Veronikas kundze 43 gados piedzima no jauna
„Atšķiros no citiem ar to, ka, pasē raugoties, man ir pensijas vecums, taču patiesībā šo mūžu dzīvoju tikai 19 gadu,” teic Veronikas kundze (62), kura pēc amnēzijas sākusi dzīvi no jauna.
Smaga autoavārija pilnībā izdzēsa manu atmiņu. Atmosties kādu dienu un vairs neatceries – ne to, kas esi, ne kur esi, ne arī kāpēc te atrodies. Tas ir ne tikai biedējoši, bet arī neiedomājami smagi. Teicu ārstam – es tā nespēju, man ir nepārvarami grūti. Viņa atbilde man deva pamatu dzīvot tālāk: „Mēdz gadīties, ka vēsturi pārraksta. Pasaules civilizāciju attīstībā tas nav retums. Redzi, arī mūsu valsts visu veco atmet, sāk no jauna, un mēs par to priecājamies. Kāpēc tu tik ļoti raizējies? Sāc no baltas lapas! Lai tā būtu tava otrā dzīve. Tu esi tikko dzimusi un saki par to paldies.”
Mirklis no svara
Pirms liktenīgās avārijas biju beigusi Lauksaimniecības akadēmijas Autotransporta un mehanizācijas fakultāti, kļuvu transporta speciāliste, strādāju ministrijā un aizrāvos ar autosportu. Ar visai labiem rezultātiem piedalījos pat sacensībās. Dīvainas sakritības ir pavadījušas mani abās dzīvēs, un viena no tām ir tieši saistīta ar manu darbu Satiksmes ministrijā. Sēdēju vienā kabinetā ar Jāni Janovski, kas vēlāk kļuva par nozares ministru. Lūk, tieši viņš avārijas brīdī nejauši brauca garām un spēja operatīvi pa rāciju izsaukt ātro palīdzību, jo mobilo telefonu tolaik vēl nebija. Tie daži mirkļi bija no svara, ka tiku laikus nogādāta slimnīcā un izdzīvoju.
Savējā starp svešiem
Atgūstoties vairs nezināju un nepazinu ne savus draugus, ne tuviniekus, ne paziņas. Man bija bail to pateikt, tādēļ centos ar situāciju tikt galā, kā mācēju. Ņēmu rokā fotoalbumu, šķirstīju un centos uzminēt, kas ir tajā attēlotie cilvēki. Šī sieviete, kas apskāvusies ar vīrieti, esmu es pati, un acīmredzot tas ir mans vīrs. Aha, maza meitenīte ar diviem pieaugušajiem melnbaltā bildītē – tie noteikti ir mani vecāki. Proti, ar fotogrāfiju palīdzību iepazinos ar saviem tuviniekiem. Taču tas viss jau bija vēlāk – slimnīcā ap mani stāvēja sveši ļaudis, un es tos visus redzēju kā pirmo reizi.
Vēl ļaunāk – mani apciemot atnāca kaimiņi, kurus, protams, arī nepazinu, viņi stāvēja pie gultas, raudzījās manī un bēdājās: „Ak, kāda nelaime! Tik jaunai iet bojā!” Mana seja bija pilnībā sadragāta, runāt nevarēju, un, viņuprāt, es nespēju uztvert sacīto. Diemžēl spēju gan. Tā uzzināju, ka ārsti man dod maz cerību.
Arī turpmāk gāju garām bijušajiem paziņām kā pilnīgiem svešiniekiem (līdz pat šim brīdim daudzus ļaudis no savas iepriekšējās dzīves neatminos). Vēlāk saņēmu pārmetumus no visām pusēm: „Kā tu tā vari, mēs taču 10 gadus kopā nostrādājām, bet nu tu izliecies, ka mani pat vairs nepazīsti!” Es neizliekos, jo šos cilvēkus patiešām nezinu. Nemaz.
Atmiņas par atmiņu
Tā nu, kā ārsts teica, manā priekšā bija dzīve – balta un tīra kā papīra lapa. Ar ko es sāku to aizpildīt? Protams, pirmkārt – ar veselību. Sāku atjaunot, stiprināt un trenēt atmiņu. Kā to darīt? Kad dzīvē ko ļoti vēlies, ceļi atrodas paši. Manās rokās nonāca avīze, pat vairs neatminos, kāda, zinu vien – ka bieza. Interesanti, ka arī turpmākajā dzīvē man visai bieži iekrita rokās preses izdevumi ar man nepieciešamo informāciju. Toreiz tajā avīzē bija apjomīgs raksts par atmiņas uzlabošanu. Lūk, šāds vingrinājums – lasīšana, apgriežot lapaspusi ar kājām gaisā. Vai arī – skaitīt apgrieztā secībā – no 100 līdz viens. Zīmēšana. Izrādās, zīmējot ļoti palīdzam savai atmiņai. Iztēlē dzimst dažādi tēli, kas palīdz tai atjaunoties. Bērni taču arī pat lāgā neaizdomājās, ko un kāpēc zīmē. Patiesībā mēs esam viedi, katrs no mums, mēs vienkārši tam neticam. Tad pie darba ķeras mūsu ķermenis, kas skaidri un gaiši norāda – tu esi gudrāka, nekā pati domā!
Mazais cilvēciņš manī
Bija jātiek galā arī ar ķermeni un jāatdod tam kustību spēja. Sāku nodarboties ar „su-džok” – korejiešu medicīnas sistēmu. Ar šīs sistēmas palīdzību tu vari sevi trenēt, nekustoties tīri fiziski. Izgriez plaukstu ar skatu pret sevi un redzi cilvēciņu: īkšķis ir galva, vidējie pirksti – kājas, bet rādītājs un mazais pirkstiņš – rokas. Kājas nogurušas un neklausa? Masē vidējos pirkstus. Vēlāk, kad jau varēju stāvēt, apguvu kalanētiku, kas tolaik bija absolūts jaunums. Arī cigun.
Iepriekšējā dzīvē labi zināju latviešu un vācu valodu, taču avārija pilnībā aizvēra šīs durvis. Pat dzimtajā – krievu valodā – sākumā ļoti slikti runāju un ilgu laiku vēl nelasīju un nerakstīju. Joprojām, ja uztraucos, rakstu ar grūtībām un pieļauju daudz kļūdu. Trīs gadus pēc atveseļošanās pūlējos atjaunot zaudētās valodu zināšanas, taču neizdevās. Ar vācu valodu vispār notika paradokss. Speciāli iepazinos ar kādu vācu sievieti cerībā vieglāk panākt rezultātu. Komunicēju ar viņas meitas palīdzību. Neatceros, kurā no mūsu tikšanās reizēm pēkšņi sāku runāt vāciski un brīvi runāju kādas 20 minūtes. Vāciete ļoti apvainojās: „Tu mani visu šo laiku esi mānījusi. Tu labi zini vācu valodu!” Pēc šiem vārdiem valoda manī pilnībā pazuda uz visiem laikiem. Tas bija nepārvarami, tādēļ sāku mācīties valodas, kuras pirms tam nebiju pratusi, piemēram, angļu. Izrādījās – arī tas bija liktenīgi un ar angļu valodu varēju iegūt jaunu dzīvi.
Varbūt no malas šķiet briesmīgi, taču īsi pēc avārijas to neapzinājos. Vienkārši nesapratu, ka tā ir nelaime. Nejutos, ka būtu bedrē, jo atmiņas zuduma dēļ man nebija kritēriju, nebija, ar ko salīdzināt. Katrā ziņā man noteikti bija vieglāk nekā cilvēkam, kurš ir salauzts, bet to saprot. Taču kopumā ir grūti par to domāt un runāt, jo katra doma, katrs pateiktais vārds nes līdzi milzīgu emocionālu smagumu.
Profesijas meklējumos
Biju palikusi bez darba un profesijas. Man bija diploms, taču visu, ko mācījos, biju pilnībā aizmirsusi. Reiz manam vīram rokās pagadījās avīze par fen-šui. Viņš nolēma, ka ir vērts mani tam pievērst. Pamazām apaugu ar informāciju. Pabeidzu kursus. Viens no maniem pirmajiem patstāvīgajiem darbiem bija mājas iekārtošana, ko veltīju mātei dzimšanas dienā.
Kādudien nejauši atradu sludinājumu, ka Latvijā ieradies fen-šui meistars un pieņem privātus ielūgumus. Ielūdzu viņu novērtēt, kā esmu iekārtojusi mājokli. Viņš klusējot apstaigāja visu māju un dārzu. „Tavai mammai te būs ļoti labi. Tev pašai – vēl labāk. Tu atjaunosi atmiņu. Un vispār – brauc pie manis uz Ameriku mācīties.” Biju ļoti gandarīta, taču uzaicinājumu uztvēru kā pieklājības žestu, ne vairāk. Pagāja trīs gadi. Meistars atkal ieradās Rīgā. Liels bija mans pārsteigums, kad meistars mani atcerējās: „Kāpēc neatbrauci mācīties?” Smieklīgi, taču viss vienkārši pats devās rokās, un tā nokļuvu Amerikā, kur mācījos trīs gadus.
Cita dzīve
Šī ir gluži citāda dzīve nekā iepriekšējā. Arī tā, kas aiz muguras, bijusi interesanta. Kā man stāstīts, esmu strādājusi vadošā darbā, lasījusi lekcijas, rakstījusi presē, nodarbojusies ar sportu, veidojusi ģimeni. Tomēr to visu ir darījis it kā cits cilvēks. Ne tikai nodarbošanās ziņā dzīvoju citādi, ir mainījušās arī manas cilvēciskās īpašības. Vairāk ieklausos citos, arī sevī. Agrāk es esot bijusi kategoriskāka un prasīgāka. Esmu arī pārstājusi cilvēkus dalīt tādos, kas man patīk un kas – ne. Katrā ir pietiekami daudz labā, un tādu pilnīgi sliktu ļaužu nemēdz būt. Ja nu galīgi nesaderam kopā, tad tas vienkārši nav mans cilvēks, un šķiramies ar mieru.
Arī vizuāli atšķiros no tās sievietes, ko redzu fotogrāfijā pirms 19 gadiem. Tie nav gadi, kas mainījuši – ārieni padarījusi citādu iekšējā būtība. Vai vāze izskatās citādi, ja tajā ielejam sasmakušu ūdeni? Nē, taču saturs un iespaids ir sliktāks. Ielejam dzidru avota ūdeni, un tajā ieliktie ziedi stāvēs ilgāk. Tāpat noticis ar mani – cits pildījums ir mainījis to, kā izskatos.
Aizmirst vajag un pienākums
Ļaudis netic, kad saku – man nebija milzīgi jāpiepūlas, lai sāktu jaunu dzīvi. Despotisms pret sevi un citiem savā dziļākajā būtībā cilvēkam nav vajadzīgs. Pārlieks spēks ir kā tornado, kā negaiss vai cunami. Tas iznīcina. Kādēļ gan to pielietot pašai pret sevi? Nekādu „vajag” un „pienākums” – šie vārdi jāaizmirst. Kā jūtamies brīžos, kad kaut kas izdodas? Milzīgs pacēlums, vai ne? Kaut kas tevī ļauj nojaust, ka likteņa spēki bijuši blakus. Šo sajūtu vajag noķert, paturēt prāta un turpmāk rīkoties saskaņā ar to. Vai tādējādi esmu atšifrējusi laimes noslēpumu?
Domāju, ka ne. Noslēpums jau tādēļ arī ir noslēpums, lai allaž būtu varenā neziņā. Tur jau ir tā dzīves sāls – dzīvot un censties kaut mazu kripatiņu šīs noslēpumainās mīklas atminēt. Turklāt mums jau katram sava laime. Kādam dejot, citam – dziedāt, vēl kādam – klusēt. Palika tumšāks? Tātad esi no ceļa nomaldījies un meklē taciņu atpakaļ mirdzumā. Mani gaismā notur interese pret dzīvi. Pati dzīvošana. Tā ir mana laime.
Aija Kažoka / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, Bulls Press
