Stilīgākais aktieris Kaspars Zvīgulis: „Neesmu ģimenes cilvēks”
Aktierim Kasparam Zvīgulim patīk būt švītiņam, taču viņš ieņirdz par jēdzienu – stilīgs. Saprot, ka neizdodas būt ģimenes cilvēkam, sapņo iemācīties spāņu valodu un šobrīd pārņemts ar idejām, kā kultūru „izvest tautiņās”. „Latvijas Stila un Modes Balvas 2010” apbalvošanas ceremonijā viņš atzīts par gada stilīgāko aktieri.
Kad jāskraida riņķī pa aukstumu un slapjumu, kā tagad, un tīri tehniski kas jādara, galīgi nav laika piedomāt, kā izskaties. Bet, protams, man nav vienalga. Man patīk stilot, patīk būt mazliet švītiņam. Tik pats jēdziens – stilīgākais cilvēks – šķiet absurds. Stils ir drusku iekšā, ne tikai drēbēs. Nav grūti paņemt žurnālu, apskatīties, kas modē, aiziet uz veikalu un nopirkt. Un tikai tāpēc, ka vari atļauties tādas drēbes, tevi nosauc par stilīgu?
Es jau nesaku, ka tie citi nav stilīgi, viņi varbūt kopj sevi piecas reizes vairāk, tikai viņiem vajadzība pēc stila attiecīgi ir vajadzība pēc drēbēm, kas skaitās stilīgas. Man arī ir diezgan liels, tā teikt, drēbju skapis. Diezgan daudz, braukājot apkārt pa pasauli, ir atvedusi Sandra.
Nesen ieraudzīju visas savas kurpes un kedas vienā līnijā, un sapratu – reti kurai sievietei ir tik daudz. Bet pa lielam visa pamatā ir kombinācijas lieta – ko ar ko un kā savelc. Tālāk ir detaļas, un uz tām man ir klikšķis. Šo pulksteni, kas uz rokas, nopirku tikai tāpēc, ka nevarēju nenopirkt – Avatara dēļ. Likās nenormāli stilīgi, un tiešām labi arī izskatās.
Man patīk visi mazie nieki – auskari, gredzeni, siksniņas, aproču pogas. Bet man ir draugi, kas pilnīgi par tādām lietām nedomā. Kad man bija periods - vajadzēja staigāt ar ķēdēm - viņi teici, ka nevar „ierubīties”, kā tas lohs var šitā ģērbties. Kādas ķēdes? Kas tas ir? Viņi saka: „Tu nevari normāli saģērbties?” Nu normāls cilvēku viedoklis.
Šogad uztaisīju jaunu tetovējumu. Sen jau biju izdomājis, ko gribu, bet nezināju – kā. Un tad nonācu pie Žanetes fotogrāfijām, kad viņa tikko bija piedzimusi. Pats tās fotografēju. Beigās no viena tetovējuma sanāca trīs. Žanetes rokas, kājas un galva tagad man ir uztetovēta uz rokām un sāna.
Sēžu un blenžu sienā
Šosezon vairs neesmu aktieris štatā, turpat teātrī pārgāju uz komunikāciju daļu. Ilgi un gari strīdējāmies – vai nu es vispār neesmu teātrī vai arī ļaujiet man darīt to, kas mani interesē. Taisīt Muzeja nakti, Spēlmaņa nakti, Baltās naktis… Tie visi ir mani projekti, ko mēs ar Pēci (aktieris Jānis Vimba – aut. piezīme) un manu brāli esam attīstījuši. Gribas domāt un izdomāt, kā teātri var pavērst mazliet citādāku.
Tāpēc tagad ir projektu projekti un dzīves ritms palicis diezgan vājprātīgs. Prasās paņemt vienu brīvu mēnesi, izslēgt mobilo un aizbraukt no valsts. Taču zinu – jau trešajā dienā domāšu, ko lai tagad padara. Man tā uzlādēšanās šobrīd ir tikai tik daudz, ka pienāk tā diena, kad vairāk nevaru aiziet uz darbu, un tad vienkārši zvanu un saku, ka nebūšu. Sēžu un blenžu sienā. Paiet tā diena un savācos.
Man patīk sagrābties simts un vienu darbu. Tikko ar Pēci uztaisījām viņa jauno monoizrādi „Cilvēks Karamazovs”. Tad vēl uzņemos montēt videoklipus un filmēt. Teātra izrādēm – pats par sevi saprotams. Goranam (Goran Gora – aut. piezīme) koncertu sarīkot. Man tas viss patīk un interesē, un ar katru reizi „iebraucu” arvien tālāk. Tā ir baigā pieredze. Ceru, ka kādreiz tā būs tik liela, ka arī naudu par to saņemšu. Šobrīd to visu daru, intereses dzīts.
Aktiera diplomus gluži uz nagliņas kārt vēl nenākas – viena jauna loma šajā sezonā man tomēr būs. Jaunajā zālē, par kuru tagad daudzmaz esmu atbildīgs, Pēteris Krilovs taisīs vienu Selindžera darbu. 21. aprīlī būs pirmizrāde, tieši vienu dienu pēc manas 30. dzimšanas dienas. Līdz ar to nekāds vēriens ar svinēšanu nesanāks. Bet man pašam brīžiem sajūta, ka īstenībā man ir 22. Muļķis vēl. Galīgi nav gadu sajūtas, bet tas mani neuztrauc.
Neesmu ģimenes cilvēks
Jāatzīst, esmu slikts tētis, jo reti parādos mājās. Žanetei noteikti manis pietrūkst. Bet tur īsti nav variantu, un meitai to arī stāstu. Citādāku dzīvesveidu šobrīd nevaru iedomāties. Es varbūt varētu piekopt, bet tad es nebūtu es. Diemžēl neesmu ģimenes cilvēks. Man tā enerģija ir un kaut kur man viņu jāliek. Ja es to slāpētu, kādā brīdī tā sprāgtu ārā piecreiz vairāk. Protams, ja vajag darīt, tad daru. Ja nevarēšu es, atnāks kāds cits izdarīt. Kā saku – nemāku pieskrūvēt pakaramo pie sienas, bet māku noorganizēt, ka to izdarīs.
Bet tas atkal ir jautājums par to, kas ir paļaušanās un kas patiesībā nepieciešams. Ja man saka, ka Žanete jāved uz dejošanu un esmu pateicis, ka aizvedīšu, bet netieku, piezvanīšu brālim vai kādam, kas varēs aizbraukt. Protams, pēc tam saņem pārmetumus, kāpēc nebiji, jo bija taču sarunāts. Bet viss taču tika izdarīts! Citi atkal domā, ka tas ir principa jautājums – tu nebiji, tātad viss!
Varu būt skarbs un dusmīgs, ja vajag, bet vispār esmu vairāk no uzdzīvotājiem. Lai kas arī notiktu, mani nevelk uz kašķi. Bet ko tik par sevi neesmu dzirdējis! Pats jaudīgākais - cilvēki nevarot saprast, vai esmu gejs vai nē. Runā, ka palaižu rokas.
Interesanti, par ko tieši es situ? Tā ir vislielākā primitīvisma izpausme, tas ir tik vienkārši – paņemt un iesist. Es tomēr uzskatu, ka visas lietas var izrunāt. Pat, ja būtu dzīvības vai nāves jautājums, arī tad es sāktu diskutēt.
Vienā brīdī sapratu – slodze teātrī ir piecas reizes lielāka nekā, aizejot uz sporta zāli. Kad pēc „Mirušajām dvēselēm” nonāc no skatuves, kreklu varu paņemt un vienkārši izžmiegt. Vai arī pēc „Mehāniskā apelsīna” (šobrīd vecākā izrāde, ko spēlē repertuārā, un laikam pēdējo sezonu) tu tikai nākošajā dienā sāc skatīties – te man ir zilums, bāc, te ir zilums, kā sāp visi kauliņi... Man patīk arī aizbraukt ar puikām paspēlēt kādu bumbu.
Bet par veselību galīgi nerūpējos. Nemāku. Neskatos, ko ēdu. Tagad krustmāte bija uz izrādi atbraukusi: „Nabadziņš, viņš taču neko neēd!” Man ir tāda ķermeņa uzbūve - esmu tievs. Mammai pieder aptiekas, un, kad palieku slims, pirmais zvans viņai – kādas zāles dzert? Kaut kā organisms pats visu regulē, jo man patīk arī smuki noplīst pēc lieliem intensīviem darba periodiem. Tad gan ir jāguļ un jādzer zāles. Bet es mīlu savu ķermeni, mēs kaut kā sadzīvojam arī šitā. Neliekas, ka viņam vajag uzspiest ajūrvēdu vai gaļas neēšanu.
Man nav tādas Ziemassvētku apņemšanās. Vienīgais, par ko domāju jau trīs gadus, ka gribu iemācīties spāņu valodu. Neko ar to valodu nedarītu. Tikai mācētu. Man tā vienkārši patīk. Arī lietas mēdz mani aizraut pat tad, ja tām nav pielietojuma.
Sajūsmina oriģinalitāte un interesanti cilvēki. Tagad „youtube” klīst video, kur kāds amerikāņu vīrs stāsta par to, cik ļoti cilvēki ir palikuši nepacietīgi. Kādreiz mums riebās telefona numuri ar lieliem cipariem, jo viņi visilgāk griezās atpakaļ. Tagad paņem mobilo, nospiež vienu taustiņu – velns, nestrādā!
Arī lidošanu visi uztver kā pašsaprotamu. Kas tā par lietu? Lidostā vēl jānīkst un izlidošana kavējas par divdesmit minūtēm! Bet savā būtībā tas ir brīnums, ka cilvēks, kurš nevar lidot, reāli lido, pie tam vēl sēž pilnīgā komfortā. Ir cilvēki nesaprata, kas nesaprot, kāpēc viņiem tādas Baltās naktis jāskatās. Viņi neaizdomājas, ka katra kultūras lieta, ko apskaties, paplašina iztēli. Paplašina iespējas domāt. Pat, ja tas nepatīk vai šķiet – neinteresants mākslas darbs – tu tāpat no tā iegūsti savu viedokli.
Mums vispār raksturīgi – tikko nesaprotu, tā tas ir sūds. Jaunajā zālē tagad notiek ļoti labas izrādes. Bet cilvēki pat nepainteresējas, ko viņi gaida no izrādes. Aiziet uz „Skalbi un valdi” un gaida Skalbes pasakas. Bet nav. Ir tikai ideja un tas, ka pasakas nebeidzas ar laimīgām beigām. Viss pārējais ir absolūti mūsdienīgs. Nesaprotu, cilvēki neinteresējas, kur viņi iet?
Kā uz „Mehānisko apelsīnu” var atvest sešgadīgu bērnu un nosēdināt pirmajā rindā? Vismaz anotāciju izlasi! Kaut tagad ir izdevies cilvēkus iekustināt interesēties, uz ko viņi iet, ko viņu grib redzēt. Tas, ko man gribētos – drīzāk nevis mainīt uzskatus vai domāšanu, bet aicināt cilvēkus interesēties. Tas paplašina redzesloku.
Aiva Alksne / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
