu. Tā pasaulē pēc trim gadiem nāca Andris. Savukārt ar meitiņu bija tā. Vīrs ceļ mums māju. Bijām uzkāpuši jaunceltnes bēniņos un pēkšņi teicu – gribu vēl vienu! Pagāja tikai mēnesis, un viņa jau pieteicās! Vīrs tik ļoti gribēja meitu, arī es vēlējos viņam to dāvāt, bet baidījos sasapņoties – ja nu esmu no tā sauktajām „puiku mammām”?! Bet piedzima Zane.
Vīra tēvs bijis ķirurgs, un arī Mārtiņš sapņo kļūt par ārstu. Viņu interesē, kas cilvēkā norisinās. Kur atrodas sirds? Kāpēc es elpoju? Kādēļ aug mati? Reiz klupu un stipri sasitos pret galda malu. Tad Mārtiņš mani mierināja: „Mammīt, neraudi! Mēs mājās esam trīs dakteri – es, krokodilītis un kazlēniņš! Mēs tevi izārstēsim.”
Domāju, viņš būs labs ārsts, jo jau tagad no sava piecgadīgā puisīša sajūtu milzīgas rūpes. Viņš taujā par maniem simptomiem, un es atklāti visu stāstu. Andris vēl nezina, kas būs, bet attapīgs ir jau tagad. Reiz nedevu viņam šokolādes konfekti ar liķiera pildījumu – nevar, jo tā ar alkoholu. Viņš devās pie zemeņu dobes, noplūca vienu ogu, parādīja man: „To, mammīt, tev nedošu, jo tā – ar alkoholu.”, un iebāza sev mutē. Zane – tāds mazs manis atkārtojums. Maza princesīte.
Vīrs ir pelnītājs, jo invaliditātes dēļ strādāt nevaru. Viņš arī savām rokām ceļ māju. Lai arī cenšos tikt galā ar mājas soli, noteikti darba viņam tik un tā vairāk nekā veselu sieviešu vīriem. Laime, ka pašlaik palīdz vīramāte, jo ceļam savējo viņas mājai blakus. Rādās, ka pārcelsimies uz laukiem, jo vīrs rautin raujas pie dabas.
Mēģināsim nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību, pat bites jau iegādājāmies.
Vīrs ir brīnišķīgs tēvs. Tāpēc jau tik karsti gribēju bērnus, ka sirdī to zināju. Viņš ir ļoti pašaizliedzīgs. Pat es tāda neesmu. Viņš visu tikai bērniem, bērniem, bērniem. Pavada ar mazajiem daudz laika, daudz runā un stāsta. Parasti vīrieši tā nedara. Viņi tik ļoti bērniem nepakārtojas.
Ja jautā, kā uzturēt mīlestību starp vīrieti un sievieti, man ir tikai viena atbilde – mīlestībā ir jādzīvo. Ir svarīgi sarunāties. Saprast vienam otru. Izjust. Līdz galam būt un pastāvēt par otru. Tad jau mīlestība nepazūd. Un kas par to, ja reizēm sapiktojies? Arī to var izrunāt. Un izsmieties. Manā laulībā smiekliem ir milzīga nozīme. Vīrs liek man smieties. 38. dzimšanas dienas rītā viņš no pļavas atnesa 38 margrietiņas. Pats saplūcis! Man kļuva tik silti ap sirdi.
Gribas skaistai būt
Slimība ne tikai ņem, tā arī dod. Lielāku saprašanu. To, ka saprotu vairāk nekā citi, aptvēru jau sen. Ka neesmu īsti šai dzīvei piederīga. Ka nepiederu visiem šiem „ha – ha, ho – ho” ļaudīm, kuru patiesībā ir tik daudz. Slimība man ļauj būt brīvākai. Sabiedrībā valda dogmas, bet es varu tām nepakļauties un domāt tik daudz un tā, kā man tīk.
Solārijs? Skaistumkopšana? Karjera? Dārgas izklaides? Man tas nešķiet vērtīgi. Man to nevajag. Kaut gan... Jūtu nelielas pārmaiņas sevī. Par to skaistumu īsti nebūs vairs tiesa. Nu man ir meitiņa, un es vēlos mainīties. Man gribas skaistai būt.
Tiesības justies slikti
Man nav bail nomirt. Tomiņš arī nomira, un tas ir pats labākais, kas varēja notikt. Vai būtu labāk ja viņš mocītos? Nu man ir skaistas atmiņas. Aug viņam par godu iestādīts kastanis. Es citiem ieteiktu pārdomāt – kādēļ šī slimība sākusies? Taču pats galvenais – ļauties, kad tev ir patiešām slikti. Tad atpūties, paguli un sāc domāt. Galva, rokas, kājas kustas? Izlem, ar ko vari tikt galā un ko gribi izdarīt.
Neklausies tādos „padomdevējos”, kas liela izmisuma brīžos tev iesaka: „Domā labas domas!” Piedod šiem padomdevējiem! Tas ir šis laiks, kas piespiež viņiem izlikties. Apzinies – ja tev ir slikti, tad tev ir tiesības justies slikti.
Taču nevis gremdējies nelaimē, bet izlaid caur sevi un sāc kārpīties no tās laukā. Visbeidzot ļauj, lai tev palīdz, jo tavi mīļie būs priecīgi to darīt. Tad, kad atmet lepnību, tu saki: „Es vairs nevaru!”, un vīrietis ir laimīgs būt blakus un atbalstīt.
Redz, mana vīramāte, māsa, mamma ir tik stipras, viņas visu laiku cenšas pierādīt – es, es, es! Bet es vairs nevaru, un tieši man dīvainā kārtā blakus ir stiprs vīrietis, kurš palīdz. Turklāt tad, kad par mani gādā, pēkšņi paveras jauni spēki, un es arī spēju rūpēties par citiem. Enerģija rada enerģiju.
Balstīt citus
Ja zelta zivtiņa varētu piepildīt manu pašu kvēlāko vēlēšanos – gribētu būt psihologs. Slimības dēļ man vajadzēja apmeklēt šo speciālistu un tad domāju: „Kā man patiktu šis darbs!” Pašlaik pati esmu stutējama un balstāma, bet vēlētos kādreiz balstīt arī citus, meklējot risinājumu viņu problēmām.
Gribētu, lai bērni mantotu manu dzīvīgumu – lai kāds traktors brauktu pāri, tik un tā celšos atkal kājās. Ir vieglāk dzīvot, ja apzinies, cik daudz tev dots. Iespējams, veselība man tika liegta tādēļ, ka citā – mīlestībā un bērnos – esmu bagāta. Ir ļoti no svara, kā ieprogrammējam savu bezapziņu. Galu galā – kad atmet mazsvarīgo, paliek būtiskais, un manā dzīvē tas ir bezgala skaists.
