Es viņu nemīlu, bet meitiņa sauc par tēti...

Protams, kā jau visās ģimenēs, no sākuma viss bija labi. Vēlāk uzzināju, ka vīrieša vecāki zina visu par mani, visu par viņu, visu par to, ko un kā mēs darām un arī ar ko. Man tas neliekas pieņemami, tāpēc pateicu, ka negribu, lai viņa vecāki būtu informēti par katru sīkumu. Sākās problēmas. Vīrieša māte sāka stāstīt visādas pasaciņas par mani, kurām viņš noticēja. Protams, šķīrāmies.

Līdzko izšķīrāmies, arī manas sapņu brilles nokrita, jo jūtas pret viņu bija pazudušas. Viņš nebija slikts ne pret mani, ne pret manu bērnu, bet es biju tikai aizrāvusies. To diemžēl sapratu par vēlu, jo līdz tam domāju, ka aizraušanās nevar ilgt trīs gadus. Priecājos, ka mēs beidzot esam šķirti, un man nav jūtu pret viņu. Taču kādā mirklī viņš "beidzot" saprata, ka es esot viņa ''īstā'' sieviete un vēlējās atsākt attiecības.

Es tam nepiekritu, mēs izšķīrāmies, dzīvojām atsevišķi, un vienu vakaru liku gulēt meitu, kurai sākās histērija. Viņa raudāja un trakoja, nevarēju viņu nomierināt, līdz atbrauca „tētis”. Meita kļuva mierīga, sāka smaidīt un bija laimīga. Es pat nezināju, ko darīt, mana meita sajūsmā runāja par viņu, gaidīja, līdz es piekritu būt „ģimene”, lai arī neīsta. Tomēr mana mazā saulīte atkal bija tāda kā agrāk.

Es tomēr neko pret šo vīrieti nejūtu. Ne mīlestību, ne naidu. Viņš ir labs cilvēks, bet ne piemērots man. Tagad esmu kopā ar viņu jau nedēļu, bet mana sirdsapziņa mani tirda un neliek mierā. Es nevaru pati pieņemt, ka tagad es tiešām izmantoju viņu. Man pašai dzīve nav bijusi spoža, es uzaugu bez tēva. Bija tikai onkulis, ar kuru man nekad nebija nekā kopīga. Es zinu, ka esmu pieļāvusi kļūdu, ļaujot svešu cilvēku saukt par tēvu, bet pagaidām negribu pieļaut vēl lielāku kļūdu, un ļaut arī savai meitai ticēt ilūzijām. Viņš manu meitu ļoti mīl un rūpējas par viņu kā par savu. Vīrietim pašam nav bērnu, bet viņš vēlas kopīgu bērnu. Viņš ir gatavs darīt visu, lai mēs būtu kopā ar viņu, bet es nezinu, vai tā nav vēl lielāka kļūda par iepriekšējo…