Galvu reibinoša īsta mīlestība... no pirmā acu skatiena

Atceros, satiku paziņu, kura nevis brida caur peļķēm, bet ar lietussargu rokās tās burtiski pārlidoja. Būtu arī man palidojusi garām, ja skaļi neiesauktos: „Čau, Rudīt!” Iesmēju, ka pēc manas saprašanas tāds izskatās tikai iemīlējies cilvēks. Biju trāpījusi desmitniekā. Rudīte pārlaimē dvesa: „Tu zini, kā kino – iemīlējos no pirmā acu skata!” Kas? Kur? Kā? Bet Rudīte tik aizplīvoja tālāk – citreiz pastāstīšot. Savukārt es mēģināju atcerēties kaut vienu reizi, kad būtu tik strauji kādā iemīlējusies. Un neatcerējos. Nevar būt, ka es tāda vienīgā. Nākamajā dienā visiem uzmācos ar vienu jautājumu – tu esi? Par laimi, man bija sabiedrotās. Toties citām gan bija, ko stāstīt.

Silga ar vīru tieši tā arī samīlējās. „Tikko biju nopirkusi savu pirmo mašīnu un vedu draudzenes uz Latgali. Sēžam vakarā pie ugunskura un jūtu – viens uz mani visu laiku skatās. Kad mūsu acis satikās, sirds dauzījās kā traka. Fiziski jutu, ka esmu iekritusi viņam sirdī.  Bet tobrīd tik noskurinājos: „Ak, žēliņ, es lepnā kurzemniece, luterāne, viņš – latgalis, vecticībnieks, nu kas mums var sanākt?” Taču pati par viņu tik domāju.  Pēc nedēļas viņš piezvanīja. Vīrs pēc tam teica – viņam vajadzēja tikai desmit minūtes, lai saprastu, ka esmu viņa īstā sieviete.”

Linda, salikusi rokas zem zoda, sapņaini klausās: „Man arī gribētos iemīlēties no pirmā acu skata. Kaut vienu pašu reizīti. Es gan apzinos, ka galvu reibinoša iemīlēšanās vēl neko nenozīmē. Tā negarantē nedz laimi, nedz uzticību attiecībās. Tomēr es ticu, ka tā var mainīt manu dzīvi.” Punktu pielika Jana, kura esot laimīga, ka dzīvē ko tādu pieredzējusi. Viņa gan ar šo cilvēku nav kopā, bet tik un tā saka: „Es katrai novēlu to izbaudīt. Tieši to skatienu, kas pakrūtē liek savicināt spārnus miljoniem tauriņu.”

Varam visi

Psihoterapeiti skaidro, ka iemīlēšanās no pirmā acu skata ir acumirklīga satiktā cilvēka idealizācija. Tev gandrīz zibens ātrumā rodas pārliecība, ka tas ir tieši tas cilvēks, kurš darīs tevi laimīgu. Jautājums – vai visi spēj iemīlēties no pirmā acu skatiena? Vispirms jāsaprot, ka mēs nevaram, izejot rītā no mājas, pasūtīt – šodien fiksi kādā ir jāiemīlas. Tas notiek negaidīti, tajā mirklī mēs vairs paši nesaprotam, kas ar mums noticis. Mūsu apziņa fokusējas tikai uz to otru, uz viņa tēlu, mēs tiecamies tikai pēc viņa. „Biju ieskrējusi galerijā glābties no lietus. Miera vējos skatos gleznas, kad pēkšņi jūtu –  uz mani kāds raugās,” stāsta Zita. „Redzu, vīrietis strīpainā džemperī. Nez kāpēc nodomāju – viņš nu gan izskatās tāds gudrs un laimīgs. Ar tādu varētu nodzīvot visu dzīvi. Nepaspēju ne acis pamirkšķināt, kad viņš jau klāt un mēs runājamies. Vēlāk abi konstatējām, ka tajā mirklī esam izjutuši īstu emociju izvirdumu.”  

Tajā pašā laikā daudzas apgalvo, ka nav tik vieglprātīgas, lai iemīlētos vienkāršā pretimnācējā.  Taču izrādās, šīs jūtas nav atkarīgas no tā, vai to vēlamies, vai ne. Tās pie mums atnāk neapzināti. Tāpēc iemīlēties no pirmā acu skata teorētiski var katra no mums, ieskaitot tās, kas apzināti no tā bēg.  

Tas ir tik lipīgi

Kad Renārs satika Aiju, viņš nemeklēja mīlestību.  Un arī viņa – nē! Viņš tikko bija ievācies jaunā dzīvoklī, gatavs baudīt vecpuiša dzīvi. Savukārt Aija bija ceļa jūtīs uz Briseli. Vēloties nosvinēt aizbraukšanu, viņa sarīkoja ballīti, uz kuru ieradās arī Renārs. „Tieksme, ko izjutu pret Aiju, bija tik spēcīga, ka pats nobijos. Aizgāju mājās, svēti ticot, ka viss palika tur, bet jau nākamajā rītā sapratu – man šīs sievietes trūkst. Un es viņai piezvanīju. Aija pēc tam teica, ka esmu viņu burtiski nohipnotizējis. Tāpēc viņa pieņēmusi tobrīd absolūti neprātīgu lēmumu – „kanselēt” darbu Briselē.”

Kad aprunājos ar saviem paziņām psihoterapeitiem, sapratu – jo spēcīgāka mīlestība no pirmā acu skatiena, jo dziļākus mūsu zemapziņas slāņus tā skar. Ne velti mēdz teikt, ka šī enerģija ir lipīga, jo tā tikpat neapzināti liek rezonēt tam cilvēkam, kurā esam iemīlējušies, un viņš atbild uz mūsu jūtām. Šajā zibenīgajā iemīlēšanās stāvoklī otru cilvēku pieņemam pilnībā, un viņš tāpat pieņem mūs. Apziņa, ka esam šo jūtu cienīgi, mūs burtiski ceļ spārnos. Tieši tāpēc apskaužam šos cilvēkus, jo arī paši labprāt gribētu piedzīvot tādu kaisli. Turpretim, ja mūsu mīlas romāns attīstās lēnām un mierīgi, tad apkārtējos tas atstāj diezgan vienaldzīgus. Tomēr vienmēr paliek jautājums – vai paši esam gatavi piedzīvot mīlestību no pirmā acu skata?

Kāpēc tomēr neiemīlamies?

Mīlestība no pirmā acu skata prasa būt atvērtam pret otru. Tā paģēr mūsu iekšējo brīvību, tā teikt, mums vajag atmest ar roku visiem pienākumiem. Bet tas ir stāvoklis, kurā neatrodamies vienmēr. Ja tu jau esi iemīlējusies un esi laimīga attiecībās, nekas nenotiks. Šajā situācijā itin labi saproti savu vēlmju un baiļu patieso dabu, un velti savu enerģiju neizšķied. Precīzāk, tu jau šo enerģiju liec lietā attiecībās ar partneri, risinot konfliktus, samierinoties un piedodot. Tāpēc arī zemapziņā nerodas tieksme iemīlēties no pirmā skata. Savukārt tad, ja cilvēks apspiež savu trauksmi, ja viņš nav kontaktā pats ar sevi, tad gan viņu var  pārņemt jūtu uzplūdi. Tad viņš ne tikai atbrīvo negatīvo enerģiju, kas uzkrājusies. Viņš beidzot tiekas pats ar sevi. Tad iemīlēšanās viņam palīdz iepazīt sevi, sajust kontaktu ar sevi un ar savu neapzināto daļu.

Es iemīlos, bet viņš?

Protams, abpusējas jūtas visos gadījumos garantētas netiek. Lienei ir sāpīga pieredze: „Pasaulē nav nekā sliktāka par mīlestību no pirmā acu skatiena. Tā atnāk negaidot, savā ceļā daudz ko noslauka un diemžēl nepazūd bez pēdām. Bet vilšanās ir neizbēgama!  Es reiz iemīlējos precētā vīrietī, un mana vislielākā problēma bija, kā šīs jūtas iznīcināt. Laimīgas beigas ir tikai seriālos.”

Tāpat kā ne vienmēr otrs atbild ar pretmīlestību, ne vienmēr pēkšņas jūtas pāraug ilgstošās attiecībās. Dažkārt tā notiek tāpēc, ka cilvēks pats izvēlas stratēģiju – bēgšana. Iemīlēšanās no pirmā acu skatiena apgriež kājām ierasto dzīvi, un tas var biedēt. Šādā situācijā taču zaudējam kontroli pār to, ko tik rūpīgi esam veidojuši un, lai dzīve būtu mierīgāka, izlemjam tomēr nesekot jūtām. Tajā pašā laikā šāda mīlestība dod cerību pārdzīvot/iegūt/sajust to, pēc kā tiecāmies, par ko sapņojām, ko izjutām kā savu vajadzību. Taču tāda perspektīva dažkārt šķiet tik biedējoša, ka cilvēks nav spējīgs tikt pats ar sevi galā. Bēgšana glābj no trauksmes. Atsakoties iemīlēties, pasargājam sevi arī no mokošas vilšanās, kas ir neizbēgama, ja jūtas izrādīsies bez atbildes. Tomēr visbiežāk tā rīkojas tie, kas nav par sevi pārliecināti.  Tas atgādina pirmo skolas mīlestību, ko visiem spēkiem slēpām no tiem, kuros bijām iemīlējušās. Patiesībā tā mēģinājām šīs jūtas, par kurām nezinājām, ko ar tām iesākt, saglabāt. Baidījāmies, ka tad, ja atzīsimies mīlestībā, mūs var atstumt, par mums var pasmieties un beigu beigās pamest.

Gadījumi, kad jāuzmanās

Nereti jūtam iekšēju vajadzība pēkšņi iemīlēties brīžos, kad mums kaut kā pietrūkst. Psihoterapeits Roberts Džonsons raksta: „Iemīloties jūtamies pilnvērtīgi, tā, it kā pie mums atgrieztos iztrūkstošā mūsu personības daļa.” Tāpēc pēkšņa mīlestība mēdz uzliesmot kā zibens tieši tad, kad mūsu debesīs savilkušies melni mākoņi. Šādos krīzes brīžos varam iemīlēties draudzenes vīrā, jo mums ir sajūta, ka mūsu draudzenes pārticība ir viņas vīra radīta. Dažkārt satiekam cilvēku, kurš šķiet gluži vai no Kosmosa sūtīts, lai palīdzētu uzstutēt mūsu personīgo Visumu. Piemēram, stāsts. Sievietei bija jau pāri 40, kad viņa pirmo reizi iemīlējās, tikai cilvēku ieraugot. Viņa tā arī stāstīja, ka abi satikušies viņas dzīves vissliktākajā brīdī – bija tikko uzzinājusi, ka vīrs viņu krāpj. Priekšnieks norīkojis sievieti tikties ar kādu jaunu uzņēmuma klientu. Tas izrādījās visnotaļ patīkams vīrietis, bet ar gauži nelaimīgu skatienu. Viņu ieraugot, sievieti pārņēmušas sen aizmirstas trīsas un vēlme pēc viņa, taču vīrietis bija tik ļoti iegrimis domās, ka neko no tā nemanīja. Pēc dažām dienām viņa pamanīju šo pašu vīrieti stāvvietā pie darba un palika kā zemē iemieta. Vīrietis pienācis klāt, bet viņa, nosarkusi kā biete, vien neveikli kaut ko nomurmināja un pazuda birojā. Tā arī neuzzinājusi, vai jūtas bija abpusējas.

Vēl esmu lasījusi, ka nereti mīlestībā (partnerattiecībās) meklējam to pašu drošību, ko izjutām agrā bērnībā līdzās mammai. Tieši tāpēc uz mīlestību no pirmā acu skatiena vairāk nosliecas tās, kas izjūt vajadzību atkal pārdzīvot tos mirkļus,  kad ar māti mija dzīvē pirmos, emocionālos skatienus. Tas gan notiekot pilnīgi neapzināti un nav atkarīgs no mūsu gribas.  Šajā situācijā neticamā ātrumā atgriežamies ļoti agrā mūsu attīstības periodā.  

Mans secinājums

Pirmkārt, esmu sapratusi, kāpēc Rudītes iemīlēšanās mani tā uzrunāja. Otrkārt, mazliet atslābu, domājot – kāpēc man tā negadās iemīlēties. Kad dzīve nokārtojas, tiešām domājam, kam tad savu enerģiju tērēt. Treškārt, ja sanācis tā, ka šo mirāžu piedzīvo tikai tu un nepavisam ne tavs mīlas objekts, tad vislabākais veids, kā neiegrimt sāpēs, ir vienkārši bez ierunām pieņemt to kā likteni un turpināt kustēties uz priekšu. Ir tik viegli iedzīvoties sāpēs un ciest, ka labāk to pat nemēģināt.