Mākslinieks Gagainis ar labu dejošanu gandrīz atbiedējis mūža mīlestību

Mani vecāki ir no vienkāršu ļaužu vides, no laukiem, kaut nebija laukstrādnieki, bet gan amatnieki. Mammas senči un arī brāļi bija labi galdnieki Ziemeļvidzemē, Jaunburtnieku pusē – slaveni ar to, ka mācēja ļoti stiprus ratus taisīt. Kārtīgi cilvēki. No mammas man (un manam dēlam!) tas melnīgsnējums. No saviem nelaiķa radiem esmu dzirdējis, ka mammai jaunībā esot bijuši ogļu melni mati un vecmammai – arī. Tas ir pavisam neraksturīgi tās puses latviešiem.

Uzzināju, ka Salacas deltā un pie Burtnieku ezera esot mājojuši Ziemeļvidzemes lībieši un tie gan dažkārt esot bijuši koši melniem matiem. Studiju laikā un arī pēcāk esmu pulka reižu bijis Sāremā, kuras iedzīvotāji ir blondi, bet salas vienā nostūrī dzīvojot arī šādi te (rāda ar pirkstu matus). Jautāju, kāpēc tā. Sāremieši skaidroja, ka šīs asinis nākušas vai nu vikingu, vai lībiešu ceļā. Tādējādi domāju, ka manas vecmammas senčos bijuši lībieši. Sāremā nemaz no Ziemeļvidzemes tik tālu nav, un tie melnmatainie būs tās puses blondo sabiedrībā vienkārši piejaucējušies.

Tēvs savukārt ir no Litenes. Gulbenes pusē šis uzvārds nav rets. Brālēns Gunārs reiz stāstīja: „Kad mācījos skolā, puse klases mums bija Gagaiņi, otra puse – Brūniņi. Pēc tam mēs visi savā starpa saprecējāmies, nekur projām nebraucām un visi turpat arī dzīvojām.” Kad aiziet uz Litenes kapiem, tur tā pati aina – pilns ar Gagaiņiem un Brūniņiem.

Tēva tēvs bija podnieks un uzskatīja, ka arī dēlam jābūt amatā, jo zemes ģimenei nebija. Tā mans tēvs tika aizsūtīts mācībā pie kurpnieka. Viņam šis amats diez ko nepatika. Kad Latvijas valsts ieguva neatkarību, īpaša uzmanība tika pievērsta dzelzceļam, un Gulbene bija liels mezgls. Tēvs devās turp strādāt, tad pārcēlās uz Rīgu un visu savu mūžu bija dzelzceļnieks. Taču, neraugoties uz to visu, tētis taisīja čības, un kurpes mums visiem vienmēr laboja pats. Viņam bija visi tam nepieciešamie instrumenti, un tas bija forši!

Uzšķilt interesi

Man ir dvīņumāsa, tekstilniece Anita Celma. Smeju, ka viņa ir par mani 15 minūtes vecāka! Esam vāclaikā dzimuši bērni. Kā jau pēckara paaudze, nebaudījām tādu rotaļlietu daudzumu, un visvieglāk dabūjamā izklaide bija papīrs, šķēres un zīmulis. Mamma, nebūdama māksliniece, labi zīmēja mums priekšā. Domāju, tā radās mana patikšana savām rokām kaut ko dabūt gatavu un reizē arī rotaļāties. Faktiski, tā mūsdienu klasiskā dizaina aksioma – pats savu ideju radi ar savām rokām, izej cauri procesam no domas līdz gatavai lietai materiālā, un tikai tad vari to vērtēt, kritizēt, pieņemt, rādīt sabiedrībai vai likvidēt.

Māsa uzreiz iestājās Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk arī es sekoju viņas pēdās. Mums ļoti laimējās ar skolas vadību. Bija savākta spēcīgu pasniedzēju komanda. Nepateikšu neko jaunu, apgalvodams, ka skolotājiem ir milzīga nozīme, jo tikai skolotājs var uzšķilt interesi un tavu talantu padarīt par lietaskoku.

Kad es pats biju students, pirmkārt, mana atbildība par izglītību, ko saņemu, bija daudz lielāka. Otrkārt, augstskolas disciplīna tolaik bija ļoti augsta. Nu, nebija iedomājams, ka „ai, man šorīt briesmīgi nāk miegs, palikšu mājās un izgulēšos”!

Kopš pats beidzu mācības, pagājuši jau 40 gadi, bet vēl joprojām ik pa reizei pārbijies trūkstos no miega augšā – ka tikai nenokavētu zīmēšanu! Zīmēšana vienmēr bija kā pirmā stunda, pašā agrumā, un ir zināms, ja to iekavē, vari dabūt sliktu vērtējumu – neviens tev modeli otrreiz negādās un nerādīs, kā un kas jādara.

Kad pats sajutos pieaudzis? Tāda brīža, kā ķīnieši teiktu – nocirsts ar cirvi – nav. Viss notiek pamazām, pat teiktu – mācos un pilnveidojos joprojām. Neesmu to skaļi deklarējis, bet mācīties un darīt pirmoreiz man vienmēr paticis. Tas saistās arī ar manām savvaļas interesēm, nu tām, ko tagad sauc par hobijiem. Mēdzu teikt, ja nebūtu izvēlējies mākslinieka ceļu mūža garumā, noteiktu būtu vēsturnieks.

Paralēli kaislībai uz vēsturi man ļoti patīk ceļot – braukt uz mazpazīstamām zemēm, par kurām sapņoju bērnībā, stāstus par Robinsonu Krūzo lasot. Esmu bijis Bolīvijā, Čīlē, Peru, Etiopijā, Ķīnā, Marokā, bet pagājušo gadu devos uz Papua Jaungvineju pie cilvēkēdājiem. Esam ceļotāju grupiņa, kas turamies kopā, turklāt sieva mani atbalsta un ceļo līdzi. Viņa savulaik nodarbojusies ar kalnu tūrismu, tādēļ ir gan griba, gan rūdījums.

Atgriežoties pie pieaugšanas – īstā pieaugšana cilvēkam tomēr iestājas tad, kad uz viņu gulstas atbildība – gan par ģimeni, gan par darbu, ko uzņemies. Ja tā to ņem, sāku strādāt agri – vienpadsmit gadu vecumā tēvs sūtīja mani uz būvēm. Tas drusku gan uz veselību atsaucās, jo puišeli amatnieki nežēloja. Vēlāk tēvs, tāpat kā tas tika darīts viņa ģimenē, lika man amatu mācīties. Devos uz arodskolu un apguvu instrumentu atslēdznieka iemaņas. Tas man noderēja turpmākajā profesijā.

Sabučojāmies un cauri

Man ir brīnišķīga sieva. Tekla ir ķīmijas skolotāja. Taču ceļš uz mūsu savienību ir garš un juceklīgs. Sākšu no paša sākuma. Beidzot arodskolu, izturēju konkursu un gribēju turpināt mācības „lietišķajos”. Tomēr tolaik bija spēkā likums par valsts norīkojumu.

Nākamais darba devējs kā lielu žēlastību mani palaida mācīties, ja vien vasaru atstrādāšu kolhozā. Man bija 16 gadi, un savu mūžu kolhozā nebiju bijis. Ir 1955. gads, un mēs, rīdzinieki, vaļējā kravas mašīnā dodamies uz Latgali.

Mūs sagaida paģirains kolhoza priekšsēdētājs un izgulda klubā uz skatuves, uz paklātiem salmiem. Strādājām pie siena, ēst deva labi, pārējiem talciniekiem bija muca alus līdzi – viņi arī dzēra labi. Kādu vakaru klubā, kurā mēs dzīvojām, bija „večerinka”. Rīgā biju VEF Kultūras pilī uz deju kursiem gājis, man arī vēl tagad patīk dejot. Tātad – klubā tiek iedegtas petrolejas lampas, jo barakā elektrības nav un gar sienām salikti soli.

Sanāk mūziķi – viena ar vijoli, otrs ar „garmošku”, trešais – bundzinieks, kuram gan nav bungu, bet ir divas alumīnija karotes, ar kurām viņš ritmu izsit. Orķestris! Pēkšņi ieraugu – stāv viena meitene! Bet nu tāda... Tāda, kas man ļoti patīk! Kā šodien atceros – viņai bija gaiši zila kleita ar divām lielām, kā toreiz bija modē, pogām pie apkakles. Uzlūdzu. Es, pašā Rīgā gājis deju kursos, rādu klasi.

Savukārt viņa, riktīga latgaliete būdama, domā, ka nesu cauri, jo visa sādža lūr. Viena deja, otra, viņa tāda nerunīga, bet te pēkšņi saka: „Es vairs tā neturpināšu.” Bet man viņa tik ļoti patīk, ka neatlaižos: „Es jau varu arī citādāk!” Dancinu tik tālāk vienā laidā.

Vārdu sakot, Tekla tolaik bija Daugavpils Pedagoģiskā institūta studente. Tikvien mums bija kā šī balle. Mani paņēma armijā, un atgriežoties cita sieviete pārtvēra. Bija kauns Teklai acīs rādīties. Apprecējos, dzima bērni, arī Tekla izveidoja ģimeni. Bet no galvas un sirds viens otru nebijām izmetuši. Es taču pat viņu meklēju, braucu uz Brocēniem, kur tā dzīvoja, un centos vismaz saredzēties.

Reiz Tekla izlasīja avīzē apsveikumu: „Sveicam profesoru Juri Gagaini jubilejā.” Viņai bija darīšanas Rīgā, un šo iemeslu (apsveikumu) viņa izmantoja un ieradās akadēmijā. Tā otrreiz dzīvē Teklu satiku 1999. gadā, un pēc gandrīz trim gadiem mēs, šķirot savas iepriekšējās laulības (man tur palika trīs pieauguši bērni, Teklai – divas meitas), apprecējāmies.

Iedomājieties – nekā visus šos gadus starp mums nebija – tikai sabučojāmies, un cauri. Man nebija pienākuma, tikai liela patikšana visai dzīvei cauri. Tekla patiešām ir īpaša. Viņa ir augusi trūcīgā daudzbērnu ģimenē, pratusi izsisties un iegūt labu izglītību. Tekla cilvēcības un labestības ziņā ir daudz, daudz pārāka par mani – domāju, tas bija galvenais iemesls, kādēļ viņa tik ilgi bija manā sirdī.

Ja man jautā, ko vēl dzīvē gribētu sasniegt, jo, šķiet, ka tik daudz man dots – darbs, kas patīk, otra pusīte, ko mīlu, labi bērni – tad tāda viena mērķa gan nav, bet es varētu formulēt dzīvi, kādu man patīk dzīvot. Man patīk tikties ar draugiem un domubiedriem. Tiem, kas pulka jaunāki, būs grūti saprast, bet ir tik jauki sastapties ar tuviem cilvēkiem un vēlreiz pārrunāt jaunības takas, ar šodienas acīm izvērtējot caur smiekliem un asarām. Un vēl es gribētu tēvam un mātei skaistu pieminekli pats savām rokām izveidot un uzlikt. Visbeidzot – izgājušo vasaru strādāju metālmākslinieku simpozijā Siguldā, sadarbība ar pilsētu turpinās, un kaļu plānus šogad organizēt līdzīgu pasākumu. Kalt man, redz, patīk!

Aija Kažoka / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva